Pāriet uz saturu

Vecmīlgrāvis

Vikipēdijas lapa
Vecmīlgrāvis
Vecmīlgrāvja panorāma
Pamatinformācija
Pilsēta Rīga
Priekšpilsēta Ziemeļu rajons
Pilsētas daļas Rīnūži
Ziemeļblāzma
Platība 6,073 km²
Iedzīvotāju skaits 22 202 (2018)
Ievērojamas celtnes Kultūras pils "Ziemeļblāzma"
Transports
Autobuss 2., 24., 29., 58.
Papildinformācija
Ārējā saite apkaimes.lv

Vecmīlgrāvis ir Rīgas pilsētas apkaime Ziemeļu rajonā, kurā ietilpst Rīgas pilsētas daļas Rīnūži un Ziemeļblāzma. Vecmīlgrāvja apkaime atrodas Rīgas Z daļā netālu no Daugavas ietekas jūrā. Pa sauszemi tā robežojas ar Vecdaugavas, Trīsciema un Mīlgrāvja (savienojums pa Mīlgrāvja tiltu) apkaimēm, bet pa ūdeni tai ir robežas ar Sarkandaugavas, Kundziņsalas, Voleru, Bolderājas, Daugavgrīvas un Mangaļsalas apkaimēm. Vecmīlgrāvja apkaimes robežas ir Mīlgrāvis, Daugava, Audupe, Laivinieku iela, pieveddzelzceļš no Atlantijas ielas līdz Ziemeļblāzmas stacijai, dzelzceļa līnija Zemitāni—Skulte līdz Mīlgrāvja tiltam.

Vecmīlgrāvja apkaimes kopējā platība ir 6,073 km², kas ir par 1/5 vairāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 11 701 metri. Iekšēji Vecmīlgrāvja apkaime sastāv no 2 atsevišķiem rajoniem — ZR daļā Rīnūži (primāri ostas teritorija), centrālajā un DA daļā Vecmīlgrāvis (primāri dzīvojamā teritorija), lai gan nereti tiek atsevišķi izdalīta arī Ziemeļblāzmas teritorija, kas atrodas Vecmīlgrāvja apkaimes centrālajā daļā. Apkaimes robežas ir skaidri identificējamas, jo to no ZR, R, DR un DA puses apņem virszemes ūdens objekti, bet Z robežu veido dzelzceļa līnijas. Ņemot vērā jau esošo apkaimes raksturu un tās platību, Vecmīlgrāvja apkaimē arī perspektīvā būs vismaz 2 lokālie centri, taču kopumā šo teritoriju var uztvert un attīstīt kā telpiski un funkcionāli vienotu teritoriju — apkaimi. Augstākās virsotnes ir Zaļās skolas kalns pie Dombrovska ielas (22,3 m) un Auziņkalns pie Lodera steķiem (21 m, tagad kuģu būvētavas teritirijā).[1]

Nosaukums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savu nosaukumu Mīlgrāvis ir ieguvis pateicoties ūdensdzirnavām, ko ierīkojuši cisterciešu Sv. Nikolaja klosterbrāļi uz 13. gadsimtā izraktā kanāla, kas savieno Ķīšezeru ar Daugavu. Tas tika rakts, lai pavasara palu laikā ātrāk noskrietu ūdeņi no Ķīšezera palieņu pļavām. Atkarībā no vēja virziena mainījās arī straumes virziens, tāpēc ordeņbrāļi ierīkoja tur ūdensdzirnavas. Kanālu nosauca par Dzirnavu grāvi (vācu: Mühlen Graben). Šobrīd mūku kādreiz raktais kanāls kļuvis par 200 metrus platu un 9 metrus dziļu starpteku, kuras malā izvietojusies Rīgas kuģu būvētava. Ūdens strēle Mīlgrāvi sadala Vecmīlgrāvī (uz ziemeļiem no kanāla) un Jaunmīlgrāvī jeb Mīlgrāvī (uz dienvidaustrumiem no kanāla).

