Vaira Vīķe-Freiberga

Vaira Vīķe-Freiberga
	Vaira Vīķe-Freiberga 2022. gadā
	Latvijas Valsts prezidente
	Amatā; 1999. gada 8. jūlijs — 2007. gada 7. jūlijs
Premjerministrs	Vilis Krištopans; Andris Šķēle; Andris Bērziņš; Einars Repše; Indulis Emsis; Aigars Kalvītis;
Priekštecis	Guntis Ulmanis
Pēctecis	Valdis Zatlers
Dzimšanas dati	1937. gada 1. decembrī (87 gadi); Rīga, Latvija
Tautība	latviete
Politiskā partija	bezpartijiska
Tēvs	Kārlis Vīķis
Māte	Annemarija Vīķe (dzim. Raņķe)
Dzīvesbiedrs(-e)	Imants Freibergs (1960 — pašlaik)
Bērni	3
Profesija	zinātniece, pasniedzēja
Augstskola	Toronto Universitāte; Makgila Universitāte;
Paraksts

Vaira Vīķe-Freiberga (dzimusi Vaira Vīķe 1937. gada 1. decembrī Rīgā) ir latviešu sabiedriski politiskā darbiniece, zinātniece, vairāku augstskolu profesore un goda doktore. Pēc atgriešanās no emigrācijas Kanādā vadījusi Latvijas Institūtu, bet 1999. gadā tikusi ievēlēta par Latvijas Valsts prezidenti (2003. gadā amatā ievēlēta atkārtoti). 2001. gadā atzīta par Eiropas Gada cilvēku Latvijā. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle.

Par savu mērķtiecīgo un enerģisko darbību ārpolitikā un Latvijas 20. gadsimta vēstures problēmu popularizēšanu un skaidrošanu, iemantojusi plašu Latvijas iedzīvotāju atzinību, kā arī atpazīstamību starptautiskajā politiskajā arēnā. 2006. gadā Vaira Vīķe-Freiberga tika izvirzīta ANO ģenerālsekretāra amatam, taču bija spiesta piekāpties Pana Kimuna kandidatūrai. Pēc prezidentūras termiņa beigām 2007. gadā turpinājusi aktīvi darboties starptautiskajā politikā un zinātnē.

Biogrāfija

Vairas Vīķes-Freibergas ģimene cēlusies no Doles salas, mūsdienās "Vīķu" māju vietu ir appludinājusi Rīgas HES ūdenskrātuve. Ģimene bija Otrā pasaules kara bēgļi — 1945. gadā Vaira kopā ar vecākiem atstāja Latviju un nonāca bēgļu nometnēs Vācijā, pēc tam Kasablankā, Marokā, līdz 1954. gadā apmetās uz pastāvīgu dzīvi Kanādā. Vīķe-Freiberga studēja Toronto Universitātē, kur 1958. gadā ieguva bakalaura grādu un 1960. gadā — maģistra grādu psiholoģijā.^[1] 1965. gadā Makgila Universitātē Monreālā ieguva psiholoģijas zinātņu doktora (Ph.D.) grādu eksperimentālajā psiholoģijā.^[1] Bijusi spāņu valodas tulkotāja un psiholoģe Toronto psihiatriskajā slimnīcā, kamēr rakstīja doktora disertāciju.^[1] Laika posmā no 1965. līdz 1998. gadam viņa bija Monreālas Universitātes psiholoģijas profesore (pasniegusi psiholingvistiku, psihofarmakoloģiju, zinātnes teoriju un eksperimentālo metodi).^[1] 1998. gadā kļuvusi par emeritēto profesori.^[1] Vīķe-Freiberga aktīvi darbojās arī Kanādas trimdas latviešu kopienā. Viņa veica pētījumus latviešu folklorā, šajā laika posmā sarakstot 9 grāmatas. Ir latviešu studenšu korporācijas "Spīdola" biedre.

