Ebreju vēsture Latvijā

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ebreju vēsture Latvijā apkopo svarīgākos Latvijas ebreju kopienas vēstures posmus no Livonijas konfederācijas laikiem 16. gadsimtā līdz neatkarīgās Latvijas valsts izveidei.[1]

Livonijas periods[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu ordeņa mestrs Zigfrīds fon Feihtvangens 1306. vai 1309. gadā aizliedza ebrejiem ieceļot Livonijā, kas netieši norāda, ka ebreji radīja konkurenci vācu tirgotājiem. Sekojošajos pāris gadsimtos ebreji Livonijas teritorijā visticamāk ieradās kā citu valstu un pilsētu pilnvaroti tirgotāji, taču uz ilgstošu dzīvi neapmetās.

Pēc Viļņas ūnijas noteikumiem Sigismunds II Augusts garantēja Livonijas autonomiju, tādēļ, atšķirībā no Polijas-Lietuvas kopvalsts, ebrejiem netika ļauts tirgoties, vākt nodokļus un iekasēt muitas nodevas Livonijas Pārdauga­vas hercogis­tes teritorijā. Rīgas brīvpilsēta, 1582. gadā padodoties Polijas-Lietuvas valdniekam Stefanam Batorijam, ieguva tiesības pati regulēt ebreju uzturēšanās atļaujas. Tā Rīgā uzturējās vācu ebreju ārsts K. Fīdlers, kas vēlāk kļuva par Krievijas cara Borisa ārstu Maskavā. Šīs privilēģijas saglabājās arī pēc 1621. gada, kad Rīga kļuva par Zviedru Vidzemes galvaspilsētu.

Sadalītajā Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piltenes apgabalā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes bīskaps Johans IV fon Minhauzens Livonijas sabrukuma periodā aicināja ebreju tirgotājus apmesties Piltenē, lai tie veicinātu viņa pārvaldīto teritoriju ekonomisko attīstību. Pirmā Piltenes un visas Latvijas ebreju kopiena tika nodibināta 1570. gadā, desmit gadus pēc tam, kad Piltenes apgabals nokļuva Dānijas prinča Magnusa pārvaldē. 1585. gadā Stefans Batorijs savā kontrolē pārņēma arī Piltenes apgabalu un tajā dzīvojošajiem ebrejiem dod plašas tiesības, kas saglabājās līdz pat 1717. gadam, kad pēc Lielā Ziemeļu kara beigām, teritorijas pārvaldē tika veiktas izmaiņas.

Paralēli, Lejaskurzemē, kas nodota Polijas-Lietuvas vasaļa Brandenburgas kūrfirsta pārvaldē, sāk ieceļot ebreji no netālās Prūsijas hercogistes un izveidojās Aizputes ebreju kopiena. Ebreju tirgotāji Liepājas apkārtnē iepirka dzintaru, ko tālāk pārdeva Prūsijā. Šie, no rietumiem nākošie ebreji pārsvarā runājā vāciski un jidišā.

Polijas ebrejs Rīgā. Broces zīmējums.

Kurzemes un Zemgales hercogistē[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nostabilizējoties Kurzemes hercogistei, ebreji sāk apmesties Jelgavā, un pārējā hercogistes teritorijā. Viņi ir veiksmīgi tirdzniecības starpnieki starp poļu un zviedru pakļautībā esošajām Latvijas daļām. Kurzemes hercogi vēlējās nostiprināt savu neatkarību, tāpēc viņiem bija nepieciešami ekonomiski akīvi iedzīvotāji.

