Pāriet uz saturu

Igaunijas brīvības cīņas

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Igaunijas neatkarības karš)
Igaunijas brīvības cīņas

Igaunijas brīvības cīņu karte (redzama Sarkanās armijas ieņemtā daļa 1919. gada janvārī)
Datums1918. gada 28. novembris1920. gada 2. februāris
Vieta
Iznākums Miera līguma noslēgšana starp Igauniju un Padomju Krieviju 1920. gada 2. februārī
Karotāji
Valsts karogs: Igaunija Igaunijas armija
Valsts karogs: Latvija Ziemeļlatvijas brigāde
Valsts karogs: Somija Somijas brīvprātīgie
Valsts karogs: Dānija Dānijas brīvprātīgie
Baltiešu pulks
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Lielbritānijas karaflote
Valsts karogs: Vācijas Impērija Dzelzsdivīzija
Baltijas landesvērs
Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija
Padomju Krievijas 7. armija
Igaunijas Darba komūna

Padomju Latvijas armija (pēc 1919. gada jūnija 15. armija)
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Igaunija Johans Laidoners
Valsts karogs: Latvija Jorģis Zemitāns
Valsts karogs: Krievija Nikolajs Judeņičs
Valsts karogs: Vācijas Impērija Jozefs Bišofs,
Valsts karogs: Vācijas Impērija Alfrēds Flečers,
Pāvels Bermonts-Avalovs
Jukums Vācietis
Augusts Korks
Vladimirs Gitiss
Zaudējumi
3588 kritušie, ap 14 000 ievainoto, 2600 invalīdi, 667 krituši gūstā 400 kritušie, 1100 ievanotie ap 10 000 krituši gūstā

Igaunijas brīvības cīņas (igauņu: Vabadussõda) bija karš par neatkarīgu Igaunijas valsti no Sarkanās armijas iebrukuma 1918. gada 28. novembrī līdz Igaunijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 2. februārī.

Jaundibināto Igaunijas Republiku pakāpeniski atzina Latvija, Polija un Rietumu sabiedrotie (de facto). Igauņu karaspēks brīvības cīņu laikā ar sabiedroto palīdzību sakāva gan Padomju Krievijas un Padomju Latvijas, gan Baltijas landesvēra, Dzelzsdivīzijas un Rietumkrievijas Brīvprātīgo (Bermonta) karaspēkus.

Konfliktu ar vācbaltiešu landesvēru un Dzelzsdivīziju Igaunijā sauc par Landesvēra karu (Landesveeri sõda), un 23. jūnija uzvaru Cēsu kaujās kopš 1934. gada tā svin kā savu Uzvaras dienu. Landesvēra sakāve demonstrēja igauņu kaujasspējas arī Antantes pārstāvjiem, kas turpmāk daudz noteiktāk atbalstīja Igaunijas neatkarību.[1]

Pēc Februāra revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība 1917. gada 12. aprīlī Vidzemes guberņas ziemeļu apriņķus pievienoja autonomajai Igaunijas guberņai. 1917. gada 29. novembrī arī Narva tika atdalīta no Pēterburgas guberņas un pievienota Igaunijas guberņai. Vidzemes landtāgs 1917. gada 31. decembrī nolēma prasīt Igaunijas un Vidzemes atdalīšanu no Krievijas un Vidzemes bruņniecība pilnvaroja Heinrihu fon Štriku tās vārdā slēgt līgumus ārvalstīs. 1918. gada 28. janvārī fon Štriks Stokholmā Padomju Krievijas vēstniekam Zviedrijā Vorovskim iesniedza bruņniecības neatkarības deklarācijas, atsaucoties uz Baltijas provinču senajām privilēģijām un pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā Nīštatē parakstīto Krievijas-Zviedrijas miera līgumu.[2]

Brestļitovskas miera sarunās Krievija 1918. gada sākumā atteicās no Baltijas provincēm. Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā 1918. gada 24. februārī tika publicēts "Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem", ar kuru Igaunijas Zemes padome pasludināja neatgarīgas demokrātiskas Igaunijas Republikas izveidi.[3] 1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu aristokrātu izveidotā Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga) nolēma izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti un lūgt Vācijas Impērijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. Kā alternatīva bija paredzēta kopējas Baltijas valsts izveide personālūnijā ar Prūsiju. 1918. gada 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes provincēm. 22. septembrī Vācijas ķeizars atzina Baltijas hercogistes suverenitāti, bet pati Baltijas valsts tika proklamēta Rīgā 1918. gada 5. novembrī. Neilgi pēc Novembra revolūcijas un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas līdz 1919. gada 14. novembrim vācu okupācijas iestādes nodeva varu Igaunijas pagaidu valdībai, Igaunijas kara ministrs Konstantīns Petss 16. novembrī izsludināja brīvprātīgo mobilizāciju Igaunijas bruņotajos spēkos.

