Jānis Ivanovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par komponistu. Par citiem cilvēkiem ar uzvārdu Ivanovs skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Jānis Ivanovs
Jānis Ivanovs
Personīgā informācija
Dzimis 1906. gada 9. oktobrī
Preiļu pagasts, Vitebskas guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1983. gada 27. martā (76 gadi)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīves vieta Martas iela, Rīga, vasarnīca Jūrmalā
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija, Karogs: Padomju Savienība PSRS
Tautība latvietis
Profesionālā informācija
Žanrs simfoniskā mūzika, kamermūzika, kinomūzika, vokalīzes korim
Mācības Latvijas Valsts konservatorijā
Skolnieki Maija Einfelde, Romualds Jermaks, Ringolds Ore, Raimonds Pauls, Juris Karlsons, Jānis Lūsēns u.c.

Jānis Ivanovs (dzimis 1906. gada 9. oktobrī, miris 1983. gada 27. martā) bija Latvijas krievu izcelsmes latviešu komponists un mūzikas pedagogs, Latvijas Konservatorijas kompozīcijas klases profesors. Viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta otrās puses latviešu simfoniskās mūzikas komponistiem.[1] Jāņa Ivanova kompozīcijas klasi Latvijas Konservatorijā absolvējuši daudzi latviešu komponisti.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Ivanovs jaunībā (ap 1930).

Dzimis 1906. gada 9. oktobrī Daugavpils apriņķa Preiļu pagasta Babru sādžā (mūsdienās Riebiņu novadā) vecticībnieku[2] Andreja un Tatjanas Ivanovu piecu bērnu ģimenē, bērnībā dzīvoja Skrīveros, kur viņa tēvs strādāja par dzelzceļa elektrotehniķi. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Vitebsku un Smoļensku, kur mācījās pamatskolā un apguva klavierspēli Smoļenskas dzelzceļnieku kluba mūzikas studijā, dziedāja vietējā korī, apmeklēja Smoļenskas operas studijas uzvedumus.[3]

Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām 1920. gadā atgriezās dzimtenē, no 1922. gada mācījās pie mūzikas privātskolotājiem Rīgā. 1924. gadā uzsāka studijas Latvijas Konservatorijas Nikolaja Dauges klavierklasē, bet 1926. gadā Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē, līdztekus strādāja par tapieri kinoteātros, suflieri Nacionālajā operā, par klavierskolotāju gan privāti, gan Fonoloģijas institūtā un Rīgas 1. mūzikas institūtā. 1931. gadā Jānis Ivanovs sāka strādāt Latvijas Radiofonā par skaņu režisoru.

1933. gadā ar diplomdarbu – viendaļīgo Pirmo simfoniju Jānis Ivanovs absolvēja Jāzepa Vītola kompozīcijas klasi, vienlaikus iegūstot pianista un simfoniskā orķestra diriģenta atestāciju. Viņa Pirmo simfoniju pirmatskaņoja Radiofona simfoniskais orķestris Jāņa Mediņa vadībā. Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī atskaņoja Jāņa Ivanova poēmu pūtēju orķestrim “Rāzna”.[4] Pēc Otrā pasaules kara sākuma un Latvijas okupācijas viņš 1941. gadā pabeidza 4. simfoniju „Atlantīda”. Simfonijas programmatiskais vēstījums — Atlantīdas bojāeja — sabalsojās ar laikmeta aktualitātēm un apliecināja komponista vēlmi mūzikā runāt ne tikai par lokāli, bet arī globāli būtisko. Pēc kara beigām 1944. gadā Jānis Ivanovs sāka darbu Latvijas Valsts konservatorijā, mācot kompozīciju un instrumentāciju. No 1945. gada līdz 1963. gadam viņš bija arī Latvijas Radioraidījumu un televīzijas komitejas mākslinieciskais vadītājs.

1948. gadā viņa 5. simfonija tika kritizēta VK(b)P organizētās antiformālisma kampaņas laikā, tādēļ Jānim Ivanovam piespiedu kārtā bija jāatgriežas pie agrāko gadu daiļrades stilistikas vēlā romantisma un impresionisma noskaņās. 1949. gadā tapa 6., „Latgales” simfonija, kurā Jānis Ivanovs ar viņam vien piemītošo prasmi un neatkārtojamo skaistuma izjūtu jau atkal uzbūra savas dzimtās puses tēlus. Padomju vara nekavējās 6. simfoniju izmantot ideoloģiskām manipulācijām — gan pieprasot sākotnēji trīsdaļīgo ciklu papildināt ar optimistisku finālu, gan nodrošinot simfonijai programmatisku aprakstu, kurā ietverti obligātie kapitālisma jūga, šķiru cīņas, tautiskuma un internacionālisma koncepti. Pēc Staļina nāves ideoloģiskais spiediens atslāba un viņš atgriezās pie tā izteiksmes psiholoģiskā dziļuma, kādu bija sasniedzis agrāk. 1960. gados Jāņa Ivanova rokraksts kļuva arvien lakoniskāks, grafiskāks, pietuvojās neoklasicisma stilistikai. Vienlaikus viņa mūzikā ienāca un nostiprinājās 20. gadsimta tehnikas — politonalitātes, poliskaņkārtu, divpadsmittoņu sistēmas elementi. Divdesmitajā simfonijā (1979) polarizējās Ivanova vēlīnajā daiļrades periodā dominējošie pretmeti: tagadne (realitātes skaudrās atskārsmes, likteņa nepielūdzamība) un pagājušais laiks (atmiņas, reminiscences, nepiepildītās cerības), ko iemieso agrīna, studiju gados tapuša menueta iekļāvums simfonijas 3. daļā.

