Latvijas medicīnas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Piemineklis vienam no slavenākajiem Latvijas ārstiem Paulam Stradiņam

Latvijas medicīnas vēsture izsekojama līdz Livonijas konfederācijas laikiem viduslaiku Latvijā. Veselības aprūpi tolaik veica bārddziņi, pirtnieki un mācītie ārsti,[1] līdztekus pastāvēja labi attīstīta tautas medicīna. Viduslaikos un jaunajos laikos Latviju skāra vairākas lielas epidēmijas, gan mēris, gan dizentērija, gan melnās bakas. Jāņa sētā darbojās Nikolaja patversme. 18. gadsimta sākumā Rīgā bija 6 ārsti, 1736. gadā dibināts Rīgas Anatomiskais teātris. 1803. gadā kādreizējā Botāniskā dārza teritorijā Bruņinieku ielā izveidojās Rīgas pilsētas slimnīca, saukta arī par Nabagu slimnīcu. 1899. gadā ar mecenāta Džeimsa Armitsteda ziedojumu izveidoja Rīgas pirmo bērnu slimnīcu.

Otrā pasaules kara laikā liela daļa no Latvijas ārstiem devās trimdā, agrākās medicīnas tradīcijas panīka. Viens no 20. gadsimta medicīnas veidotājiem Latvijā bija profesors Pauls Stradiņš, kas ilgstoši vadīja Rīgas Pilsētas 2. slimnīcu, izveidoja LZA Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas zinātniski pētniecisko institūtu un Rīgas Medicīnas vēstures muzeju.[2]

1957. gadā dibināts LZA Latvijas Organiskās sintēzes institūts, tajā radītie preparāti ir pretvēža līdzeklis ftorafūrs un metabolais preparāts mildronāts.

Latvijas medicīnas vēstures posmi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskajos izrakumos Latvijas teritorijā atrasti 8. gadu tūkstotī p. m. ē. veidoti akmens un kaula instrumenti, ar kuriem tikušas veiktas trepanācijas, locekļu amputācijas un audu šuves. Senatnē domāja, ka epilepsijas, kā arī galvassāpju cēlonis ir ļaunie gari, kas mīt galvā. Tādēļ veicot trepanācijas, pa šiem caurumiem gari pamet galvaskausu. Viena no vislabāk saglabājušamies liecībām Latvijā, kas datēta ar 3500 gadus p.m.ē, ir trepanēts pusmūža vīrieša galvaskauss, kura struktūra liecina, ka vīrietis pēc manipulācijas dzīvojis vēl ilgu laiku.

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas krusta karu laikā Latvijā ieviesās arī Rietumeiropas viduslaiku medicīnas tradīcijas. Ārstu funkcijas tolaik veica misionāri un mūki. Latviešu Indriķa hronikā kā pirmais sludinātājs un dziednieks Turaidā pieminēts cisterciešu ordeņa brālis Teoderihs. 13. gadsimtā veidojās pirmie hospitāļi — 1220. gadā Svētā Jura hospitālis, bet 1225. gadā — Svētā Gara konvents un leprozorijs, un tie bija saistīti gan ar ārstēšanu, gan nakts patversmes funkciju. 1287. gadā minēts Rīgā pirmais vēsturiski zināmais mediķis — medicus Bruno. Tolaik nodarboties ar ķirurģiju skaitījās apkaunojoši, tādēļ to veica zemākais medicīniskais personāls — pirtnieki un bārddziņi. Pirtnieki drīkstēja cirpt matus, likt „radziņus”, nolaist asinis, izskaust kārpas un strutojošus audzējus.[1] Savukārt bārddziņi apvienojās un veidoja cunftes, kuru noteikumos bija aizliegts dziedēt iekšķīgās slimības, dot dažādus pulverus un mikstūras. Starpslānis starp barddziņiem un medicīnas maģistriem bija ceļojošie ārsti, kas dažādos svētkos ieradās pilsētā un publikas priekšā sniedza savus pakalpojumus. 1357. gadā Rīgā tika dibināta pirmā aptieka Baltijā — Lielā jeb Rātsaptieka, kas darbojās līdz 1758. gadam.[3]