Somu brīvprātīgo ierašanās Tallinā 1919. gada 2. janvārī

28. novembrī Sarkanās armijas 6. strēlnieku divīzija ar aptuveni 7000 kājniekiem, bruņuvilcienu un diviem bruņu auto uzbruka Narvai, ko aizsargāja vācu 6. armijas 405. kājnieku pulks un igauņu brīvprātīgie. Uzbrukumu atbalstīja trīs karakuģi un divas lidmašīnas. Savukārt 2. Novgorodas divīzija ar aptuveni 7000 kājniekiem, diviem bruņuvilcieniem un trīs bruņu auto uzbruka gar Pleskavas – Veravas dzelzceļu. 29. novembrī Sarkanā armija ieņēma Narvas pilsētu, kur tika izveidota Igaunijas darba komūnas marionešu valdība. Igaunijas iekarošanai tika izveidota padomju 7. armija. Igaunijas pagaidu valdībai izdevās izveidot vienu Igaunijas divīziju ar apmēram 2000 karavīriem ģenerālmajora Aleksandra Tenisona (Tõnisson) vadībā. 5. decembrī Somija sāka bruņojuma piegādi Igaunijas armijai, par kuras virspavēlnieku nozīmēja Johanu Laidoneru. Igaunijas valdība noslēdza militāru savienību ar Baltiešu pulku (Baltenregiment) un 1918. gada 6. decembrī ar "balto" Krievu ziemeļu korpusu.

7. decembrī no Pleskavas puses ienākušās sarkanarmijas daļas ieņēma Alūksni. Sarkanās armijas sastāvā 8. decembrī izveidoja Latvijas armijas karaspēka grupu (Армейская группа войск Латвии). Latviešu sarkano strēlnieku pulki, virzoties gar Alūksnes-Valkas dzelzceļu, 18. decembrī ieņēma Valku, kur viņu gūstā krita Latvijas pagaidu valdības Izglītības ministrs Kārlis Kasparsons. Sarkanie latviešu strēlnieki turpināja uzbrukumu gar Valkas-Tērbatas dzelzceļu un 23. decembrī ieņēma Tērbatu. Tajā pašā dienā Sarkanās armijas 6. strēlnieku divīzija ieņēma Tapas dzelzceļa mezglu, kas atrodas 34 km attālumā no Tallinas. 31. decembrī Tallinas ostā ieradās Lielbritānijas karakuģi admirāļa Edvīna Aleksandera-Sinklēra (‘’Edwyn Alexander-Sinclair’’) vadībā, kas sagūstīja divus krievu karakuģus un nodeva tos Igaunijas valdībai.

Igaunijas neatkarības pasludināšanas pirmās gadadienas parāde 1919. gada 24. februārī Tallinā

