Ikšķiles novads

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ikšķiles novads
Ikskiles novads karte.png
Ikšķiles novada ģerbonis
Ģerbonis
Centrs: Ikšķile
Platība: 132,1[1] km2
Iedzīvotāji (2017): 9735[2]
Blīvums: 66.3 iedz./km2
Izveidots: 2004. gadā
Domes priekšsēdētājs: Indulis Trapiņš(LZP)
Teritoriālās
vienības:
Ikšķiles pilsēta
Tīnūžu pagasts
Mājaslapa: ikskile.lv
Ikšķiles novads Vikikrātuvē

Ikšķiles novads ir pašvaldība Vidzemē, Daugavas labajā krastā. Novads izveidots 2004. gadā, par novadu pārveidojot Ikšķiles pilsētu ar lauku teritoriju.

Dubkalnu karjera. Zilo kalnu karjers. Iespēja aizbraukt tikai caur Ogri.

Daba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ikšķiles novada virsmas vidējais absolūtais augstums svārstās no 20 līdz 30 m vjl. Teritorija ietilpst Viduslatvijas zemienes Madlienas nolaidenumā. Reljefā dominē lēzeni viļņots līdzenums ar zemiem un vidēja lieluma pauguriem. Vairākiem pauguriem ir savi nosaukumi — Velna kalns, Vīna kalns, Kābeles kalns, Liepu kalni u.c. Tīnūžu apkaimē sākas arī Ogres Kangaru osu grēda. Augstākais paugurs Bākas kalns (60,7 m vjl.).

Austrumu daļā pie Kranciema ir ievērojamas dolomīta atradnes, kas tiek intensīvi izmantotas.

Novada teritorija ietilpst līdz 40 km platajā Rīgas jūras līča gaisa ietekmes zonā. Gaisa vidējā diennakts temperatūra janvārī ir zem -6 °C, bet jūlijā tā ir ap 17,2 °C. Zemās un mazāk paugurainās virsmas dēļ šeit ir salīdzinoši mazāks gada vidējais nokrišņu daudzums — 600—650 mm; dažos gados tas ir vēl mazāks. Novada dienvidu daļā atrodas Daugavas senleja un Rīgas HES ūdenskrātuve, kam ir ietekme uz apkārtnes mikroklimatu, mazinot temperatūras kontrastus un padarot salnas retākas un mazāk "kodīgas".

Meži aizņem 42% no Ikšķiles novada teritorijas un ietilpst 50 km platajā Rīgas zaļajā zonā. Dēļ smilšainiem cilmiežiem, visvairāk izplatīta ir priede, sevišķi teritorijas rietumu daļā. Lielākais dižkoks ir Turbu ozols Turkalnē; tā stumbra apkārtmērs ir 7 m. Otrs lielākais koks pagastā ir Relziķu ozols (pie Mazās Juglas lejpus Turkalnes; 5,3 m). Tīnūžu centrā aug lielākā (4,8 m) liepa novadā. Kranciemā ir otrais lielākais kadiķis bijušajā Ogres rajonā — tā stumbra apkārtmērs sasniedz 0,9 m. Ogres MRS meža 62. kvartālā aug ļoti īpatnēja, dabiskas mutācijas rezultātā radusies egle — t.s. "čūsku" egle ar ļoti savdabīgi izlocītiem zariem. Šai eglei ir ļoti maz sānzaru un tā aug galvenokārt ar zaru galotņu pumpuriem. No aizsargājamajiem augiem sastopama jumstiņu gladiola, parastā armēnija un meža vizbulis.

Ūdensteces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cauri novadam plūst Mazā Jugla, kas apkaimes zemās virsmas dēļ veido meandrus. Gar Mazo Juglu ir daudz pārpurvojušos vecupju. Aktīvi norisinās upes krastu erozija — krasti ir samērā smilšaini un līdz ar to viegli izskalojami. Upes gultnē ir daudzas sēres, kas gadu no gada maina savu atrašanās vietu.

Ūdenstilpes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Novada lielākais ezers ir Selēku ezers. Tā platība ir tikai 8,5 ha, taču vidējais dziļums ir salīdzinoši liels — 2,1 m. Netālu uz ziemeļiem no Ikšķiles dzelzceļa stacijas Tīnūžu ceļš šķērso tagad nosusinātā Kaparāmura ezera vietu, par ko vēl liecina saglabājušos māju nosaukumi — Ezeri, Ezermalas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stamps of Latvia, 2011-02.jpg

Ikšķiles apvidus ir viena no vissenāk pieminētajām vietām Latvijā. Apkaimē dzīvojušas Daugavas lībiešu ciltis. Par seno apdzīvojumu liecina daudzie senkapi, kā arī pilskalni: Lejaskalnu pilskalns (netālu no Selēku ezera), Vīna kalns (norakts, būvējot jauno Rīgas — Daugavpils šoseju), Velna kalns (norakts grantī; atradies pie nosusinātā Kaparāmura ezera). Senkapi lielākoties ir 9.—12. gadsimtu līdzenie jeb tā sauktie "skeletkapi".

Pirmo reizi rakstītos avotos Ikšķili piemin sakarā ar 1184. gada notikumiem — pirmā Ikšķiles bīskapa Meinharda misijas sākumu līvu apdzīvotajās zemēs. Ikšķiles novadā Daugavā (Rīgas HES ūdenskrātuvē) uz Svētā Meinarda salas atrodas Ikšķiles baznīcas (celta 1185. gadā, senākā mūra ēka Latvijas teritorijā) drupas.

Tīnūži pirmo reizi minēti 1576. gadā, kad Rīgas pilsēta rātes kungam E. Horstam iznomāja apdzīvotu vietu Lindenberg an jungelschen Bache (latviski: Liepukalni pie Juglas strauta). Tīnūžu jeb Lindenbergas muiža tika izveidota 1638. gadā un muižā bija 16 zemnieku saimniecības. No 1684. gada muiža kļuva par Tīzenhauzenu dzimtas īpašumu; no tās vārda arī cēlies tagadējais Tīnūžu nosaukums. Vēlāk muiža piederējusi zviedru izcelsmes muižnieku Blūmenu dzimtai. Pēc tam muižas īpašnieki bija barons Eduards fon Šteins, bet no 1893. gada līdz 1921. gadam — barons fon Volfs. Līdz Pirmajam pasaules karam oficiālajos dokumentos Tīnūžu apzīmēšanai joprojām tika lietots vietvārds Lindenberga. 17.—18. gadsimtā pagastā bijis arī kaparāmurs — metālapstrādes manufaktūra, zvanu lietuve. Ražots arī ģipsis — ģipšakmens vests pāri Daugavai no kreisā krasta lauztuvēm. Muižas centrā bijis arī kaļķu ceplis un ķieģeļnīca, ūdensdzirnavas, Līču krogs, alus darītava.[nepieciešama atsauce]

Pēc 1920. gada zemes reformas Tīnūžu muižas zemi sadalīja 40 jaunsaimniecībās. Pēc 2. pasaules kara no bijušā Ikšķiles pagasta izveidoja Ikšķiles ciemu un Tīnūžu ciemu, ko 1990. gadā pārdēvēja par pagastu.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apdzīvotās vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Etniskais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ikšķiles novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2018. gadā[3]
Latvieši (8574)
  
85.8%
Krievi (798)
  
8.0%
Baltkrievi (130)
  
1.3%
Poļi (115)
  
1.2%
Cita vai neizvēlēta (371)
  
3.7%

Pašvaldība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojami novadnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojamas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]