Otrais pasaules karš
 | Šim rakstam ir nepieciešamas papildu atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz dažas atsauces. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Otrais pasaules karš" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
| Otrais pasaules karš | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Pulksteņa rādītāja virzienā no augšas: Sabiedroto karavīri Ziemeļāfrikā; Japānas karavīru veiktās slepkavības Ķīnā; Staļingradas kauja; Japānas bumbvedēji uz bāzes kuģa; Berlīnes kauja; Vācijas zemūdene kaujā. | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
| Sabiedrotie (PSRS pievienojās pēc 1941. gada 22. jūnija, ASV pēc 7. decembra) | Ass valstis (PSRS veda sarunas par pievienošanos Ass paktam līdz 1941. gadam) | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Galvenie Sabiedroto līderi  Čans Kaiši |
Galvenie Ass valstu līderi .svg){kind=small} Benito Musolīni | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
|
Militārie zaudējumi: 16 000 000 Civilie zaudējumi: 45 000 000 Kopā: 61 000 000 (1937–1945) |
Militārie zaudējumi: (1937–1945) | ||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Otrais pasaules karš bija globāls bruņots konflikts, kas iesaistīja vairumu pasaules valstu,[1] plašākais un pēc bojāgājušo cilvēku skaita postošākais karš vēsturē. Tas notika no 1939. gada 1. septembra līdz 1945. gada 2. septembrim starp Ass valstīm un Sabiedrotajiem un prasīja ap 70 miljonus civiliedzīvotāju un militārpersonu dzīvību.
Par Otrā pasaules kara sākumu parasti uzskata Vācijas iebrukumu Polijā 1939. gada 1. septembrī. Taču dažkārt par kara sākumu tiek uzskatīta arī nacistiskās Vācijas armijas iesoļošana Prāgā 1939. gada martā, Japānas iebrukums Ķīnā 1937. gada 7. jūlijā, vai pat 1931. gada Japānas iebrukums Mandžūrijā.[2] Eiropā karš beidzās ar Vācijas padošanos 1945. gada 8. maijā, bet Āzijā un Klusajā okeānā tas turpinājās līdz pat kodoluzbrukumam Japānas pilsētām un PSRS īstenotajai Mandžūrijas operācijai, kam sekoja Japānas padošanās 1945. gada 2. septembrī.
Pēc kara Eiropa tika sadalīta Rietumu un Padomju ietekmes sfērās — pirmajās notika ekonomikas atjaunošana Maršala plāna ietvaros, bet otrās kļuva par PSRS satelītvalstīm. Liela daļa Rietumvalstu kļuva par NATO militārā bloka dalībvalstīm, savukārt Austrumeiropas valstis izveidoja Varšavas līguma organizāciju. Šāds stāvoklis, ko sauc par Auksto karu, saglabājās līdz pat 1980. gadu beigām. Āzijā ASV iebrukuma rezultātā notika Japānas demokratizācija, savukārt Ķīnā vēl turpinājās pilsoņu karš, kurā uzvarēja komunisti un tika nodibināta Ķīnas Tautas Republika. Neilgi pēc kara beigām liela daļa Eiropas koloniju pasludināja neatkarību.
Cēloņi
Par Otrā pasaules kara cēloņiem uzskata pasaules politisko situāciju pēc Versaļas līguma Pirmā pasaules kara beigās, un Lielās Depresijas ekonomisko sabrukumu, kura ietekmē plauka nacionālisms un militārisms, piemēram, Vācijā un Itālijā. Par kara iemesliem uzskatāma arī Lielbritānijas un Francijas tā sauktā Vācijas "nomierināšanas" politika, kas ļāva šai Ādolfa Hitlera vadītajai nacistiskajai valstij netraucēti attīstīt milzīgus bruņotos spēkus, anektēt Austriju (1938) un okupēt Čehoslovākiju (1939). Eiropā par kara cēloņiem jāuzskata Vācijas un Itālijas tiekšanās paplašināt teritorijas un iegūt jaunas kolonijas, tādējādi atgūstot impērijas statusu (Itālijas diktators Benito Musolīni pat cerēja atjaunot ko līdzīgu senajai Romas impērijai).
Tāpat jāmin PSRS loma Otrā pasaules kara izraisīšanā (Molotova—Ribentropa pakts un tā slepenais papildprotokols, kurā Austrumeiropa sadalīta PSRS un Vācijas ietekmes sfērās; PSRS iebrukums Somijā un Baltijas valstu okupācija; "pasaules revolūcijas" ideja u. c.).