Bārddziņu, pirtnieku un mācīto ārstu pakalpojumi Livonijā bija pieejami tikai bagātajiem pilsētniekiem, Livonijas ordeņa bruņiniekiem un bīskapu vasaļiem. Tāpēc līdzās pastāvēja arī tautas medicīna, ko lietoja nabadzīgāki cilvēki, galvenokārt lauku iedzīvotāji. Viņi lietoja dažādas zāles, lapas, ziedus, dzīvnieku pelnus un taukus. Tolaik pirtīs notika gan dažādu kaišu ārstēšana, gan dzemdības. Bija izplatītas dažādas fizikālās terapijas procedūras, piemēram, masāžas, bradāšana pa strauju upi, „pamašu laušana”, ko lietoja sastiepta, samežģīta mugurkaula ārstēšanā, „laitīšana”, ja bija notikusi sastaipīšanās, ceļot lielu smagumu. Arī tautas medicīna pakāpeniski ienāca hospitāļu dziedināšanas metodes, iesaistot arī astroloģijas elementus.[4]

16.—18. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais zināmais Rīgas pilsētas ārsts 1523.—1526. gadā bija Jans Kornārijs (Cornarius), Rīgas brīvpilsētas laikā 1560.—1577. gadā Rīgas ārsts bija Zahārijs Stopijs (Stopius), vēlāk Bazilijs Plīnijs (Plinius, miris 1605. gadā). Tiesu medicīnas speciālists Gustavs Kristiāns fon Handtvigs bija Rīgas pilsētas ārsts 1765.—1767. gadā. Oto Hūns 1788. gadā Getingenes Universitātē aizstāvēja doktora disertāciju un 1789. gadā kļuva par Rīgas Kara hospitāļa (dibināts 1754. gadā) otro ārstu, 1803. gadā nodibināja Rīgas baku potēšanas iestādi, 1824. gadā kļuva par garīgi slimo un veneroloģisko slimnieku aprūpes iestādes "Aleksandra Augstumu iestāde" pirmo direktoru. 1800. gada 27. novembrī Oto Hūns veica pirmo baku vakcināciju Rīgā, izmantojot angļu ārsta Edvarda Džennera pirms dažiem gadiem (1796) atklāto vakcinācijas metodi. 1803. gadā nodibināja Rīgas baku potēšanas iestādi, Rūjienas iedzīvotāju vakcinēšanu veica mācītājs Gustavs fon Bergmanis.

19. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dāvids Hieronīms Grindelis izdeva pirmo ķīmijas un farmācijas žurnālu Krievijas impērijā, dibināja Rīgas Ķīmiski farmaceitisko biedrību, turklāt izolēja ķīmiskas vielas — grindeļskābi, grindeļaldehīdu, grindelātus no augu dzimtas Grindelia, kura arī ir nosaukta Grindeļa vārdā.[5] Kristians Panders (1794—1865) Vircburgā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju embrioloģijā, 1827. gadā atgriezās Latvijā un Carnikavas muižā veica ievērojamus pētījumus devona un silūra perioda zivju paleontoloģijā.

Latvijā pirmo reizi ētera narkozi izmantoja Rīgas pilsētas slimnīcas direktors Bernhards Frīdrihs Bērenss 1847. gada janvārī.[6][7] Kārlis Reijers bija viens no pirmajiem, kas ieviesa Dž. Listera antiseptikas metodes un 1871. gadā Rīgas kara hospitālī veica intraarteriālu asins pārliešanu. Rīgas Pirmajā slimnīcā pirmo reizi Latvijā veiktas vairākas operācijas, piemēram, 1887. gadā Ādolfs fon Bergmanis pirmoreiz Baltijā veica radikālu kuņģa vēža operāciju. Osvalds Šmīdebergs 1868. gadā atklāja muskarīnu, 1867. gadā izolēja un ķīmiski definēja digitoksīnu, kā arī 1873. gadā kopā ar Bernhardu Naunīnu ieviesa terminu „acidoze”.[6]

20. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu Ārstu biedrības vadītāji un LU Medicīnas fakultātes mācībspēki 1929. gadā. Sēž no kreisās: Gustavs Reinhards, Kārlis Barons, Mārtiņš Zīle, Jēkabs Alksnis, Pēteris Sniķers, stāv: Jānis Skuja, Pauls Stradiņš, Nikolajs Vētra.

