Cēsu pilsmuiža

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jaunā Cēsu pils 2016. gadā.

Cēsu pilsmuižas (vācu: Schloß-Wenden) kungu māja jeb Cēsu Jaunā pils ir ēka Cēsu pilsētas centrā pie Cēsu viduslaiku pils. No 1777. gada līdz 1920. gada agrārajai reformai muiža piederēja grāfu fon Zīversu dzimtai.

Pēc agrārās reformas Cēsu Jauno pili nodeva Latvijas Aizsardzības ministrijas īpašumā un līdz 1940. gadam tajā atradās Latvijas armijas 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un virsnieku klubs. Pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā Jaunajā pilī iekārtoja Cēsu Vēstures un mākslas muzeju. Kopš 2004. gada bijušās pilsmuižas kompleksā atrodas Cēsu kultūras un tūrisma centrs.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau Livonijas ordeņa valsts laikā izveidojās Cēsu komturiem pakļauta Cēsu pils muiža. Livonijas kara laikā Cēsu pili sagrāva, bet Zviedru Vidzemes laikā atkal atjaunoja. Šeit atradās viena no zviedru karaļu "kroņa muižām", tā laika plānos attēlotā priekšpils mūra caurbrauktuve blakus tornim Jaunās pils dārza fasādē labi iezīmējas arī mūsdienās.

Pēc Cēsu pils sagraušanas Lielā Ziemeļu kara laikā pils pārvaldnieki mitinājās nesagrautajā Lademahera tornī vārtu blakus pils vārtiem. Pēc Vidzemes inkorporācijas Krievijas impērijas sastāvā ķeizariene Elizabete 1747. gadā Cēsu pilsmuižu uzdāvināja savam kancleram grāfam Bestuževam–Rjuminam, kas nespēja satikt ar Cēsu pilsētas iedzīvotājiem un jau 1755. gadā pilsmuižu pārdeva Gotlībam Johanam fon Volfam. 1777. gadā muižu nopirka majors Kārlis Eberhards fon Zīverss, pēc viņa nāves to 1821. gadā mantoja viņa dēls ģenerālis Kārlis Gustavs fon Zīverss, pēc viņa 1856. gadā grāfs Emanuels fon Zīverss, kas savā muižā izveidoja Cēsu alus darītavu. Latvijas brīvības cīņu laikā pēc Cēsu kaujām 1919. gada jūnija beigās ēkā izvietojās Ziemeļlatvijas Civilpārvalde. Pēdējie muižas īpašnieki grāfs Andrejs fon Zīverss un viņa māsa Katarīna fon Zīversa Latviju atstāja 1922. gadā.

Ēkas apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēsu pilsētas panorāma ar viduslaiku pilsdrupām un Jauno pili ar karogu tornī pirms Pirmā pasaules kara.

Kārlis Eberhards fon Zīverss līdz 1783. gadam lika Lademahera torni ar diviem virszemes stāviem un caurbrauktuves ēku pilnīgi pārbūvēt, izveidojot divstāvu muižas mūra dzīvojamo ēku ar mansarda jumtu un pildrežģa zelmiņiem, segmentveida logailām ēkas otrajā un mansarda stāvā. Fasādes bija krāsotas dzeltenā pamattonī ar baltām ailu ietverošām joslām. Senākais Jaunās pils dārza fasādes fragmenta zīmējums attiecas uz 1793. gadu Johana Kristofa Broces zīmētajā viduslaiku pilsdrupu skatā. Ēkas pirmajā stāvā atradās telpas ar velvēto pārsegumu, kas bija paredzētas telpas kalpotāju un saimnieciskajām vajadzībām, kuras grupējās ap centrālo velvēto vestibilu dārza pusē. Otrā stāva pils kungu istabas bija savienotas pēc anfilādes principa.