1998. gadā Vaira Vīķe-Freiberga atgriezās Latvijā un vadīja Latvijas Institūtu (1998—1999), kas nodarbojās ar Latvijas popularizēšanu ārvalstīs. Gadu vēlāk, 1999. gada jūnijā, kad Saeimai neizdevās vienoties par prezidenta kandidātu, bija skaidrs, ka varēs ievēlēt tikai prezidentu, kurš nav saistīts ne ar vienu no partijām, un Vairu Vīķi-Freibergu 1999. gada Latvijas prezidenta vēlēšanās izvirzīja un ievēlēja par Valsts prezidenti.

Latvijas Valsts prezidentūra

Savu divu prezidentūras termiņu laikā Vīķe-Freiberga ir bijusi ļoti populāra Latvijas iedzīvotāju vidū — viņas popularitātes reitings svārstījās no 70% līdz 85%. Viņa galvenokārt bija aktīva ārpolitikā. Vairai Vīķei-Freibergai bija liela loma Latvijas uzņemšanā Eiropas Savienībā un NATO 2004. gadā. Viņa bija arī stingra ASV politikas Irākā atbalstītāja. Vairākās no savām uzrunām viņa ir aicinājusi Krieviju atzīt Baltijas valstu okupācijas faktu. Viena no svarīgākajām viņas uzrunām bija 2006. gadā ASV Kongresā.

Vaira Vīķe-Freiberga dažkārt tikusi kritizēta par viņas relatīvo pasivitāti Latvijas iekšpolitikā, lai arī Satversme paredz ierobežotu prezidenta varu valstī. Tomēr vairākas reizes viņa ir iebildusi pret Saeimas lēmumiem, piemēram, 2006. gadā divas reizes atdodot atpakaļ izskatīšanai Saeimā jautājumu par "čekas maisu" publiskošanu, pret ko prezidente strikti iebilda. 2007. gada sākumā prezidente atbalstīja Ministru prezidenta Aigara Kalvīša valdības lēmumu parakstīt robežlīgumu ar Krieviju.

2005. gadā ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans nosauca Vīķi-Freibergu par vienu no pasaules līderiem un minēja viņu kā vienu no iespējamajām kandidatūrām ANO ģenerālsekretāra amatam pēc viņa vadīšanas termiņa beigām. 2006. gada 16. septembrī Latvija, Lietuva un Igaunija izvirzīja Vīķes-Freibergas kandidatūru ANO ģenerālsekretāra amatam. Viņas kandidatūru neatbalstīja ANO Drošības padomes valstis Krievija un Ķīna, savukārt to atbalstīja Rietumeiropas un ASV pārstāvji. Vaira Vīķe-Freiberga ieguva trešo vietu divos no provizoriskajiem ANO dalībvalstu balsojumiem, taču 5. oktobrī atsauca savu kandidatūru. 2006. gada novembra beigās Rīgā notika NATO samits, kura rīkošanas tiesības Latvijai tika piešķirtas, lielā mērā pateicoties Vīķes-Freibergas aktivitātei.

Pēc prezidentūras

Pēc prezidentūras Vaira Vīķe-Freiberga aktīvi darbojas starptautiskajā politikā. No 2013. gada decembra līdz 2019. gadam viņa bija Madrides kluba prezidente^[2], pēc tam 2020. gadā kļuva par Madrides kluba valdes locekli.^[3] Viņa ir bijusi Eiropas Padomes Ārlietu komisijas biedre, vairāku fondu Goda patronese. Eiropas Grāmatu balvas Atbalsta komitejas locekle. 2007. gada decembrī viņa tika ievēlēta par Eiropas Savienības Nākotnes (2020—2030) Pārdomu grupas viceprezidenti, 2008. gadā kļuva par Eiropas Iecietības un izlīguma padomes locekli un 2008. gada pavasarī bija ielūgta par Vecāko līdzstrādnieci (Fellow) Hārvarda Universitātes Džona F. Kenedija Valsts vadības skolas Politikas institūtā. Vadīja Eiropas Zinātnes padomes izvērtēšanas ekspertu komisiju (2008). Hāgas starptautiskās krimināltiesas Upuru kompensācijas padomes locekle kopš 2009. gada.

