Latvijas medicīnas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Piemineklis vienam no slavenākajiem Latvijas ārstiem Paulam Stradiņam

Latvijas medicīnas vēsture izsekojama līdz Livonijas konfederācijas laikiem viduslaiku Latvijā. Veselības aprūpi tolaik veica bārddziņi, pirtnieki un mācītie ārsti,[1] līdztekus pastāvēja labi attīstīta tautas medicīna. Viduslaikos un jaunajos laikos Latviju skāra vairākas lielas epidēmijas, gan mēris, gan dizentērija, gan melnās bakas. Jāņa sētā darbojās Nikolaja patversme. 18. gadsimta sākumā Rīgā bija 6 ārsti, 1736. gadā dibināts Rīgas Anatomiskais teātris. 1803. gadā kādreizējā Botāniskā dārza teritorijā Bruņinieku ielā izveidojās Rīgas pilsētas slimnīca, saukta arī par Nabagu slimnīcu. 1899. gadā ar mecenāta Džeimsa Armitsteda ziedojumu izveidoja Rīgas pirmo bērnu slimnīcu.

Otrā pasaules kara laikā liela daļa no Latvijas ārstiem devās trimdā, agrākās medicīnas tradīcijas panīka. Viens no 20. gadsimta medicīnas veidotājiem Latvijā bija profesors Pauls Stradiņš, kas ilgstoši vadīja Rīgas Pilsētas 2. slimnīcu, izveidoja Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas zinātniski pētniecisko institūtu un Rīgas Medicīnas vēstures muzeju.[2] 1957. gadā dibināts Latvijas Organiskās sintēzes institūts, tajā radītie preparāti ir pretvēža līdzeklis ftorafūrs un metabolais preparāts mildronāts.

Latvijas medicīnas vēstures posmi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskajos izrakumos Latvijas teritorijā atrasti 8. gadu tūkstotī p. m. ē. veidoti akmens un kaula instrumenti, ar kuriem tikušas veiktas trepanācijas, locekļu amputācijas un audu šuves. Senatnē domāja, ka epilepsijas, kā arī galvassāpju cēlonis ir ļaunie gari, kas mīt galvā. Tādēļ veicot trepanācijas, pa šiem caurumiem gari pamet galvaskausu. Viena no vislabāk saglabājušamies liecībām Latvijā, kas datēta ar 3500 gadus p.m.ē, ir trepanēts pusmūža vīrieša galvaskauss, kura struktūra liecina, ka vīrietis pēc manipulācijas dzīvojis vēl ilgu laiku.

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu krustneši iekarojot Latvijas teritoriju, ieviesa arī Rietumeiropas viduslaiku kultūru, līdz ar to arī tā laika medicīnas tradīcijas. Ārstu funkcijas, galvenokārt, veica misionāri un mūki. 13. gadsimtā veidojās pirmie hospitāļi — 1220. gadā Svētā Jura hospitālis, bet 1225. gadā — Svētā Gara konvents un leprozorijs, un tie bija saistīti gan ar ārstēšanu, gan nakts patversmes funkciju. 1287. gadā minēts Rīgā pirmais vēsturiski zināmais mediķis — medicus Bruno. Tolaik nodarboties ar ķirurģiju skaitījās apkaunojoši, tādēļ to veica zemākais medicīniskais personāls — pirtnieki un bārddziņi. Pirtnieki drīkstēja cirpt matus, likt „bankas”, nolaist asinis, izskaust kārpas un strutojošus audzējus.[1] Savukārt bārddziņi apvienojās un veidoja cunftes, kuru noteikumos bija aizliegts dziedēt iekšķīgās slimības, dot dažādus pulverus un mikstūras. Starpslānis starp barddziņiem un medicīnas maģistriem bija ceļojošie ārsti, kas dažādos svētkos ieradās pilsētā un publikas priekšā sniedza savus pakalpojumus. 1357. gadā Rīgā tika dibināta pirmā aptieka Baltijā — Lielā jeb Rātsaptieka, kas darbojās līdz 1758. gadam.[3]

