Linards Laicens

Linards Laicens;
Personīgā informācija
Dzimis	1883. gada 15. novembrī ; Jaunrozes pagasta "Metumi", Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija; (tagad Latvija,Apes pagasts)
Miris	1938. gada 14. decembrī (55 gadi); Maskava, KPFSR, PSRS
Dzīves vieta	Rīga, Maskava
Tautība	latvietis
Literārā darbība
Nodarbošanās	rakstnieks, dzejnieks
Valoda	latviešu valoda
Žanri	Dzeja, Proza
Slavenākie darbi	"Ho-Taī" (1922), "Kliedzošie korpusi" (1930)
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Linards Laicens, arī Laicēns (1883—1938) bija latviešu rakstnieks un sabiedriskais darbinieks. 3. Saeimas un 4. Saeimas deputāts no Strādnieku un zemnieku partijas. Rīgas pilsētas domnieks.

Dzīvesgājums

Dzimis 1883. gada 15. novembrī Jaunrozes pagasta "Metumos". Mācījās Jaunrozes un Apes pagastskolās (1892—1897). Pirmie dzejoļi publicēti 1904. gadā. 1905. gada kā eksterns nokārtoja tautskolotāja tiesības. 1905. gada revolūcijas laikā iesaistījās politiskajā darbībā, bija spiests pārcelties uz dzīvi Mikeli guberņā Somijā (1906—1907), kur strādāja par mājskolotāju un rakstīja dzejoļus, kas apkopoti krājumā "Kvēle" (1907). Pēc atgriešanās Latvijā viņu 1909. gadā apcietināja un piesprieda divu gadu cietumsodu. Pēc atbrīvošanas viņš intensīvi pievērsās rakstniecībai un žurnālistikai, izdeva vairākus stāstu krājumus un arābu pasaku "Tūkstoš un viena nakts" tulkojumu (1912—1915). Strādāja Ventspils laikraksta "Jaunā Avīze" (1911), "Liepājas atbalss" (1911—1912) un Valkas "Kāvi" (1912—1913) redakcijās.

Pārcēlās uz Maskavu, kur studēja A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātes (tagad — Krievijas Valsts Humanitārās universitātes) vēstures un filozofijas fakultātē (1913—1917). Maskavā Laicens kļuva par liberālā laikraksta "Dzimtenes Atbalss" redakcijas komisijas locekli (1915—1918) un pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 24. martā piedalījās Latviešu Nacionāldemokrātu partijas (LNDP) dibināšanā, kuras nodaļas atradās Rīgā, Cēsīs, Valmierā, kā arī daudzās latviešu kolonijās. Viens no pirmajiem, kas apcerējumā "Latvijas valsts" propagandēja Latvijas patstāvības ideju (1917). Iskolata varas laikā viņš 1917. gadā atgriezās dzimtenē un strādāja par skolotāju Valmieras Sieviešu ģimnāzijā (1917—1918), pēc tam dzīvoja Rīgā.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas aktīvi piedalījās politiskajā dzīvē, bija Rīgas pilsētas domes deputāts (1922—1932). 3. Saeimas un 4. Saeimas vēlēšanās viņu no Strādnieku un zemnieku partijas saraksta ievēlēja par Saeimas deputātu. 1927. un 1930. gadā piedalījās starptautiskās revolucionāro rakstnieku konferencēs PSRS, tā iespaidā uzrakstīja grāmatu "69 dienas Sociālistisko Padomju Republiku Savienībā" (1928). 1929. gadā iestājās nelegālajā Latvijas Komunistiskajā partijā (LKP) un publicēja stāstu krājumu "Kameras" (1925) un romānu "Kliedzošie korpusi" (1930), kurā attēloja politieslodzīto dzīvi. Vadīja žurnālus "Kreisā fronte" (1928—1930) un "Tribīne" (1931—1932).

