Igaunijas zemju pakļaušana (1208—1227)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Igaunijas zemju pakļaušana
Daļa no Livonijas krusta kariem
Deutscher Orden 1260.png
Datums12081227
VietaIgaunija
IznākumsKrustnešu uzvara
IeganstsIgauņi atteicās no izlīguma ar Tālavas letgaļiem, kas bija noslēguši militāru savienību ar Zobenbrāļu ordeni.
Teritoriālas
izmaiņas
Pakļautās un kristītās igauņu zemes tika sadalītas starp Igaunijas bīskapu, Livonijas bīskapu, Zobenbrāļu ordeni un Dānijas karali.
Karotāji
Ugaunijas, Sakalas, Sontaganas, Ridalas, Jervas, Harijas, Rēveles, Viruzemes un Sāmsalas igauņu zemes;
Pleskavas un Novgorodas valstis.
Livonijas bīskapa vasaļi un krustneši,
Zobenbrāļu ordenis,
Tālavas letgaļu zemes;
Dānija,
Zviedrija
Komandieri
Igauņu vecākie Lembits† u.c.;
Pleskavas kņazs Vladimirs Mstislavičs (pēc 1216. gada);
Tērbatas kņazs Vjačko
Livonijas bīskaps Alberts; Igaunijas bīskapi Teoderihs no Turaidas† un Hermanis fon Bukshēvdens; Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes;
ordeņa mestrs Folkvīns;
līvu vecākie Kaupo†; Vesiķis; Dabrelis; Ninnus
letgaļu vecākie Tālivaldis†; Varidots, Rūsiņš, Rameka, Varigerbs, Meluks
Dānijas karalis Valdemārs II;
Zviedrijas karalis Jūhans I Sverkersons

Igaunijas zemju pakļaušana bija Livonijas krusta karu otrais posms, kura rezultātā tika pakļauti un kristīti Igaunijas zemju iedzīvotāji. Iekarotās zemes tika sadalītas starp Igaunijas bīskapu un Livonijas bīskapu (vēlāk — Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapiem), Zobenbrāļu ordeni un Dānijas karali.

Kara turpinājumā igauņiem izdevās noslēgt militāru savienību ar Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču un viņi uzsāka plašu sacelšanos, kuras apspiešana ilga divus gadus. Igaunijas pakļaušana beidzās ar Sāmsalas ieņemšanu 1227. gadā.

Kara norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvidigaunijas pakļaušana Livonijas varai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karadarbība 1208.—1211. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1208. gadā Tālavas un Autines letgaļi noslēdza pret igauņiem vērstu militāru savienību ar krustnešiem un pieprasīja igauņiem atdot iepriekšējos sirojumos salaupīto. Miera sarunās igauņi atteicās no izlīguma ar letgaļiem un liels letgaļu un līvu karaspēks kopā ar krustnešiem un Zobenbrāļu ordeņa bruņiniekiem caur Turaidu devās karagājienā uz Ugauniju. Viņi izpostīja ugauņu ciemus un nodedzināja viņu galveno pili Otepē. Drīz pēc tam ugauņi kopā ar sakaliešiem rīkoja atbildes karagājienu uz Tālavu, izpostīja Trikātas pilsnovadu un nogalināja tā vecāko Vardeku. Tad igauņi aplenca Beverīnas pili, bet to ieņemt nespēja. Imeras katoļu priesteris Latviešu Indriķis uzkāpa uz pils aizsargsienas un, kamēr citi cīnījās, skandināja kādu mūzikas instrumentu un dziedāja lūgšanu dziesmas. Igauņi pārtrauca cīņu, tomēr letgaļi nepiekrita miera sarunu uzsākšanai, pieprasot igauņiem atdot kara laupījumu un pieņemt katoļu ticību. Lai atriebtu ugauņu iebrukumu viņu zemē letgaļu karaspēks, kuru vadīja Sotekles Rūsiņš un Autīnes Varidots devās karagājienā uz Sakalas novadu un nogalināja neskaitāmu daudzumu tās iedzīvotāju, ieskaitot 300 vecāko un labiešu, gūstā ņemot vienīgi meitenes. Pēc krustnešu priekšlikuma uz gadu tika noslēgts pamiers starp igauņiem un kristītajiem letiem un līviem.

