Germānijs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Germānijs
32



4
18
8
2
Ge

72,63(1) g/mol

[Ar]3d104s24p2
Ge-TableImage.png
Germanium.jpg    Germanium'.jpg
Germānija paraugs un germānija pulveris ampulā
Oksidēšanas pakāpes +4, +2, −4
Elektronegativitāte 2,01
Blīvums 5323 kg/m3
Kušanas temperatūra 1211,4 K (938,25 °C)
Viršanas temperatūra 3106 K (2833 °C)

Germānijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Ge un atomskaitli 32. Germānijs ir spožs, ciets un pelēkbalts pusmetāls. Tas ir viens no 14. grupas elementiem, tādēļ tam ir līdzīgas ķīmiskās īpašības kā citiem šīs grupas elementiem, piemēram, silīcijam un alvai. Tā ir kristāliska viela, un tīrā veidā germānijs ir pusvadītājs, tāpat kā silīcijs.

Sākumā (1950. - 1970. gados) germāniju pusvadītāju ierīcēs izmantoja vairāk nekā silīciju, jo silīciju ir nepieciešams vairāk attīrīt (pieļaujama mazāka piemaisījumu koncentrācija), taču, ja ir pieejams pietiekoši tīrs silīcijs, tam ir labākas elektriskās īpašības. Dabā germānijs nav sastopams brīvā veidā, bet ir sastopams sulfīdu rūdās un kā piemaisījums citu metālu rūdām. Savienojumos germānijs ir četrvērtīgs, retāk divvērtīgs.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Germānijs ir elements, kura pastāvēšanu paredzēja Dmitrijs Mendeļejevs, 1871. gadā veidojot periodisko tabulu. Viņš tabulā atstāja vietu šim elementam un nosauca to par ekasilīciju (simbols: Es). Elementu 1886. gadā, pētot pie Freibergas iegūtā minerāla argirodīta (Ag8GeS6) sastāvu, atklāja vācu ķīmiķis Klemenss Vinklers. Viņš to nosauca par godu Vācijai, kuras latīniskais nosaukums ir Germania.

Atrašanās dabā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabā germānijs nav sastopams brīvā veidā, bet ir sastopams sulfīdu rūdās un kā piemaisījums citu metālu rūdām. Izplatītākie minerāli, kas satur germāniju, ir germanīts (Cu2(Cu, Fe, Ge, Zn)2 (S, As)4), argirodīts (Ag8GeS6) un konfildīts (Ag8(Sn, Ge) S6).

Zemes garozā germānija daudzums ir 1,5×10-4 % no tā masas, kas ir vairāk nekā sudrabs, antimons vai bismuts.

Izotopi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabā ir sastopami pieci stabili germānija izotopi. Visizplatītākais ir germānijs–74, kura daudzums ir 36,50% no kopējā daudzuma.[1] Pārējie izotopi ir germānijs–72 (27,45%), germānijs–70 (20,57%), germānijs–73 (7,75%) un germānijs–76 (7,73%).[1]

Bioloģiskā nozīme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Germānijam nav bioloģiskās nozīmes, lai gan uzskata, ka tas varētu stimulēt vielmaiņas procesus.[2]

Izmantošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Germāniju izmantoja, piemēram, germānija tranzistoros.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Isotopes of the Element Germanium (angliski). Jefferson Lab. Atjaunināts: 2013. gada 17. jūlijā.
  2. Webelements.com (angliski). Atjaunināts: 2013. gada 17. jūlijā.