Dienvidigaunijas apriņķos izdevās izveidot Igaunijas 2. divīziju pulkveža Viktora Puskara vadībā un divus partizānu bataljonus (‘’Tartumaa Partisan Battalion’’ un ‘’Kalevi Malev Battalion’’). Tallinā igauņi uzbūvēja trīs bruņuvilcienus. 1918. gada 2. janvārī Tallinas ostā ieradās ap 2000 somu brīvprātīgo ģenerāļa Martina Vecera vadībā, kas izveidoja pulku Ziemeļu zēni (Pohjan Pojat). 7. janvārī Igaunijas bruņotie spēki sāka pretuzbrukumu, 9. janvārī ar divu bruņuvilcienu palīdzību ieņēma Tapas dzelzceļa mezglu, bet 12. janvārī Rakveri. 18. janvārī Igaunijas 1. divīzija kopā ar somu brīvprātīgajiem ieņēma Narvu. Ar bruņuvilcienu palīdzību Igaunijas 2. divīzija kopā ar Tartu partizānu bataljonu 14. janvārī piespieda Padomju Latvijas armijas 6. strēlnieku pulkam atkāpties no Tartu un gar Tartu-Rīgas dzelzceļu uzbruka Valkas virzienā, kur pie Valkas apriņķa robežas notika Paju kauja. 31. janvārī igauņi kopā ar somu brīvprātīgajiem ieņēma Valkas pilsētu un iegāja Latvijas teritorijā. 1. februārī igauņu karaspēks gar Pērnavas-Valkas dzelzceļu ieņēma Rūjienu. 3. februārī Latvijas Pagaidu valdība Liepājā iecēla Markusu Gailīti par savu civillietu pārstāvi Igaunijā un igauņu atbrīvotajā Ziemeļlatvijā. Drīz tika ieņemta Salacgrīva un Alūksne. 18. februārī Latvijas diplomātiskais pārstāvis Igaunijā Jānis Ramans un militārais pārstāvis Jorģis Zemitāns parakstīja vienošanos ar Igaunijas pārstāvjiem par latviešu karaspēka daļu formēšanu Igaunijas teritorijā no tur esošo bēgļu un karavīru vidus, par sniegto palīdzību solot Valkas pilsētu, kā arī piecus Valkas apriņķa un divus Valmieras apriņķa pagastus.[4]

Pirmajā neatkarības gadadienā Igaunijas bruņotajos spēkos bija 19 tūkstoši karavīru, 70 lielgabali un 230 ložmetēji. Februāra otrajā pusē padomju 7. armija uzbruka Narvai, bet nespēja to ieņemt. Savukārt Pleskavā izveidotā t.s. Igaunijas Sarkanā armija sāka pretuzbrukumu Ziemeļlatvijā un Dienvidigaunijā, līdz 15. martam ieņemot Alūksni, Vastselīnas un Rēpinas pagastus. Igaunijas 2. divīzija pārņēma iniciatīvu un 29. martā ieņēma Pečorus. 27. martā jaunizveidotā Igaunijas 3. divīzija ģenerālmajora Ernesta Pedera (Põdder) vadībā uzbruka Ziemeļvidzemē. 17. aprīlī Sarkanā armija sāka lielu pretuzbrukumu, kura mērķis bija ieņemt Valku un Veravu. 25. aprīlī viņi ieņēma Rūjienu. 1. maijā igauņi sāka pretuzbrukumu, 1. maijā atgūstot Rūjienu, bet 3. maijā — Mazsalacu, pēc tam, līdz maija beigām fronte nostabilizējas JaunatesStaiceles līnijā.

Iebrukums Krievijā un Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Parīzes miera konferencē 1919. aprīlī iesniegtā karte, kas attēlo Igaunijas robežas (ietverot igauņu armijas ieņemto Valmieras un Valkas apriņķu ziemeļdaļu) un igauņu minoritātes izplatību
Pleskavas komendants Staņislavs Bulaks-Balahovičs un ģenerālis Laidoners 1919. gada 31. maijā

Igauņu virspavēlnieks Johans Laidoners aizstāvēja ideju par to, ka Igaunijas robežas var nosargāt, atbalstot krievu, latviešu, ingru armijas, kas veidotu buferzonu pret boļševikiem. Laidoners šo stratēģiju sauca par aktīvo aizsardzības karu (aktiivne kaitsesõda). 1919. gada 13. maijā ap 3500 kareivjus lielais Krievu Ziemeļu korpuss ģenerālmajora Aleksandra Rodzjanko vadībā no Narvas sāka uzbrukumu Petrogradas virzienā. Laidoneram tas bija izdevīgi, jo tie piesaistīja Sarkanās armijas uzmanību, un ļāva igauņiem pievērsties savai dienvidu robežai, kur tie ātri atbrīvoja Vidzemi no boļševikiem.

Pēc tam, kad 22. maijā vācieši ieņēma Rīgu, sabruka Padomju Latvijas armija. 24. maijā igauņi kopā ar krievu Ziemeļu korpusu ieņēma Izborsku, bet 26. maijā — kopā ar vācbaltiešu Baltiešu pulku Gdovu un Pleskavu. Latvieši un igauņi pārgāja uzbrukumā Vidzemē un 25. maijā ieņēma Ainažus, 26. maijā — Salacgrīvu un Strenčus, bet 27. maijā — Limbažus. Kopā ar igauņu un latviešu daļām dāņu brīvprātīgie 28. maijā piedalījās Veclaicenes, 29. maijā Alūksnes, 31. maijā Vecgulbenes, 2. jūnijā Jaungulbenes, 3. jūnijā Dzelzavas un Cesvaines, bet 4. jūnijā Madonas ieņemšanā un turpināja uzbrukumu līdz pat Krustpilij.