Ādolfs Bergmanis 1906. gadā veica apendektomijas operāciju septiņgadīgam zēnam, viņa iesākto darbu turpināja ķirurgi Jānis Jankovskis, Jēkabs Alksnis, Jānis Jēgermanis un Pāvils Mucenieks, kurš bija pirmais Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Ķirurģijas klīnikas vadītājs.

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1919. gadā Latvijas Augstskolā (tagad Latvijas Universitāte) izveidojās Medicīnas fakultāte, tās mācību spēki būtiski veicināja Latvijas medicīnas attīstību, ieviešot jaunas ārstēšanas metodes, uzlabojot mācību procesu, kā arī nodarbojoties ar zinātnisko darbību. 1934. gadā veikta pirmā radzene transplantācija. Pauls Stradiņš viens no pirmajiem izdarīja periarteriālo simpatektomiju. 1928. gadā viņš par gangrēnas etioloģijas un terapijas izpēti saņēma Kultūras fonda prēmiju. Viņš veica arī Latvijā pirmās gastrektomijas, aizkuņģa dziedzera ekstirpācijas, iesāka plaušu, sirds un asinsvadu operācijas.[1] Aleksandrs Bieziņš bija bērnu ķirurģijas un ortopēdijas pamatlicējs Latvijā, Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta direktora vietnieks.[1] 1959. gadā Viktors Goldbergs un Leo Roze veica pasaulē pirmo elektrohidraulisko litotripsiju — metodi, ar kuru tiek sašķelti žultsakmeņi.[7]

Latvijas Organiskās sintēzes institūtā kopš tā dibināšanas 1957. gadā izgudroti 17 oriģinālpreparāti, radītas un uzlabotas iegūšanas metodes vismaz 60 bioloģiski aktīvām vielām.[6] OSI zinātnieki radīja vairākus nitrofurānu preparātus, piemēram, furagīnu un solafūru. Nitrofurāna preparātiem piemīt spēcīga pretmikroba darbība, bet mazs toksiskums cilvēkiem. Par furacilīna resintēzi 1947. gadā Solomons Hillers un Emīlija Gudriniece 1957. gadā saņēma LPSR Valsts prēmiju.[6] Jānis Polis izstrādāja vienu no pirmajām pretvīrusu medikamenta remantadīna sintēzes metodēm.[8] 2009. gadā Polis saņēma Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas zelta medaļu un diplomu par izgudrojumiem medicīniskajā ķīmijā.[9]

Organiskā sintēzes institūtā sintezēti arī dažādi prettuberkulozes līdzekļi, piemēram, PASS, tubazīds, prethelmintu preparāti — piperazīna atvasinājumi.[4] OSI 1964. gadā tika sintezēts preparāts ftorafūrs kuņģa, resnās zarnas un krūts vēža ārstēšanai.[6]

1960. un 1970. gados Ainas Mucenieces vadībā izveidoja preparātu Rigvir. Tā darbības pamatā ir citolītisks vīruss, kas iznīcina audzēja šūnas, kā arī tam ir imūnmodulatoras īpašības, liekot imūnajai sistēmai uzbrukt audzēja šūnām.[10] To lieto ļaundabīgās melanomas ārstēšanā.

Latvijas Koksnes ķīmijas institūta zinātnieki sintezēja anestēzijas līdzekli celnovokaīnu. Visi celnovokaīna patentu, licenču un reglamenta materiāli noformēti un nodoti Maskavā Licencitorgam. Vēlāk 1973. gadā tika parakstīts līgums ar ASV firmu Pharmaceutical Corporation par licences pārdošanu celnovokaīna ražošanai. Celnovokaīns, salīdzinot ar novokaīnu, nodrošina vairākas reizes ilgstošāku anestēziju.[6][11][12]

Latvijas medicīnas zinātnieku atklājumi 21. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā izveidota Valsts iedzīvotāju genoma datu bāze.[13] Uz tās pamata veikti vairāki nozīmīgi pētījumi. 2005. gadā atklāta interleikīna -1 gēna polimorfisma saistība ar koronārās sirds slimības iekaisuma marķieriem, tādējādi palielinot izpratni par šīs slimības izraisīšanos un palīdzot izvēlēties piemērotāku terapiju slimniekiem. 2004. gadā Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā pirmoreiz Baltijas valstīs veica dziļo smadzeņu stimulācijas operāciju ar neirostimulatora implantāciju kādai slimniecei ar Pārkinsona slimību.[14][15]