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji tagadējā Vecmīlgrāvja teritorija piederēja Daugavgrīvas cisterciešu klosterim, no 1305. gada tā bija Livonijas ordeņa Daugavgrīvas Nikolaja cietokšņa teritorijā, vēlāk to iekļāva Mangaļu muižas zemes īpašumā. Zviedru Vidzemes laikā 1678. gadā dibināja Daugavgrīvas draudzes skolu un luterāņu baznīcu, pie kuras atrodas Vecmīlgrāvja kapi.

1330. gadā Livonijas ordenis Rīnūžos (tolaik - Rinnužos, no mūsdienās aizbērtās Rinnas upītes) un Mangaļsalā nometinājis Kurzemes zvejniekus, kuriem piešķīra loču monopoltiesības no Daugavas grīvas līdz Kundziņsalai.[2] Monopols saglabājās līdz 17. gadsimtam un daļēji līdz pat 18. gadsimtam.

Kad 18. gadsimta beigās netālu uzcēla Balto baznīcu, vecais luterāņu dievnams zaudēja savu nozīmi un sabruka, bet vēl līdz 20. gadsimtam tuvējo apkārtni dēvēja par ciemu pie Vecās baznīcas. Baltā baznīca (1788), kas pašreizējā izskatā celta no 1876. līdz 1879. gadam un atjaunota 1926. gadā, ir vienīgā baznīca, kuras zvanu tornī atrodas bāka. Tā iedegas uz 2 sekundēm ik pēc 2 sekundēm, un ir saskatāma četru jūras jūdžu attālumā. Līdz 20. gadsimta sākumam ap baznīcu bija laukakmeņu krāvums, lai aizkavētu baznīcas izskalošanu pavasara plūdu laikā.[3]

1874. gadā atklāja Mangaļu pagasta skolu, 1876. gadā līdzās baznīcai pēc Krišjāņa Valdemāra iniciatīvas atvēra Mangaļu jūrasskolu, bet tā tika sagrauta Pirmā pasaules kara laikā. Intensīvāk Vecmīlgrāvja teritoriju, atšķirībā no Rīnūžiem, sāka apdzīvot tikai 19. gadsimta otrajā pusē, līdz tam te bijušas vien dažas zvejnieku mājas un smiltāji. 1870. gados attīstījās divi ciemati: Mīlgrāvis Mīlgrāvja krastā un ap Mīlgrāvja muižu, un Kalnciems starp Mīlgrāvi un Rīnūžiem (mūsdienās starp Skuju un Stiebru ielām).[1] 1900. gadā Mīlgrāvī bija 1092 iedzīvotāji, Rīnūžos 945, bet Kalnciemā 1902. gadā - ap 930. Gandrīz visi iedzīvotāji bija luterāņu ticības.[1]

Nozīmīgākā personība Vecmīlgrāvja vēsturē ir Augusts Dombrovskis (1845—1927), kurš 1887. gadā pārcēlās uz Vecmīlgrāvi un atvēra kokzāģētavu. Viņš bija sekmīgs latviešu uzņēmējs un mākslas mecenāts, kurš lielu daļu savu līdzekļu ieguldīja sabiedrības labklājības celšanā. 1900. gadā viņš Mīlgrāvī atvēra elementārskolu un bērnudārzu, apkārtnes iedzīvotajiem deva lētus kredītus, lai viņi varētu būvēt savas ģimenes mājas. 1900. gadā atvērtais bērnudārzs bija pirmais Rīgā (M. Rinkas ielā 13), vēlāk tas pārtapis par Zaļo skolu. Ēka vairākkārt degusi un 2006. gadā stipri cietusi ugunsgrēkā, pārvēršoties par graustu. Pats būdams atturībnieks, A. Dombrovskis 1904. gadā uzcēla namu atturības biedrībai "Ziemeļblāzma". 1906. gadā namu nodedzināja soda ekspedīcija, jo tajā bija notikušas revolucionāru sapulces un nama cēlājs viņu acīs tādēļ bija "neērta" persona. Nodedzinātā nama vietā A. Dombrovskis Ziemeļblāzmas parkā cēla jaunu — kultūras pili "Ziemeļblāzma" (atklāta 1913. gadā), pats zīmēdams plānu un vadīdams būvniecību. Šoreiz nams tika būvēts ar dzelzsbetona un čuguna konstrukcijām, dzelzs mēbelēm un speciāliem sienu un grīdu pārklājumiem — lai uguns nespētu aprīt arī šo namu. Arī ap pili veidotais parks ir A. Dombrovska plānots — koku grupas veido dažādus simbolus.[4] Vecmīlgrāvja ievērojamākais cilvēks tika apglabāts paša veidotajā parkā, viņa kapa pieminekli veidojis tēlnieks Gustavs Šķilters.