LKP vadība 1932. gadā zinoja, ka Pret Laicēnu jau radās diezgan vienprātīga līnija, pierakstīja viņam labpusējismu nacionāldemokrātu un neatkarīgo jautājumā. Spiežam viņu sistemātiski kļūdas atzīt un labot. Mēs viņam šeit atklāti teicām, ka viņš, lai arī spēris lielus soļus uz mūsu pusi, līdz komunistam un lieliniekam vēl nav izaudzis. Par pasivitāti un nedisciplinētību LKP CK viņam izteica rājienu un ierosināja atteikties no Saeimas deputāta mandāta. Materiālās nenodrošinātības un labu darba apstākļu solījumu dēļ Laicens 1932. gadā emigrēja uz PSRS.

1936. gada 7. augustā LKP par Laicēna darbību ziņoja šādi: Parlamentārā darbā un žurnālistikā parāda pastāvīgas labējas svārstības, paaugstinātas pretenzijas ideoloģiskai darbībai un vāju disciplinētību. Sakarā ar to viņš emigrē un no 1932. gada atrodas PSRS, dzīvo Maskavā, strādā kā rakstnieks. Saindēts ar nelabiem noskaņojumiem par partiju un dažām padomju varas darbībām, tādēļ netiek rekomendēts VK(b)P. LKP viņu neizmantos. Atstāt PSRS un pastāvīgi izsekot".^[1]

Padomju Savienības Lielā terora laikā "nacionālo operāciju" pret latviešiem ietvaros 1937. gada 2. jūnija agrā rītā Laicenu arestēja un 1938. gada 14. decembrī (pēc citiem avotiem jau 1937. gada 3. augustā^[2]) nošāva. Līķis sadedzināts Maskavas Jaunās Donas kapsētas (Новое Донское кладбище) krematorijā, un Laicena pīšļi kopā ar 669 citu upuru pīšļiem aprakti kapsētas kopīgajā kapā Nr. 1.^[3]

Dzīves laikā publicētie oriģināldarbi

(visi darbi bez vietas norādes iekavās ir izdoti Rīgā)

dzejoļu krājums (1905—1907) "Kvēle" (Valmierā, bez gada)
dzejoļu krājums (1908—1912) "Pilsētā un laukā" (bez gada)
stāstu krājums (1906—1912) "Vēji un aizvēji" (1913)
stāstu krājums (1910—1913) "Malienā" (1914)
raksts "Latvijas valsts" (Maskavā, 1917)
stāstu krājums (1906—1915) "Ieslēgtie" (Valkā, 1918)
stāstu krājums (kolektiwtipi) "Laterna tumsā" (Valkā, 1919)
stāstu krājums "Bula vasara" (Valkā, 1920)
dzejoļu krājums "Karavāne" (1920)
stāstu krājums (1917—1920) "Attaisnotie" (1921)
miniatūru krājums (1906—1920) "Mimozu zari" (1921)
dzejoļu krājums (1921—1922) "Ho—Taï" (1922)
eseja "Dzejas principi" (1923)
luga "Panama : kino „Dodpamaku“ : visu sezonu nebeidzams bojeviks : mazo, jauno un slimo valstu kino—notikumi 7 daļās, 197 skatos ar starpbrīžiem" (1923)
luga (bērnu teatrs) "Šujmašina un Vējdzirnava" (1923)
luga (bērnu teatrs) "Princis puķēs" (1924)
pasaka "Laimes putns" (1924)
dzejoļu krājums (1920—1922) "Semafors" (1924)
dzejoļu krājums "Berlīne" (1924)
stāstu krājums "Mēbelīgā Rīga un pielikumi" (1924)
luga (konstruktīva spēle piecās darbībās) "Alfa un auto" (1925)
luga (pasaku spēle ar kolektiviem trīs nodaļās) "Mītiņš ballē" (1925)
stāstu krājums "Skaistā Itālija" (1925)
romāns trīs daļās "Emigrants" (1927)
apraksts—reportāža "69 dienas Sociālistisko Padomju Republiku Savienībā" (1928)
dzejoļu krājums "Aziāts : dzejoļi, saucieni, dialogi" (1929)
stāstu krājums "Kameras" (1929)
romāns "Kliedzošie korpusi" (1930)
stāstu par sociāldemokratiem krājums "Portfelis un valgs" (Maskavā, 1933)
romāns "Limitrofija" (Maskavā, 1935)
dzejoļu krājums (1930—1936) "Politika un lirika" (Maskavā, 1936)
stāstu izlase "30 Linarda Laicena stāsti" (Maskavā, 1937)
romāns "Emigrants" (atkartots izdevums Maskavā, 1937)
lugu izlase (Alfa un auto; Kompromiss; Ķīnas dziļumi; Karš) "Vajātais teātris : 4 izrādes" (Maskavā, bez gada)