Nākamā gada ziemā pēc iepriekšējā pamiera izbeigšanās Zobenbrāļu ordeņa Cēsu pils pārvaldnieks Cēsu Bertolds kopā vendu karavīriem aicināja savus sabiedrotos Sotekles un Autines letus otrajā karagājienā uz Ugauniju, kur izpostīja ugauņu ciemus un sagrāba daudz kara laupījuma un gūstekņu. Pēc Turaidas līvu pieprasījuma bīskaps Alberts nosūtīja priesteri Alebrandu uz Ugauniju vest miera sarunas, bet priesteris sāka sprediķot kristīgo mācību un ugauņi viņu padzina. Tomēr ugauņu sūtņi ieradās uz miera sarunām Turaidā, kur tika noslēgts miera līgums starp ugauņiem un bīskapam pakļautajiem līviem un letiem. Zobenbrāļu ordeņa sabiedrotie leti atteicās slēgt miera līgumu.

1210. gada 20. oktobra bullā Cum inter te ... Romas pāvests Inocents III noteica, ka Zobenbrāļu ordenis no Livonijas bīskapa Alberta saņem vienu trešdaļu no kristītajām līvu un letu zemēm, bet tam jāpakļaujas bīskapam. Toties ārpus Livonijas iekarotajās zemēs (Igaunijā) ordenim nav nekādu pienākumu pret bīskapu.

1210. gadā Zobenbrāļu ordeņa bruņinieka Cēsu Bertolda vadībā līvi un leti devās trešajā karagājienā uz Ugauniju, kur ieņēma un nodedzināja ugauņu galveno pili Otepē. Igauņi rīkoja atbildes karagājienu uz Cēsīm un trīs dienas aplenca to, izmantojot palīgierīces un uguns sārtus. Uzzinājuši par liela krustnešu un Turaidas līvu un letu karaspēka tuvošanos Kaupo vadībā, viņi pārtrauca Cēsu aplenkumu un atkāpās. Kaujā Imeras upes igauņi pilnīgi sakāva viņus vajājošo sabiedroto karaspēku. Tā paša gada ziemā pēc Rīgas krustnešu aicinājuma Gaujas un Daugavas līvi un leti, ko vadīja Rūsiņš, Kaupo, Ninnus un Dabrelis, rīkoja pirmo karagājienu uz Sontaganas zemi. Karagājiens notika caur bīskapam pakļauto Metsepoles novadu gar jūru uz tam kaimiņos esošo Sontaganas novadu. Krusta karotāji četrās dienās ieņēma Mālinnas pili un vēl trīs citas pilis, izlaupīja Sontaganu un tās kaimiņu novadus. Atbildes karagājienā igauņi iebruka Metsepolē, bet bez kaujas atkāpās pārspēka priekšā.

1211. gadā par pirmo Igaunijas bīskapu tika iesvētīts Daugavgrīvas klostera abats Teoderihs no Turaidas, kurš pēc pirmās rezidences vietas tika dēvēts arī par Leales bīskapu.