Arī ASV izolacionisma politika attiecībā uz notikumiem Eiropā tiek uzskatīta par vienu no kara cēloņiem. Savukārt par kara cēloņiem Āzijā uzskatāma Japānas agresīvā ārpolitika, Japānas un ASV saspriegtās attiecības.
Karojošās puses
Karojošās puses bija sadalījušās divās lielās nometnēs: Ass valstīs un Sabiedrotajos.
Ass valstu galvenie spēki bija Vācija (no 1939. gada 1. septembra), Itālija (no 1940. gada 10. jūnija) un Japāna (karoja ar Ķīnu kopš 1937. gada 7. jūlija), kas 1940. gada 27. septembrī parakstīja Trīspusējo paktu. 1940. gada novembrī paktam pievienojās arī Ungārija, Rumānija un Slovākija, 1941. gada martā Bulgārija, 1941. gada jūnijā Horvātija. Kara sākumā Ass valstis atbalstīja PSRS, kas 1939. gada 23. augustā noslēdza paktu ar Vāciju, 1939. gada 15. septembrī pamieru (1941. gada 13. aprīlī Neitralitātes paktu) ar Japānu un līdz pat 1941. gadam veda sarunas par pievienošanos Ass valstu paktam.
Sabiedroto pusē bija Polija (no 1939. gada 1. septembra), Apvienotā Karaliste (no 1939. gada 3. septembra), Francija (no 1939. gada 3. septembra) un Ķīna (karoja ar Japānu kopš 1937. gada 7. jūlija). Sabiedroto pusē karoja Beļģija, Nīderlande, Grieķija, Dienvidslāvija, kā arī visas Britu Sadraudzības valstis. ASV un Padomju Savienība pievienojās Sabiedrotajiem tikai 1941. gadā. 1942. gada 1. janvārī 26 Sabiedrotās valstis parakstīja Apvienoto Nāciju deklarāciju.
Liela daļa pasaules valstu, lai gan oficiāli bija neitrālas, faktiski atbalstīja vai nu ass valstis vai sabiedrotos ar brīvprātīgajiem un resursiem.
Pirmskara notikumi
Veimāras Republikai pēc Pirmā pasaules kara uzliktie ierobežojumi, ko iedzīvotāji uzskatīja par netaisnīgiem, un ekonomiskās grūtības, ko radīja reparāciju apjoms un Lielā Depresija, ļāva Ādolfa Hitlera vadītajai NSDAP kustībai nonākt pie absolūtas varas Vācijā.
Pārkāpjot Versaļas līguma ierobežojumus, Hitlers atjaunoja Vācijas militāro spēku, izveidojot karot spējīgus bruņotos spēkus (Vērmahtu), militarizēja Reinzemi, kas bija paredzēta kā nemilitāra buferzona Francijai, uzspieda apvienošanos ar Austriju tā sauktajā Anšlusā, un ar Francijas un Apvienotās Karalistes piekrišanu anektēja daļu Čehoslovākijas. Francija un Lielbritānija cerēja realizēt Nomierināšanas politiku, ar kuras palīdzību izdotos novērst iespējamos militāros konfliktus ar Vāciju. Tieši realizējot šādu politiku, viņi ļāva Vācijai anektēt un okupēt teritorijas Eiropā.
1922. gadā Itālijā varu ieguva Benito Musolīni un Nacionālā fašistu partija. 1936. gadā Itālija un Vācija noslēdza "Berlīnes-Romas ass" līgumu.
Karš Eiropā un Āfrikā
Vācijas, Itālijas un PSRS sadarbības periods (1939—1941)
Eiropā karš sākās 1939. gada 1. septembrī, kad Vācija iebruka Polijā. Saskaņā ar Ribentropa-Molotova paktu, PSRS vajadzēja arī veikt iebrukumu, taču Padomju valdība Vācijai paziņoja, ka Sarkanā armija vēl nav gatava iebrukumam un tāpēc Vācijai vienai nācās uzņemties agresora lomu. Francija un Lielbritānija, saskaņā ar līgumsaistībām, 3. septembrī pieteica karu Vācijai. Polijas armija nespēja ilgi pretoties Vācijas armijas pārspēkam. 17. septembrī Polijā iebruka arī PSRS karaspēks, apgalvojot, ka aizsargās Polijas austrumu teritorijas. Francija un Lielbritānija nepieteica karu PSRS, lai arī Sarkanā armija būtībā veica tādu pašu iebrukumu kā Vērmahts. 6. oktobrī tika sakautas pēdējās poļu armijas vienības. Polijas kampaņas laikā Lielbritānija un Francija karā praktiski neiesaistījās, bija tikai atsevišķas flotes un gaisa spēku sadursmes. Tas ļāva Vācijas karaspēkam brīvi darboties Polijā un turpināt nostiprināt militāros spēkus, kuri tobrīd bija vājāki kā Sabiedroto valstīm.
