2. janvāris — RīgāOMON kaujinieki pēc LKP CK rīkojuma ieņēma Preses namu, daļēji paralizējot demokrātisko izdevumu iznākšanu. Tipogrāfijas un redakciju darbiniekiem tika atņemtas dienesta apliecības, viņus un darba telpas pārmeklēja. Notikuma vietā ieradās toreizējais Latvijas iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Ilmārs Bišers un Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns, taču OMON viņus Preses namā neielaida.
4. janvāris — pretēji OMON virsnieku apgalvojumiem, Boriss Pugo un Mihails Gorbačovs paziņoja, ka nav zinājuši par Preses nama ieņemšanu. Rīgā izlūkošanas braucienā ieradās PSRS IeM pārstāvju grupa ģenerālleitnanta V. Solodkova vadībā.
7. janvāris — pēc Mihaila Gorbačova rīkojuma D. Jazovs izdeva pavēli nosūtīt uz Latviju, Lietuvu, Igauniju desanta karaspēka vienības ar ieganstu nodrošināt iesaukumu PSRS bruņotajos spēkos.
Latvijas Republikas AP pieņēma lēmumu "Par PSRS bruņoto spēku speciālo vienību nelikumīgu ievešanu Latvijas teritorijā", kurā aicināja visus iedzīvotājus atturēties no jebkādas sadarbības ar tiem militārajiem formējumiem un iestādēm, kas piedalās Latvijas iedzīvotāju piespiedu mobilizācijā.
Rīgā slepeni ieradās ģenerālpulkvedis V. Ačalovs, PSRS aizsardzības ministra vietnieks ārkārtas situācijās, viens no Afganistānas kara vadītājiem, kurš tikās ar F. Kuzminu un Alfrēdu Rubiku.
9. janvāris — ASV sniedza paziņojumu, kurā asi nosodīja Padomju Savienības lēmumu ievest karaspēku neatkarību alkstošajās Baltijas valstīs un citās padomju republikās.
10. janvāris — Rīgā notika nesankcionēts Interfrontes mītiņš ar prasību Ivara Godmaņa valdībai atkāpties. Piedalījās ap 50 000 cilvēku, pēc militārpersonu aicinājuma tie mēģināja ielauzties LR Ministru Padomes ēkā.
11. janvāris — Latviešu sieviešu līgas protesta mītiņš Rīgas Esplanādē pret Latvijas jauniešu iesaukšanu padomju armijā. Baltijas Kara apgabala štābā notika aizklāta Kara padomes sēdē, kurā nolēma izsniegt automātiskos šaujamieročus virsniekiem un kara skolu kursantiem. Rīgas ielās bija vērojama armijas daļu un bruņutehnikas pārvietošanās.
Latvijas Tautas frontes Dome izsludina Vislatvijas tautas manifestāciju 13. janvārī, lai atbalstītu likumīgi ievēlēto valdību, un pieņem lēmumu apsargāt stratēģiski svarīgos objektus.
Krievijas PFSR Augstākās padomes Prezidijs aicināja PSRS vadībai izvest armijas papildkontingenta daļas no Baltijas valstīm.
Anatolijs Gorbunovs un Ivars Godmanis Maskavā tikās ar Mihailu Gorbačovu, kurš solīja nepielietot bruņotu spēku.
plkst. 4.00 (4.45) — Latvijas Radio izskanēja pirmā LTF priekšsēdētāja Daiņa Īvana uzruna tautai, aicinot pulcēties Doma laukumā, lai paustu atbalstu Lietuvai, kur 13. janvāra naktī PSRS tanki Viļņā aplenca Lietuvas parlamentu, ieņēma televīziju, radio, telegrāfu.
plkst. 12.00 — notika Latvijas Republikas Augstākās padomes plenārsēde par aizsardzības jautājumiem.
plkst. 14.00 — Rīgā, 11. novembra krastmalā notika Latvijas Tautas frontes rīkotā Vislatvijas protesta manifestācija sakarā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un Padomju armijas bruņotajām akcijām Lietuvā. Tajā piedalījās ap 600 000 līdz 700 000 cilvēku. Baltijas Kara apgabala helikopteri kaisīja brīdinājuma skrejlapas. LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks aicināja celt barikādes. Pēc manifestācijas notika dalībnieku gājiens uz Brīvības pieminekli. Latvijas iedzīvotāji sāka veidot barikadēs un apsargāt Augstāko Padomi, Ministru Padomi, Radio un televīzijas centru Zaķusalā, radionamu Doma laukumā, Rīgas telefona un telegrāfa centrāli, kā arī Rīgas tiltus.