Landesvēra karš

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Cēsu kaujas
Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes un virsnieki Cēsīs, visticamāk 1919. gada 5. jūnijā
Igaunijas armijas 3. divīzijas virsnieki (no kreisās) Kārlis Parts, Ernsts Peders un Nikolajs Rēks Ropažu stacijā 1919. gada 1. jūlijā pirms Strazdumuižas sarunām

29. maijā Flečers, kurš bija kļuvis par Rīgas komandantu, izdeva pavēli, kurā paredzēja, ka vācu un latviešu landesvēra vienībām jāsasniedz Lubāna-Peipusa ezera līnija, bet Dzelzsdivīzijai Lubāna-Jēkabpils līnija. Flečers paredzēja, ka uzbrukumam 7. jūnijā jāsasniedz Lubānas-Litenes-Alūksnes līnija, bet 8. jūnijā Lubānas-Balvu-Liepnas līnija.[5] 31. maija rītā 2. Cēsu kājnieku pulka partizānu vienība ieņēma Cēsis, bet 1. jūnijā pilsētā ienāca arī pārējās Cēsu pulka daļas un 2. jūnijā — arī 1. Valmieras pulka daļas un Ziemeļlatvijas brigādes štābs ar pulkvežleitnantu Ozolu. Pilsētas aizstāvībai sāka veidot Skolnieku rotu. 3. jūnijā 2. Cēsu pulks bija gatavs pamest pilsētu, lai dotos Latgales virzienā, bet to apturēja konflikts ar landesvēru. Naktī uz 4. jūniju latviešu un igauņu komandieri pieņēma paziņojumu vācu vienību komandieriem Rīgā (Flečeram), Ieriķos (fon Jēnam) un Kārļumuižā (Manteifelim), kurā pieprasīja starp abiem karaspēkiem noteikt šādu robežu — no Gaujas grīvas jūrā pa upes līniju līdz Siguldai, tālāk līdz Nītaurei, Vecgulbenei un Jaungulbenei.

6. jūnija rītā landesvērs artilērijas atbalstā uzbruka Cēsīm no Līvu apkārtnes. Cēsu aizstāvji kaujā zaudēja 13 kritušos, 40 pazudušos, ap 100 ievainotos un atkāpās uz Raunas pozīcijām. 8. jūnijā igauņu bruņuvilcieni veica neveiksmīgu mēģinājumu atgūt Cēsis. 10. jūnijā Cēsīs ieradās Antantes valstu, Francijas, ASV un Lielbritānijas militārie pārstāvji, kas panāca pamiera noslēgšanu, un sāka sarunas ar Ziemeļlatvijas un Igaunijas pārstāvjiem no vienas puses un Baltijas landesvēra pārstāvjiem no otras. 14. jūnijā fon der Golcs igauņu virspavēlniekam Laidoneram nosūtīja telegrammu, kurā paziņoja, ka uzskata Zemitāna karaspēku par boļševiku atbalstītājiem, un tādēļ vērsīsies pret to militāri.[6] 18. jūnijā Niedras valdība savā pakļautībā pārņēma Dzelzdivīziju, lai gaidāmo kauju varētu uzskatīt par latviešu—igauņu konfliktu, kurā Vācija nav iesaistījusies.

Pirms kaujas Baltijas landesvērā un Dzelzsdivīzijā bija līdz 7500 kājnieku, 560 jātnieku, 150 smago un 280 vieglo ložmetēju un 52 lielgabali.[7] Igauņu un latviešu spēkos kopā bija ap 6000 kareivju, 125 jātnieki, 79 ložmetēji, 103 rokas ložmetēji, 22 lielgabali, 2 bruņuvilcieni un 1 bruņu auto.[7]

Flečers 18. jūnijā paziņoja, ka no 19. jūnija uzskata pamieru par beigušos. Inčukalnā izvietotās Dzelzsdivīzijas daļa kapteiņa Blankenburga vadībā sāka uzbrukumu Limbažu virzienā. Cita daļa majora Kleista vadībā devās Straupes virzienā. Blankenburga spēkus pie Lādes muižas atsita 9. igauņu kājnieku pulks, kamēr Kleista spēki ieņēma Straupi. 21. jūnijā 3:30 landesvēra artilērija sāka 2. Cēsu pulka pozīciju apšaudi pie Raunas upes. Posmā starp Cēsu pulka un 3. igauņu pulka pozīcijām landesvēram izdevās pārraut fronti, sasniedzot Skangaļu muižu.

