Pļaviņu novads

Pļaviņu novads (2009—2021)
Karogs Ģerbonis
Centrs:	Pļaviņas
Kopējā platība:	376,0 km2
• Sauszeme:	359,8 km2
• Ūdens:	16,2 km2
Iedzīvotāji (2021):	4 765
Blīvums (2021):	13,2 iedz./km2
Izveidots:	2009. gadā
Likvidēts:	2021. gadā
Teritoriālās vienības:	Aiviekstes pagasts Klintaines pagasts Pļaviņu pilsēta Vietalvas pagasts
Mājaslapa:	www.plavinunovads.lv
Pļaviņu novads Vikikrātuvē

Pļaviņu novads bija pašvaldība Vidzemes dienvidos, Daugavas labajā krastā, kurā 2009. gadā apvienoti bijušā Aizkraukles rajona Pļaviņu pilsēta un trīs pagasti. Robežojās ar Kokneses, Ērgļu, Madonas, pa Aivieksti ar Krustpils un pa Daugavu ar Salas un Jaunjelgavas novadiem. Novada centrs bija Pļaviņu pilsēta.

2021. gadā Pļaviņu novadu iekļāva Aizkraukles novadā.

Iedzīvotāji

Nacionālais sastāvs

Pļaviņu novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2016. gadā
Latvieši (4217)			75.4%
Krievi (824)			14.7%
Baltkrievi (162)			2.9%
Poļi (116)			2.1%
Ukraiņi (68)			1.2%
Čigāni (61)			1.1%
Cita tautība (81)			1.4%
Nav izvēlēta (61)			1.1%

Sports

Sporta bāze „Jaujas/Jankas” distanču slēpošanas, biatlona trases. Vasaras sezonā tiek rīkotas orientēšanās, riteņbraukšanas sacensības. „Cigoriņš” - kalnu slēpošanas trases, bērnu kalns, distanču trase, slēpju noma, piknika vieta. Atpūtas komplekss „Mežezers” - kalnu slēpošanas trases, snovborda trase ar tramplīniem, inventāra noma, instruktori (www.mezezers.lv); Z/S „Pīlādži” - Vizināšanās zirga mugurā, pastaigas. Sporta klubs „Vietalva” - Stadions, spēļu laukumi, distanču slēpošana, telšu vietas.

Ievērojami novadnieki

• Inese Jaunzeme (1932— 2011),  latviešu vieglatlēte, šķēpa metēja, pēc sportistes karjeras beigām — ārste, medicīnas zinātņu doktore.
• Andrejs Auzāns (1871. — 1953.), latviešu strēlnieku komandieris, Latvijas armijas ģenerālis, zinātnieks.
• Raimonds Bergmanis (1966.), svarcēlājs, spēkavīrs, Saeimas deputāts un Latvijas aizsardzības ministrs.

Ievērojamas vietas

Bebrulejas piemiņas akmens, ir liels laukakmens, uzstādīts 1993. gada vasarā, realizējot Latvijas Kultūras fonda Daugavas programmu, kura paredzēja iezīmēt Daugavas kultūrvēsturisko ceļu. Tēlnieks Vilnis Titāns laukakmenī iekalis trīsdesmit Bebrulejas māju vārdus: Asari, Asarīši, Aldiņi, Uplejas, Vēveri, Lakstīgalas, Oši, Ceriņi, Straumnieki, Dzelmes, Bērziņi, Ritumi, Dambīši, Brencēni, Klintskalni, Gaugavieši, Kļaviņi, Zvejnieki, Krācaines, Lielmaņi, Mūrnieki, Ozoliņi, Kārkliņi, Krastmalas, Radzītes, Graudiņi, Austriņi, Krastnieki, Krastkalni, Glīzdas. Skolotāji Antonija un Atis Ņesterovi – bijušie bebrulejieši, novēlēja savā mūžā sakrāto Bebrulejas piemiņas zīmes izveidošanai. 

20. gadsimta sešdesmito gadu vidū, uzbūvējot Pļaviņu HES un ierīkojot ūdenskrātuvi, Bebrulejas ciems un kapsēta tika appludināti un atrodas apmēram 10 m zem pašreizējā Daugavas ūdenslīmeņa. Bebrulejas viensētas – savdabīgās zvejnieku, laivenieku, plostnieku, dolomīta lauzēju mājas tika nojauktas; Bebrulejas kapsētas apbedījumi pārvesti uz Bāru kalna kapsētu. 

Ciems pastāvēja laika periodā no 18. gadsimta 20. gadiem līdz 1965. gadam. Bebrulejas ciems atradās Daugavas labā krasta kraujā apmēram pusotru km lejpus Pļaviņām starp upi un bijušo Pļaviņu dolomīta lauztuvi. Apdzīvotā vieta radusies pēc Ziemeļu kara, kad tur apmetās uz dzīvi plostnieki, zvejnieki un amatnieki, pavisam 30 mājas. 

Bebrulejā dzimuši:  gleznotājs Aleksandrs Štrāls, un viņa brālis rakstnieks Kārlis Štrāls.  

"Ziedu laikā Bebruleja ir kā liels, brīnišķīgs dārzs, un gaišajās pavasara naktīs, kad mēnesnīcā kā sudrabs viz mierīgā Daugava, kokiem apaugušajos krastos dzied lakstīgalas. Kā skaisti nospēlēta Šopēna noktirne ir šāda Bebrulejas nakts", tā par šo vietu rakstīja dzejnieks Jānis Jaunsudrabiņš.

Alus darītava „BURSH” ir viena no mazākajām alus darītavām Latvijā, kas atrodas starp Zemgales,  Vidzemes, Latgales un Sēlijas novadiem – Pļaviņu novada Aiviekstes pagastā. Alus cienītājiem pieejams tumšais un gaišais alus BURSH. 