LR MP ministri un darbinieki deva norādes organizēt smago lauksaimniecības un celtniecības tehniku, automašīnas ar baļķiem barikāžu celšanai Rīgā. Naktī sākās šo norādījumu izpilde.
Rīgā sāka veidot barikādes. Tās tiek uzceltas arī Liepājā un Kuldīgā.
Tallinā tikās Krievijas Federācijas, Igaunijas un Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētāji. Tika parakstīts paziņojumu, kurā pausts nosodījums pret Baltiju vērstās bruņotās akcijas.
Baltijas Augstākās padomes priekšsēdētāju aicināja ANO ģenerālsekretāram sasaukt Drošības padomes ārkārtas sēdi un Baltijas problemātikai veltītu starptautisku konferenci.
izskanēja Krievijas PFSR Augstākās padomes priekšsēdētāja Borisa Jeļcina aicinājums Krievijas karavīriem un virsniekiem nepiedalīties akcijās pret Baltijas civiliedzīvotājiem un varas orgāniem.
13.—21. janvāris — Barikāžu laiks Rīgā. Nevardarbīgā pretošanās deva pretsparu OMON un panāca, ka Vitebskas divīzija atteicās doties uz Rīgu. Barikādes tika izveidotas ap Vecrīgu, bloķējot visas pieejas tās centrālajai daļai. Īpaši tika aizsargāts Saeimas nams (tolaik LR Augstākās Padomes ēka), Ministru Kabineta (tolaik LR Ministru Padomes) ēka, Latvijas Radio, Televīzijas centrs Zaķusalā, Galvenā telefonu centrāle Dzirnavu ielā, radio retranslācijas punkts Ulbrokā, tilti pār Daugavu un Mīlgrāvja kanālu. Barikāžu veidošanai tika mobilizēta smagā lauksaimniecības un celtniecības tehnika no visas Latvijas. Kopumā barikāžu laikā Rīgā dzīvību zaudēja septiņi cilvēki un ievainoti tika četrpadsmit.
NATO nosodīja Padomju armijas spēka lietošanu pret demokrātiski ievēlēto Lietuvas valdību, novērtējot šo akciju arī kā iebiedēšanas politiku pret pārējām Baltijas valstīm.
Mihails Gorbačovs PSRS Augstākās padomes sēdē atkārtoja PSRS iekšlietu ministra Borisa Pugo viedokli, ka armija Viļņā rīkojusies pareizi.
Maskavā Jānis Peters tikās ar Mihailu Gorbačovu un sarunās piedalījās arī PSRS AP priekšsēdētājs Anatolijs Lukjanovs. PSRS augstākie vadītāji situāciju Baltijā novērtēja kā bīstamu un aicināja kopīgi meklēt risinājumu pie sarunu galda. J. Peters, novērtēdams sarunu, izteicās, ka nav jālolo cerības, ka pašreizējā PSRS vadība ir gatava sarunāties ar Latviju kā ar ārvalsti.
Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Fjodors Kuzmins izteica ultimātu LR Augstākās Padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam, aicinādams atcelt visus pieņemtos Latvijas Republikas likumus un lēmumus, kas ir pretrunā ar PSRS un LPSR konstitūcijām, likumiem un lēmumiem, un pildīt PSRS prezidenta 14. maija deklarāciju.
plkst. 14.50 — OMON uzbruka Vecmīlgrāvja tilta sargiem. Atklāja uguni uz barikāžu dalībnieku mašīnām, sita cilvēkus, draudēja ar ieročiem, laupīja mantas.
Plkst. 18.45 — OMON uzbruka pie Brasas tilta, apmētāja mašīnas ar degmaisījuma pudelēm, izraisīja ugunsgrēku.