Bārddziņu, pirtnieku un mācīto ārstu pakalpojumi Livonijā bija pieejami tikai bagātajiem pilsētniekiem un vācu feodāļiem. Tāpēc līdzās pastāvēja arī tautas medicīna, ko lietoja nabadzīgāki cilvēki, galvenokārt lauku iedzīvotāji. Tie lietoja dažādas zāles, lapas, ziedus, dzīvnieku pelnus un taukus. Tolaik pirtīs notika gan dažādu kaišu ārstēšana, gan dzemdības. Bija izplatītas dažādas fizikālās terapijas procedūras, piemēram, masāžas, bradāšana pa strauju upi, „pamašu laušana”, ko lietoja sastiepta, samežģīta mugurkaula ārstēšanā, „laitīšana”, ja bija notikusi sastaipīšanās, ceļot lielu smagumu. Arī tautas medicīna pakāpeniski ienāca hospitāļu dziedināšanas metodes, iesaistot arī astroloģijas elementus.[4]

17.—19. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais latviešu ārsts bija Jānis Reiters 17. gadsimtā, viņš savā dzīves laikā nemitīgi ceļoja. Šis laika posms lielākoties saistās ar Rīgas un Jelgavas medicīnas ārstiem, kas lika pamatus modernākai medicīnai, piemēram, jelgavnieks Oto Hūns 1788.gadā aizstāvēja vienu no pirmajām doktora disertācijām un vēlāk strādāja Rīgas hospitālī. Kristians Panders (1794—1865) Vircburgā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju embrioloģijā, 1827. gadā atgriezās Latvijā un Carnikavas muižā veica ievērojamus pētījumus devona un silūra perioda zivju paleontoloģijā.

Aleksandrs Kīters pabeidzis Tartu Universitāti, Kazaņā vadīja ginekoloģijas klīniku, kur uzsāka arī ētera narkozes izmantošanu, 1868. gadā viņš pirmais Krievijā lietoja un aprakstīja brūču listerizācijas metodi. Rīdzinieks Jūlijs Šimanovskis kļuva par ķirurģijas profesoru Kijevā, vēlāk sarakstīja arī rokasgrāmatu ķirurģijā un izstrādāja kaimi ciskas amputācijas, sejas daļu rekonstrukciju metodes. Berlīnes Universitātes ķirurģijas klīnikas vadītājs Ernsts Bergmans bija dzimis Rīgā, bet audzis Rūjienā. Bergmans sarakstīja vairākus darbus par locītavu un galvaskausa ievainojumiem, kā arī pētīja lepras izplatīšanos Vidzemē. Pirmais akadēmiski izglītotais latviešu ķirurgs Jūlijs Kalniņš bija viņa asistents.[1]

20. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīgi kā Eiropā un Ziemeļamerikā, 20. gadsimta sākumā attīstoties medicīnai arī Latvijā biežāk sāka operēt apendicītu radītus augoņus. Pirmā apendektomija izdarīta 1906. gadā septiņgadīgam zēnam. Pēc Ādolfa Bergmaņa iesākto darbu turpināja latviešu izcelsmes ārsti — Jānis Jankovskis, Jēkabs Alksnis, Jānis Jēgermanis un Pāvils Mucenieks, kurš bija pirmais Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Ķirurģijas klīnikas vadītājs.

Pirmā pasaules kara notikumi izmainīja medicīnas apstākļus un laikā no 1915. līdz 1917. gadam vairākās slimnīcās tika stacionēti ievainotie kareivji, kurus ārstēja, galvenokārt, vācu ārsti.

