Jānis Ivanovs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par komponistu. Par citiem cilvēkiem ar uzvārdu Ivanovs skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Jānis Ivanovs
Jānis Ivanovs
Personīgā informācija
Dzimis 1906. gada 9. oktobrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Preiļi, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1983. gada 27. martā (76 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Profesionālā informācija
Žanrs simfoniskā mūzika, kamermūzika, kinomūzika, vokalīzes korim
Mācības Latvijas Valsts konservatorijā
Skolnieki Maija Einfelde, Romualds Jermaks, Juris Karlsons, Raimonds Pauls, Jānis Lūsēns u.c.

Jānis Ivanovs (1906. gada 9. oktobris — 1983. gada 27. marts) bija latviešu komponists. 21 simfonijas, 3 instrumentālo koncertu un vairāku simfonisko poēmu autors. Viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta otrās puses latviešu simfoniskās mūzikas komponistiem.[1] Jāņa Ivanova kompozīcijas klasi Latvijas Valsts konservatorijā absolvējuši daudzi latviešu komponisti. Jāņa Ivanova radošais un pedagoga darbs savulaik novērtēts ar vairākiem valsts apbalvojumiem — viņš bija gan Latvijas PSR, gan PSRS Tautas skatuves mākslinieks.

Biogrāfija un daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Ivanovs dzimis 1906. gada 9. oktobrī Preiļu pagasta Babru sādžā.

Jāņa Ivanova tēvs Andrejs Ivanovs bijis sakaru inženieris, viņa darba pienākumu dēļ ģimene drīz vien pārceļas uz dzīvi Skrīveros. Tomēr bērnības gados gūtie iespaidi — Latgales ainavu gleznieciskums un latgaliešu folkloras smeldzīgais melodisms — komponista mūzikā ir klātesošs visu radošo mūžu.

Pirmā pasaules kara gados Ivanovu ģimene dodas uz Krieviju, kur dzīvo Vitebskā un Smoļenskā. Jānis Ivanovs sāk apgūt klavierspēles iemaņas Smoļenskas dzelzceļnieku kluba mūzikas studijā, dzied vietējā korī, apmeklē Smoļenskas operas studijas uzvedumus.[2]

1920. gadā Ivanovu ģimene atgriežas Latvijā. Lai sagatavotos mūzikas studijām, Jānis Ivanovs vairākus gadus ik ziemu skolojas pie privātskolotājiem Rīgā.

Studijas Latvijas Konservatorijā Jānis Ivanovs uzsāk 1924. gadā. Sekojot Jāzepa Vītola ieteikumam, vispirms viņš iestājas Nikolaja Dauges klavierklasē, bet 1926. gadā uzsāk mācības Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē. Studiju laikā tiek apgūtas arī daudzas un dažādas mūziķu praktiskās dzīves iemaņas — Jānis Ivanovs ir tapieris kinoteātros, suflieris Nacionālajā operā, viņš diriģē un māca mūzikas teoriju gan privāti, gan Fonoloģijas institūtā un Rīgas 1.mūzikas institūtā.

Kompozīcijas klase Latvijas Konservatorijā tiek absolvēta 1931. gadā, savukārt 1933. gadā — gan Jāzepa Vītola praktiskās kompozīcijas klase, gan profesora Georga Šnēfogta diriģēšanas klase.

1931. gadā Jānis Ivanovs sāk strādāt Latvijas Radiofonā par skaņu režisoru, kur līdz pat 1945. gadam nereti stājas arī pie diriģenta pults. 1933. gadā top viņa Pirmā simfonija, kuru gadu vēlāk pirmatskaņo Radiofona simfoniskais orķestris Jāņa Mediņa vadībā. Ārpus Latvijas simfonijas atskaņojumus drīz vien diriģē Lovro Matačičs un Isajs Dobrovens. Arī citus trīsdesmitajos gados tapušos darbus — simfonisko svītu „Latgales ainavas” (1935), simfoniskās poēmas „Padebešu kalns” (1938) un „Varavīksne” (1939), Koncertu čellam ar orķestri (1938) raksturo spilgts melodisms, krāšņa harmoniskā valoda, kā arī pastorālu un dramatisku tēlu mijiedarbība.