Plkst. 20.00 — notika Atkārtots OMON uzbrukums pie Vecmīlgrāvja; dienas laikā tika nodedzinātas 17 automašīnas.
raidstacija Svoboda vairākkārt konkretizēja ziņas par militārā apvērsuma plāniem Latvijā.
naktī notika divi OMON uzbrukumi Minskas Augstākās milicijas skolas Rīgas filiālei Zeļļu ielā 8; tika piekauti kursanti, izdemolētas telpas un nolaupīti ieroči.
notika Interfrontes mītiņš ASK stadionā Rīgā Krišjāņa Barona ielā, kurā piedalījās ap 10 000 cilvēku. VSGF paziņoja par varas pārņemšanu republikā.
Rīgā ieradās PSRS Augstākās padomes deputātu delegācija A. Deņisova vadībā. Atgriežoties Maskavā, tā paziņoja, ka Latvija atbalstot PSRS Prezidenta pārvaldes ieviešanu.
18. janvāris — Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu izveidot vienotu valsts pašaizsardzības komisiju.
19. janvāris — Roberta Mūrnieka bērēs notika tautas manifestācija. Naktī OMON aizturēja un piekāva piecus Īpašo tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienības dalībniekus.
Maskavā notika tautas demonstrācija Baltijas aizstāvībai, kurā piedalījās ap 100 000 cilvēku; tika izteikta prasība pēc Mihaila Gorbačova, D. Jazova, Borisa Pugo, VDK priekšsēdētāja V. Krjučkova demisijas sakarā ar Viļņas upuriem.
plkst. 21.07 — OMON un nezināma kaujas grupa uzbruka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai. Kaujā tika nogalināti milicijas darbinieki Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko. Šautu ievainojumu rezultātā mira kinooperatori Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne un skolnieks Edijs Riekstiņš. Tika ievainoti Bauskas milicijas darbinieki A. Simanavičus, R. Zaļais, J. Jasevičs, V. Markuns, kā arī barikāžu dalībnieki B. Dmitrenko, J. Zelčs, A. Senčenko, J. Mezaks, D. Ozols, Krievijas žurnālists V. Brežņevs, LU students J. Fodors. Kritušie un ievainotie bija arī uzbrucēju rindās. Pēc kaujas OMON devās uz Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēku.
21. janvāris — izskanēja Latvijas Republikas Augstākās padomes aicinājums jauniešiem stāties darbā Iekšlietu ministrijas sistēmā. Anatolijs Gorbunovs devās uz Maskavu, lai tiktos ar Mihailu Gorbačovu un pārrunātu notiekošo Latvijā.
22. janvāris — Boriss Pugo noliedza, ka devis rīkojumu OMON uzbrukumam Iekšlietu ministrijai. Barikādēs bojā gāja Ilgvars Grieziņš.
24. janvāris — Latvijas Republikas MP izveidoja Sabiedrības drošības departamentu, lai pārņemtu barikāžu sargāšanu.
25. janvāris — izsludināja Sēru dienu un notika 20. janvāra upuru bēres. Barikāžu aizstāvju vairākums devās mājās.
13. februāris — veica grozījumus valsts budžetā, palielinot 1991. gada valsts budžeta izdevumus par 4200 tūkstošiem rubļu un novirzot tos Latvijas Republikas Augstākajai Padomei Latvijas iedzīvotāju aptaujas izdevumu segšanai.[1]
3. marts — Latvijā un Igaunijā (Lietuvā referendums notika 9. februārī) notika tautas aptauja, kurā tika uzdots jautājums: "Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?". Latvijā tajā piedalījās 1 666 128 (87,56%) balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem 73,68% izvēlējās atbildi "jā".[2]
25. marts — uz Latvijā esošās gāzes apgādes infrastruktūras un iestāžu bāzes izveidoja valsts firmu Latvijas Gāze.
28. marts — ar Ministru Padomes lēmumu Nr. 85 tika noteiktas regulējamās cenas, bet daudzās preču grupās atteicās no cenu regulācijas vispār (tā sauktā "cenu brīvlaišana").