1211. gada pavasarī pēc Rīgas krustnešu aicinājuma Zobenbrāļu ordenis un viņu sabiedrotie līvi un leti Cēsu Bertolda, Rūsiņa un Kaupo vadībā devās pirmajā karagājienā uz Sakalu. Krusta karotāji ar kaujas iekārtām aplenca un sešās dienās ieņēma Sakalas galveno Vīlandes pili un piespieda sakaliešus pieņemt kristīgo ticību. Atbildes karagājienā sakalieši iebruka Imeras zemē un nodedzināja Latviešu Indriķa baznīcu. Tā paša gada vasarā Līvzemē iebruka igauņu karaspēks un aplenca Turaidas pili. Apvienotais igauņu karaspēks sastāvēja no daudziem tūkstošiem jātnieku un vairākiem tūkstošiem kājnieku, kas caur Metsepoli un no Rīgas līča augšup pa Gauju ar apmēram 300 kuģiem ieradās Turaidā. Igauņiem neizdevās pirmajā triecienā pili ieņemt un viņi sāka postīt novadu un nodedzināja tuvējos līvu ciemus un baznīcas. No Rīgas ieradās liels krustnešu un līvu karaspēks un piespieda igauņus patverties nocietinātā pakalnā starp Turaidas pili un Gauju. Naktī igauņi mēģināja ar saviem kuģiem izlauzties uz jūru, bet stopnieki no abiem Gaujas krastiem viņu aizbraukšanu aizkavēja un piespieda igauņus pamest savus 300 kuģus un atkāpties pa sauszemi. 1211. gada rudenī Sakalas un Ugaunijas igauņi rīkoja vēl vienu karagājienu uz Tālavas latgaļu zemēm un vērsās pret Rūsiņa un Tālivalža pārvaldītajiem novadiem. Beverīnas pili igauņi nespēja ieņemt un pēc vienas dienas aplenkuma atkāpās. Pēc Beverīnas vecāko lūguma krustneši un Zobenbrāļu ordenis kopā ar letiem un līviem rīkoja vairākus karagājienus pret Sakalas un Ugaunijas iedzīvotājiem. 1211. gada ziemā pēc Livonijas un Igaunijas bīskapu aicinājuma aptuveni 4000 bīskapiem padotie bruņinieki, krustneši un Zobenbrāļu ordeņa brāļi, kā arī apmēram 4000 viņu sabiedrotie kristīto līvu un letu karavīri rīkoja pirmo karagājienu uz Jervas zemi. Pēc karagājiena Igaunijas bīskaps Teoderihs nosūtīja savu priesteri uz Sakalas zemi, kas bija apsolījusi pieņemt kristīgo ticību. Tomēr sakaliešu vadonis Lembits nogalināja priesteri un uzbruka tā brīža krustnešu sabiedrotajai Pleskavas zemei. Pēc šīm karadarbībām igauņi noslēdza separātu mieru ar līviem un letiem.

Zobenbrāļu ordenis vēlējās ordeņa iekarotajos igauņu novados ordinēt no Livonijas bīskapa Alberta neatkarīgu bīskapu, tomēr 1212. gada 25.janvārī Romas pāvests Inocents III paziņoja mestram Folkvīnam, ka pagaidām nevar izpildīt šo Zobenbrāļu ordeņa sūtņa lūgumu. Rezultātā ordenis kavēja Igaunijas bīskapa Teoderiha darbību, prasot tiem piešķirt noteiktu Igaunijas daļu. 1213. gada 31. oktobrī Romas pāvests pārmeta Zobenbrāļu ordenim, ka celdams pili pie pils un pievienodams lauku pie lauka, tas vairo savus īpašumus un ienākumus. Pāvests draudēja atņemt ordenim tā privilēģijas.

1215. gada Romas katoļu baznīcas vadītāju Laterānas koncila laikā pāvests paziņoja, ka atbalstīs "Mātes zemi" (Livoniju) tāpat kā "Dēla zemi" (Palestīnu). Koncila laikā tikusi izdota arī jauna krusta karu bulla pret Livoniju, kas deva pamatu jaunai kampaņai pret igauņu zemēm.