Veiksmīgais rūpnieks turpināja aizsākto un jau 1907. gadā uzcēla "Burtnieku namu" (Ziemeļblāzmas iela 38), tā nosaukums bija Krišjāņa Barona ideja — tādu kā pansiju tā laika kultūras darbiniekiem. Dažādos laika posmos šeit dzīvojuši Krišjānis Barons, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Zālītis, Emilis Melngailis, Kārlis Skalbe un citi. Šeit tikuši rīkoti literāri vakari, koncerti, izstādes, radīti labvēlīgi apstākļi plašai kultūras dzīvei. "Burtnieku nams" kļuva par gara gaismas nesēju Mīlgrāvī. Pašlaik namā darbojas mūzikas skola, līdz ar to ir piepildīts A. Dombrovska novēlējums — nodot to tautas izglītošanas vajadzībām. Mecenāta vārdā 1989. gadā pārdēvēta Vecmīlgrāvja 4. līnija. Kādreiz Vecmīlgrāvī visas ieliņas bija bruģētas ar kokmateriāliem — koku mizām, zāģu skaidām un dēļiem. 1939. gadā Rīgas pilsētas 29. pamatskolu nodēvēja Augusta Dombrovska vārdā. Pati Dombrovska kokzāģētava tika evakuēta 1915. gadā un 1917. gadā nodega. 1922. gadā to daļēji atjaunoja, bet 1944. gadā to vācieši atkāpjoties atkal nodedzināja. Padomju laikā to atjaunoja vēlreiz, bet 1999. gadā tā galīgi izbeidza darbību.[1]

1919. gadā Daugavgrīvas draudzes skolu pārveidoja par Mangaļu pamatskolu, 1932. gadā par Rīgas pilsētas 29. pamatskolu un 1939. gadā to nodēvēja Augusta Dombrovska vārdā.

Latvijas laika sākumposmā Vecmīlgrāvis attīstījās maz, lai arī 1924. gadā Vecmīlgrāvja daļu līdz Stiebru ielai (t.i., bez Rīnūžiem) iekļāva Rīgas pilsētas teritorijā.[1] Fiziskus sakarus ar pilsētu uzturēja tikai Augsburga tvaikoņa līnija. Īsta sauszemes saikne ar pilsētu Vecmīlgrāvim radās tikai pēc 1934. gada, kad tika uzbūvēts tilts pār Mīlgrāvi. Līdz Vecmīlgrāvim 1939. gadā tika izbūvēts Viestura prospekts. Tas sastāvēja no lielām dzelzsbetona plāksnēm, kuras bija vēl saglabājušās atsevišķās vietās līdz pat 1990. gadu vidum. Pašu izgriežamo tiltu vācieši 1944. gadā atkāpjoties uzspridzināja, 1946.-1948. gadā to atjaunoja, izmantojot vecā tilta atliekas.[1] 1964. gadā tika uzbūvēts jauns šosejas tilts.