Dzidris ir mājas vīns, kas darīts Pļaviņu novada Aiviekstes pagasta zemnieku saimniecībā "Ozoliņi". Mājas vīna ražotnes ieeju rotā gadaskaitlis 1910. Tik sena ir ēka, ko cēlis brāļu vīndaru Oskara un Viktora vecvectēvs Jānis Ozols-Ozoliņš.

Mājas vīna ražotne atzīta (t.i., sertificēta un licencēta) 2005. gadā. Te ražo ābolu, rabarberu, upeņu vīnu un sidru "Dzidris" no pašu saimniecībā un tuvāko kaimiņu saimniecībās audzētiem augļiem, dārzeņiem un ogām. 

Gostiņu luterāņu baznīca ir ievērojams vēlā klasicisma piemineklis, halles tipa ar piebūvētu ģērbkambari un zemu torni, kuru nosedz kupols. Gandrīz visu simetriskās ēkas torņa fasādi aizņem portiks. Draudzes telpa ir ļoti vienkārša. Tieši pretim galvenajai ieejai novietots kancelaltāris - altāris kombinēts ar kanceli. Tās abās pusēs pāra kolonnas nes augšējās konstrukcijas smagumu. Kancele novietota virs konsoles. Altārglezna "Kristus Ģetzemes dārzā" tapusi 20. gadsimta sākumā. Arī galvenā ieeja ģeogrāfiski izvietota pretēji tradicionālajiem baznīcas kanoniem. Virs galvenās ieejas - Korfu dzimtas ģerbonis.

Senākā Gostiņu baznīca atradusies Aiviekstes upes krastā Daugavas malā. Tā saukta par Grīvas baznīcu. Grīvas baznīca bijusi koka, maza un ļoti vienkārša. Tai sabrūkot Nikolaus fon Korfs 1828. gadā licis celt jaunu baznīcu, citā vietā - Aiviekstes upes labajā krastā. 1830. gadā baznīca pabeigta. 1869. gadā baznīcā iebūvētas ērģeles. Otrajā pasaules karā baznīca stipri izpostīta. Iznīcinātas ērģeles, soli, logi, bojāts jumts. Zvans aizvests uz Krieviju.

Kalsnavas arborētums – ideju vieta tavam dārzam un atpūtas vieta, lai dotos tālāk. Lielākā dekoratīvo koku un krūmu kolekcija Latvijas austrumdaļā, daļa teritorijas atrodas Pļaviņu novadā. Kolekcijai ir ievērojama zinātniska, izglītojoša, saimnieciska un rekreatīva nozīme.

Oliņkalns ir bijis dižs pilskalns 5 km no Pļaviņām un 1 km lejpus Lokstenes pilskalna. Oliņkalns bija vislielākais senču pilskalns (2,3 ha liels, uzbērums 175 m garš)- senpilsētas tipa nocietinājums. Te atradās 13. gadsimta sākuma dokumentos minētā Alenes pils, kas bijusi administratīvais centrs Olines zemēm. Tagad pie Oliņkalna var nokļūt tikai labs peldētājs vai jābrauc ar laivu, jo šodien Oliņkalns ir kokiem apaugusi lēzena sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē ( no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6) iepretim Stukmaņiem Uz salas saglabājies neliels pilskalna valnis, estrādes paliekas un dažus metrus augsts dolomīta atsegums – Andreja klints paliekas. Pie Daugavas iepretim Oliņkalnam ir piemiņas akmens, ko 1989. g. uzstādīja Latvijas alpīnisti.

Stukmaņu muiža celta 16.gs. apskatāma no ārpuses, tikai daļēji saglabājusies agrākā apbūve. Par Stukmaņu muižas apkārtni ziņas sniedz arheoloģiskie izrakumi appludinātajā Lokstenes pilskalnā, kas atrodas aptuveni kilometru no tagadējās muižas centra. 15. gadsimtā Rīgas arhibīskaps H.Šarfenbergs izlēņoja Lokstenes ciemu un Stukmaņus Johanam Lokstenam un viņa adoptētajam dēlam Ārendam Stokmanim. 1598. gadā muižas īpašnieks bija Georgs Stokmanis. 1601. gadā tā piederēja K.Šrēderam. 1652. gadā Zviedrijas karaliene Kristīne muižu apstiprināja dzimtīpašumā H.Kronšternam.

Zviedru jeb Aiviekstes skansts - nocietinājums, atrodas stratēģiski izdevīgā vietā, tā celta 17.gs sākumā kā zviedru nocietinājums pret poļiem. Skansts ir samērā labi saglabājusies un ir ievērojama ar 4 izteiktiem bastioniem un skansts malas stāvinājumiem, tomēr līdz pat mūsdienām Zviedru skansts nav uzmērīta un tās izmēri nosakāmi tikai aptuveni. Skansts iekšpusē ir kultūrslānis, kas liecina par tās ilglaicīgu izmantošanu. 17. gs sākum skansts tuvumā militārajām vajadzībām bija uzbūvētas vēl 3 poļu un zviedru skanstis, kas līdz mūsdienām nav saglabājušās.

Rakstītos avotos rodamas liecības par poļu un zviedru konfliktiem Zviedru skansts rajonā. Tautā bija saglabājusies paruna, ka Skanstnieku māju gailis dziedot trijām valstīm, jo 17. gadsimtā pie Gostiņu skansts atradās Polijas, Zviedrijas un Kurzemes hercogistes robežu satekas vieta.

Šobrīd šajā vietā atrodas estrāde, kurā katru vasaru notiek pasākumi.

Ārējās saites

• Oficiālā tīmekļa vietne