Karadarbība 1215.-1217. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karadarbība atsākās 1214./1215. gada ziemā, kad ap 3000 krustnešu un ap 3000 viņu sabiedroto līvu un letu Tālivalža dēlu vadībā rīkoja karagājienu uz Ridalas un Rotelvikas novadiem, kurus trīs dienas postīja un izlaupīja. Otrs karagājiens tā paša gada pavasarī notika pret Sakalas zemi. Krusta karotāji trīs dienās ieņēma Leoles pili un aizveda gūstā tās vecāko Lembitu. 1215. gada vasarā notika liela jūras kauja Sāmsalas ostā starp tur iesprostoto krustnešu floti un apvienoto igauņu karaspēku. Tā ilga divas nedēļas un tajā piedalījās vairāki tūkstoši sāmsaliešu un citu igauņu cilšu karavīru, kas bija ieradušies no visas Igaunijas gan zirgos, gan kājām, gan gandrīz divsimt sirotājkuģos. 1215. gada vasarā sāmsalieši, ridalieši, sakalieši un ugauņi rīkoja kopēju karagājienu uz Līvzemi un Tālavu. Sāmsalieši ar akmeņiem nosprostoja Daugavas ieteku jūrā pie Daugavgrīvas un mēģināja uz brukt Rīgai. Ridalieši iebruka Metsepoles novadā, bet sakalieši un ugauņi aplenca Autines pili. Trikātā igauņi sagūstīja un nogalināja veco Tālavas letgaļu vadoni Tālivaldi. Letgaļu karaspēks Tālivalža dēlu vadībā kopā ar Zobenbrāļu ordeņa bruņiniekiem no Cēsīm ar deviņiem karapulkiem devās karagājienā un Ugaunijas zemi un nopostīja to līdz Tērbatai tā, ka tur vairs nebija atrodami ne cilvēki, ne pārtika. Tā rezultātā Ugaunijas un Sakalas igauņi aizsūtīja uz Rīgu ziņnešus un lūdza aizmirst visas domstarpības un viņus kristīt, lai viņi iegūtu īsto mieru un vāciešu un letu mūžīgo brālīgo mīlestību.

1215. gada ziemā pēc Rīgas krustnešu aicinājuma Zobenbrāļu ordenis, līvi un leti devās otrajā karagājienā uz Sontaganu. Krusta karotāji deviņas dienas aplenca Sontaganas pili, līdz ridalieši apsolīja pieņemt kristības sakramentu līdz ar visiem kristietības pienākumiem. Pēc nedaudzām atpūtas dienām viņi devās karagājienā uz Sāmsalu, bet ārkārtīgi stingrā sala dēļ nespēja ieņemt sāmsaliešu pili. Pavasarī igauņi kopā ar Polockas kņazu Vladimiru gatavojās atriebības karagājienam, lai atkal nosprostotu Daugavas ieteci jūrā un mēģinātu ieņemt Rīgu. Kņaza Vladimira pēkšņās nāves dēļ šis atbildes karagājiens izjuka. Sāmsalieši palu laikā devās augšup pa Salacas upi un izlaupīja letu ciemus ap Burtnieku ezeru.

Pēc Igaunijas pirmās sadalīšanas starp Igaunijas un Livonijas bīskapiem un Zobenbrāļu ordeni 1216. gada vasarā krustneši devās pirmajā karagājienā uz Hariju, kas tika nopostīta četrās dienās. Tā paša gada ziemā krustneši kopā ar līvu, letu un ugauņu karavīriem devās otrajā karagājienā uz Jervu, kurā tika nopostītas Jervas un Virijas zemes. Pēc tam Jervas vecākie apsolīja pieņemt kristīgo ticību. 1216. gada ziemā Ugaunijas un Tālavas zemēs iebruka Novgorodas un Pleskavas krievu karaspēks, lai piespiestu ugauņus un letus atteikties no Romas katoļu ticības. Pēc krievu aicinājuma tiem piebiedrojās arī sāmsalieši, harjuieši un sakalieši, tādējādi kopējais uzbrucēju skaits pēc Indriķa hronikas datiem pārsniedza 20 000. Krievi nodedzināja Beverīnas pili, bet kaujā pie Otepē 17 dienas nespēja ieņemt pilskalnu, kurā bija nocietinājušies ugauņu un krustnešu garnizons. Palīgā pils aizstāvjiem ieradās ap 3000 krustnešu, zobenbrāļu, līvu un letu, bet trīs dienas ilgā kaujā neviena no pusēm nespēja uzvarēt un salīga mieru. Kaujā krita vairāki vadošie Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki, arī Cēsu Bertolds. Otepē kaujas rezultātā visas līdz tam kristītās Igaunijas zemes atkal atkrita no Romas katoļu ticības un sabiedrojās ar krieviem.

