Andris Bērziņš (politiķis, 1951)

Andris Bērziņš
	Andris Bērziņš 2011. gadā
	Latvijas Republikas Ministru prezidents
	Amatā; 2000. gada 5. maijs — 2002. gada 7. novembris
Prezidents	Vaira Vīķe-Freiberga
Priekštecis	Andris Šķēle
Pēctecis	Einars Repše
	Rīgas domes priekšsēdētājs
	Amatā; 1997. gada 9. marts — 2000. gada 5. maijs
Prezidents	Guntis Ulmanis; Vaira Vīķe-Freiberga;
Premjerministrs	Andris Šķēle; Guntars Krasts; Vilis Krištopans;
Priekštecis	Māris Purgailis
Pēctecis	Andris Ārgalis
	Latvijas Republikas labklājības ministrs
	Amatā; 1994. gada 19. septembris — 1995. gada 21. decembris
Prezidents	Guntis Ulmanis
Premjerministrs	Māris Gailis
Priekštecis	Jānis Ritenis
Pēctecis	Vladimirs Makarovs
	10. Saeimas deputāts
	Amatā; 2011. gada 14. aprīlis — 2011. gada 17. oktobris
Prezidents	Valdis Zatlers; Andris Bērziņš;
Premjerministrs	Valdis Dombrovskis
	9. Saeimas deputāts
	Amatā; 2006. gada 7. novembris — 2010. gada 2. novembris
Prezidents	Vaira Vīķe-Freiberga; Valdis Zatlers;
Premjerministrs	Aigars Kalvītis; Ivars Godmanis; Valdis Dombrovskis;
Dzimšanas dati	1951. gada 4. augustā (73 gadi); Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Tautība	latvietis
Politiskā partija	PSKP (1979-1989); Latvijas Ceļš (1993-2007); LPP/LC (2007-2011)
Dzīvesbiedrs(-e)	Daina Bērziņa
Profesija	vēstures skolotājs
Augstskola	Latvijas Valsts universitāte

Andris Bērziņš (dzimis 1951. gada 4. augustā, Rīgā) ir latviešu pedagogs un politiķis, bijušais Latvijas Ministru prezidents (2000-2002), kā arī Rīgas domes priekšsēdētājs (1997-2000), ministrs un Saeimas deputāts. Bijis viens no partijas "Latvijas Ceļš" dibinātājiem, pēc tam pārstāvējis LPP/LC. Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris.^[1]

Biogrāfija

Dzimis Rīgā, bet pēc tam dzīvojis Ogrē, kur pabeidzis skolu un dzīvo joprojām. Augstāko izglītību ieguvis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Pēc studiju beigām strādājis par vēstures skolotāju, bet drīz pievērsies administratīvam darbam. Jau Latvijas PSR laikā darbojies valsts pārvaldē (Valsts profesionāli tehniskās izglītības komitejā un Darba un sociālo lietu komitejā), laika posmā no 1979. līdz 1989. gadam bija arī komunistiskās partijas biedrs.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas ieņēma augstus amatus izpildvarā: Labklājības departamenta direktora vietnieks Ekonomikas ministrijā (1990–1992) un ministra vietnieks un Darba departamenta direktors Labklājības ministrijā (1992–1993).

Politiskā darbība

1993. gadā A. Bērziņš bija viens no savienības "Latvijas Ceļš" dibinātājiem. Partijai nonākot pie varas pēc 5. Saeimas ievēlēšanas, viņš kļuva par Darba valsts ministru V. Birkava valdībā. Par pilntiesīgu Ministru kabineta locekli A. Bērziņš kļuva nākamajā valdībā, kad ieņēma Labklājības ministra un Ministru prezidenta biedra amatu M. Gaiļa valdībā. 1995.—1997. gadā bija Darba lietu valsts ministrs A. Šķēles valdībā.

1997. gadā A. Bērziņš tika ievēlēts Rīgas domē un ievēlēts par Rīgas domes priekšsēdētāju. Šo amatu ieņēma līdz 2000. gadam, kad kļuva par Latvijas Ministru prezidentu. A. Bērziņa valdība darbojās laika posmā no 2000. gada 5. maija līdz 2002. gada 7. novembrim. Tas ir visu laiku ilgākais Ministru kabineta darbības laiks. Šajā laikā A. Bērziņš ieņēma arī "Latvijas Ceļa" priekšsēdētāja amatu.

2002. gadā A. Bērziņš atkārtoti tika ievēlēts par "Latvijas Ceļa" priekšsēdētāju, bet 8. Saeimas vēlēšanās partija startēja neveiksmīgi un netika ievēlēta Saeimā. 2003. gadā viņš atkāpās no partijas priekšsēdētāja amata un nesekmīgi piedalījās arī nākamajās vēlēšanās: 2004. gada Eiropas Parlamenta un 2005. gada Rīgas domes vēlēšanās. Pēc šīs neveiksmes "Latvijas Ceļš" uzsāka tuvināšanos ar Latvijas Pirmo partiju.

2006. gada oktobrī no Latvijas Pirmās partijas un partijas "Latvijas Ceļš" vēlēšanu apvienības A. Bērziņš tika ievēlēts 9. Saeimā, kur kļuva par LPP/LC frakcijas un Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju. 2010. gada rudenī netika ievēlēts 10. Saeimā no apvienības "Par Labu Latviju" saraksta, tomēr 2011. gada aprīlī ieguva Saeimas deputāta mandātu uz laiku, kamēr Inese Šlesere atradās bērna kopšanas atvaļinājumā. Ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās A. Bērziņš kandidēja no Šlesera Reformu partijas LPP/LC saraksta, tomēr, tāpat kā partijas biedri, Saeimā netika ievēlēts.

Apbalvojumi

2018. gada 3. maijā saņēma III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par "Par nopelniem Latvijas valsts neatkarības nostiprināšanā un ieguldījumu valsts attīstībā un sabiedriski politiskajā dzīvē".^[1]

Skatīt arī

Bērziņa Ministru kabinets

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 «Valsts prezidents Rīgas pilī pasniedz augstākos valsts apbalvojumus» (PDF). Latvijas Valsts prezidenta kanceleja. 2018. gada 3. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. decembrī. Skatīts: 2018. gada 7. maijā.

Ārējās saites

gramata21.lv A. Bērziņa biogrāfija virtuālajā enciklopēdijā Latvijas ļaudis

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Jānis Ritenis	Latvijas Labklājības ministrs 1994. gada 19. septembris—1995. gada 21. decembris	Pēctecis: Vladimirs Makarovs
Priekštecis: Māris Purgailis	Rīgas pašvaldības vadītājs 1997. gads—2000. gads	Pēctecis: Andris Ārgalis
Priekštecis: Andris Šķēle	Latvijas Ministru prezidents 2000. gada 5. maijs—2002. gada 7. novembris	Pēctecis: Einars Repše

[3zo-1] 1,0 ^1,1 «Valsts prezidents Rīgas pilī pasniedz augstākos valsts apbalvojumus» (PDF). Latvijas Valsts prezidenta kanceleja. 2018. gada 3. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. decembrī. Skatīts: 2018. gada 7. maijā.

[1]