Ebreju ienākšanu sevišķi stimulēja hercogs Jēkabs, kurš uzti­cēja vi­ņiem muitnieku pienākumus un nodokļu ievākšanu. Ebrejs Zaharijs Daniels pat tika iecelts par Liepājas jūrmalas zonas fogtu (pār­vald­­nieku), uzdodot viņam tur kārtot visas hercoga īpašumu tirdzniecības lietas. (...) Jēkaba pēcnācējs hercogs Frīdrihs Kazimirs jau atļāva savas kases labā vietējiem ebrejiem veikt liela mēroga finansu operācijas, organizēt spirta ražošanu un naudas maiņu Jelgavā, kur pulcējās tirgotāji no dažādām valstīm. Arī muitas die­nestu viņš gan­drīz pilnīgi nodeva ebreju muitniekiem. Tā ievē­ro­jami palielinājās hercoga ienākumi, un daļa no tiem tika iegul­­dīta manufaktūru un ostu celtniecībā, kuģu būvē, kā arī galma grez­nī­bas spodrināšanā.

Šādi ebreju panākumi izsauca vietējās vācu muižniecības elites protestus. 1648., 1688. un 1698. gadā Kurzemes landtāgs hercogiem pieprasīja ebrejus izraidīt. Hercogi bija spiesti ievērot kompromisa kursu, ierobežojot ebrejus, taču tos neizraidot. Jelgavā tiem bija ļauts dzīvot tikai Judengasse (tagad Dobeles iela). Jaunu sinagogu celtniecība un ebreju kapsētu izveidošana tika aizliegta, tāpēc ebreji savus mirušos spiesti vest uz Lietuvu. 18. gs. beigās Jelgavas ebreji tomēr ieguva atļauju uzcelt sinagogu un ierīkot kapus.

Her­cogs Ferdinands Ketlers 1714. ga­dā pavēlēja ebrejus padzīt no hercogistes, bet no tiem, kuri izvai­rās pil­dīt šo pavēli, iekasēt vienu dalderi par katru uztu­rēšanās dienu. Bagātākie palika, samaksājot uzreiz 400 tāleru par visu gadu, bet muiž­niekiem ebreju parādniekiem lika šo parādu pa­kāpe­niski atmaksāt valstij kā soda naudu par ebreju palikšanu uz viņu zemes. Tā ebreju izraidīšanas kampaņa pārvērtās par uzturēšanās nodokļa maksāšanas procedūru.

Her­cogs Ernests Johans Bīrons centās modernizēt savu valsti, pie­lā­gojoties Eiropas apgaismības laika absolūtismam. Par savu galve­no padom­nieku hercogs izvēlējās finansistu ebreju Leviju Lipma­nu, kurš sagā­dāja Kurzemei kredītus no ārvalstīm, veicināja ebreju uzņē­mēju un amatnieku ieceļošanu no vācu zemēm. Ieradās skārdnieki, galdnieki, stiklotāji, jumiķi, mēbeļu izgatavotāji un izgrezno­tāji, juvelieri. Šie amatnieki un meistari piedalījās arī Jelgavas pils un Rundāles pils celt­niecībā, bet hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laikā Pētera akadēmijas būvē. 18. gadsimtā Kurzemes hercogistē iece­­ļoja arī daudz izglītotu ebreju, skolotāju, ārstu, juristu u.c., kuri bija mā­cījušies un studējuši Vācijas ģimnāzijās un augstskolās. Viņi bija inte­grējušies vācu sabied­rībā, taču saglabāja savu reliģisko pārliecību un jūdaistiskās tradīcijas. Jelgavā 18. gadsimta beigās dzīvoja Vācijas ebreju emancipatora izcilā filozofa Mozesa Mendelsona līdzgaitnieks medicīnas un filozofijas dok­tors Markuss Heress. Jelgavā dar­bojās vāciska ebreju skola, kas mācīja bērnus ebreju apgaismības haskalas ideju garā. 18. gadsimta beigās Kurzemē un Zemgalē pastāvīgi dzīvoja ap 9 tūkstošiem ebreju.

Latgalē[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie ebreji Latgalē apmetās kā bēgļi no Ivana IV karaspēka sirojumiem Livonijas kara laikā un apmetās Krāslavas apkārtnē. Polijas-Lietuvas ūnijai 17. gs. zaudējot lielas Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas Maskavas caram un Bogdana Hmeļņicka kazaku dumpiniekiem, daudzi ebreji bēga no kazakiem, kas pret poļiem un ebrejiem bija uzsākuši asiņainu slaktiņu.