Miris 1983. gada 27. martā Rīgā. Nepabeigtās Divdesmit pirmās simfonijas (1983) trīs daļas pēc autora atstātām norādēm orķestrēja Jāņa Ivanova kompozīcijas klases absolvents Juris Karlsons.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 21 simfonija: I — Poema Sinfonia (1933), II — 1936, III — 1937, IV — Atlantīda (1941), V — 1945, VI — Latgales (1949), VII—VIII — 1956, IX — 1960, X—XI — 1965, XII — Sinfonia energica (1967), XIII — Symphonia humana (1969), XIV — Sinfonia da caméra (1971), XV — Symphonia ipsa (1972), XVI — 1974, XVII — 1976, XVIII — 1978, XXI — 1983 (nepabeigta),
  • simfoniskā svīta "Latgales ezeri" (1935), "Padebešu kalns" (1938), "Varavīksne" (1939), "Svinīgā prelūdija" (1940), "Svētku uvertīra" (1967), "Lāčplēsis" (1957), Poema luttuoso (1968), Simfonietta (1977)
  • koncerts orķestrim un čellam (1938—1945), orķestrim un vijolei (1951), orķestrim un klavierēm (1958)
  • stīgu kvarteti (1933, 1946, 1961)
  • čellu ansamblim — Andante (1961)
  • čellam un klavierēm — Poema capriccioso (1964)
  • klavierēm — Sonāte (1931), Variācijas (1948), Variācijas etīdes (1959), Sonata brevis (1962), Andante replicato (1964), 24 skices (1968—1972), 5 prelūdijas
  • kamerorķestrim un kamerkorim — "Poēma" (1973), "Vokalīzes"
  • pūtēju orķestrim — poēma "Rāzna" (1940)
  • Kinomūzika "Salna pavasarī" (1955), Zvejnieka dēls (1957)

Daiļrades raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Ivanovs ir 21 simfonijas, 3 instrumentālo koncertu un vairāku simfonisko poēmu autors.

Viņa 1930. gados tapušos darbus — simfonisko svītu „Latgales ainavas” (1935), simfoniskās poēmas „Padebešu kalns” (1938) un „Varavīksna” (1939), Koncertu čellam ar orķestri (1938) raksturo spilgts melodisms, krāšņa harmoniskā valoda, kā arī pastorālu un dramatisku tēlu mijiedarbība. Muzikologs Arnolds Klotiņš ir norādījis: „Jau trīsdesmitajos gados Ivanovs izstrādāja spilgti individuālu stilu, sintezējot savā mūzikā vēlromantisma, folkloras un impresionisma iezīmes. Tieši Jāņa Ivanova mūzika Latvijas mūzikas panorāmā sasniedza jaunu formas skaidrības un precizitātes līmeni, pilnībā vairoties no izteiksmes aptuvenības un pasivitātes.”[5] 4. simfoniju „Atlantīda” viņš bija iecerējis kā mākslu sintēzi — ar horeogrāfiju un gaismu partitūru. Šo ieceri īstenot neizdevās un pirmatskaņojuma reizē 1943. gadā par gatavību šķērsot tradicionālā simfonijas cikla robežas liecināja vairs tikai sieviešu kora līdzdalība simfonijas 2. daļā.

1945. gadā pirmatskaņoja Jāņa Ivanova 5. simfoniju, kurā vērojama radikāla komponista rokraksta maiņa — simfonijā dominē ekspresionistiski sabiezinātas krāsas, skaudri žesti, skarba izteiksme. Līdzīgas noskaņas un tēli valda arī 1947. gadā tapušajā 2. stīgu kvartetā, par kuru komponists pats teicis: „Tās domas, kuras izraisīja kvarteta tēlus, prasījās ietērpjamas zemos, tumšos tembros, skarbās skaņās, cietos ritmos. Tās bija audzējusi tā pati zeme, kas Piekto simfoniju”. Komponists Imants Zemzaris par viņa 6. simfoniju rakstīja: „Sestā, „Latgales” simfonija (1949) piepilda, šķiet, visus ideologu sapņus: šī mūzika ir izteikti melodiska, ar tautasdziesmu citātiem vai alūzijām dāsni papildināta, fināls pauž nepārprotamu optimismu, jaunās dzīves uzvaru. Bet šodien, klausoties ar laika distanci un abstrahējoties no vēsturiskā konteksta, negribas arī īpaši iebilst pret šo simfoniju-dziesmu, kuras tēmas ir patiesi skaistas un oriģinālas un izsaka komponista siltās jūtas pret savu dzimto novadu. Konjunktūras darbu Ivanovs veicis ar pašcieņu. Ir tapusi himna Latgalei — sirsnīgi izjusta, starojoši aicinoša reiz pacelties no mūžam „atpalikušā reģiona” dūkstīm.”[6]