Svarīgākie Linarda Laicena tulkojumi

arābu pasaku krājums "Tūkstoš un viena nakts" (1912—1915)
somu eposs "Kalevala" (1924)^[4]
Dmitrija Merežkovska romāns "Leonardo da Vinči : Dievu atdzimšana" (1924)
pasaku izlase "Melnās pasakas" (1926)

Kopotie raksti

"Kopoti raksti" krievu valodā 4 sējumos (Maskavā, 1929—1930)
"Kopoti raksti" krievu valodā 5 sējumos (Maskavā, 1931—1934)
"Raksti" 9 sējumos (Rīgā, 1958—1960)

Atsauces

↑ Ojārs Niedre, Viktors Daugmalis. Slepenais karš pret Latviju. Komunistiskās partijas darbība 1920.—1940. gadā. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs Rīga, 1999.
↑ Latviešu rakstniecība biogrāfijās (2., pārstr. un papild. izdevums 2003. gadā), 343. lpp.
↑ Arvīds Auns-Urālietis. «Maskavas kapu lauki». In Dzintra Vīksna. Latviešu saraksti (1929.-1938.). Austrumu latviešu biedrība, 1998. 42. lpp. ISBN 9984-9316-0-9. Pirmajā grāmatā ievietoti 670 upuru vārdi, kuru pīšļi sabērti Donas kapsētas kopīgajā kapā Nr. 1. Nosaukti latviešu uzvārdi, lai gan arī ne visi, kas tur atraduši pēdējo mājvietu — R.Eidemanis, R.Eihe. J.Gavēnis, A.Drīzulis, L.Laicens, J.Lencmanis, I.Smilga un citi.
↑ Skat. P. Šmita recenziju Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā Nr. 1/1925 Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē., 78.—82. lpp.

[1] Ojārs Niedre, Viktors Daugmalis. Slepenais karš pret Latviju. Komunistiskās partijas darbība 1920.—1940. gadā. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs Rīga, 1999.

[2] Latviešu rakstniecība biogrāfijās (2., pārstr. un papild. izdevums 2003. gadā), 343. lpp.

[3] Arvīds Auns-Urālietis. «Maskavas kapu lauki». In Dzintra Vīksna. Latviešu saraksti (1929.-1938.). Austrumu latviešu biedrība, 1998. 42. lpp. ISBN 9984-9316-0-9. Pirmajā grāmatā ievietoti 670 upuru vārdi, kuru pīšļi sabērti Donas kapsētas kopīgajā kapā Nr. 1. Nosaukti latviešu uzvārdi, lai gan arī ne visi, kas tur atraduši pēdējo mājvietu — R.Eidemanis, R.Eihe. J.Gavēnis, A.Drīzulis, L.Laicens, J.Lencmanis, I.Smilga un citi.

[4] Skat. P. Šmita recenziju Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā Nr. 1/1925 Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē., 78.—82. lpp.

[1]

[2]

[3]

[4]