1217. gada 21.septembrī (apustuļa Mateja dienā) netālu no Vīlandes pilskalna Sakalas zemē notika Svētā Matīsa dienas kauja, kurā aptuveni 3000 vācu krustneši Alberta no Lauenburgas vadībā un Zobenbrāļu ordenis kopā ar saviem līvu un letu sabiedrotajiem sakāva aptuveni 6000 vīru stipro apvienoto igauņu karaspēku, ko vadīja Sakalas karavadonis Lembits. Kaujā krita līvu karavadonis Kaupo, igauņu karavadonis Lembits un vairāk nekā 1000 igauņu karavīru. Pēc šīs kaujas Sakalas igauņi atkārtoti pieņēma kristīgo ticību. Nākamajā ziemā pēc atkārtota krustnešu iebrukuma arī Ridalas un Jervas igauņi piekrita pieņemt Romas katoļu ticību.

Sakarā ar domstarpībām ar Zobenbrāļu ordeni 1218. gadā Livonijas bīskaps Alberts kopā ar Igaunijas bīskapu Teoderihu Šlēzvigā lūdza palīdzību Dānijas karalim Valdemāram II Igaunijas iekarošanā.

Ziemeļigaunijas pakļaušana Dānijas varai (1219—1222)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karadarbība atsākās 1219. gada februāra beigās, kad Livonijas bīskaps Alberts organizēja karagājienu uz vēl nekristīto Rēveles novadu Ziemeļigaunijā. Karagājienā piedalījās Zobenbrāļu ordenis, ko vadīja tā mestrs Folkvīns, un Livonijas bīskapijas līvu un letu karaspēks Vesiķa vadībā, kas to nodēvēja par "Auksto" karagājienu.[1] Karaspēku sadalīja līvu, vāciešu un letu vienībās, kas trīs dienas postīja Rēveles zemi, bet neuzbruka galvenajam Lindanises pilskalnam.

1219. gada 23.martā Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs I Barbarosa uzdāvāja Magdeburgas arhibīskapam Albertam visas zemes viņpus Līvzemes, kuras tas pievērstu kristīgajai ticībai un iegūtu impērijai. Ar šo lēmumu nebija mierā Dānijas karalis Valdemārs II, kas pieteica savas pretenzijas ne tikai uz visām Igaunijas zemēm, bet arī uz Livonijas bīskapiju. Tādēļ 1219. gada jūnijā Dānijas karalis Valdemārs II kopā ar vēlāko Rīgenes vendu ķēniņu Viclavu I, Lundas arhibīskapu Andreasu un Igaunijas bīskapu Teoderihu devās karagājienā uz Rēveli. Pēc vienošanās ar igauņu vecākajiem viņi tagadējā Tallinas Domkalnā vecās igauņu Lindanises pils vietā sāka celt jaunu pili, kas vēlāk tika dēvēta par "dāņu pili". Pēc rēveliešu kristīšanas izcēlās militārs konflikts, kurā igauņi nogalināja bīskapu Teoderihu un piespieda dāņu karaspēku atkāpties no pilskalna. Tomēr Viclava karavīri spēja panākt lūzumu kaujas gaitā un krustneši guva uzvaru. Kaujā krita vairāk nekā 1000 igauņu karavīru. Jaunajā cietoksnī tika atstāts dāņu garnizons un bīskapi, kas ķērās pie Rēveles novada kristīšanas Lundas arhibīskaps nogalinātā Igaunijas bīskapa vietā iecēla savu kapelānu Vescelīnu, kas kļuva par pirmo dāņiem padoto Tallinas bīskapu.[2]