1939. gada rudenī PSRS pieprasīja trīs Baltijas valstīm un Somijai ar to parakstīt savstarpējās palīdzības līgumus, kas ļautu izvietot to teritorijā PSRS kara bāzes. Igaunija, Latvija un Lietuva parakstīja līgumus un PSRS izvietoja attiecīgi 25 000 karavīru Igaunijā, 30 000 Latvijā un 20 000 Lietuvā. Somijas valdība atteicās parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu ar PSRS. 1939. gada 30. novembrī PSRS iebruka Somijā, sākot Ziemas karu, kas beidzās 1940. gada martā, Somijai zaudējot 1/10 daļu valsts teritorijas, kur tika nodibināta Karēļu-somu PSR, apvienojot atņemtās teritorijas ar esošās Karēļu APSR teritoriju. Citur Eiropā vairāk nekā pusgadu līdz 1940. gada aprīlim plašāka mēroga karadarbība nenotika. Šis periods ir zināms kā Dīvainais karš.
1940. gada 9. aprīlī Vācijas sūtņi Dānijā un Norvēģijā iesniedza abu valstu ārlietu ministriem ultimātu, kurā prasīja bez pretestības pakļauties vācu okupācijai. Dāņu valdība pakļāvās ultimātam un vācieši nepilnu sešu stundu laikā okupēja Dānijas teritoriju. Norvēģijas valdība ultimātam nepakļāvās un jau pēc dažām stundām vācieši izsēdināja desantu galvenajās Norvēģijas ostās un ātri ieņēma visu Norvēģijas rietumu piekrasti. Izpletņlēcēji ieņēma galvenos lidlaukus. Tomēr kaujas iekšzemē turpinājās. 28. aprīlī Sabiedrotie izcēla desantu Narvikā un atkaroja pilsētu, taču jūnija sākumā vācu panākumi Beļģijā un Francijā piespieda sabiedrotos to atkal atstāt. 10. jūnijā Norvēģijas armija kapitulēja.
10. maijā vācu armija uzsāka iebrukumu Holandē, Beļģijā un Francijā. Tai neilgā laikā izdevās ieņemt Nīderlandi, Beļģiju un lielu daļu Francijas ziemeļu apgabalu. 10. jūnijā Itālija pieteica karu Francijai un Apvienotajai Karalistei. 22. jūnijā Francija noslēdza pamieru ar Vāciju. Francija tika sadalīta: valsts ziemeļu un rietumu daļu, ieskaitot Atlantijas okeāna piekrasti, okupēja Vācijas karaspēks, dienvidrietumu daļu Itālijas karaspēks, atlikušās divas piektdaļas pārvaldīja oficiāli neitrālā Višī Francijas valdība. 3. jūlijā britu karaflote uzbruka franču karakuģiem. 1940. gada jūnijā PSRS okupēja Baltijas valstis un Rumānijas daļu (Besarābiju un Bukovinu). 19. jūlijā Hitlers piedāvāja Apvienotajai Karalistei beigt karu, no kā tā atteicās. Vācijas aviācija sāka uzlidojumus angļu pilsētām (Blitz), tomēr septembrī atteicās no plāniem izcelt karaspēku Britu salās. Savukārt britu aviācija sāka uzlidojumus Berlīnei un citām Vācijas pilsētām. 1940. gada septembrī Vācija, Itālija un Japāna noslēdza Trīspusējo paktu, oktobrī Itālija uzbruka Grieķijai un uzsāka uzbrukumus britu Vidusjūras kara flotei.