22. jūnijā sākās igauņu—latviešu spēku pretuzbrukums, kas 23. jūnija rītā vainagojās ar Cēsu ieņemšanu. Tikmēr 9. igauņu kājnieku pulks 22. jūnijā ieņēma Vidrižus, Lēdurgu un Bīriņu muižu, apdraudot vienīgo tiltu pāri Gaujai. Juglas kauju gaitā vācu spēki sāka atkāpšanos uz Rīgu kur izveidoja aizsardzības līniju pie Juglas ezera. 1. jūlijā sākās pamiera sarunas, kas beidzās 3. jūlijā ar Strazdumuižas pamiera noslēgšanu.

Latvijas un Igaunijas sadarbības līgums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

21. jūlijā tika noslēgts Latvijas un Igaunijas sadarbības līgums par vācu karaspēka daļu teritoriālu ierobežošanu, kopēju cīņu pret Sarkano armiju, savstarpēju aizdevumu kārtošanu un robežu noteikšanu. Līgumā bija paredzēts, ka Latvijas valdība darīs visu iespējamo, lai vācu karaspēks pildītu Antantes misijas norādījumus un atkāptos uz Daugavas kreiso krastu. Latvijas valdība deva solījumu nepieļaut jebkādu Igaunijai naidīgu karaspēka daļu formēšanu Latvijas teritorijā un apņēmās no 27. jūlija uzņemties atbildību par fronti pret lieliniekiem dienvidos no Lubāna, bet tuvākajā laikā arī ziemeļos no Lubāna līdz Alūksnes ezeram. Līgumā bija noteikts, ka Latvijas valdība atlīdzinās izdevumus, kas otrai pusei bija radušies, apbruņojot un apmācot latviešu karaspēka vienības. Šo maksājumu veidu un termiņu noteikšanai bija paredzēts, ka tiks izveidota kopēja komisija. Līdzīgu komisiju — pa 5 locekļiem no katras puses — bija domāts organizēt galīgas valsts robežas noteikšanai starp abām līgumslēdzējām pusēm.[8]

Ziemeļu korpusa neveiksme Krievijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltās kustības virspavēlnieks Kolčaks 1919. gada 5. jūnijā par Krievijas pilsoņu kara Ziemeļrietumu frontes komandieri iecēla ģenerāli Judeniču. 1919. gada 7. jūnijā Latvijas SPR armija ar virspavēlnieka Jukuma Vācieša direktīvu tika likvidēta un to pārveidoja par Padomju Krievijas Rietumu frontes 15. armiju ar štābu Daugavpilī. Sarkanā armija jūnija sākumā apturēja krievu Ziemeļu korpusa un divu Igaunijas divīziju uzbrukumu pie Lugas, Ropšas un Gatčinas. 1. jūlijā Ziemeļu korpusu pārdēvēja par Krievijas Ziemeļrietumu armiju. 1. augustā Sarkanā armija sāka pretuzbrukumu un 5. augustā ieņēma Jamburgu, 28. augustā Pleskavu. 1919. gada 11. augustā ar Antantes valstu militārās misijas Baltijas valstīs vadītāja ģenerālmajora Mārša palīdzību izveidoja Krievijas Ziemeļrietumu valdību (Се́веро-За́падное прави́тельство), kas pēc Pleskavas zaudēšanas uzturējās Tallinā. Tā oficiāli atzina Igaunijas (11. augustā), Latvijas (3. septembrī) un Somijas (23. septembrī) neatkarību.

Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas uzbrukums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Bermontiāde
Igaunijas armijas augstākie virsnieki 1920. gadā. Sēž no kreisās: ģenerālmajors Andress Larka, ģenerālmajors Jāns Sots, virspavēlnieks ģenerālleitnants Johans Laidoners, admirālis Johans Pitka, pulkvedis Rūdolfs Reimans. Stāv no kreisās: ģenerālmajors Ernests Peders, doktors Artūrs Losmans, ģenerālmajors Aleksandrs Tenisons, pulkvedis Kārlis Parts, pulkvedis Viktors Puškars, pulkvedis Jāns Rinks

21. septembrī Rīdigers fon der Golcs noslēdza slepenu vienošanos ar Bermontu, kuras rezultātā fon der Golca komandētais vācu karaspēks kļuva par Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas kodolu, juridiski pakļaujoties Bermontam, kā krievu ģenerāļa Nikolaja Judeniča vadītās armijas pārstāvim. Judeniča spēki atradās pie Narvas, Ziemeļigaunijā un Bermonts minimāli pakļāvās Judeniča pavēlēm. Bermonta pakļautībā pārgāja Dzelzsdivīzija un citas vācu vienības.

23. septembrī Bermonts paziņoja, ka latvieši un igauņi pēc miera noslēgšanas ar boļševikiem uzbruks viņa spēkiem, tāpēc pavēlēja savai armijai ieņemt aizsardzību OlainesIecavas upesValgundesLīvbērzes līnijā. 1. oktobrī viņš Jelgavā sasauca apspriedi, kurā piedalījās arī Niedra ar dažiem ministriem. Tajā pieņem vairākus lēmumus:

  • Ieņemt Rīgu, gāzt Pagaidu valdību un atjaunot krievu pārvaldi.
  • Gāzt Igaunijas valdību un atjaunot krievu pārvaldi.
  • Iecelt Niedru par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru.
  • Latvijai un Igaunijai piešķirt daļēju autonomiju Krievijas valsts sastāvā.
  • Latvijai un Igaunijai nebūs tiesību uz savu karaspēku.
  • Baltijas muižniecība saglabās visas savas privilēģijas.

8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Bermonta armijas kopskaits bija tuvu 51 000 kareivju, no kuriem 40 000 bija vācieši. Viņiem bija 100 lielgabali, 600 ložmetēji, 50 mīnmetēji un 120 lidmašīnas. 9. oktobrī Rīgā ieradās divi igauņu bruņuvilcieni Daugavas tiltu aizsardzībai. Jau 9. oktobrī uz Tallinu devās Latvijas Pagaidu valdības delegācija ar mērķi iegūt Igaunijas militāro palīdzību. Igauņi izvirzīja virkni pretprasību — armijai jābūt padotai igauņu komandierim, Latvijai jāsedz visus armijas izdevumus un jau pirms kauju sākuma jāsamaksā 10 miljonus rubļu avansā. Pēc kara beigām Latvijai būtu jāatjauno igauņu artilērijas lielgabali, katru gadu jāizmaksā pensijas kaujās kritušo ģimenēm. Igauņi arī pieprasīja sev izdevīgu robežas līniju Ziemeļlatvijā (Valkas, Lugažu, Pedeles, Ērģemes, Veclaicenes, Omuļu, Kārķu, Turnavas pagastus un daļu no Naukšēnu un Ipiķu pagasta), vienlaikus atstājot Roņu salu Latvijai. Tautas padome oktobra beigās izšķirošo lēmumu par Igaunijas prasībām uzdeva veikt jaunieceltajam armijas virspavēlniekam Jānim Balodim, kurš atbildēja, ka šādu vienošanos nevar noslēgt un sarunas ar igauņiem izbeidza. Latvijas armija lielo pretuzbrukumu sāka 3. novembrī, 11. novembra rītā tika atbrīvots Torņakalns, vakarā bermontieši bija atspiesti līdz Olainei un Ķekavai.

Otrais karagājiens uz Petrogradu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Igaunijas armijas (zilās bultas) un Krievu Ziemeļrietumu armijas (violetās bultas) otrais uzbrukums Petrogradai (1919. gada rudenī)

1919. gada 28. septembrī Krievu Ziemeļrietumu armija ar Igaunijas 2. divīzijas atbalstu sāka otro uzbrukumu Pleskavai, kuru neizdevās ieņemt. 10. oktobrī sākās galvenais uzbrukums Petrogradas virzienā, 11. oktobrī tika ieņemta Jamburga. Tā kā sarkanie bija uzspridzinājusi dzelzceļa tiltu pāri Lugas upei, tad balto bruņuvilcieni un tanki līdz 20. oktobrim iestrēga Jamburgā, gaidot pārceltuves uzcelšanu. Padomju 7. armija panikā atkāpās, 13. oktobrī tika ieņemta Lugas pilsēta, 16. oktobrī Krasnoje Selo, 17. oktobrī Gatčina.