1219. gada rudenī Zobenbrāļu ordeņa Cēsu komtura Rūdolfa vadībā līvu, letu un sakaliešu karavīri devās Karagājieni uz Jervu un Viruzemi. Krustneši postīja Jervas zemi līdz tās vecākie apsolīja pieņemt Romas katoļu ticību un apsolīja palīdzību jaunā karagājienā pret Viruzemi. Tūlīt pēc tam krustneši kopā ar letiem, līviem, sakaliešiem, ugauņiem un jerviešiem devās jaunā karagājienā uz Viruzemi, kurā cīnījās piecas dienās, izpostīja piecus tās novadus un nogalināja daudzus tūkstošus tās iedzīvotāju. Pēc tam Viru vecākie apsolīja pieņemt kristīgo ticību un devās ar dāvanām krustnešiem līdzi uz Rīgu, kur tika iesvētīti. 1219. gada 28. oktobrī Romas pāvests Honorijs III izdeva bullu Cum a nobis petitur, kurā ņēma Romas pāvesta sevišķā aizsardzībā Livonijas baznīcu un apstiprināja Livonijas bīskapa Alberta tiesības uz jauniegūtajām Sēlijas, Igaunijas un Zemgales zemēm, tomēr aizrādīja bīskapam Albertam, ka vēl ir par agru dibināt Rīgā jaunu baznīcas metropoli — Rīgas arhibīskapiju.

1220. gada vasarā arī Zviedrijas karalis Jūhans I Sverkersons kopā ar Austrumgotlandes jarlu Kārli un Linčēpingas bīskapu Kārli devās karagājienā uz Igauniju. Karagājiena mērķis bija kristīt Rietumigaunijas novadus un iegūt virskundzību pār tām par spīti Livonijas bīskapa Alberta centieniem pakļaut šīs zemes sava brāļa Hermaņa vadītajai Igaunijas bīskapijai. Viņš apmetās Lihulas pilskalnā un pārraudzīja Ridalas novada kristīšanu, baznīcu celšanu un vadīja sarunas ar Rēveles dāņiem un Rīgas vāciešiem. Pēc zviedru karaļa aizbraukšanas 1220.gada 8.augusta rītā Lihulas pilskalnam uzbruka sāmsaliešu karaspēks, kas aplenca un nodedzināja pili, nonāvējot ap 500 zviedru, ieskaitot jārlu Kārli un Linčēpingas bīskapu Kārli. Pēc šis uzvaras sāmsaliešu un Ziemeļigaunijas zemju vecākie 1221. gada aprīlī aplenca Tallinas cietoksni, bet divas nedēļas nespēja to ieņemt. Pēc dāņu papildspēku ierašanās sāmsalieši atkāpās no pilskalna.

1222. gada vasarā Dānijas karalis Valdemārs II rīkoja karagājienu pret Sāmsalu, kura laikā salā tika uzcelta mūra pils, kas visticamāk atradās tagadējās Kuresāres pils vietā. Jaunajā pilī pie Dānijas karaļa no viņam piešķirtās Līvzemes ieradās bīskaps Alberts, Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns un līvu vecākie. Sarunu gaitā viņi panāca to, ka karalis bīskapam Albertam atdeva Līvzemi, turpretī Sakalas un Ugaunijas zemē viņš karaļa tiesības piešķīra Zobenbrāļu ordeņa brāļiem, bet garīgās tiesības Rīgas bīskapam.[3] Pēc Dānijas karaļa un Livonijas delegācijas aizbraukšanas sāmsalieši kopā ar ridaliešiem aplenca dāņu mūra pili un piecas dienas bombardēja ar 17 akmeņu metamajām mašīnām paterellām. Pils aizstāvji padevās un atgriezās pie dāņiem Rēvelē. Sāmsalieši paturēja septiņus dāņus un Rīgas bīskapa brāli Teoderihu par ķīlniekiem miera apstiprināšanai. Sāmsaliešu uzvaras rezultātā visā Igaunijā sākās sacelšanās pret krustnešiem.

Igauņu sacelšanās apspiešana un Sāmsalas pakļaušana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1223. gada 29. janvārī sākās Sakalas, Jervas un Ugaunijas igauņu sacelšanās. Vīlandes pilī dzīvojošie sakalieši nogalināja Zobenbrāļu ordeņa brāļus, tirgotājus un priesterus, ieskaitot Vīlandes fogtu Maurīciju. Pēc tam nemiernieki devās uz Jervas zemi un nogalināja Jervas fogtu Hebi. Ugauņi savukārt nogalināja Tērbatas fogtu Johanesu.[4] Sacelšanās dalībnieki atteicās no kristīgās ticības un veica senus attīrīšanās rituālus. Viņi noslēdza mieru ar Novgorodas un Pleskavas krieviem un uzaicināja to garnizonus apmesties Sakalas un Ugaunijas pilīs.

