Kopš 18. gadsimta beigām mirušo ofīcijs kļuvis par Latgales un Augšzemes latviešu tradīciju — dzimtajā valodā izpildītu rituālu, daļēji mutiski pārmantojamu, folklorizētu fenomenu. To izpilda galvenokārt mājās un bez priestera līdzdalības, proti, tāpat kā tautasdziesmu — bez kādas ārējās organizēšanas. Mirušo ofīcijs Latgalē un Augšzemē iekļauts Latvijas kultūras kanonā.[1]