Latvijas brīvvalsts laikā 1919. gadā Latvijas Augstskolā (tagad Latvijas Universitāte) izveidojās Medicīnas fakultāte, kur jau no sākuma sagatavoja ķirurgus. Daudzi no šiem ārsti vēlāk kļuva par galvenajiem mācību spēkiem, kas būtiski veicināja Latvijas medicīnas attīstību, ieviešot jaunas ārstēšanas metodes, uzlabojot mācību procesu, kā arī nodarbojoties ar zinātnisko darbību. Viszināmākie piemēri ir J.Alksnis, J. Jankovskis, P.Stradiņš.

Aleksandrs Bieziņš bija viens no bērnu ķirurģijas un ortopēdijas pamatlicējiem, Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta direktora vietnieks. 1972. gadā viņš bija pirmais Latvijā, kas saņēma „Zelta skalpeli”.[1]

Latvijas sasniegumi medicīnā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Farmakoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no pirmajiem un arī visievērojamākajiem latviešu izcelsmes farmakologiem ir Osvalds Šmīdebergs, kurš 1868. gadā atklājis muskarīnu, 1867. gadā izolējis un ķīmiski definējis digitoksīnu, kā arī 1873. gadā kopā ar vācieti Bernhardu Naunīnu ieviesa terminu „acidoze”.[5] Savukārt, aptiekārs un profesors Dāvids Hieronīms Grindelis izdeva pirmo ķīmijas un farmācijas žurnālu Krievijas impērijā, dibināja Rīgas Ķīmiski farmaceitisko biedrību. Turklāt izolēja ķīmiskas vielas — grindeļskābi, grindeļaldehīdu, grindelātus no augu dzimtas Grindelia, kura arī ir nosaukta Grindeļa vārdā.[6]

Mūsdienās visintensīvākie pētījumi farmakoloģijā tiek veikti Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, kurā kopš dibināšanas 1957. gadā izgudroti 17 oriģinālpreparāti, radītas un uzlabotas iegūšanas metodes vismaz 60 bioloģiski aktīvām vielām.[5]

Anestēzija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā pirmo reizi ētera narkozi izmantoja Rīgas Pirmās slimnīcas direktors Bernhards Frīdrihs Bērenss 1847. gada janvārī.[5][7]

Viens no anestēzijas oriģinālpreparātiem ir Latvijas Koksnes ķīmijas institūta zinātnieku Nadeždas Kaškinas, Mildas Pormales un Jāņa Šustera radītais anestēzijas līdzeklis celnovokaīns, ko ieviesa arī medicīnas praksē. Visi celnovokaīna patentu, licenču un reglamenta materiāli noformēti un nodoti Maskavā Licencitorgam. Vēlāk 1973. gadā tika parakstīts līgums ar ASV firmu Pharmaceutical Corporation par licences pārdošanu celnovokaīna ražošanai. Celnovokaīns, salīdzinot ar novokaīnu, nodrošina vairākas reizes ilgstošāku anestēziju.[5][8][9]

Pretmikrobu un pretvīrusu līdzekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Organiskā sintēzes institūtā Latvijas zinātnieki Solomona Hillera vadībā radīja vairākus oriģinālus nitrofurānu preparātus, piemēram, furagīnu un solafūru. Nitrofurāna preparātiem piemīt spēcīga pretmikroba darbība, bet mazs toksiskums cilvēkiem. Par furacilīna resintēzi 1947. gadā Hillers un Emīlija Gudriniece 1957. gadā saņēma LPSR Valsts prēmiju.[5]

Solomona Hillera students Jānis Polis izstrādāja vienu no pirmajām pretvīrusu medikamenta remantadīna sintēzes metodēm.[10] 2009. gadā Polis saņēma Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas zelta medaļu un diplomu par izgudrojumiem medicīniskajā ķīmijā.[11]

Organiskā sintēzes institūtā sintezēti arī dažādi prettuberkulozes līdzekļi, piemēram, PASS, tubazīds, prethelmintu preparāti — piperazīna atvasinājumi.[4]

