Daugavpils vēsture

Daugavpils 1912. gadā

Daugavpils vēsture ir daļa no Latgales vēstures kopš senās Daugavpils izveidošanās tagadējā Naujenes pilskalnā līdz mūsdienām. 1275. gadā Livonijas ordenis pilskalnā uzcēla Dinaburgas pili. Vēlāk pils vairākkārt cieta no lietuviešu un krievu uzbrukumiem. Livonijas kara laikā 1577. gadā Krievijas cars Ivans IV pilnībā sagrāva veco Dinaburgas pili, pašlaik pilsdrupu vietā atrodas Dinaburgas pils makets mērogā 1:40 (būvējis Daugavpils tautas mākslinieks Igors Manžoss). Jauno cietoksni tagadējās pilsētas vietā pabeidza Polijas karalis Stefans Batorijs, kas 1582. gadā jaunajai pilsētai piešķīra Magdeburgas tiesības.

Daugavpils nodibināšanas pirmsākumi

Livonijas ordeņa Dinaburgas pils

Livonijas ordeņa Dinaburgas pils (1893. gada rekonstrukcija)

Senā Daugavpils atradās tagadējā Naujenes pilskalnā, kas kontrolēja tirdzniecības ceļus pa Daugavu un pakļāvās Jersikas ķēniņam, kas savukārt bija Polockas kņaza vasalis. 1209. gadā, izmantodams par ieganstu Jersikas ķēniņa Visvalža savienību ar lietuviešiem, Livonijas bīskaps Alberts kopā Zobenbrāļu ordeņa brāļiem sasauca lielu kristīto līvu un letgaļu karaspēku un iekaroja Jersikas pilsētu un ķēniņu piespieda kļūt par bīskapa Alberta vasali. Trīs daļas no Jersikas valsts, ieskaitot Naujenes pilskalnu, Visvaldis saņēma atpakaļ par lēni, kurā viņš turpināja valdīt kā suverēns karalis.

1224. gadā ķēniņš Visvaldis "lūdza" atdot Livonijas bīskapam savas atlikušās karaļvalsts pusi, ko bīskaps Alberts izlēņoja tālāk Ikšķiles bruņiniekam Konrādam. Dzimtas leģenda vēsta, ka Ikšķiles Konrāds apprecējis Visvalža meitu. 1230. gadā Jersikas Visvaldis savā zemē netālu no Daugavpils pie Līksnas upītes atļāvis nodibināt pirmo katoļu ticības sludinātāju misiju. 1239. gadā pēc ķēniņa Visvalža nāves ar Livonijas bīskapa Nikolaja atļauju Jersikas valsti ieguva Zobenbrāļu ordenis, kuram pēc līguma tajā bija jāceļ mūra pilis un tās iedzīvotāji no grieķu ortodoksās ticības jāpievērš katoļu ticībai.

Livonijas ordeņa valsts sastāvā

Vecdaugavpils rekonstrukcijas variants

1275. gadā Livonijas ordeņa mestrs Ernests fon Raceburgs, lai nostiprinātu iekarotās latgaļu zemes un kontrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu, Naujenes pilskalnā uzcēla Dinaburgas pili. Pie tās sāka veidoties arī pilsētiņa.

1277. gadā lietuviešu kunigaitis Traidens veselu mēnesi nesekmīgi aplenca Daugavpili, tomēr viņš to ieguva 1281. gadā, apmainot pret iekaroto Jersikas pili. 1313. gadā ordenis to atguva un lietuviešu nopostītais cietoksnis tika atjaunots. 1347. gadā ordeņa mestrs Gosvins fon Hērike nostiprināja Daugavpils cietoksni ar četriem torņiem.

1413. gada ziemā Žilbērs de Lanuā, kas gar aizsalušās Daugavas krastu ceļoja no Livonijas uz Lietuvu, aprakstīja Daugavpili kā Livonijas ordeņa mestru cietoksni (franču: chastel des seigneurs de Liuflant nommée Dimmebourg), kas atrodas pie Lietuvas Karalistes robežas.

1478. gadā Maskavija anektēja Novgorodu un Maskavas lielkņazs Ivans III pieprasīja Livonijas Konfederācijai maksāt uz 13. gadsimta līgumiem balstītos Novgorodai nesamaksātos meslus Maskavijai. 1481. gadā Maskavijas karaspēks, ko vadīja lielkņazs Ivans III, ieņēma Daugavpili. 1493. gada 13. martā ordeņa mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofe noslēdza miera līgumu ar Maskaviju uz 10 gadiem, un krievi atsacījās no okupētājām Latgales zemēm. 1501. gada janvārī Livonijas landtāgā Valmierā tika noslēgts aizsardzības un uzbrukšanas savienības līgums uz 10 gadiem starp Livonijas Konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitiju. 1557. gada septembrī Livonijas ordenis Livonijas Konfederācijas vārdā noslēdza vienošanos ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par savstarpēju palīdzību pret Krieviju. 1558. gadā ar nolūku aizņemties naudu karam ar Krieviju Livonijas ordenis ieķīlāja Daugavpili karalim Sigismundam II Augustam.

