Fjodors Pavlovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Fjodors Pavlovs
Pavlovs Fjodors.PNG
Latvijas Satversmes sapulces deputāts

Dzimšanas dati 1872. gada 21. maijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1933. gada 6. decembrī (61 gada vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība krievs
Profesija žurnālists
Reliģija vecticībnieks

Fjodors Pavlovs (krievu: Фёдор Семенович Павлов; dzimis 1872. gada 21. maijā, miris 1933. gada 6. decembrī) bija Latvijas krievu žurnalists un politiķis. Bijis Tautas padomes biedrs un Satversmes sapulces deputāts.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Rīgā sīkpilsoņu ģimenē. Mācījies vietējā vācu pamatskolā. Pēc tās beigšanas iestājies Rīgas pilsētas Jekaterinas skolā. Beidzot mācības, skolas pedagogu padome rekomendēja F. Pavlovu par kandidātu stipendijas saņemšanai mācībām Pēterburgas Skolotāju institūtā, taču viņš atteicās no šī priekšlikuma un iestājās privātajos komerczinību kursos.

Divdesmit gadu vecumā F. Pavlovs sāka sadarboties ar vietējās avīzes “Rižskij vestņik” redakciju. Vēlāk līdzdarbojās laikrakstā “Pribaltijskij krai”, kura redakcijas loceklis viņš bija 25 gadus. Sadarbojās arī ar Pēterburgas laikrakstiem “Sin otečestva”, “Birževije vedomosti”, “Russkije vedomosti”, kā arī bija žurnālu “Sudebņije drami”, “Sud i žizņ” korespondents.

Iesaistījās arī pilsētas sabiedriskajā dzīvē. 1908. gadā pēc viņa iniciatīvas un ar viņa piedalīšanos tika izveidota Vecticībnieku savstarpējās palīdzības, labdarības un izglītības biedrība. Gandrīz visus biedrības darbības gadus F. Pavlovs bija tās valdes priekšsēdētājs. Vairākkārt viņu ievēlēja par Krievu palīdzības biedrības, Savstarpējās pabalstīšanas biedrības “Znamja” un Pētera ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētāju.

1. pasaules kara laikā kļuva par privātadvokātu Rīgā. 1917. gada aprīlī F. Pavlovs bija krievu pilsoņu sapulces viens no organizētājiem, viņu ievēlēja par šīs sapulces priekšsēdētāju un viņa ideja par Rīgas krievu nacionāli demokrātiskas savienības nepieciešamību guva atbalstu.

Kļuvis par Latvijas Republikas pagaidu parlamenta — Tautas padomes — locekli. Divas reizes ievēlēts par Rīgas pilsētas domes deputātu, bija Pārtikas padomes loceklis. 1919. – 1920. gadā F. Pavlovs bija Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes padomes priekšsēdētājs, īstenoja ideju par pilsētas pamatskolas (uz bijušās Grebenščikova skolas bāzes) atklāšanu vecticībnieku ģimeņu bērniem. 1920. gada aprīlī F. Pavlovu ievēlēja Satversmes sapulcē no Krievu bezpartijiskās grupas, viņš bija agrārās komisijas loceklis.[1] Lai vienotu krievu iedzīvotāju daļu, F. Pavlovs piedalījās Krievu nacionāli demokrātiskās apvienības nodaļu atklāšanā Daugavpilī, Rēzeknē, Ludzā, Krāslavā. Viņš arī veicināja Daugavpils vecticībnieku draudžu apvienošanos, un iznākumā pilsētā bija atklātas divas pamatskolas vecticībnieku bērniem. 1920. gadā F. Pavlovs piedāvāja plānu izveidot vecticībnieku centrālu orgānu. 1920. gada 4. novembrī Rēzeknē tika sasaukts pirmais Vislatvijas vecticībnieku kongress, kurā ievēlēja Latvijas vecticībnieku Centrālo komiteju. Par Centrālās komitejas priekšsēdētāju gan pirmajā, gan otrajā kongresā 1921. gadā ievēlēja F. Pavlovu. 1923. gadā F. Pavlovs nolēma atjaunot Vecticībnieku savstarpējās palīdzības, labdarības un izglītības biedrības darbību un 1924. gada 10. decembrī tā tika pārreģistrēta ar jaunu nosaukumu “Latvijas Vecticībnieku biedrība”. Par tās valdes priekšsēdētāju ievēlēja F. Pavlovu, šo amatu viņš ieņēma līdz mūža galam 1933. gadā. Piedzīvojis neveiksmi Latvijas Republikas 1. Saeimas vēlēšanās 1922. gada oktobrī, kad par deputātu kļuva vecticībnieks Meletijs Kaļistratovs, F. Pavlovs atgāja sāņus no aktīvās politika un visu uzmanību pievērsa darbībai Latvijas Vecticībnieku biedrībā.

Fjodors Pavlovs aizgāja no dzīves 1933. gada 6. decembrī, apbedīts Rīgā, Ivana kapsētā.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]