Viens no jaunākajiem Latvijā radītajiem pretvīrusu līdzekļiem ir Larifan, kurš darbojas kā interferona induktors. Audu kultūrās un dzīvnieku eksperimentos Larifan kavējis vīrusu vairošanos herpes, gripas, ērču encefalīta, trakumsērgas un citu vīrusu infekcijās.[12]

Antiblastomatozie līdzekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā sintezēti vairāki oriģinālpreparāti ļaundabīgo audzēju ārstēšanai. 1964. gadā tika sintezēts preparāts ftorafūrs kuņģa, resnās zarnas un krūts vēža ārstēšanai.[5]

20. gadsimta 60. un 70. gados Ainas Mucenieces vadībā izveidoja preparātu Rigvir. Tā darbības pamatā ir citolītisks vīruss, kas iznīcina audzēja šūnas, kā arī tam ir imūnmodulatoras īpašības, liekot imūnajai sistēmai uzbrukt audzēja šūnām.[13] To lieto ļaundabīgās melanomas ārstēšanā.

Jaunākais izveidotais antiblastomatozais līdzeklis ir Belinostat, kura izmantošanu 2014. gadā T limfomas ārstēšanā apstiprināja arī ASV Pārtikas un zāļu administrācija (FDA). Tiek pētīta Belinostat izmantošana arī citu audzēju ārstēšanā, piemēram, olnīcu vēža gadījumā.[14][15][16][17][18]

Bioķīmija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandrs Šmits pētījis insulīna bioķīmiju, vitamīnu ķīmiju, to klīniskās lietošanas un ražošanas tehnoloģiju. Ieviesis vienkāršotu insulīna ražošanu PSRS (1928) un askorbīnskābes rūpniecisko sintēzi (1951), kā arī tolaik radīja oriģinālu preparātu parenterālai barošanai, kas satur pilnvērtīgu aminoskābju sastāvu.[4][19]

2013. gadā Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece Aija Linē atklāja jaunas kuņģa vēža specifiskas autoantivielas agrīnākai vēža diagnostikai un slimības gaitas prognozēšanai.[20][21] Pagaidām tiek veikti līdzīgi pētījumi, lai atrastu autoantivielas, kas ir izmantojamas prostatas vēža diagnostikā.

Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki sadarbībā ar Oksfordas universitāti atklāja iepriekš nezināmu kustību traucējumu sindromu, ko izraisa mangāna savienojumu pārmērīga uzkrāšanās organismā. Tas pieder Parkinsonisma sindroma grupai un sastopams mangānu saturošas intravenozās narkotikas — metkatinona jeb efedrona lietotājiem.[22]

Fizioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2004. gadā latviešu zinātnieks Ingvars Birznieks kopā ar Zviedrijas kolēģiem eksperimentāli pierādīja un aprakstīja ātrāko nervu sistēmas informācijas kodēšanas mehānismu.[23] Birznieks veicis arī citus nozīmīgus pētījumus saistībā ar taustes mehanoreceptoriem un to impulsu kodēšanu, kam ir būtiska nozīme efektīvāku protēžu veidošanā.[24][25][26]

Ģenētika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā izveidota Valsts iedzīvotāju genoma datu bāze.[27] Uz tās pamata veikti vairāki nozīmīgi pētījumi. 2005. gadā atklāta interleikīna -1 gēna polimorfisma saistība ar koronārās sirds slimības iekaisuma marķieriem, tādējādi palielinot izpratni par šīs slimības izraisīšanos un palīdzot izvēlēties piemērotāku terapiju slimniekiem.