Lietuvas un Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā

Daugavpils kā Inflantijas vaivadijas galvaspilsētas karte (1655)

1562. gadā pēc Viļņā noslēgtā Pakļaušanās līguma (1561) starp Lietuvas valdnieku Sigismundu II un Livonijas ordeņa mestru Gothardu Ketleru stāšanās spēkā Daugavpils nonāca Lietuvas valdniekam pakļautās Livonijas hercogistes sastāvā. 1566. gadā Dinaburga pēc Lietuvas un Polijas ūnijas diploma noteikumiem kļuva par Pārdaugavas hercogistes apriņķa centru.

1577. gadā Livonijas kara laikā Krievijas cars Ivans IV iekaroja un pilnībā sagrāva Dinaburgas pili un tirdzniecības apmetni pie tās. Krievi uzcēla jaunu cietoksni 19 km lejup pa Daugavu no vecās pils, kur atrodas tagadējā Daugavpils. 1582. gadā Krievija bija spiesta atteikties no Latgales, kas nonāca Polijas un Lietuvas kopvalsts ietekmē un ietilpa Pārdaugavas hercogistes sastāvā. Jaunā Dinaburgas cietokšņa celtniecību pabeidza Polijas karalis Stefans Batorijs. 1582. gadā jaunā pilsēta saņēma Magdeburgas tiesības, kas sekmēja turpmāko Dinaburgas izaugsmi.

1629. gadā pēc Poļu-zviedru kara (1600-1629) beigās noslēgtā Altmarkas pamiera Latgale (Inflantijas vaivadija — województwo inflanckie), tika atdalīta no Vidzemes, kas palika Zviedrijas pārvaldē. 1656.—1667. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs ieņēma Latgales dienvidu daļu un pārdēvēja Daugavpili par Borisogļebsku.

1667. gadā pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas krievi okupēto Latgales daļu atdeva atpakaļ Polijai-Lietuvai. 1677. gadā Dinaburga kļuva par Inflantijas vaivadijas administratīvo centru, Inflantijas seimiku sanākšanas vietu un Latgales-Piltenes bīskapu rezidenci. 1700. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Dinaburgā pārziemoja sakšu karaspēks. 1710. gadā Latgales teritorijā plosījās Lielais mēris, izmira gandrīz viss Dinaburgas garnizons.

Krievijas Impērijas sastāvā

Poguļankas pansija Daugavpils Mežciemā pirms 1914. gada

1772. gadā Latgali pēc pirmās Polijas dalīšanas izveidoja Daugavas provinci un pievienoja Krievijas Pleskavas guberņai, bet 1796. gadā Baltkrievijas guberņai. 1802. gadā Dinaburga kļuva par Vitebskas guberņas apriņķa pilsētu. Napoleona karu laikā 1810. gadā sāka celt jaunu Daugavpils cietoksni, kuram bija svarīga loma Krievijas Impērijas ziemeļrietumu robežu aizsardzībā. 1812. gada kara laikā tika uzbūvēts pirmais koka tilts pār Daugavu, kas savienoja Daugavpili ar Kurzemes guberņas Grīvas pilsētu. 1826. gadā pēc Pēterburgā apstiprināta projekta sākās tagadējā pilsētas vēsturiskā centra apbūve. Cietokšņa būvi pabeidza 1833. gadā, bet ēku un nostiprinājumu celtniecība turpinājās līdz 1878. gadam.

1836. gadā caur Daugavpili izbūvēja Pēterburgas-Varšavas šoseju. 1853. gadā pār Daugavu tika uzbūvēts pirmais tērauda tilts Baltijā. 1860. gadā sakarā ar Pēterburgas—Varšavas dzelzceļa līnijas izbūvi pilsēta kļuva par svarīgu transporta mezglu. Te krustojās dzelzceļi no Pēterburgas (kopš 1860), Rīgas (1861), Varšavas (1862), Orlas (1866) un Šauļiem (1873). Pilsēta kļuva par nozīmīgāko rūpniecības un tirdzniecības centru Vitebskas guberņā. 1866. gadā Daugavpilī tika izveidotas Pēterburgas—Varšavas un Rīgas—Orlas dzelzceļa līniju Galvenās dzelzceļa darbnīcas (tagad Daugavpils Lokomotīvju Remonta Rūpnīca). 19. un 20. gadsimta mijā pilsētā bija vairāk nekā 60 rūpniecības uzņēmumu, no kuriem lielākie bija dzelzceļu darbnīcas, ādas apstrādes rūpnīcas, sērkociņu un pogu fabrikas.