Muzikologs Arnolds Klotiņš ir norādījis: „Jau trīsdesmitajos gados Ivanovs izstrādāja spilgti individuālu stilu, sintezējot savā mūzikā vēlromantisma, folkloras un impresionisma iezīmes. Tieši Jāņa Ivanova mūzika Latvijas mūzikas panorāmā sasniedza jaunu formas skaidrības un precizitātes līmeni, pilnībā vairoties no izteiksmes aptuvenības un pasivitātes.”[3]

Trīsdesmito gadu beigās tiek uzsākts darbs pie 4. simfonijas „Atlantīda” (1941), kuru komponists vēlētos redzēt kā mākslu sintēzi — arī ar horeogrāfiju un gaismu partitūru. Šo ieceri īstenot neizdodas un pirmatskaņojuma reizē 1943. gadā par gatavību šķērsot tradicionālā simfonijas cikla robežas liecina vairs tikai sieviešu kora līdzdalība simfonijas 2. daļā. Simfonijas programmatiskais vēstījums — Atlantīdas bojāeja — sabalsojas ar laikmeta aktualitātēm un apliecina komponista vēlmi mūzikā runāt ne tikai par lokāli, bet arī globāli būtisko.

1944. gadā Jānis Ivanovs sāk darbu Latvijas Valsts konservatorijā, mācot kompozīciju un instrumentāciju. Viņš ir kompozīcijas profesors līdz pat 1983. gadam, viņa kompozīcijas klasi absolvējuši Maija Einfelde, Juris Karlsons, Ringolds Ore, Romualds Jermaks, Jānis Lūsēns u.c.

No 1945. gada līdz 1963. gadam Jānis Ivanovs ir Latvijas Radioraidījumu un televīzijas komitejas mākslinieciskais vadītājs.

1945. gadā tiek pirmatskaņota Jāņa Ivanova 5. simfonija, un tajā vērojama radikāla komponista rokraksta maiņa — simfonijā dominē ekspresionistiski sabiezinātas krāsas, skaudri žesti, skarba izteiksme. Līdzīgas noskaņas un tēli valda arī 1947. gadā tapušajā 2. stīgu kvartetā, par kuru komponists pats teicis : „Tās domas, kuras izraisīja kvarteta tēlus, prasījās ietērpjamas zemos, tumšos tembros, skarbās skaņās, cietos ritmos. Tās bija audzējusi tā pati zeme, kas Piekto simfoniju”.

Tieši 5. simfonija izpelnās visasāko kritiku un nosodījumu 1948. gadā, kad komunistiskās partijas kultūrpolitikas pārrauga Andreja Ždanova uzsāktās antiformālisma kampaņas dēļ arī Latvijā jāmeklē „formālisma grēkāži”.

Jānim Ivanovam piespiedu kārtā jāatgriežas pie agrāko gadu daiļrades stilistikas vēlromantisma un impresionisma noskaņās. 1949. gadā top 6., „Latgales” simfonija, kurā Jānis Ivanovs ar viņam vien piemītošo prasmi un neatkārtojamo skaistuma izjūtu jau atkal uzbur savas dzimtās puses tēlus. Padomju vara nekavējas 6. simfoniju izmantot ideoloģiskām manipulācijām — gan pieprasot sākotnēji trīsdaļīgo ciklu papildināt ar optimistisku finālu, gan nodrošinot simfonijai programmatisku aprakstu, kurā ietverti obligātie kapitālisma jūga, šķiru cīņas, tautiskuma un internacionālisma koncepti.

Komponists Imants Zemzaris raksta: „Sestā, „Latgales” simfonija (1949) piepilda, šķiet, visus ideologu sapņus: šī mūzika ir izteikti melodiska, ar tautasdziesmu citātiem vai alūzijām dāsni papildināta, fināls pauž nepārprotamu optimismu, jaunās dzīves uzvaru. Bet šodien, klausoties ar laika distanci un abstrahējoties no vēsturiskā konteksta, negribas arī īpaši iebilst pret šo simfoniju-dziesmu, kuras tēmas ir patiesi skaistas un oriģinālas un izsaka komponista siltās jūtas pret savu dzimto novadu. Konjunktūras darbu Ivanovs veicis ar pašcieņu. Ir tapusi himna Latgalei — sirsnīgi izjusta, starojoši aicinoša reiz pacelties no mūžam „atpalikušā reģiona” dūkstīm.”[4]