Cilmes šūnu transplantācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2009. gadā pirmo reizi veikta sekmīga cilmes šūnu transplantācija sirds muskulī zīdainim ar smagu sirdskaiti. Vēlākajos pētījumos prof. Āris Lācis, Andrejs Ērglis u. c. transplantēja cilmes šūnas bērniem, kuriem bija idiopātiska dilatācijas kardiomiopātija un plaušu hipertensija. Visiem pacientiem ar kardiomiopātiju uzlabojās sirds kreisās puses izsviedes frakcija, kā arī samazinājās kambara diametrs, bet abiem pacientiem ar plaušu hipertensiju uzlabojās plaušu vaskularizācija.[28][29]

Ķirurģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Reijers bija viens no pirmajiem, kas ieviesa Dž. Listera antiseptikas metodes un 1871. gadā Rīgas kara hospitālī veica intraarteriālu asins pārliešanu. Rīgas Pirmajā slimnīcā pirmo reizi Latvijā veiktas vairākas operācijas, piemēram, 1887. gadā Ādolfs fon Bergmanis pirmoreiz Baltijā veica radikālu kuņģa vēža operāciju, 1934. gadā pirmo reizi Latvijā transplantēta radzene, 2001. gadā stomas slimniekam ievietots mākslīgais taisnās zarnas sfinkters. Savukārt 1959. gadā Viktors Goldbergs un Leo Roze veica pasaulē pirmo elektrohidraulisko litotripsiju — metodi, ar kuru tiek sašķelti žultsakmeņi.[7]

Pauls Stradiņš viens no pirmajiem Krievijas impērijā izdarīja periarteriālo simpatektomiju. 1928. gadā viņš par gangrēnas etioloģijas un terapijas izpēti saņēma Kultūras fonda prēmiju. Viņš veica arī Latvijā pirmās gastrektomijas, aizkuņģa dziedzera ekstirpācijas, iesāka plaušu, sirds un asinsvadu operācijas.[1]