Vienlaikus Sāmsalas un Ziemeļigaunijas zemju karavīri mēģināja padzīt dāņu krustnešus no Tallinas. Uzbrukums notika 1223. gada sākumā un turpinājās ilgāku laiku. Vācu un dāņu krustnešiem izdevās izlauzties no aplenktā cietokšņa un piespieda igauņus atkāpties no Tallinas pilskalna.[5]

Letgaļu karaspēks Ramekas un Varigerba vadībā devās karagājienā pret Ugauniju. Pēc tam līdzīgu karagājienu uz Ugauniju veica arī Zobenbrāļu ordeņa karaspēks. Ugauņi atriebjoties iebruka Tālavā.[6]

Lai panāktu savstarpējo izlīgumu, Livonijas bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis atkārtoti vienojās par pakļauto Igaunijas zemju sadali. Tikai pēc tam viņi spēja noorganizēt vienotu karagājienu uz Sakalu, kurā piedalījās Zobenbrāļu ordenis un bīskapam padotie krustneši, leti un līvi. Krusta karotāji aplenca Sakalas galveno pilskalnu Vīlandē, bet nespēja to ieņemt. Tad viņi izpostīja Sakalas zemi un devās uz pili, kas atradās pie Navesti upes un trīs dienas cīnījās kaujā pret sakaliešiem, citi devās tālāk un izpostīja arī Nurmegundes novadu.[7]

1223. gada martā sakaliešu un ugauņu karaspēki kopā ar krievu garnizoniem devās atriebības karagājienā uz letu un līvu zemēm. Viņi izpostīja Imeras, Trikātas, Rozulas, Metsepoles un Turaidas novadus un nodedzināja visus šo letu un līvu novadu ciemus un katoļu baznīcas.[8] iebrucēji sapulcējās Lēdurgas ciemā un devās ar kara laupījumu mājup, tomēr viņus panāca letu karavadonis Ramēķis un kaujā nogalināja Vīlandes krievu garnizona vadoni Varemāru. Arī krustneši nolēma no Rīgas doties vajāt igauņu iebrucējus. Viņiem piebiedrojās Zobenbrāļu ordeņa brāļi no Siguldas un Cēsīm un liels skaits līvu un letu karavīru. Pa Gaujas labā krasta ceļu viņi panāca igauņu karaspēku pie Imeras tilta (pāri Jumaras upei) un smagā kaujā uzvarēja tos. 1223. gada vasarā arī Sēlijas bīskaps Bernharda organizēja atkārtotu karagājienu uz Sakalu. Karagājienā piedalījās ap 8000 karavīru — bīskapu vasaļi, krustneši, tirgotāji un Zobenbrāļu ordenis ar līvu un letu karavīriem. Krusta karotāji atkārtoti ar aplenkuma mašīnām uzbruka Vīlandes pilij un tikai pēc 15 dienu cīņām (1.-15. augustā) igauņi padevās. Krustneši nogalināja pilī esošos krievus. Tad viņi uzbruka Sakalas zemes pilij pie Navesti upes, kuras aizstāvji tūlīt padevās, lai izvairītos no Vīlandes aizstāvju likteņa.[9]

Pēc uzvaras Sakalā 1224. gada janvārī Rīgas krustneši, Zobenbrāļu ordenis, līvi un leti devās jaunā karagājienā uz Ziemeļigauniju. Sākumā karagājiens bija iecerēts pret Tērbatas pili, kur krievi bija nozīmējuši bijušo Kokneses ķēniņu Vjačko par vietvaldi, tomēr bāzes nometnē pie Burtnieku ezera tika izlemts vispirms doties uz Ziemeļigauniju palīgā dāņiem. Karagājiens virzījās uz Harijas zemi, kur divas nedēļas ar aplenkuma mašīnām centās ieņemt Lohu pili. Pils aizstāvji padevās, kad uzbrucēji parakās zem aizsarggrāvja sienas. Tika ieņemtas arī trīs mazākas Harijas pilis un pēc tam karaspēks sāka postīt Jervas zemi. Pēc jerviešu un viruiešu lūguma tika atjaunots miera līgums ar viņiem.[10]