1882. gadā Arnolds Sērensens dibināja konservu fabriku, ko 1941. gadā viņam atņēma un nosauca par "Kaiju", pakāpeniski pievienojot tai citus šā profila uzņēmumus. 1994. gadā to privatizēja, bet 2004. gadā tas bankrotēja. Vēlāk to pārņēma SIA "Karavela", atjaunojot ražošanu.[5]

1944. gadā Vecmīlgrāvī praktiski no nulles sāka celt laivu būvētavu, ko vēlāk attstīja par kuģu būvētavu un izbūvēja 200 m garu krastmalu. Ar 1957. gadu tā pārgāja galvenokārt uz kuģu remontu un 1963. gadā tika pārsaukta par Mangaļu kuģu remonta rūpnīcu. 2001. gadā to privatizēja un pārveidoja. Nosaukumu mainīja uz "Terminālu Vecmīlgrāvis",[6] tagad - Rīgas Kuģu būvētava.[7][8]

1948. gadā Rīnūžos uzbūvēja Rīgas zvejas ostu, kas kļuva par svarīgu tranzītpunktu zivju nosūtīšanā uz PSRS iekšzemes rajoniem.[9] 1950. gadā tās tuvumā uzbūvēja Mangaļu zivju apstrādes fabriku. 1952.—1954. gados Rīnūži bija strādnieku ciemats ārpus pilsētas. Vecmīlgrāvī daudzstāvu dzīvojamās ēkas sāka būvēt 20. gadsimta 50. gados — vietā, ko atbrīvoja, iznīcinot veco koka apbūvi, līdz ar to no senā Vecmīlgrāvja maz kas ir saglabājies. 1970. gadu vidū Vecmīlgrāvī, ieskaitot pievienotos Rīnūžus, sāka būvēt daudzstāvu dzīvojamo māju masīvus.[10] Te bija traleru un refrižeratoru flotes bāzes. Darbam uz kuģiem ieradās jaunienācēji no visas Padomju Savienības. Tas lielā mērā izmainīja līdzšinējo latvisko Vecmīlgrāvja seju.[11]

1995. gadā ostu reorganizēja par valsts stividoru kompāniju "Rīnūži" un 1996. gadā privatizēja.[9] Traleru un refrižeratoru bāzi 1998. gadā pievienoja "Baltic Marine Fishing Company".[12]

21. gadsimtā Vecmīlgrāvī visvairāk investīciju ticis veikts 2003. un 2006. gadā. Visvairāk tika investēts 2003. gadā — 2,22 mlj. Ls, kas tika ieguldīti 8 objektos. Vislielākais objekts bija naftas produktu termināla "Vexoil Bunkering" celtniecība. 2006. gadā lielākā investīciju daļa tika ieguldīta vienā objektā — piestātnes VM-4 1. kārtā. Kopumā šajā apkaimē tika ieguldīts dažāda veida objektu celtniecībā, izņemot sporta ēkas un biroju ēkas.

Sērijveida nami
Ziemeļblāzmas kultūras nams, 2002

Infrastruktūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz Vecmīlgrāvi kursē 2., 24., 29. un 58. autobusu maršruts. Apkaimē ir dzelzceļa Rīga — Skulte stacija Ziemeļblāzma. Šeit ir daudzi pārtikas lielveikali, savs tirdziņš, kafejnīcas, poliklīnika un slimnīca ("Jūras medicīnas centrs"). Daudzo uzņēmumu dēļ vienīgā vieta, kur apkaimes iedzīvotājiem iespējams piekļūt Daugavai, ir "Lodera krastmala" starp Emmas un Skuju ielām, kur ierīkota promenāde un bērnu laukums.[1] 19. gadsimtā tur pie Lodera steķiem ierīkoja kuģīšu piestātni, kura tagad vairs netiek izmantota satiksmei.[1]

Izglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecmīlgrāvī atrodas Rīgas 31. vidusskola, Rīgas 46. vidusskola, Rīnūžu vidusskola un vairāki bērnudārzi, kultūras namā "Ziemeļblāzma" darbojas bibliotēka.