2004. gadā Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā pirmoreiz Baltijas valstīs veica dziļo smadzeņu stimulācijas operāciju ar neirostimulatora implantāciju kādai slimniecei ar Pārkinsona slimību.[30][31]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Jānis Gardovskis, Ralfs Kolītis, Jāzeps Baško, Antoņina Sondore u.c. Ķirurģija. Rīga : Rīgas Stradiņa universitāte, 2013. 1013. lpp. ISBN 978-9984-793-28-3.
  2. Arnis Vīksna. Paula Stradiņa dzīves un darba vietas. Rīga : Liesma, 1975. 48. lpp.
  3. Arnis Vīksna. Vecās aptiekas. Rīga : Zinātne, 1993. 159. lpp. ISBN 978-5-7966-0924-8.
  4. 4,0 4,1 4,2 Vilhelms Kaņeps, Fjodors Grigorašs, Pāvels Zabludovskis un Anatolijs Bļugers. Krievu un latviešu medicīnas vēsture. Rīga : Zvaigzne, 1968.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Indulis Purviņš, Santa Purviņa. Praktiskā farmakoloģija (3. izd.). Rīga : Zāļu infocentrs, 2002. 43. lpp. ISBN 9984-193-31-3.
  6. Jānis Stradiņš (2003. gada 18. februāris). "Tērbatas universitāte Latvijas zinātnes un kultūras kontekstā". Latvijas Vēstnesis (Lettonia) (Nr. 26).
  7. 7,0 7,1 «Vēsture». Rīgas 1. slimnīca. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  8. «Nadežda Kaškina». Russkije.lv. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  9. Anatolijs Bļugers. Populārā medicīnas enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  10. «Jānis Polis». Latvijas Zinātņu akadēmija. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  11. «WIPO Awards Presented to a Latvian Inventor and an Innovative Enterprise». Patent Office of the Republic of Latvia. 2009. gada 9. februāris. Skatīts: 2011. gada 13. aprīlis.
  12. Guna Feldmane, Evita Niedrite “Anti-Herpetic Therapeutic: A New Approash to Treatment of Herpes Infection” BIT Life Sciences 1st Annual World Summit of Antivirals, July 20-22, 2008, Kunming, China.
  13. The cellular immunity indices of patients with malignant melanoma using the viral immunomodulator rigvir Glinkina LS, Bruvere RZh, Venskus DR, Garklava RR, Muceniece AJ. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/1300752
  14. CuraGen Corporation (CRGN) and TopoTarget A/SAnnounce Presentation of Belinostat Clinical Trial Results at AACR-NCI-EORTC International Conference http://www.biospace.com/news_story.aspx?NewsEntityId=75000 Archived 2011. gada 16. jūlijā, at the Wayback Machine.
  15. «Anti-cancer medicine a bittersweet win for Latvian science». Lsm.lv. 2014. gada 26. augusts. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  16. Final Results of a Phase II Trial of Belinostat (PXD101) in Patients with Recurrent or Refractory Peripheral or Cutaneous T-Cell Lymphoma https://ash.confex.com/ash/2009/webprogram/Paper20945.html
  17. «FDA Approval for Belinostat». ASV Nacionālais Vēža institūts. 2014. gada 18. jūlijs. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.[novecojusi saite]
  18. Nick Mulcahy. «FDA Approves Belinostat for Rare Lymphoma. Nick Mulcahy». medscape.com, 2014. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  19. Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga: Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 409. lpp. ISBN 978-9984-8068-0-3 Nepareizs ISBN.
  20. Zayakin P, Ancāns G, Siliņa K, Meistere I, Kalniņa Z, Andrejeva D, Endzeliņš E, Ivanova L, Pismennaja A, Ruskule A, Doniņa S, Wex T, Malfertheiner P, Leja M, Linē A. Tumor-associated autoantibody signature for the early detection of gastric cancer. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/22684876
  21. LETA. «Latvijas zinātnieki atklājuši jaunas specifiskas autoantivielas agrīnai kuņģa vēža diagnostikai». medicine.lv, 2012. gada 27. decembris. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  22. Ainārs Stepens, Ināra Logina, Viesturs Liguts, Pauls Aldiņš, Ilze Ekšteina, Ardis Platkājis, Inese Mārtiņsone, Elmārs Tērauds, Baiba Rozentāle, and Michael Donaghy. A Parkinsonian Syndrome in Methcathinone Users and the Role of Manganese. N Engl J Med 2008; 358:1009-1017 March 6, 2008 DOI:10.1056/NEJMoa072488 http://www.nejm.org/doi/full/10.1056/NEJMoa072488
  23. Ilze Grīnuma. «Vakar zinātne, šodien - realitāte». Diena, 2004. gada 30. decembris. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  24. The MARCS Institute. http://marcs.uws.edu.au/people/ingvars-birznieks Archived 2015. gada 31. martā, at the Wayback Machine.
  25. Ingvars Birznieks, Heather E Wheat, Stephen J Redmond, Lauren M Salo, Nigel H Lovell, and Antony W Goodwin. Encoding of tangential torque in responses of tactile afferent fibres innervating the fingerpad of the monkey. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2852995/
  26. Birznieks I, Jenmalm P, Goodwin AW, Johansson RS. Encoding of direction of fingertip forces by human tactile afferents. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/11588194
  27. Valsts iedzīvotāju genoma datu bāze
  28. Stem cell therapy as one of temporary measures for management of heart failure and pulmonary hypertension in children. Andis Lacis, Aris Lacis, Inguna Lubaua, Andrejs Erglis http://journals.sfu.ca/ajecr/index.php/ajecr/article/view/18
  29. Aris Lacis, Inguna Lubaua, Andrejs Erglis, Andis Lacis, Inta Bergmane, Management of Idiopathic Dilated Cardiomyopathy with Intramyocardial Stem Cell Transplantation in Children: A Retrospective Study of 7 Patients, . Vol. 2, No. 4, 2013, pp. 129-133. doi:10.11648/j.sjcm.20130204.12
  30. «Dziļā smadzeņu stimulācija». Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 16. martā. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  31. «Zinātnes sasniegumi Latvijā 2004.gadā». Latvijas Zinātņu akadēmija. 2008. gada 26. aprīlis. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.