Tikai pēc šiem panākumiem bīskaps Alberts izlēma vadīt karagājienu pret sacēlušos igauņu galveno cietoksni — Tērbatas pili Ugaunijā. Izšķirošā Tērbatas kauja sākās 1224. gada 15. augustā starp pils aizstāvjiem no Igaunijas un Līvzemes kņaza Vjačko vadībā un krustnešiem bīskapa Alberta vadībā. Pils aplenkums ilga daudz dienu, aplencēji un aizstāvji izmantoja tiem laikiem modernu kaujas tehniku. Pils tomēr tika ieņemta un nodedzināta, nogalināti ap 1000 pils aizstāvju, krita arī kņazs Vjačko un visa viņa 200 vīru stiprā karadraudze. Palīgā pils aizstāvjiem Pleskavā ieradās Novgorodas karaspēks, taču, uzzinot, ka pils ieņemta, Ugaunijas teritorijā neiegāja.[11]

Visbeidzot 1227.gada ziemā Romas pāvesta legāta Modenas Vilhelma vadībā notika karagājiens uz Sāmsalu, kurā piedalījās gandrīz 20 000 karavīru — bīskapa Alberta vasaļi, līvi, leti un kristītie igauņi, Zemgales bīskaps Lamberts un Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns ar saviem brāļiem un krustnešiem. Pa aizsalušo jūras šaurumu viņi nonāca Muhu salā un 29. janvārī sāka Muhu salas pils aplenkumu, kas ilga vairāk nekā sešas dienas. Sākumā pils aizstāvji piedāvāja slēgt mieru, no kā krustneši atteicās. Viņi uzstādīja aplenkuma mašīnas, ar paterellām svieda pilī akmeņus pret ienaidnieku paterellām un pagatavoja "cūku", zem kuras rakās zem pils, līdz viņi nokļuva līdz vaļņa vidum. Tad viņi atvilka cūku atpakaļ un tās vietā nolika stipru koka torni, kurā uzkāpa stipri bruņoti vīri un stopnieki, kas savas bultas, pīķus un šķēpus raidīja pret sāmsaliešiem aizsargsienā. Beidzot viņiem izdevās pili iekarot un pilnīgi nopostīt. Tad viņu devās pret stipro Valjalas pili Sāmsalas vidienē. pils aizstāvji, baidoties par aplenkto cilvēku likteni, nolēma padoties un piekrist kristīties. Pēc tam tika kristīti arī visi pārējie Sāmsalas iedzīvotāji.[12]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Indriķa hronika XXII. 9.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 20. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 17. jūlijā.
  2. «Indriķa hronika XXIII. 2.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 18. maijā. Skatīts: 2010. gada 17. jūlijā.
  3. «Indriķa hronika XXVI 2.-4.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. maijā. Skatīts: 2010. gada 17. jūlijā.
  4. «Indriķa hronika XXVI. 5.-10.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. maijā. Skatīts: 2010. gada 17. jūlijā.
  5. «Indriķa hronika XXVI. 11.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 14. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 17. jūlijā.
  6. «Indriķa hronika XXVI. 12.-13.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. maijā. Skatīts: 2010. gada 17. jūlijā.
  7. «Indriķa hronika XXVI. 13.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. maijā. Skatīts: 2010. gada 17. jūlijā.
  8. «Indriķa hronika XXVII. 1.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 20. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 17. jūlijā.
  9. «Indriķa hronika XXVII. 2.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 20. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 17. jūlijā.
  10. «Indriķa hronika XXVII. 6.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 20. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 17. jūlijā.
  11. «Indriķa hronika XXVIII. 1.-6.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 26. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 17. jūlijā.
  12. «Indriķa hronika XXX 1.-5.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 18. decembrī. Skatīts: 2010. gada 17. jūlijā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari. Rīga 2002 (nodaļa "Latgaļi un lībji dodas krustakarā")

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]