17. gs beigās poļu Latgalē dzīvoja kādi divi tūkstoši ebreju, kas atšķirībā no vāciskajiem un turīgajiem Kurzemes ebrejiem bija nabadzīgāki un vairāk nodarbojās ar sīkamatniecību. Krāslavā un Daugavpilī izveidojās ebreju kopienas, kas runāja poliskā jidišā un kuru reliģiskā virsvadība bija Viļņas rabīni. Zināms, ka no 1766. gada Latgalē dzīvojošiem 3 tūkstošiem ebreju lielākā daļa bija amatnieki un sīktirgotāji-pauninieki. Uzņēmīgākie uztu­rēja viesu namus un krogus, paši izgatavoja degvīnu un alu.

Zviedru Vidzemē[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

17. gadsimtā Rīgā regulāri tirgojās ebreju tirgotāji no Prūsijas, Brandenburgas un Polijas-Lietuvas. 1638. gadā Rīgas rāte noteica šiem viesiem konkrētu apmešanās vietu tagadējās Latgales priekšpilsētas teritorijā aiz pilsētas mū­riem un vaļņiem, ko dēvēja par Judenherberge, kur rāte tajā pašā gadā atļāva Heinriham Ro­ze­nam uzcelt vairākas viesnīcas, kas nodega Lielā Ziemeļu kara laikā.

Krievijas impērijas periodā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīga un Vid­zeme 1721. gadā tika iekļauta Krievijas impērijā. Palikuši dzīvi pēc Rīgas aplenkuma, bada un Lielā mēra, viņi pēc krievu komandanta rīkojuma tika padzīti no pilsētas. Kad rāte viņiem tomēr drīz atļāva atgriez­ties, šie cilvēki dedzīgi piedalījās Rīgas atjaunošanā. 1727. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna I izdeva ukazu par viņu izraidīšanu, taču rāte, izmantojot Pētera I dotās privilēģijas, padzina tikai iebraucējus no Polijas-Lietuvas, atļaujot palikt vācu ebrejiem, gan iesakot pāriet kristietībā un pārvācoties. Ķeizariene Elizabete Petrovna aizliedza Rīgā ienākt arī ārzemju tirgo­tājiem ebrejiem no Rietumeiropas.

Ķeizariene Katrīna II 1764. gadā daļēji atcēla aizliegumus pret ebrejiem. 1766. gadā Baltijas ģenerālgubernators Brauns izde­va īpašus 14 punktu noteikumus par ebreju atrašanos Rīgas pil­sētā, kas ebrejiem atļāva ierasties un 6 nedē­ļas tirdzniecības nolūkā dzīvot Rīgā tiem norādītā ra­jonā tagadējo Maskavas un Dzir­navu ielu krustojumā Latgales priekšpilsētas teritorijā. 1767. gadā tur­pat atļāva ierīkot arī pirmo ebreju lūgšanu namu. Rīgas aptieķnieks Ābrams Kunce radīja alkoholisku dzērienu, kas vēlāk guva Rīgas bal­zama nosaukumu. Pēc Slokas apgabala pievienošanas Vidzemes guberņai 1785. gadā Katrīna II izsludināja dekrētu, kas deva bijušajiem Kur­zemes ebrejiem kā Slokas pilsoņiem pastāvīgi tirgoties Rīgā. Tā ap 400 ebreju tirgotāju ieguva pilsētas pagaidu iedzīvotāju statusu. 1829. gadā Rīgā izveidoja medicīniskās ap­rūpes un slimo kopšanas biedrību Bikur Holim.