2004. gadā Ingvars Birznieks kopā ar Zviedrijas kolēģiem eksperimentāli pierādīja un aprakstīja ātrāko nervu sistēmas informācijas kodēšanas mehānismu.[16] Birznieks veicis arī citus nozīmīgus pētījumus saistībā ar taustes mehanoreceptoriem un to impulsu kodēšanu, kam ir būtiska nozīme efektīvāku protēžu veidošanā.[17][18][19] 2008. gadā Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki sadarbībā ar Oksfordas universitāti atklāja iepriekš nezināmu kustību traucējumu sindromu, ko izraisa mangāna savienojumu pārmērīga uzkrāšanās organismā. Tas pieder parkinsonisma sindroma grupai un sastopams mangānu saturošas intravenozās narkotikas — metkatinona jeb efedrona lietotājiem.[20] 2009. gadā pirmo reizi veikta sekmīga cilmes šūnu transplantācija sirds muskulī zīdainim ar smagu sirdskaiti. Vēlākajos pētījumos Āris Lācis, Andrejs Ērglis u. c. transplantēja cilmes šūnas bērniem, kuriem bija idiopātiska dilatācijas kardiomiopātija un plaušu hipertensija. Visiem pacientiem ar kardiomiopātiju uzlabojās sirds kreisās puses izsviedes frakcija, kā arī samazinājās kambara diametrs, bet abiem pacientiem ar plaušu hipertensiju uzlabojās plaušu vaskularizācija.[21][22] 2013. gadā Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece Aija Linē atklāja jaunas kuņģa vēža specifiskas autoantivielas agrīnākai vēža diagnostikai un slimības gaitas prognozēšanai.[23][24] Pagaidām tiek veikti līdzīgi pētījumi, lai atrastu autoantivielas, kas ir izmantojamas prostatas vēža diagnostikā.

Viens no jaunākajiem Latvijā radītajiem pretvīrusu līdzekļiem ir Larifan, kurš darbojas kā interferona induktors. Audu kultūrās un dzīvnieku eksperimentos Larifan kavējis vīrusu vairošanos herpes, gripas, ērču encefalīta, trakumsērgas un citu vīrusu infekcijās.[25]

2014. gadā ASV Pārtikas un zāļu administrācija (FDA) apstiprināja antiblastomatozo līdzekli Belinostat T limfomas ārstēšanai. Tiek pētīta Belinostat izmantošana arī citu audzēju ārstēšanā, piemēram, olnīcu vēža gadījumā.[26][27][28][29][30]

