Andrejs Kurcijs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Andrejs Kurcijs
Andrejs Kuršinskis
Andrejs Kurcijs
Personīgā informācija
Dzimis 1884. gada 1. oktobrī
Asītes pagasts, Kurzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1959. gada 23. februārī (74 gadi)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Dzīves vieta Karogs: Latvija Latvija, Karogs: Vācija Vācija, Karogs: Krievija Krievija
Tautība latvietis
Literārā darbība
Pseidonīms Kurcijs
Nodarbošanās ārsts, rakstnieks, politiķis
Valoda latviešu valoda

Andrejs Kurcijs, īstajā vārdā Andrejs Kuršinskis (1884—1959), bija latviešu ārsts, dzejnieks, rakstnieks un politiķis. Latvijas Neatkarīgo sociālistu partijas biedrs, Tautas padomes loceklis (1918-1920), Satversmes sapulces deputāts (1921-1922), 3. Saeimas deputāts (1928-1931). Liepājas pilsētas domnieks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1884. gada 1. oktobrī Asītes pagastā "Apšu" saimnieka Pētera Kuršinska ģimenē. Mācījās Bunkas-Urdangas pagastskolā un Liepājas reālskolā (1899-1904). Studēja komerczinības Rīgas Politehniskajā institūtā (1904-1905). Piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos, tādēļ emigrēja uz Vāciju, kur studēja medicīnu un filozofiju Jēnas universitātē (1905-1911). Pabeidza medicīnas studijas Kazaņas universitātē (1913) un sāka strādāt par ārstu Pēterburgas ķirurģiskajā slimnīcā (1913), bija ārsts Liepājā (1913-1915), publicējās literārajos izdevumos "Dzīve", Vārds", "Domas" u.c.

Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur bija Pēterpils kara medicīnas akadēmijas ārsts (1915-1918). Pēc atgriešanās Latvijā bija Tautas Padomes loceklis (1918-1920), Rīgas skolu nodaļas vadītājs (1919), Latvijas armijas sanitārās pārvaldes ārsts kapteinis (1920). 1920. gadā viņu ievēlēja par Satversmes sapulces locekli, darbojās sociāldemokrātu frakcijā. Papildinājās filozofijas un mākslas teorijas studijās Berlīnes universitātē (1922-1923). Vēlāk bija skolu ārsts (1923-1940), līdztekus 3. Saeimas deputāts (1928-1931). Sadarbojās ar Leonu Paegli, Linardu Laicenu un citiem kreisi noska­ņotajiem rakstniekiem.

Otrā pasaules kara laikā Rīgas III poliklīnikas galvenais ārsts (1941-1944). Pēc kara beigām strādāja LZA Folkloras institūtā un lasīja lekcijas Latvijas Valsts universitātes studentiem literatūras teorijā un kritikā. Atdzejoja Omāru Haijamu. 1949. gadā padomju okupācijas iestādes Kurciju viņa politisko uzskatu dēļ apcietināja un deportēja uz GULAG soda nometni Komi APSR (1949-1955). Pēc Staļina nāves Kurciju atbrīvoja un viņš atgriezās Rīgā, kur mira 1959. gada 23. februārī.[1]

Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andrejs Kurcijs, viens no erudītākajiem tā laika kultūras apcerētājiem. 1923. gadā kļuva pazīstams ar grāmatu “Aktīvā māksla”, kurā proklamēja jauna mākslas laikmeta - aktīvisma - iestāšanos. Kurcijs strikti norobežojās no impresionisma, naturālisma un jebkāda veida akadēmisma izpausmēm, akcentēja mākslas sociālo lomu, vienlaikus gan uzsvērdams subjektīvi emocionālā momenta nepieciešamību.

Viņa darbi tulkoti krieviski, franciski, vāciski un lietuviski.[2]

  • Saules bēdas (1910)
  • Bez prieka un dailes (1915)
  • Mana grāmata (1919)
  • Vita nuova (1921)
  • Pasaules klajumā (1921)
  • Dvēseles kabarejs (1921)
  • Dziesmas melnbaltai Madonnai (1922)
  • Aktīvā māksla (mākslas teorija, 1923)
  • Teātris (1925)
  • Cīņa ar Nezināmo (1924)
  • Utopija (1925)
  • 3x3 mēnesnīcas (1925)
  • Un barbare à Paris (1925)
  • Ēzelis, mūks, Eiropa (1927)
  • Cilvēciskie lopi (1929)
  • Klusums (1930)
  • Mana dzimtene (1932)
  • Par mākslu I (1932)
  • Dzīvība (1933)
  • Cūkgans: kādas bērnības stāsts (1936)
  • Dzīvības vārtos (romāns, 1956)
  • Atmoda: kādas jaunības (1957)
  • Dzeja (1958)
  • Vienkāršā dzīve (prozas izlase, 1959)
  • Kopoti raksti 5. sējumos (1977-1982)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kurcijs Andrejs no letonika.lv
  2. Latviešu konversācijas vārdnīcas X. sējuma 18 964-19 966 slejas