Valodu politika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Daudzās valstīs tiek realizēta valodu politika, kas parasti ir vērsta uz kādas valodas vai valodu kopas lietošanas atbalstīšanu vai gluži pretēji, lietošanas ierobežošanu. Vēsturiski daudzas valstis valodu politika visbiežāk veicina vienas valsts valodas lietošanu uz citu valodu rēķina. Pēdējā laikā daudzās valstīs valodu politika pārorientējas uz to reģionālo un minoritāšu valodu atbalstīšanu, kuru pastāvēšana ir apdraudēta.

Valodu politika parasti ir tas, kā valdība ar juridiskās sistēmas vai politiskiem līdzekļiem regulē valodu lietošanu, lai valodu prasmes atbilstu uzstādītajām nacionālajām prioritātēm, vai arī nodrošinātu indivīda vai personu grupas tiesības lietot un attīstīt valodas.

Apskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šodienas pasaules kulturālās un valodu daudzviedības saglabāšana ir galvenā rūpe daudzu valodu kopienu zinātniekiem, māksliniekiem, rakstniekiem un politiķiem. Līdz pat pusei no apmēram 6000 šobrīd pasaulē runāto valodu tiek uzskatītas par apdraudētām, tādām, kurām 21.gadsimtā draud izzušana. Valodas pastāvēšanu un lietošanu ietekmē daudzi faktori, nokuriem galvenie ir valodas lietotāju kopienas lielums, valodas lietošana formālās komunikācijās, kā arī runātāju ģeogrāfiskā izkliedētība un sociāli ekonomiskā nozīme. Nacionāla valodas politika var ietekmēt visus šos faktoru gan pozitīvā, gan negatīvā virzienā.

Asimilācijas politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valodu asimilācijas politika ir viens no veidiem, kā paātrina minoritāšu valodu lietošanas samazināšanos. Galējais mērķis parasti ir sekmēt valsts nacionālo vienotību, kas pamatojas idejā, ka vien nacionālā valoda to sekmē.

Valstis, kuru juridikcijas piekopj šādu politiku:

Afganistāna - Francija - Igaunija - Indonēzija - Irāka - Mjanma - Pakistāna - Sīrija - Taizeme - Turcija - Vjetnama

Neiejaukšanās politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neiejaukšanās politika parasti pieļauj līdzvērtīgas attiecības starp dominējošo lingvistisko kopienu un minoritātēm. Reizēm šāda politika tiek savienota ar minoritātes aizsargājošiem administratīviem pasākumiem.

Valstis, kuras piekopj šādu politiku:

Angola - Apvienotā Karaliste - Argentīna - Austrālija - Austrija - Bangladeša - Benina - Burkinafaso - Čehija - Čīle - Dominika - Dominikāna - Ekvadora - Gabona - Gana - Gibraltārs - Gvineja - Gajāna - Irāna- Jamaika - Japāna - Kongo Demokrātiskā Republika - Kotdivuāra - Kuba - Lihtenšteina - Mali - Nikaragva - Salvadora - Sanmarīno - Saūda Arābija - Senegāla - Sentkitsa un Nevisa - Sentlūsija - Sentvinsenta un Grenadīnas - Urugvaja - Vācija - Venecuēla

Atšķirīgs juridiskais statuss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valodu politika, kura diferencē dažādu valodu juridisko statusu parasti ļauj valstī līdzpastāvēt dažādām lingvistiskajām grupām. Parasti lingvistiskajam vairākumam ir nodrošinātas visas valodas tiesības, bet minoritātēm tiek piešķirta speciāla tās valodas aizsardzība.

Valstis, kurās pastāv šada valodas politika:

Albānija - Bosnija un Hercegovina - Bulgārija - Horvātija - Gvatemala - Igaunija - Ķīna - Latvija - Lietuva -Maķedonija - Nīderlande - Paragvaja - Portugāle - Rumānija - Slovākija - Spānija - Zviedrija

Valsts valodas valorizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valodas politika, kas valorizē vienu, parasti valsts valodu. Parasti priekšroka tiek dota nacionālajai valoda, bet daudzos gadījumos šāda politika do priekšroku koloniālajai valoda. Dažos gadījumos šāda politika tiek savienota ar minoritātes valodu aizsardzību.

Valstis, kurās praktizē šādu valodu politiku:

Albānija - Alžīrija - Andora - Austrumtimora - Azerbaidžāna - Brazīlija - Horvātija - Ēģipte - Filipīnas - Igaunija - Indija - Irāna - Īslande - Itālija - Izraēla - Japāna - Kambodža - Kipra - Kolumbija - Korejas Republika - Korejas TDR - Kuveita - Latvija - Libāna - Lietuva - Madagaskara - Maķedonija - Maroka - Meksika - Melnkalne - Moldova - Nepāla - Olande - Peru - Polija - Senpjēra un Mikelona - Slovākija - Slovēnija - Somālija - Šrilanka - Tunisija - Ukraina - Uzbekistāna - Vjetnama

Daudzvalodu politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valodu politika, kas dod priekšroku divām valsts valodām, sauc par divvalodību. Ir vairāki veidi, kā šada valodu politika var tikt īstenota.

Neteritoriālas individuālās tiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šāda valodu politika atzīst indivīda lingvistiskās tiesības neatkarīgi no atrašanās vietas valstī.

Baltkrievija - Burundi - Centrālāfrikas Republika - Čada - Dienvidāfrika - Džibutija - Guama - Honkonga - Īrija - Jaunzēlande - Kanāda - Kenija - Kiribati - Malta - Nauru - Norvēģija - Ruanda - Samoa - Singapūra - Tanzānija - Tonga - Tuvalu

Teritoriālas individuālās tiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šāda valodu politika atzīst indivīda lingvistiskās tiesības tikai speciālos reģionos.

ASV (Havajas) - Beļģija - Džērsija - Gērnsija - Fēru Salas - Filipīnas - Itālija - Kamerūna - Mena - Mikronēzija - Nikaragva - Slovēnija - Somija - Spānija - Šveice - Vācija

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tālāka informācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]