Rubīdijs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rubīdijs
37


1
8
18
8
2
Rb

85,4678 g/mol

[Kr]5s1
Rb-TableImage.png
Rb5.JPG
Ampula ar rubīdiju
Oksidēšanas pakāpes +1
Elektronegativitāte 0,82
Blīvums 1532 kg/m3
Kušanas temperatūra 312,46 K (39,31 °C)
Viršanas temperatūra 961 K (961 °C)

Rubīdijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Rb un atomskaitli 37. Rubīdijs ir mīksts, sudrabbalts sārmu metāls. Rubīdijs dabā nav sastopams brīvā veidā, jo ir ķīmiski ļoti aktīvs — var uzliesmot gaisā; intensīvi reaģē ar gaisa skābekli, ūdeni, oglekļa dioksīdu, tāpat, kā visi pārējie sārmu metāli. Rubīdijs ir sastopams dažos minerālos. Tāpat, kā visi sārmu metāli, rubīdijs var būt tikai vienvērtīgs.

Raksturojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Degoša rubīdija liesma

Rubīdijs ir ļoti mīksts, elastīgs, sudrabbalts metāls. Tam ir otra vismazākā elektronegativitāte no neradiaktīvajiem ķīmiskajiem elementiem. Tā ir 0,82. Arī kušanas temperatūra ir salīdzinoši zema. Normālos apstākļos tā ir 39,31 °C. Līdzīgi, kā citi sārmu metāli, rubīdijs aktīvi reaģē ar ūdeni, veido amalgamas ar dzīvsudrabu un sakausējumus ar zeltu, dzelzi, cēziju, nātriju un kāliju, bet ne ar litiju (neskatoties uz to, ka arī tas ir sārmu metāls). Rubīdija reakcijā ar ūdeni parasti ir pietiekami enerģijas, lai aizdegtos ūdeņraža gāze, kas no tās izdalās. Rubīdijs saskarsmē ar gaisu var spontāni aizdegties. Tā liesma ir dzeltenīgi violeta. Rubīdijam ir salīdzinoši zems jonizācijas potenciāls — 406 kJ/mol.

Izotopi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rubīdijam ir tikai viens stabils izotops — rubīdijs-85, kas veido 72,17% no visa dabā sastopamā kopējā rubīdija daudzuma.[1] Otrs izotops rubīdijs-87 (27,83%) ir nestabils. Tā pussabrukšanas periods ir 4,81×1010 gadi.[1]

Sastopamība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rubīdijs ir 23. visbiežāk sastopamais ķīmiskais elements Zemes garozā. Visizplatītākie minerāli, kuru sastāvā ir rubīdijs, ir lepidolīts, leicīts, pollucīts, karnallīts un cinvaldīts. Jūras ūdenī rubīdija koncentrācija ir 125 µg uz litru. Divas nozīmīgākās rubīdija saturošo minerālu atradnes atrodas Kanādā, Bernikas ezera apkārtnē, un Itālijai piederošajā Elbas salā.

Atklāšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1861. gadā, izmantojot tajā laikā izgudroto liesmas spektroskopijas metodi un pētot lepodolīta minerālu, rubīdiju atklāja divi vācu ķīmiķi Roberts Bunzens un Gustavs Kirhhofs.[2] Elementa nosaukums ir radies no latīņu vārda rubidus, kas nozīmē "tumši sarkans".[3][2]

Izmantošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rubīdijam un tā sāļiem ir ļoti neliels komerciālais pielietojums. Rubīdija savienojumus dažreiz izmanto uguņošanā, lai iegūtu purpura krāsas gaismas. To pievieno arī stiklam un keramikai, lai piešķirtu purpura nokrāsu.[4] Tas tiek izmantots fotoelementu ražošanā,[4] kā arī termoelektriskajos ģeneratoros, kur, izmantojot magnetohidrodinamisko principu, rubīdija joni veido augstu temperatūru un laiž cauri magnētisko lauku. Tā kā rubīdijs viegli jonizējas, tad uzskata, ka to potenciāli varētu izmantot arī kosmosa kuģu jonu dzinējos.[3]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Isotopes of the Element Rubidium (angliski). Jefferson Lab. Atjaunināts: 2013-02-02.
  2. 2,0 2,1 Rubidium (angliski). WebElements.com. Atjaunināts: 2013-02-04.
  3. 3,0 3,1 Rubidium (angliski). Los Alamos National Laboratory. Atjaunināts: 2013-02-04.
  4. 4,0 4,1 Rubidium (angliski). Lenntech. Atjaunināts: 2013-02-04.