18. oktobrī Krievu Ziemeļrietumu armija sāka uzbrukumu Petrogradai, tomēr Padomju Krievijas kara komisārs Trockis spēja panākt lūzumu notikumu gaitā. Viņš izdeva pavēli nošaut katru desmito karavīru tajās vienībās, kas atkāpās no savām aizsardzības pozīcijām. Izšķirošajās kaujās Pulkovas augstienē gāja bojā ap 10 tūkstošiem sarkanarmiešu.[9] Igauņu 1. divīzija nespēja ieņemt Krasnaja Gorkas cietoksni pie Somu jūras līča. 24. oktobrī sākās padomju 15. armijas uzbrukums Vladimira Gitisa vadībā no Pleskavas un 2. novembrī tā ieņēma Lugu un 3. novembrī Gatčinu, 8. novembrī Gdovu un 14. novembrī Jamburgu. Viens no galvenajiem balto neveiksmes cēloņiem bija Bermonta uzbrukums Rīgai, kas ļāva padomju 15. armiju no Latgales pārvietot ziemeļu virzienā.

Igaunijas 1. divīzija smagās kaujās līdz 31. decembrim spēja noturēt frontes līniju gar Narvas upi.

Ādolfs Joffe Padomju Krievijas vārdā paraksta Tartu miera līgumu ar Igauniju

1919. gada 31. augustā Padomju Krievijas valdība atsūtīja oficiālu piedāvājumu sākt miera sarunas. 14.—15. septembrī Tallinā notika Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas valstu valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām ar Padomju Krieviju. 17. septembrī Pleskavā bez rezultātiem notika pirmā starpvaldību tikšanās. No 29. septembra līdz 1. oktobrim Tartu notika otrā Baltijas valstu konference, kurā to valdību pārstāvji nolēma neuzsākt separātas miera sarunas un neslēgt separātus miera līgumus ar Krieviju.

Pēc lielinieku panākumiem novembrī Igaunijas valdība nolēma tomēr sākt miera sarunas ar Padomju Krieviju, 2. decembrī Ļeņins pilnvaroja Joffi vadīt sarunas. Miera sarunas sākās 5. decembrī Tartu. Sarunās piedalījās arī Latvijas novērotāju delegācija, kas 8. decembrī saņēma Padomju Krievijas piedāvāto pamiera projektu. Latvijas valdība izvirzīja noteikumus, ka sarunas iespējams uzsākt tikai tad, ja Krievijas valdība būs gatava atstāt Latgali un likvidēt Stučkas valdību. 24. decembrī Rīgā tika saņemta telegramma, ka Krievijas puse Latvijas prasības ir pieņēmusi. 31. decembrī tika parakstīts pamiers, bet par Igaunijas brīvības cīņu noslēgumu uzskata Igaunijas-Krievijas miera līguma noslēgšanu 1920. gada 2. februārī.

  1. Defending national sovereignty against two Russias: Estonia in the Russian Civil War, 1918–1920
  2. E. Andersons. Latvijas vēsture 1914-1920. Stokholma, 1967. - 237 lpp.
  3. Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem Arhivēts 2021. gada 21. janvārī, Wayback Machine vietnē. Latvijas Vēstnesis, 24.02.1998., Nr. 48/49 (1109/1110)
  4. 1919. gada 18. februārī. Zemitāns atdod Latvijas pagastus igauņiem Viesturs Sprūde la.lv 2019. gada 18. februārī
  5. «Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam. 1932». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 11. februārī.
  6. «Dokumenti stāsta. 1988». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 11. februārī.
  7. 7,0 7,1 «Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 11. februārī.
  8. Kad mūsu nākotne izšķīrās frontē un pie sarunu galda Arhivēts 2019. gada 16. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Rihards Treijs, "Latvijas Vēstnesis" Nr. 54 (2629), 2002. gada 10. aprīlī
  9. Революция и гражданская война в России: 1917—1923 гг. Энциклопедия в 4 томах. Москва: Терра, 2008. — Т. 3. — С. 316. — 560 с.