Latvijā dzimuši medicīnas zinātnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Jānis Gardovskis, Ralfs Kolītis, Jāzeps Baško, Antoņina Sondore u.c. Ķirurģija. Rīga : Rīgas Stradiņa universitāte, 2013. 1013. lpp. ISBN 978-9984-793-28-3.
  2. Arnis Vīksna. Paula Stradiņa dzīves un darba vietas. Rīga : Liesma, 1975. 48. lpp.
  3. Arnis Vīksna. Vecās aptiekas. Rīga : Zinātne, 1993. 159. lpp. ISBN 978-5-7966-0924-8.
  4. 4,0 4,1 4,2 Vilhelms Kaņeps, Fjodors Grigorašs, Pāvels Zabludovskis un Anatolijs Bļugers. Krievu un latviešu medicīnas vēsture. Rīga : Zvaigzne, 1968.
  5. Jānis Stradiņš (2003. gada 18. februāris). "Tērbatas universitāte Latvijas zinātnes un kultūras kontekstā". Latvijas Vēstnesis (Lettonia) (Nr. 26).
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 Indulis Purviņš, Santa Purviņa. Praktiskā farmakoloģija (3. izd.). Rīga : Zāļu infocentrs, 2002. 43. lpp. ISBN 9984-193-31-3.
  7. 7,0 7,1 «Vēsture». Rīgas 1. slimnīca. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  8. «Jānis Polis». Latvijas Zinātņu akadēmija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 1. Oktobris. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  9. «WIPO Awards Presented to a Latvian Inventor and an Innovative Enterprise». Patent Office of the Republic of Latvia. 2009. gada 9. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 22. martā. Skatīts: 2011. gada 13. aprīlis.
  10. The cellular immunity indices of patients with malignant melanoma using the viral immunomodulator rigvir Glinkina LS, Bruvere RZh, Venskus DR, Garklava RR, Muceniece AJ. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/1300752
  11. «Nadežda Kaškina». Russkije.lv. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  12. Anatolijs Bļugers. Populārā medicīnas enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  13. Valsts iedzīvotāju genoma datu bāze
  14. «Dziļā smadzeņu stimulācija». Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 16. martā. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  15. «Zinātnes sasniegumi Latvijā 2004.gadā». Latvijas Zinātņu akadēmija. 2008. gada 26. aprīlis. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  16. Ilze Grīnuma. «Vakar zinātne, šodien - realitāte». Diena, 2004. gada 30. decembris. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  17. The MARCS Institute. http://marcs.uws.edu.au/people/ingvars-birznieks Archived 2015. gada 31. martā, Wayback Machine vietnē.
  18. http://www.ncbi.nlm.nih.gov Ingvars Birznieks, Heather E Wheat, Stephen J Redmond, Lauren M Salo, Nigel H Lovell, and Antony W Goodwin. Encoding of tangential torque in responses of tactile afferent fibres innervating the fingerpad of the monkey.
  19. Birznieks I, Jenmalm P, Goodwin AW, Johansson RS. Encoding of direction of fingertip forces by human tactile afferents. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/11588194
  20. Ainārs Stepens, Ināra Logina, Viesturs Liguts, Pauls Aldiņš, Ilze Ekšteina, Ardis Platkājis, Inese Mārtiņsone, Elmārs Tērauds, Baiba Rozentāle, and Michael Donaghy. A Parkinsonian Syndrome in Methcathinone Users and the Role of Manganese. N Engl J Med 2008; 358:1009-1017 March 6, 2008 DOI:10.1056/NEJMoa072488 http://www.nejm.org/doi/full/10.1056/NEJMoa072488
  21. Stem cell therapy as one of temporary measures for management of heart failure and pulmonary hypertension in children. Andis Lacis, Aris Lacis, Inguna Lubaua, Andrejs Erglis http://journals.sfu.ca/ajecr/index.php/ajecr/article/view/18 Archived 2016. gada 8. martā, Wayback Machine vietnē.
  22. Aris Lacis, Inguna Lubaua, Andrejs Erglis, Andis Lacis, Inta Bergmane, Management of Idiopathic Dilated Cardiomyopathy with Intramyocardial Stem Cell Transplantation in Children: A Retrospective Study of 7 Patients, . Vol. 2, No. 4, 2013, pp. 129-133. doi:10.11648/j.sjcm.20130204.12
  23. Zayakin P, Ancāns G, Siliņa K, Meistere I, Kalniņa Z, Andrejeva D, Endzeliņš E, Ivanova L, Pismennaja A, Ruskule A, Doniņa S, Wex T, Malfertheiner P, Leja M, Linē A. Tumor-associated autoantibody signature for the early detection of gastric cancer. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/22684876
  24. LETA. «Latvijas zinātnieki atklājuši jaunas specifiskas autoantivielas agrīnai kuņģa vēža diagnostikai». medicine.lv, 2012. gada 27. decembris. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  25. Guna Feldmane, Evita Niedrite “Anti-Herpetic Therapeutic: A New Approash to Treatment of Herpes Infection” BIT Life Sciences 1st Annual World Summit of Antivirals, July 20-22, 2008, Kunming, China.
  26. CuraGen Corporation (CRGN) and TopoTarget A/SAnnounce Presentation of Belinostat Clinical Trial Results at AACR-NCI-EORTC International Conference http://www.biospace.com/news_story.aspx?NewsEntityId=75000 Archived 2011. gada 16. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
  27. «Anti-cancer medicine a bittersweet win for Latvian science». Lsm.lv. 2014. gada 26. augusts. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  28. Final Results of a Phase II Trial of Belinostat (PXD101) in Patients with Recurrent or Refractory Peripheral or Cutaneous T-Cell Lymphoma https://ash.confex.com/ash/2009/webprogram/Paper20945.html
  29. «FDA Approval for Belinostat». ASV Nacionālais Vēža institūts. 2014. gada 18. jūlijs. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.[novecojusi saite]
  30. Nick Mulcahy. «FDA Approves Belinostat for Rare Lymphoma. Nick Mulcahy». medscape.com, 2014. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.
  31. Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga: Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 409. lpp. ISBN 978-9984-8068-0-3 Nepareizs ISBN.