Pēc Latgales pievienoša­nas Krievijas impērijai 1772. gadā Latgales ebreju stāvokli zināmā mērā no­teica viņu tiesiskais sadalījums divās kārtās - tirgotājos un sīk­pil­soņos. 18. gad­simta beigās apmēram puse Latgales pilsētiņu iedzīvotāju bija ebreji, bet Daugavpilī no 2200 pilsētniekiem 1373 jeb vairāk nekā 60% bija ebreji. Ķeizaru Aleksandra I un Nikolaja I valdīšanas gados (1801-1855) Krie­­­vijas impērijas valdība centās īstenot tā saucamo "ebreju pārveidoša­nu". Latgales ebrejiem (kahaliem) uzlika lielākus nodokļus, ebreji drīkstēja mainīt dzīvesvietu tikai ar varas iestāžu atļau­ju, daudzus ebreju zēnus no 12 gadu vecuma iesau­ca kareivju sagata­vošanas bataljonos, kur viņus centās pievērst pareizticībai. Latgalē 19. gadsimta pirmajā pusē ebreju skaits 1850. gadā sasniedza 11 tūkstošus.

Rīgas lielā horālā sinagoga pirms Pirmā pasaules kara

Kurzemes guberņas ebrejus pārveidošanas politika skāra mazāk. 1835. gadā stājās spēkā nolikums, kas pie­šķīra vietējiem ebrejiem pasi, bieži dodot jaunu vācisku uzvārdu, bet aizliedza ieceļošanu no Polijas un Lietuvas guberņām. Kurzemes guberņā 19. gadsimta vidū dzīvoja 23 tūkstoši ebreju, pie kam tajā laikā notika ap 2500 ebreju izceļošana uz Osmaņu impērijai atkarotajiem t.s. Jaunkrievijas apgabaliem (tagadējā Odesas, Hersonas u.c. Melnās jūras piekrastes pilsētu apkārtni), lai tur veicinātu ebreju nodarbošanos ar lauksaimniecību. Ebreju izceļošana pēc 1835. gada ierosināja latviešu zemnieku "Siltās zemes kustību" un masveida pāreju pareizticībā Vidzemes guberņā.

1841. gada 17. decembrī Krievijas Senāts izdeva noteikumus par Rīgas ebreju pāreju pastāvīgu iedzī­votāju statusā, bet bez pilsoņu tiesībām. 1840. gadā Rīgā atvēra valsts finansētu ebreju laicīgo skolu, ko vadīja no Vācijas atbraukušais Maksis Lilientāls, 1851. gadā Rīgā pirmoreiz tika atļauta sinagogas celtniecība.

Pēc Rīgas-Daugavpils dzelzceļa atklāšanas Latvijā ieceļoja daudzi tūkstoši ebreju no Polijas, Lietuvas un Baltkrievijas. Ja Rīgā 1867. gadā pastāvīgi dzīvoja 5 254 ebreji jeb 5,1% no pilsētas iedzīvotājiem, 1881. gadā jau 14 222 jeb 8,4%. Rīgas ebreju lielākā daļa sabiedriskā dzīvē lietoja vācu valodu, bet ap 6 tūk­stošiem arī savā ģimenē galvenokārt ru­nāja vāciski.

Kurzemes guberņā 1881. gadā dzīvoja 47 671 ebrejs jeb 8,2 % no iedzīvotājiem, pie kam Jaunjelgavas ebreji bija 69,5%, Bauskas 59,4%, bet Tukuma 46,5% no visiem iedzīvotājiem. Jaunie ebreju ieceļotāji tur galvenokārt runāja jidiša un poļu valodā. Jelgavā un Liepājā ebreji joprojām runāja vācu valodā. Pēc 1863. gada Janvāra sacelšanās apspiešanas Latgales ebreji pakāpe­niski pārgāja uz krievu valodu, taču savā starpā, ģimenē turpināja lietot jidišu, saglabāja arī savu jidiša kultūru. Daugavpilī 19. gadsimta bei­gās ebreji veidoja 46%, Rēzeknē 54%, bet Ludzā 54,5% visu iedzīvotāju.