2017. gada pētījumā "Optimālā vispārējās izglītības iestāžu tīkla modeļa izveide Latvijā" tika konstatēts, ka Daugavas labajā krastā uz ziemeļiem no centra (Sarkandaugava, Mīlgrāvis, Vecmīlgrāvis) ir izvietotas sešas vidusskolas, lai gan skolēnu skaits (443) ilgtermiņā ir pietiekams tikai vienai. Rīgas 28. vidusskola, Rīgas 29. vidusskola un Rīgas 31. vidusskola skolēnu trūkuma dēļ neatvēra 10. klases. Pētījuma autori ieteica reorganizēt tās vidusskolas, kurās obligāto centralizēto eksāmenu (OCE) indekss ir zemāks (Rīgas 46. vidusskola OCE indekss 32,4%), Puškina licejs OCE 33,5%) par pamatskolām. Viena kopīga apkaimes vidusskola, viņuprāt, varētu tikt veidota uz Rīnūžu vidusskolas (OCE 42,5%) bāzes, kurā tolaik arī bija nepietiekams skolēnu skaits.[13]

Cilvēki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kultūras pieminekļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Daugavgrīvas baltā baznīca. Ēka pabeigta jau 1786. gadā, bet tā atradās par tuvu Daugavai, pamati bija vāji un jau celtniecības laikā iebruka tornis, līdz ar to darbi ievilkās un baznīcu iesvētīja tikai 1788. gada 17. septembrī. Interjers saglabājies no 19. gadsimta beigām.
  • Kultūras pils Ziemeļblāzma. Tagadējā ēka būvēta 1910. — 1913. gados, lai apkārtējo kokzāģētavu strādniekiem būtu pilnvērtīga sabiedriskā un kultūras dzīve.
  • Burtnieku nams, celts 1907. gadā, tagad mūzikas skolas vecais korpuss. Tajā dzīvojuši K. Barons, K. Skalbe, J. Jaunsudrabiņš u.c.
  • Proģimnāzija, tagad daiļamatniecības skola.
  • Emmas iela — apbūves aizsardzības teritorija.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 2. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 174.-211. lpp. ISBN 978-9934-11-936-1
  2. ↑ Juškevičs, J. (1937.12.08). "Rīgas loči". Brīvā Zeme Nr. 179.
  3. ↑ Rīgas ielas (encikl.), sast. Zalcmanis R., Pētersons B., Pētersone I., Sīpola I. — Rīga, 2008., 2. sējums — 27. lpp.
  4. ↑ Kolbergs, Andris. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. — Jūrmala, 2007. — 411. lpp.
  5. ↑ «Uzņēmums - Karavela». www.karavela.lv. Skatīts: 2024-07-06.
  6. ↑ «A/s «Mangaļu kuģu remonta» rūpnīca maina nosaukumu». Dienas Bizness (latviešu). Skatīts: 2024-07-06.
  7. ↑ Tomass. «Par mums». Riga Shipyard (latviešu). Skatīts: 2024-07-06.
  8. ↑ «Rīgas kuģu būvētava, AS». www.firmas.lv (latviešu). Skatīts: 2024-07-06.
  9. ↑ 9,0 9,1 Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 2. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 158.-173. lpp. ISBN 978-9934-11-936-1
  10. ↑ Latvijas padomju enciklopēdija: 10 sējumos / (galv. red. P. Jērāns, S. Ziemelis). Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981—1988. 10 sēj. : il., kartes ; (Tries-Žvīgu — 10. sēj., 2. grām.) — 317. lpp.
  11. ↑ Kolbergs, Andris. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. — 409. lpp.
  12. ↑ LURSOFT IT. «RĪGAS ZVEJNIECĪBA, Valsts uzņēmums, 40003024246 - par uzņēmumu». Lursoft IT (latviešu), 2024-07-06. Skatīts: 2024-07-06.
  13. ↑ Rīgā skolēnu pietiek 42 vidusskolu nokomplektēšanai, secina pētījumā LETA 2017. gada 25. oktobrī

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kurzemes rajons
Zemgales priekšpilsēta
Ziemeļu rajons
Vidzemes priekšpilsēta
Centra rajons
Latgales priekšpilsēta
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vecmīlgrāvis&oldid=4101987"