Arnolds Klotiņš rakstīja: „Kad pēc Staļina nāves ideoloģiskais spiediens atslābst, Jānis Ivanovs 7. simfonijā (1953) un jo īpaši 8. simfonijā (1956) atgriežas pie tā izteiksmes psiholoģiskā dziļuma, kādu bija sasniedzis agrāk. Pēc Klavierkoncerta (1959), no 9. simfonijas (1960) un līdz pat 21. simfonijai (1983, pabeidzis un instrumentējis Juris Karlsons), Ivanova simfoniskā mūzika kļuva arvien dramatiskāka, monumentālāka, pat filozofiska, tomēr dramaturģijas elementi katrā darbā ir spilgti individualizēti. Viņa simfoniskajā mūzikā rodami vairāki dramatiskie aspekti. Vienu nosaka mūžīgais mākslinieciskās jaunrades koncepts „indivīds pret cilvēci”. Tas asociējas ar spēcīgu gribu, pašizpausmi un enerģisku cīņu, kā arī zaudējuma sāpēm un rezignāciju. Bet līdzās šim psiholoģiskajam slānim ir arī otrs dramatiskais elements, kas tēlo ārpasaules konfliktus. Šo divu dramatisma sfēru apvienojums un pretstatījums ir viena no spilgtākajām Jāņa Ivanova simfoniskās mūzikas iezīmēm.”[5]

Izteiksmes ziņā viseksperimentālākās ir Desmitā (1963) un Divpadsmitā („Sinfonia energica”, 1967) simfonijas. Sešdesmitajos gados tapa arī Trešais stīgu kvartets (1961), „Sonata brevis” (1962) un „Andante replicato” (1963) klavierēm.

1972. gadā viņš pabeidza ciklu „24 skicējumi klavierēm”, ko var uzskatīt par Jāņa Ivanova klavierstila kvintesenci. Savukārt gadu iepriekš tapušajā 14. simfonijā (Sinfonia da camera, 1971) nepārprotami nojaušama tā dēvētā jaunā romantisma estētika un izteiksme. Komponists Imants Zemzaris norāda: „Ja Piecpadsmitā (Symphonia ipsa”, 1972) un Sešpadsmitā simfonija (1974) vēl it kā atvadās no dzīves sarūpētajām kolīzijām un konfliktiem, tad Septiņpadsmitā (1976), Astoņpadsmitā (1977) un Deviņpadsmitā simfonija (1979) iezīmē laiku, kurā, saucot talkā atmiņas un reminiscences, tiek meklēta harmonija, miers, izlīdzinājums. Šīm simfonijām saturiski piekļaujas arī Klavieru trio (1976).”[6]

Jāņa Ivanova simfoniskos darbus interpretējuši Lavro Matāčičs, Isajs Dobrovens, Jānis Mediņš, Leonīds Vīgners, Aleksandrs Hauks, Arvīds Jansons, Pjetro Adžento, Kurts Zanderlings, Edgars Tons, Eri Klass, Jorma Panula, Genadijs Roždestvenskis, Fuats Mansurovs, Mirča Basarabs, Romans Matsovs, Natans Rahlins, Karls Eliasbergs, Tovijs Lifšics, Leons Reiters, Vasilijs Sinaiskis, Pauls Megi, Imants Resnis, Andris Vecumnieks, Normunds Šnē, Atvars Lakstīgala un citi.

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ludvigs Kārkliņš. Jāņa Ivanova simfonisms. Rīga, 1978
  2. Komponē piecos no rīta Inese Lūsiņa, diena.lv 2016. gada 6. oktobrī
  3. Vizbulīte Bērziņa. Dzīves simfonija. Jāņa Ivanova daiļrades ceļš. Rīga, 1964
  4. Imants Zemzaris. Jānis Ivanovs (1906-1983)
  5. 5,0 5,1 Arnolds Klotiņš. Informatīvais buklets Latvian Classics. Jānis Ivanovs. LMIC, 2006
  6. 6,0 6,1 Imants Zemzaris. Anotācija CD Jānis Ivanovs. Klavierkoncerts. 14. simfonija. 20. simfonija. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Vasilijs Sinaiskis. 2014, LMIC

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]