12. novembrī Berlīnē sākās sarunas par PSRS pievienošanos šim paktam, tomēr PSRS izvirzīja īpašus nosacījumus Balkānu un Baltijas jūras reģionos. 20. novembrī Ungārija, pēc tam arī Slovākija un Rumānija pievienojās Ass valstu militārajam paktam. Decembrī britu armija uzsāka pretuzbrukumu itāļiem Ēģiptē un Somālijā, ASV prezidents Rūzvelts apsūdzēja Hitleru pasaules iekarošanas plānošanā un atteicās vest sarunas. Tā vietā 1941. gada janvārī sākās slepenas ASV sarunas ar Apvienoto Karalisti par iespējamo iesaistīšanos karā.
28. oktobrī Itālijas armija iebruka Grieķijā, taču tika sakauta. 1941. gada februārī Hitlers nosūtīja Vācijas karaspēku uz Lībiju, kas sāka jaunu uzbrukumu Ēģiptei. Martā Bulgārija un Dienvidslāvija pievienojās Ass valstu militārajam paktam, tomēr jau pēc divām dienām ar angļu palīdzību Dienvidslāvijas valdība tika gāzta. 6. aprīlī Vācija sāka militāru iebrukumu Dienvidslāvijā un Grieķijā, kas beidzās ar abu valstu okupāciju līdz maijam, kad vācieši izcēla desantu Krētas salā. Savukārt Britu armija šajā laikā apspieda vācu organizēto sacelšanos Irākā un okupēja Libānu un Sīriju.
Ass valstu iebrukums PSRS (1941—1943)
1941. gada 22. jūnijā Ass valstis uzbruka Padomju Savienībai un tās kara sākumā okupētajām Baltijas valstu, Polijas un Rumānijas teritorijām. Sākotnēji vācieši guva iespaidīgus panākumus liekot krieviem atkāpties dziļi savā teritorijā. Ne tikai Baltijas valstu, Moldovas, Ukrainas un Baltkrievijas, bet arī plašas Padomju Krievijas teritorijas nokļuva vācu okupācijas zonā.
Pēc Barbarosas plāna bija paredzēts uzvarēt PSRS līdz 1941. gada beigām, iekarojot teritorijas līdz Arhangeļskas-Astrahaņas līnijai un sakaujot tās galvenos spēkus. Tomēr 1941. gada ziemā fronte apstājās un Maskavas kaujas laikā no 1941. gada oktobra līdz 1942. gada februārim Sarkanā armija spēja paglābt Maskavu no krišanas. Kaujās pie Maskavas PSRS pusē piedalījās arī 1941. gada augustā izveidotā 201. Latviešu strēlnieku divīzija. Tomēr 1942. gada pavasarī un vasarā pēc Sevastopoles krišanas vērmahts atkal uzņēmās stratēģisko iniciatīvu, uzsākot savu otro lielo vasaras ofensīvu Austrumu frontē — Operāciju "Blau" — kā rezultātā 1942. gada vasarā vāciešiem izdevās iekarot ne tikai visu Ukrainas teritoriju, bet arī Rostovu pie Donas, Voroņežu un citas nozīmīgas Dienvidkrievijas pilsētas. No 1942. gada augusta līdz pat 1943. gada februārim Staļingradā pie Volgas norisinājās Staļingradas kauja, pēc kuras Sarkanā armija uzsāka ofensīvu, kas ļāva tai atgūt 1942. gada vasarā zaudētās teritorijas. Pēc 1943. gada janvāra Vācijas Ieroču SS sastāvā izveidoja okupēto valstu iedzīvotāju karaspēka vienības, arī Latviešu leģionu.
Sabiedroto pretuzbrukums (1943—1945)
1943. gada jūlijā — augustā notika Kurskas kauja, kas kļuva par Otrā pasaules kara pagrieziena punktu. 1943. gada septembrī sākās sabiedroto iebrukums Itālijā, kā rezultātā ASV armija ātri piespieda kapitulēt Itālijas armijai. Novembrī Hitlers pavēlēja Rommela vadītajām Vērmahta Ziemeļāfrikas karaspēka daļām pārdislocēties Normandijas piekrastes aizsardzībai. No 1943. gada 28. novembra līdz 1. decembrim Sabiedroto valstu okupētajā Irānā notika pirmā augstākā līmeņa sanāksme — Teherānas konference, kurā Apvienotās Karalistes, ASV un PSRS vadītāji vienojās par karadarbības mērķiem 1944. gadā.