Grāfs Kārlis Gustavs fon Zīverss 1820.–1830. gados veica ēkas pārbūvi atbilstoši vēlā klasicismaampīra stilistikai. Ēkas apjomu papildināja balkoni ar kolonām tās galvenajās fasādēs, pildrežga zelmiņus nomainīja mūra konstrukcija. Dārza fasādē tika uzcelts bīdermeijera laikam raksturīgs lievenis ar divām koka vītņu kāpnēm. Pirmajā stāvā bija paredzētas istabas kalpotājiem, muižkungam un pils saimniecības vadītājai, kā arī telpas saimnieciskām vajadzībām kā maizes cepšanai, virtuvei un pārtikas noliktavai. Torņa pagrabu izmantoja vīna glabāšanai, bet tā pirmo stāvu dārzeņu glabāšanai. Otrajā stāvā bija iekārtotas telpas dzīvošanai un reprezentācijas vajadzībām ar galveno zāli – Lielo salonu centrā. Tam blakus pils austrumu daļā atradās Mazais salons, viesu guļamistaba un ēdamtelpa, savukārt pils ziemeļu daļā saimnieku guļamistaba, kabinets, bērnu istaba un palīgtelpas. Šajā laikā izmaiņas plānojumā notikušas ēkas ziemeļu (pagalma) pusē, iekārtojot divas jaunas telpas - otru kabinetu un t.s. „kafijas istabu”. Pārbūvējot mansarda stāvu, radās daudzas papildus dzīvojamās istabas. 1840. – 1850. gados paaugstināja viduslaiku nocietinājumu torni, virs diviem virszemes stāviem uzcēla šaurāku torņa cilindrisko daļu ar divām telpām. Torni dekorēja ar neogotiskiem elementiem - smailloka arkādēm un ailām. Tas radīja it kā vienota ansambļa iespaidu ar pilsdrupām un raksturoja 19. gadsimta pirmās puses romantisma tendences arhitektūrā. Sākotnēji torņa trešajā stāvā atradās viesistaba – salons ar izeju uz āra galeriju. 19. gs. otrajā pusē šeit iekārtoja pils bibliotēku. Torņa ceturtajā stāvā, kuru veido apaļa telpa ar īpaši izbūvētu apejas galeriju, 19. gs. beigās, iespējams, iekārtoja vēl vienu bibliotēkas telpu.

Grāfa Emanuela fon Zīversa saimneikošanas laikā uzcēla divas verandas. Viena no tām atradās dārza fasādē virs lieveņa balkona un nav saglabājusies. Otra atrodas pils rietumu jeb gala fasādē, kuru grezno uz āru izvilktām šuvēm izšuvota sarkano ķieģeļu pamatne. Arhitekts Roberts Pflūgs izveidoja Jaunās pils galvenās fasādes portāla risinājumu ar polihromi krāsotu skārda segumu, ko balsta čuguna „pīķi”.[1]

Pils parks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēsu pils dārza ainava ar pilsdrupām pirms Pirmā pasaules kara.

Cēsu pils parku pēc grāfa Kārļa Gustava fon Zīversa norādēm izveidoja no apmēram 1825. līdz 1833. gadam. Parkā iekļāva seno vendu Riekstu kalnu un viduslaiku pilsdrupas. Cēsu pils parkā atrodas arī 1845. gadā iesvētītā Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīca, pie kuras atrodas parka izveidotāja un viņa piederīgo kapi. 1850. gadu sākumā visā parkā ierīkoja Zīversu ģimenes locekļu vārdos nosauktus skatu laukumus un atpūtas vietas, visapkārt parkam uzcēla žogu. Pauguru pie dīķa nosauca par Kārļa kalnu, kurā 1908. gadā uzstādīja Kārļa Gustava fon Zīversa bronzas krūšutēlu uz granīta postamenta ar iekaltu tekstu par viņa nopelniem Napoleona karu laikā un pilsmuižas attīstībā. Arī Riekstu kalnā izveidoja skatu platformu un atpūtas solus.

Kopš 1920. gadu sākuma parkā notiek Cēsu novada dziesmu svētki, teātra izrādes, koncerti un zaļumballes. No 1935. gada par parka uzturēšanu un labiekārtošanu rūpējās Cēsu pilsētas valde. 1936. gadā pēc mākslinieka J. Rozenberga meta uzbūvēja kāpnes ar sešām tēlnieka R. Āboltiņa bērnu skulptūrām un suvenīru kiosku, kas saglabājies nemainīgā izskatā. 1938. gadā izbūvēja estrādi, ko paplašināja 1960. gados, dīķī 1960. gadā uzstādīja A. Jansona skulptūru-strūklaku „Vīrs ar samu”.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Cēsu Jaunās pils vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 1. janvārī.