Pēc ķeizara Aleksandra II nogalināšanas 1881. gada pavasarī Krievijas impērijā uzban­goja politisks un ekonomisks antisemītisms, dienvidu guberņās no­tika ebreju grautiņi. 1882. gada 3. maijā ķeizars Aleksandrs III izsludi­nāja ebreju dzīves pagaidu noteikumus, kas bija spēkā līdz 1917. ga­da februārim. Bēgot no pogromiem, Latvijā ieradās ap 20 tūk­stošiem ebreju bēgļu no Ukrainas, Baltkrievijas un Polijas. Latviešu un vācbaltiešu iedzīvotāju vairākumam pret bēgļiem bija iecietīga attieksme. 1890. gados sā­kās Latvijas ebreju izceļošana uz Palestīnu, kur piedalī­jās Haderas ebreju apmetnes ierīkošanā. Dau­gav­pilī un Rīgā izveidojās Eb­re­ju sociāldemokrātiskās savienības "Bunda" vietējās orga­ni­zā­cijas.

Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 142 315 ebreji jeb 7,4% no visiem iedzīvotājiem (Latgalē 63 851, Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā 51 169, Rīgā un Vidze­mē 27 295). Nabadzīgo ebreju vidū arvien spēcīgāk izplatījās sociālisma idejas. 1904. gada rudenī Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku par­tijas Rīgas komiteja un Bunda Rīgas komiteja noslēdza sadarbības līgumu un nodibināja koordinējošo Rīgas Federatīvo komiteju. 1905. gada revolūcija Latvijā sākās ar 1905. gada 13. (26.) janvāra LSDSP un Bunds kopīgi or­ganizēto vispārējo streiku un masu demonstrāciju Daugav­malā. Pēc revolūcijas apspiešanas 1907.-1914. gadā Latvijā atkal ieceļoja daudz ebreju strādnieku no Lietuvas un Polijas un ebreju kop­skaits 1914. gadā sasniedza 190 tūkstošus, no kuriem ap 20 tūk­stošiem skaitījās īslaicīgi iebraucēji vai arī dzīvoja bez atļaujas. Pirmā pasaules kara sākumā, kad Vācijas armija 1915. gadā ielauzās Lietuvā, ebrejus apvainoja spiegošanā Vācijas labā. Krievu ar­mijas virspavēlnieks lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs 1915. gada 17. (30.) aprīlī izdeva pa­vēli par Lietuvas un Kurzemes ebreju deportāciju uz Iekškrieviju 24 stundu laikā, brīdinot viņus par to tikai divas dienas iepriekš. Lopu vagonos no Kurzemes guberņas aizveda ap 40 tūkstošiem eb­reju, deportētos nometināja Poltavas, Jekaterinoslavas, Vladimiras un Voroņežas guberņās.

Neatkarīgajā Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiķis Mordehajs Dubins.

1919. gada 8. decembrī izdotie izglītības likumi noteica, ka mino­ritātēm ir tiesības organizēt savas nacionālās skolas un pašām pār­valdīt tās, t.i., īstenot savu izglītības autonomiju. No 1919. gada augusta Tautas padomē darbojās 14 ebreju partiju un organizāciju pārstāvji (Mordehajs Dubins, Leibs Fiš­manis, Jūdels Markss, Filips Lackis, Zamuels Henkins, Jēkabs Lan­daus u.c.). At­bil­sto­ši jaunajam pilsonības likumam par Latvijas pilso­ņiem kļuva ap 77% Latvijā dzīvojošo ebreju, kas varēja pierādīt, ka bija šeit dzīvojuši līdz Pirmā pasaules kara sākumam 1914. gada 1. augustā. 1923.-1936. gadā ap 4500 Latvijas ebreju pārcēlās uz dzīvi Palestīnā, 2207 ebreji emigrēja uz ASV, vairāki simti izceļoja uz PSRS. Kad 1927. gadā Mas­kavā arestēja hasīdisma Ha­bada kustības gal­­vu Jo­sifu Ichaku Šneer­sonu (Schneersohn), Latvijas val­dība deva Šneersonam patvē­rumu un Latvi­jas pilso­nību. 1930. gadu otrajā pusē Latvijā iebrau­­ca vairāk nekā tūkstots ebreju bēgļu no nacistiskās Vācijas un tās okupētās Austrijas un Čeho­slo­vā­­ki­jas, ebreju skaits Latvijā pārsniedza 95 tūkstošus. Savukārt Rīgas ebreju skaits no 1920. līdz 1935. gadam palielinājās no 24 līdz 44 tūkstošiem cilvēku, veidojot 11% no tās iedzīvotājiem. Tā 1937./1938. gada sezonā Nacionālās operas orķestri diriģēja bijušais Vācijas Valsts operas Berlīnē galvenais diriģents Leo Blehs, Latvijā uz dzīvi apmetās "Pasaules ebreju vēstures" autors Šimons Dubnovs. 1930. gadā 45,8% Latvijas ebreju skolu sko­lēnu mācījās jidiša, 36,1% ivrita, 13,1% vācu un 5,1% krie­vu valodā. Pēc Ulmaņa apvērsuma likvidēja ebreju skolu pār­valdes auto­no­miju un noteica, ka ebreju skolās mācībām jābūt vienīgi lat­viešu un ebre­ju valodās. 1936. gadā vairāk nekā puse no Latvijas ebrejiem prata trīs vai četras valodas. 1930. gadā 62,5% Latvijas ebreju prata runāt lat­viski (Jelgavā 90,5%, Liepājā 88,4%, Rīgā 68,9%, Daugavpilī 18,6%).