1944. gada janvārī—maijā Sabiedrotie uzvarēja kaujās pie Montekasino Itālijas vidienē. Līdz 1944. gada aprīlim Sarkanā armija ieņēma lielāko daļu no Ukrainas un Baltkrievijas un pietuvojās Igaunijas un Latvijas robežām. Tā iebruka arī bijušās Polijas teritorijās un nelielā daļā Čehoslovākijas. 1944. gada jūnija sākumā ASV armija iegāja Romā. 1944. gada 6. jūnijā notika sabiedroto izcelšanās Normandijā, kā rezultātā tika iekarota Francija un Beniluksa valstis. Vācu virsnieki 1944. gada 20. jūlijā Hitlera galvenajā mītnē Wolfsschanze Austrumprūsijā pret viņu neveiksmīgi mēģināja izdarīt atentātu. Rudens un ziemas pirmās daļas laikā Sarkanā armija ieņēma visu Baltijas valstu teritoriju, izņemot Kurzemes pussalu un nedaudz no Polijas teritorijas. Balkānos tika ieņemta Rumānija, Bulgārija, kā arī neliela daļa no Dienvidslāvijas.
No 1945. gada 4. līdz 11. februārim Krimā notika Jaltas konference, kurā Apvienotās Karalistes, ASV un PSRS vadītāji vienojās par pasaules kārtību pēc kara beigām. No 1945. gada sākuma līdz 30. martam Sarkanā armija iekaroja Polijas teritoriju un Austrumprūsiju, kā arī nelielu daļu no Čehoslovākijas. Amerikāņu un britu armijas ieņēma daļu no Vācijas rietumu daļas. Aprīļa beigās sākās Berlīnes kauja, kas beidzās ar Vērmahta kapitulāciju 8. maijā. Potsdamas konferences laikā 1945. gada jūlijā Sabiedroto valstu vadītāji vienojās par pēckara robežām un ultimāta izvirzīšanu Japānai.
Karš Austrumāzijā un Okeānijā
1937. gada jūlijā Japāna iebruka Ķīnā, kas izraisīja Otro Ķīnas—Japānas karu. 1941. gada 7. decembrī Japānas spēki uzbruka ASV karabāzei Pērlharborā, Havaju salās un pieteica karu Savienotajām Valstīm, Apvienotajai Karalistei un Nīderlandei. Atšķirībā no citiem Sabiedrotajiem, PSRS nepieteica karu Japānai.
Sākotnēji Japānai izdevās ieņemt lielu daļu Austrumāzijas un Okeānijas. 1941. gada decembrī Japānas karaspēks okupēja Taizemi, kuras valdība 21. decembrī noslēdza militārās sadarbības līgumu ar Japānu. 25. decembrī japāņi ieņēma britu Honkongu.
Pēc uzvarētās Midveja kaujas 1942. gada jūnijā Sabiedrotie un Ķīna pārgāja pretuzbrukumā. Japāņiem gan izdevās uzvarēt Pirmajā Birmas kampaņā 1942. gada jūnijā — 1943. gada septembrī, bet otrajā kampaņā 1944. gada janvarī — novembrī viņi cieta sakāvi. Sabiedrotie uzvarēja vairākās smagās kaujās Klusā okeāna salās (Taravas kaujas, Peleliu kauja, Angauras kauja).
Potsdamas konferences laikā 1945. gada 26. jūlijā ASV, Apvienotā Karaliste un Ķīnas Republika iesniedza Japānas valdībai ultimātu, pieprasot bezierunu kapitulāciju. Tā kā tas netika izdarīts, tad 6.—9. augustā ASV gaisa karaspēki veica Hirosimas un Nagasaki atombombardēšanu, bet PSRS beidzot pieteica karu Japānai un 9. augustā Sarkanā armija uzbruka japāņu Kvantunas armijai. Trīs nedēļu laikā PSRS okupēja japāņu Mandžūrijas, Sahalīnas un Kuriļu salu teritorijas. Japāna kapitulēja 2. septembrī, kapitulācijas akts tika parakstīts uz ASV līnijkuģa Missouri.
Skatīt arī
Atsauces
- ↑ TV: Apokalipse. Otrais pasaules karš (latviski)
- ↑ Bourke, J. The Second World War: A People's History. Oxford: Oxford University Press, 2001. P. 4.
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Otrais pasaules karš.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Leiša E. Plāns "Barbarosa" (latviski)
- Otrajā pasaules karā iesaistīto valstu uniformu katalogs (angliski)
- World War II Database (angliski)
|