Jāņa Ivanova stilistikas turpmāko attīstību kā vienmēr precīzi raksturojis muzikologs Arnolds Klotiņš: „Kad pēc Staļina nāves ideoloģiskais spiediens atslābst, Jānis Ivanovs 7. simfonijā (1953) un jo īpaši 8. simfonijā (1956) atgriežas pie tā izteiksmes psiholoģiskā dziļuma, kādu bija sasniedzis agrāk. Pēc Klavierkoncerta (1959), no 9. simfonijas (1960) un līdz pat 21. simfonijai (1983, pabeidzis un instrumentējis Juris Karlsons), Ivanova simfoniskā mūzika kļuva arvien dramatiskāka, monumentālāka, pat filozofiska, tomēr dramaturģijas elementi katrā darbā ir spilgti individualizēti. Viņa simfoniskajā mūzikā rodami vairāki dramatiskie aspekti. Vienu nosaka mūžīgais mākslinieciskās jaunrades koncepts „indivīds pret cilvēci”. Tas asociējas ar spēcīgu gribu, pašizpausmi un enerģisku cīņu, kā arī zaudējuma sāpēm un rezignāciju. Bet līdzās šim psiholoģiskajam slānim ir arī otrs dramatiskais elements, kas tēlo ārpasaules konfliktus. Šo divu dramatisma sfēru apvienojums un pretstatījums ir viena no spilgtākajām Jāņa Ivanova simfoniskās mūzikas iezīmēm.”[3]

60. gados Jāņa Ivanova rokraksts kļūst arvien lakoniskāks, grafiskāks, pietuvojas neoklasicisma stilistikai. Vienlaikus viņa mūzikā ienāk un nostiprinās 20. gadsimta tehnikas — politonalitātes, poliskaņkārtu, divpadsmittoņu sistēmas elementi. Izteiksmes ziņā viseksperimentālākās ir Desmitā (1963) un Divpadsmitā („Sinfonia energica”, 1967) simfonijas. Sešdesmitajos gados top arī Trešais stīgu kvartets (1961), „Sonata brevis” (1962) un „Andante replicato” (1963) klavierēm.

1972. gadā tiek pabeigts cikls „24 skicējumi klavierēm”, ko var uzskatīt par Jāņa Ivanova klavierstila kvintesenci. Savukārt gadu iepriekš tapušajā 14. simfonijā (Sinfonia da camera, 1971) nepārprotami nojaušama tā dēvētā jaunā romantisma estētika un izteiksme. Komponists Imants Zemzaris norāda: „Ja Piecpadsmitā (Symphonia ipsa”, 1972) un Sešpadsmitā simfonija (1974) vēl it kā atvadās no dzīves sarūpētajām kolīzijām un konfliktiem, tad Septiņpadsmitā (1976), Astoņpadsmitā (1977) un Deviņpadsmitā simfonija (1979) iezīmē laiku, kurā, saucot talkā atmiņas un reminiscences, tiek meklēta harmonija, miers, izlīdzinājums. Šīm simfonijām saturiski piekļaujas arī Klavieru trio (1976).”[4]

Divdesmitajā simfonijā (1979) polarizējas Ivanova vēlīnajā daiļrades periodā dominējošie pretmeti: tagadne (realitātes skaudrās atskārsmes, liktens nepielūdzamība) un pagājušais laiks (atmiņas, reminiscences, nepiepildītās cerības), ko šoreiz iemieso agrīna, studiju gados tapuša menueta iekļāvums simfonijas 3. daļā.

Nepabeigtās Divdesmit pirmās simfonijas (1983) trīs daļas pēc autora atstātām norādēm orķestrējis Jāņa Ivanova kompozīcijas klases absolvents Juris Karlsons.

Jāņa Ivanova simfoniskos darbus interpretējuši Lavro Matāčičs, Isajs Dobrovens, Jānis Mediņš, Leonīds Vīgners, Aleksandrs Hauks, Arvīds Jansons, Pjetro Adžento, Kurts Zanderlings, Edgars Tons, Eri Klass, Jorma Panula, Genadijs Roždestvenskis, Fuats Mansurovs, Mirča Basarabs, Romans Matsovs, Natans Rahlins, Karls Eliasbergs, Tovijs Lifšics, Leons Reiters, Vasilijs Sinaiskis, Pauls Megi, Imants Resnis, Andris Vecumnieks, Normunds Šnē, Atvars Lakstīgala un citi.

Jānis Ivanovs miris 1983. gada 27. martā Rīgā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ludvigs Kārkliņš. Jāņa Ivanova simfonisms. Rīga, 1978
  2. Vizbulīte Bērziņa. Dzīves simfonija. Jāņa Ivanova daiļrades ceļš. Rīga, 1964
  3. 3,0 3,1 Arnolds Klotiņš. Informatīvais buklets Latvian Classics. Jānis Ivanovs. LMIC, 2006
  4. 4,0 4,1 Imants Zemzaris. Anotācija CD Jānis Ivanovs. Klavierkoncerts.14.simfonija.20.simfonija. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Vasilijs Sinaiskis. 2014, LMIC