1937. gada 27. septembrī Tautu Savienības Latvijas pār­stāvis Ludvigs Sēja Ženēvā oficiāli apliecināja, ka Latvijā nav ebreju jautājuma un ka "latviešu tauta ar lielām sim­pā­tijām vēro ebreju tautas centienus atgriezties savā vēs­turiskajā dzimte­nē Palestīnā". Daļa kreisi noskaņoto ebreju ar prieku apsveica Sarkanās ar­mijas kontingenta iera­šanos Latvijas teritorijā 1939. gada oktobrī un 1940. gada 17. jūnijā sagaidīja Latvijas okupācijas karaspēku kā draugus un glābē­jus.

Okupētajā Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiķis Pauls Mincs, nogalināts 1941.
Vēsturnieks Šimons Dubnovs, nogalināts 1941.

Padomju varas iestādes līdz 1941. gada pavasarim slēdza visas cionistu, konservatīvo un reliģisko eb­reju bied­rības, klubus un mācības iestādes, kā pēdējās slēdza Ebreju kultūras biedrību un Bikur Holim bied­rību. Represijas pret Latvijas iedzīvotājiem vadīja no PSRS atsūtītais LPSR iekš­lietu komisāra vietnieks, no 1941. gada aprīļa LPSR valsts drošības ko­misārs ebrejs Semjons Šustins. Zināms, ka 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā uz Krieviju izsūtīja 1212 Latvijas ebreju. Vīriešus ieslodzīja Soļikamskas, Vjatkas un Vorku­tas soda nomet­nēs, viņu sievas un bērnus nometināja vairākos Sibīrijas ciemos. Izsūtījumā bojā gāja Latvijas ebreju politiķi Pauls Mincs, N. Maizels, I. Rabinovičs, vēlāk Mordehajs Dubins u.c.

Pēc tam, kad nacistiskā Vācija okupēja Latviju, uz PSRS izdevās evakuē­ties tikai apmēram 15 tūkstošiem Latvijas ebreju, vairāk nekā 75 tūk­stoši nokļuva nacistu varā. Jau 1941. ga­da jūlijā ap 4 tūkstoši Rīgas ebreju nogalināja Biķer­nieku mežā un Latgales priekšpilsētā ierīkoja Rīgas geto, kur līdz 1941. gada 25. oktobrim nometināja vairāk nekā 29 tūk­stošus ebreju. 1941. gada jūlija beigās Grīvā izveidoja Daugavpils geto, kur nometināja ap 15 tūkstošiem Latgales ebreju. 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbu­las mežā nošāva lielāko daļu Rīgas geto ieslodzīto ebreju, kas vēsturē pazīstama kā Rumbulas traģēdija. Kurzemes ebrejus nogalināja 1941. gada 15.-17. de­cembrī Šķēdes kapās pie Liepājas. Pēc masu slepkavībām dzīvi palikušos Latvijas ebrejus 1943. ga­dā no geto pārveda uz koncentrācijas nometnēm Mežaparkā (KZ Kaiserwald), Strazdu muižā, Salaspilī un Dundagā. 1944. gadā ieslodzītos no Latvijas pārveda uz nometnēm Vācijā un Polijā, daudzi Latvijas ebreji 1943.-1945. gadā tika noindēti gāzes kamerās Au­vices, Būhenvaldes un Treblinkas nometnēs, dzīvi palika tikai mazliet vairāk nekā tūkstotis no tur aiz­sūtītajiem Latvijas ebrejiem.

