Ebreju vēsture Latvijā

Ebreju vēsture Latvijā apkopo svarīgākos ebreju kopienas vēstures posmus mūsdienu Latvijas teritorijā.

Livonijas periods

Pirms vācu krustnešu iekarojumiem, senajiem latviešiem kontaktu ar ebrejiem nav bijis. Vācu ordeņa mestrs Zigfrīds fon Feihtvangens 1306. vai 1309. gadā aizliedz ebrejiem ieceļot Livonijā. Šāds aizliegums norāda, ka ebreji ir sākuši ierasties Livonijas ordeņa teritorijā, bet tā kā viņi radīja konkurenci vācu tirgotājiem, viņu uzturēšanās tika aizliegta. Sekojošajos pāris gadsimtos ebreji Livonijas teritorijā visticamāk ieradās kā citu valstu un pilsētu pilnvaroti tirgotāji, taču uz ilgstošu dzīvi neapmentās.

1561. gadā, kad Livonijas ordenis Krievijas triecienu rezultātā sagrūst un kļūst par Polijas-Lietuvas ūnijas sastāvdaļu, vācu aristokrātija no Sigismunda II Augusta panāk solījumu neieviest ebrejiem labvēlīgās privilēģijas, kas pastāv pārējā ūnijas teritorijā. Vidzemē, Latgalē un Kurzemē ebrejiem netika ļauts tirgoties, vākt nodokļus un iekasēt muitas nodevas. Šādas funkcijas ebreji Polijas-Lietuvas teritorijā veica, jo nepastāvot izglītotam vietējo iedzīvotāju slānim, viņi bija vienīgie, kas spēja pildīt šīs funkcijas.

Rīgas brīvpilsēta, 1582. gadā padodoties Polijas-Lietuvas karalim Stefanam Batorijam, ieguva tiesības regulēt ebreju uzturēšanās atļaujas. Šīs privilēģijas saglabājās arī pēc 1621. gada, kad pilsētu ieņēma Gustava Ādolfa vadītie zviedri.

Aizsākumi Kurzemē

Kurzemes bīskaps Johans IV fon Minhauzens Livonijas sabrukuma periodā aicina ebreju tirgotājus apmesties Piltenē, lai tie veicinātu viņa pārvaldīto teritoriju ekonomisko attīstību. Pirmā Piltenes un visas Latvijas ebreju kopiena tiek nodibināta 1570. gadā, desmit gadus pēc tam, kad Piltenes apgabals nokļūst Dānijas prinča Magnusa pārvaldē. 1585. gadā Stefans Batorijs savā kontrolē pārņem arī Piltenes apgabalu un tajā dzīvojošajiem ebrejiem dod plašas tiesības, kas saglabājās līdz pat 1717. gadam, kad pēc Lielā Ziemeļu kara beigām, teritorijas pārvaldē tiek veiktas izmaiņas.

Paralēli, Lejaskurzemē, kas nodota Polijas-Lietuvas vasaļa Brandenburgas kūrfirsta pārvaldē, sāk ieceļot ebreji no netālās Prūsijas hercogistes un izveidojas Aizputes ebreju kopiena. Ebreju tirgotāji Liepājas apkārtnē iepirka dzintaru, ko tālāk pārdeva Prūsijā. Šie, no rietumiem nākošie ebreji pārsvarā runājā vāciski un jidišā.

Polijas ebrejs Rīgā. Broces zīmējums.

Kurzemes hercogiste

Nostabilizējoties Kurzemes hercogistei, ebreji sāk apmesties Jelgavā, un pārējā hercogistes teritorijā. Viņi ir veiksmīgi tirdzniecības starpnieki starp poļu un zviedru pakļautībā esošajām Latvijas daļām. Kurzemes hercogi vēlējās nostiprināt savu neatkarību, tāpēc viņiem bija nepieciešami ekonomiski akīvi iedzīvotāji.

Ebreju ienākšanu sevišķi stimulēja hercogs Jēkabs, kurš uzti­cēja vi­ņiem muitnieku pienākumus un nodokļu ievākšanu. Ebrejs Zaharijs Daniels pat tika iecelts par Liepājas jūrmalas zonas fogtu (pār­vald­­nieku), uzdodot viņam tur kārtot visas hercoga īpašumu tirdzniecības lietas. (...) Jēkaba pēcnācējs hercogs Frīdrihs Kazimirs jau atļāva savas kases labā vietējiem ebrejiem veikt liela mēroga finansu operācijas, organizēt spirta ražošanu un naudas maiņu Jelgavā, kur pulcējās tirgotāji no dažādām valstīm. Arī muitas die­nestu viņš gan­drīz pilnīgi nodeva ebreju muitniekiem. Tā ievē­ro­jami palielinājās hercoga ienākumi, un daļa no tiem tika iegul­­dīta manufaktūru un ostu celtniecībā, kuģu būvē, kā arī galma grez­nī­bas spodrināšanā.

Šādi ebreju panākumi izsauca vietējās vācu muižniecības elites protestus. 1648., 1688. un 1698. gadā landtāgs hercogiem pieprasa ebrejus izraidīt. Hercogi spiesti ievērot kompromisa kursu, ierobežojot ebrejus, taču tos neizraidot. Jelgavā tiem ļauts dzīvot tikai Judengasse (Dobeles iela). Jaunu sinagogu celtniecība un ebreju kapsētu izveidošana tiek aizliegta, tāpēc ebreji savus mirušos spiesti vest uz Lietuvu. 18. gs. beigās Jelgavas ebreji tomēr iegūst atļauju uzcelt sinagogu un ierīkot kapus.

Bēgļi no austrumiem

Pirmie ebreji Latgalē apmetas kā bēgļi no Ivana Bargā karaspēka sirojumiem 16. gs. un apmetas Krāslavas apkārtnē. Polijas-Lietuvas ūnijai 17. gs. zaudējot lielas Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas Maskavas caram un Bogdana Hmeļņicka kazaku dumpiniekiem, daudzi ebreji bēg no kazakiem, kas pret poļiem un ebrejiem uzsākuši asiņainu slaktiņu.

17. gs beigās poļu Latgalē dzīvo kādi divi tūkstoši ebreju, kas atšķirībā no vāciskajiem un turīgajiem Kurzemes ebrejiem ir nabadzīgāki un vairāk nodarbojas ar sīkamatniecību. Krāslavā un Daugavpilī izveidojas ebreju kopienas, kas runā poliskā jidišā un kuru reliģiskā autoritāte ir Viļņas rabīni.

Ārējās saites

• Some Aspects of Jewish history in the Duchy of Courland (1561 - 1795)
• Kurzeme's and Zemgale's Jews
• Ebreju dzīve Rīgas pilsētā no 16.gadsimta līdz 19.gadsimta beigām
• Bija tāda pilsēta. Fridrihštates-Jaunjelgavas ebreju kopienas vēstures lappuses