2007. gada 18. jūlijā Vaira Vīķe-Freiberga kopā ar vīru nodibināja konsultāciju uzņēmumu "VVF Consulting".^[4]

Pieņēmusi Biznesa augstskola "Turība" goda doktora zinātnisko grādu.^[5]

Apbalvojumi

Latvijas

Triju Zvaigžņu ordenis, I šķira ar ķēdi (1999); IV šķira (1995)
Viestura ordenis, I šķira (2007)
Atzinības krusts, I šķira (2007)
Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Svētā svētmocekļa Rīgas arhibīskapa Jāņa ordenis, I šķira (2006)^[6]^[7]
Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa par izciliem sasniegumiem mutvārdu literatūrā un darbā pie latviešu dainām (1997)
Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle (1999)
Latvijas Kultūras ministrijas Folkloras Dižā balva (2003)
Latvijas Sarkanā Krusta Goda krusts (2007)
ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Ceres balva par ieguldījumu sociālās taisnības, morālo vērtību un demokrātijas veicināšanā (2007)

Ārvalstu

Kvebekas Nacionālais ordenis (Kanāda, 2006)^[8]
Māras Zemes Krusta ordenis, I šķira ar ķēdi (Igaunija, 2000)
Svētā Olava ordenis, dāmu lielkrusts (Norvēģija, 2000)
Grieķijas Pestītāja ordenis, lielkrusts (2000)
Somijas Baltās Rozes ordenis, lielkrusts ar ķēdi (Somija, 2001)
Vītauta Dižā ordenis, lielkrusts (Lietuva, 2001)
Ungārijas Nopelnu krusts ar ķēdi (2001)
Francijas Goda Leģiona ordenis, Komandiera I šķira (2001)
Rumānijas Zvaigznes ordenis ar ķēdi (2001)
Slovēnijas Brīvības ordenis, zelta (2002)
Vācijas Nopelnu ordenis, Speciālās pakāpes lielkrusts (2003)
Prinča Enrikes ordenis, lielķēde (Portugāle, 2003)^[9]
Polijas Baltā Ērgļa ordenis (2003)
Bulgārijas "Stara Planina" ordenis (2003)
Maltas Nacionālais nopelnu ordenis ar ķēdi un lenti (2004)
Itālijas Republikas Nopelnu ordenis, dāmu lielkrusts ar ķēdi (2004)
Izabellas Katolietes ordenis ar ķēdi (Spānija, 2004)^[10]
Slovākijas Baltā dubultā krusta ordenis, I šķira (2005)
Polijas Republikas Nopelnu ordenis ar ķēdi (2005)
Baltās Zvaigznes ordenis ar ķēdi (Igaunija, 2005)
Karaliskais Serafīmu ordenis ar ķēdi (Zviedrija, 2005)
Igaunijas Baltās zvaigznes ordenis, īpašā šķīra (2006)
Ukrainas Kņaza Jaroslava Gudrā ordenis, I šķira (2006)
Nīderlandes Lauvas ordenis, lielais krusts ar ķēdi (2006)
Maltas "Xirka Gieh ir-Repubblika" ordenis (2006)
Apvienotās Karalistes Pirts ordenis, dāmas lielais krusts (GCB, 2006)
Nopelnu ordenis "Adolphe de Nassau", lielkrusts (Luksemburga, 2006)
Leopolda ordenis ar ķēdi (Beļģija, 2007)
Augstākais Krizantēmas ordenis ar ķēdi (Japāna, 2007)
Wissam al-Mohammadi ordenis, īpašā šķira ar ķēdi (Maroka, 2007)
Makariosa III ordenis ar lielo ķēdi (Kipra, 2007)
Ordenis "Dostluq" (Azerbaidžāna, 2015)
Kanādas Zinātņu akadēmijas (Royal Society of Canada) īstenā locekle (1990)
Krievu Pareizticīgās baznīcas Svētās apustuļiem-pielīdzināmās-kņazienes Olgas ordenis, I šķira (2006)
Global Women's Leadership Award (organizācija Global Summit of Women, Berlīnē, 2007)
Ķeizara Otto balva (Magdeburgā, 2007)
Trūmana-Reigana Brīvības medaļa (Komunisma upuru piemiņas memoriāla fonds, ASV, 2011)^[11]