Pēc Rīgas ebreju kopienas muzeja datiem zināmi 220 ebreju slēpšanas gadījumi, kuros bija iesaistīti vairāk nekā 400 glābēju, ir noskaidroti 32 represēto "žīdu glābēju" vārdi, astoņi no viņiem gājuši bojā ieslodzījumā (Anna Alma Pole, Andrejs Grau­­biņš, Ditrihs Feinmans, Jānis Šusters, Gerhards Šusters, Kārlis un Žanis Pūķi, Ieva Dzene), citu 16 apcietināto glābēju likteni nav izdevies noskaidrot.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijā atgriezās ap 14 tūkstošiem Latvijas ebreju, viņiem pievienojās daudzi ebreji no PSRS republikām. Padomju totalitārais režīms rīkoja vairākas popitiskas kampaņas pret ebrejiem, tā 1949. gadā vairākus pazīstamus Latvijas ebrejus apcietināja par kosmopolītiskiem uzskatiem un to pro­pa­gandēšanu, bet 1953. gada sākumā sakarā ar t.s. antisemītisko "Ārstu-indētāju lietu" (Дело врачей-отравителей). Cietumā ieslodzīja rakstnieku Maksi Šacu-Aņinu un citus ebreju pedagogus, ārstus un kultūras darbiniekus. Tikai 1962. gadā Rumbulā at­ļāva uzstādīt piemiņas plāksni ar uzrakstu latviešu, krievu un jidiša valodā "Fašisma upuriem, 1941-1944". 1959. gadā Latvijā pastāvīgi dzīvoja ap 36,6 tūk­stošiem ebreju, lielākā daļa no viņiem Rīgā (gandrīz 30 tūkstoši), veidojot ap 5% pilsētas iedzīvotāju. Pēc Izraēlas uzvaras Sešu dienu karā 1967. gada jūnijā sākās spēcīgs ebreju nacionālās apziņas pacēlums, kam sekoja ebreju tiesību tālāki ierobežojumi un rusifikācijas pastiprināšanās. 1968. gadā Iļja Ripss mēģināja sadedzināties pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret padomju invāziju Čehoslovākijā, Latvijas okupāciju un pret ebreju nacionālo centienu apspiešanu. Rīgā atradās viens no PSRS ebreju nacionālās atmodas kustības galvenajiem centriem, kam bija sakari ar Izraēlu un ebreju diasporu. Laikā no 1968. līdz 1980. gadam no Latvijas uz Izraēlu un Rietumvalstīm izceļoja 13 153 ebreji jeb 35,8% Latvijas ebreju, kopumā līdz 1989. gadam no Latvijas izceļoja vairāk nekā 16 tūk­stošu ebreju, no tiem 70% apmetās uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā. 1989. gadā Latvijā dzīvoja vairs tikai 22 900 ebreju jeb 0,9% no kopējā iedzī­votāju kopskaita, no viņiem vairs tikai 22,5% Latvijas ebreju par savu ģimenes valodu atzina jidišu. Tikai 27% Latvijā dzīvojošo ebreju prata runāt latviski. Pazīstamākie Latvijas ebreji tajā laikā bija Organiskās sintēzes institūta direktors Solomons Hillers, ārsti Jūlijs Anšelēvičs, Zeliks Čerfass, Anatolijs Bļugers, Maksis Beļeņkijs, Eiženija Krupņikova, vēsturnieki Joels Veinbergs un Pēteris Krupņikovs, kinoreži­sors Hercs Franks, režisori Arkādijs Kacs un Ādolfs Šapiro, pia­nists Hermanis Brauns, aktrise Jekaterina Bunčuka, šahists Mihails Tāls.

Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS sabrukuma laikā arī Latvijas ebreji piedalījās Latvijas neat­karības atjaunošanas kustībā. Latvijas Rakstnieku savienības un citu radošo apvienību plēnumā 1988. gada 1. jūnijā Mavriks Vulfsons at­klāti kvalificēja padomju karaspēka ienākšanu Latvijā 1940. gada 17. jūnijā kā Latvijas varmācīgu okupāciju. Sabiedrisko kustību aktīvisti bija dizai­ners Herberts Dubins, M. Šaca-Aņina meita juriste Ruta Marjaša, uzņēmējs Grigorijs Krupņikovs, kinokritiķis un žurnālists Ābrams Kleckins (Kļockins), vēsturnieks Marģers Ves­termanis, fiziķis Boriss Cilēvičs, žurnālists Zalmans Kacs u.c. Ļoti stipra šīs kustības iezīme bija tieksme nodi­bināt tiešus sakarus ar Izraēlu un atkal kļūt par pasaules ebrejī­bas sastāvdaļu. 1988. gada vidū notika pirmās nelegālās apspriedes par Latvijas eb­reju sabiedriskā centra dibināšanu notika Finansu minis­trijas ēkā Smilšu ielā 1 un Tirdzniecības darbinieku arodbiedrības namā Vaļņu ielā 32. 1988. gada oktobrī Sko­las ielā 6 notika Latvijas ebreju 1. kongress, bet no­vembra bei­gās Latvijas ebreju 2. kongress, kurā oficiāli nodibināja Latvijas Ebreju kultūras biedrību (LEKB). 1989. gada 1. sep­tembrī nodibināja Rīgas ebreju vidusskolu, kurā mācījās ap 500 skolēnu. Ebreju kopienas izveidojās arī Dau­gavpilī, Liepājā, Jūrmalā, Ventspilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Rēzeknē un Ludzā. 1990. gada sākumā Latvijas PSR Augstākajā Padomē ievēlēja M. Vulf­sonu, I. Movelu un R. Marjašu, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Latvijas Republikas Augstākās Padome 1990. gada 19. septem­brī pieņēma deklarāciju "Par genocīda un antisemītisma nosodījumu un nepieļaujamību Latvijā", bet 1991. gada 29. augustā lēmumu "Par attiecībām ar Izraēlu", kurā atzina Izraēlas valsti un vēlēšanos nodibināt diplomātiskās attiecības starp Latvijas Republiku un Izraēlu. 1994. ga­da 14.-16. jūnijā Rīgā notika pasaules Eb­re­ju kultūras memoriālā fonda kongress, Rīgā notika vairāki Latvijas ebreju kongresi (1994, 1997, 2001), starptautiskās konferences "Ebreji mainīgā pa­saulē". 1992. gadā atjaunoja slimnīcu Bikur Holim, 1998. gada jūlijā nodibināja Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centru. 1995. gadā 45% Latvijas ebreju bija Latvijas pilsoņi, bet 2001. gadā jau 61%. Ja 1996. gadā 43% ebre­j­u prata latviešu valodu, tad 2000. gadā jau vairāk nekā 68%. Vienlaikus no 1989. līdz 2000. gadam uz Izraēlu repatriējās 12 624 Latvijas ebreji un viņu ģimenes locekļi. Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 10 376 ebreji, no viņiem Rīgā 8249, Dau­gav­pilī 680, Jūrmalā 292, Rīgas ra­jo­nā 215, Liepājā 214, Jelgavā 142, Rēzeknē 107, Jēkabpils rajonā 79, Ventspilī 54, Ogres rajonā 51, Ludzas rajonā 41 ebrejs.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]