1861. gada 19. februārī Krievijā tika izdots dzimtļaužu brīvlaišanas manifests ar tulkojumu latgaliešu izloksnē "Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidoreszonas", pēc kura Latgales zemnieki ieguva personas brīvību. 1893. gadā rusifikācijas periodā imperators Aleksandrs III Romanovs pavēlēja Dinaburgu pārdēvēt par Dvinsku. Šajā laikā vairākums Daugavpils iedzīvotāju bija ebreji (46%), krievi (27,5%) un poļi (16,3%). 1913. gadā pilsētā bija 39 mācību iestādes, to skaitā divas vidējās (reālskola un sieviešu ģimnāzija), darbojās teātris (kopš 1857. g.), kā arī 15 ārstniecības iestādes un divas aptiekas. Pilsētas pievārtē Mežciemā atradās 1883. grāfa Plātera-Zīberga dibinātā dziedinātava "Poguļanka". Līdz Pirmajam pasaules karam ap to bija izaudzis vasarnīcu rajons, 1915. gadā tanī bija 117 vasarnīcas.

19. un 20. gadsimtu mijā arī pretējā Daugavas krastā notika rosīga celtniecība, un 1912. gadā šeit izaugusī apdzīvotā vieta Grīva kļuva par pilsētu. Administratīvi tā ietilpa Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķī.

Pirmā pasaules kara gados pilsētā atradās 5. krievu armijas štābs. Lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu kopā ar strādniekiem tika evakuēta uz Krievijas vidieni. Pilsētas iedzīvotāju skaits samazinājās četrkārt.

Latvijas Republikas sastāvā

Daugavpils Vienības nams (tagad Daugavpils teātris) pēc 1934. gada

Daugavpils Universitātes galvenā ēka mūsdienās

Latgales atbrīvošanas kampaņas ietvaros, Daugavpils kauju rezultātā 1920. gada janvārī Polijas un Latvijas armijas pilsētu atbrīvoja no lieliniekiem. Latvijas Republikas laikā uzplauka pilsētas kultūras dzīve, latvieši kļuva lielākā tautība. 1935. gadā tautskaite konstatēja, ka no Daugavpils iedzīvotājiem latvieši ir 34%, ebreji 25%, poļi 18%, krievi 18%, baltkrievi 3%.^{[nepieciešama atsauce]} Kaut arī pilsētā bija 602, galvenokārt nelieli, rūpniecības uzņēmumi, tomēr pirmskara līmenis rūpniecības attīstībā netika sasniegts.

Neilgi pirms Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā Daugavpilī notika grandiozi Latgales Dziesmu svētki. Pēc tam, kad straujā uzbrukumā pilsētu ieņēma nacistiskās Vācijas karaspēks, Mežciemā tika izveidota padomju karagūstekņu nometne "Stalag-340", bet Daugavpils cietokšņa nocietinājumos - Daugavpils geto. Kauju rezultātā liela daļa pilsētas nodega 1941. gada 26-27. jūnijā un 1944. gada jūlijā atkal tika smagi nopostīta.

Padomju laiks

Pēckara gados Daugavpilī izvērsās lielu rūpnīcu celtniecība. Tika atjaunotas un uzceltas lokomotīvju remonta, pievadķēžu, elektroinstrumentu u.c. rūpnīcas, to skaitā arī lielākais ķīmiskās rūpniecības uzņēmums Latvijā - Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīca. Reizē ar rūpnīcu būvi pārsvarā no Krievijas un Baltkrievijas ieveda to strādniekus, kam izbūvēja daudzstāvu dzīvojamo namu rajonus, lielākais no tiem - "Ķīmiķu ciemats". No 1946. gada pilsētā darbojas tramvajs.

1956. gadā Daugavpilij pievienoja līdz tam patstāvīgo Grīvas pilsētu.

1989. gadā atklāts Daugavas abus krastus savienojošais Vienības tilts.

Mūsdienas

Pašlaik Daugavpils ir otrā lielākā Latvijas pilsēta un trešais lielākais rūpniecības centrs. Pateicoties Daugavpils Universitātei, 1988. gadā atjaunotajam pilsētas teātrim, kā arī dažādu kultūrnacionālu biedrību darbībai, Daugavpils ir kļuvusi par nozīmīgu Latgales kultūras centru.