5. augusts — FM ultraīsviļņu diapazonā 102,7 MHz frekvencē sāka raidīt pirmā privātā radiostacija "Rīgas neatkarīgais raidītājs" (RNR). Raidītāju varēja dzirdēt tikai Rīgā un tās apkaimē. Šobrīd tā ir radiostacija Radio MIX FM.[3]
19. augusts — sākās Augusta pučs, plkst. 19:30 Latvijas Televīzijas tiešajā ēterā televīzijas diktore Velta Puriņa paziņoja: ".. Tūlīt viņi ienāks iekšā un laikam visu atslēgs".
20. augusts — 2. kanālā notika Ogres TV stacijas pirmā pārraide. Uztveršanas zona bija aptuveni 3 km rādiusā ap TV staciju.[3]
tika pārņemta Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas galvenā ēka un aizturēts LKP CK pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks, kuram izvirzīja apsūdzību apvērsuma organizēšanā.
Latvijas Tautas fronte, Igaunijas Tautas fronte un Lietuvas pārbūves kustība "Sajūdis" rīkoja protesta akciju pret Baltijas valstu okupāciju. Līdzās ceļiem no Tallinas caur Rīgu uz Viļņu tika iekurti ugunskuri. Šī akcija bija iecerēta, lai pieminētu Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanu, bet, tā kā 1991. gada 18.—21. augustam PSRS notika valsts apvērsuma mēģinājums (Augusta pučs), tika nolemts pārvērst to par masu protesta akciju pret valsts apvērsumu.
Augstākā Padome pieņēma likumu "Par Latvijas Zemessardzi", kas noteica, ka Zemessardze (ZS) ir brīvprātīgs militārs sabiedrības pašaizsardzības formējums. Jau nākamajā dienā, 24. augustā, tika izdota ZS priekšnieka pirmā pavēle — sākt zemessargu kandidātu reģistrāciju pašvaldību teritorijās. Dažu mēnešu laikā 35 teritoriālajos bataljonos iestājās vairāk nekā 10 000 cilvēku. Pēc gada brīvprātīgo skaits bija gandrīz 17 000, un ZS kļuva par lielāko valstij uzticamo militāro organizāciju.
25. augusts — plkst. 6:00 no rīta tika demontēts uz Brīvības un Elizabetes ielas (toreiz — Ļeņina un Kirova ielu) krustojuma stāvošais Ļeņina piemineklis, cilvēki gavilēja un atkorķēja šampaniešus.
Liepājas Jūras koledžas telpās izveidoja Jūras spēku mācību centru, kurā mācības uzsāka jūras robežsargi. Tas bija pirmais solis atjaunoto Latvijas Jūras spēku veidošanā, un tā bija pirmā Jūras spēku apakšvienība.
plkst. 15.00 regulāras pārraides 21. kanālā sāka TV raidītājs Daugavpilī. Raidījumi bija uztverami aptuveni 5 km attālumā no TV stacijas.[3]
14. oktobris — Latvija kļuva par ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) dalībvalsti.
Latvija nodibināja diplomātiskās attiecības ar PSRS.
Augstākā Padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem". Tika noteikts, ka pie Latvijas pilsoņu kopuma pieder personas, kas bija Latvijas Republikas pilsoņi uz 1940. gada 17. jūniju un viņu pēcnācēji un kas lēmuma pieņemšanas brīdī dzīvo Latvijā un piereģistrēsies līdz 1992. gada 1. jūlijam.
24. oktobris — Baltijas valstu sociālās nodrošināšanas un darba ministri noslēdza līgumu par kopīgu darba tirgu.
30. oktobris — Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumus "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" un "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem".
5. novembris — Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā, likumu Par pašvaldību īpašumā esošo tirdzniecības sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu mazo objektu privatizāciju, kā arī pieņem lēmumu par PSRS Aizsardzības ministrijas, robežaizsardzības karaspēka un iekšlietu karaspēka pārziņā esošā nekustamā īpašuma pārņemšanu Latvijas Republikas īpašumā.
13. novembris — Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu "Par LR ministrijām", līdz ar to mainījās ministru skaits un struktūra, kā arī tika izveidota Aizsardzības ministrija.
