Rēzeknes vēsture

Rēzeknes pilsdrupas pilskalnā.

10. gadsimtā Rēzeknes upes krastus apdzīvoja latgaļi. Attēlā pēc Kivtu kapulauka (netālu no Rēzeknes - Cirma ezera ziemeļu krastā) izrakumos atrastajiem materiāliem rekonstruētie tautastērpi

Rēzeknes vēsture rakstos ir izsekojama līdz 1285. gadam, kad Livonijas ordenis bijušajā Jersikas ķēniņvalsts pilskalnā uzcēla Rozitenes (Rositten) mūra pili, kas gandrīz 300 gadus bija ordeņa fogtejas centrs pie Novgorodas valsts, vēlāk Krievijas caristes robežām. Pilsētas tiesības ieguva 1773. gadā. 1836. gadā caur Rēzekni izbūvēja Pēterburgas—Varšavas šoseju, bet 1860. gadā Pēterburgas—Varšavas dzelzceļa līniju. 1917. gada 9.-10. maijā Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress, kas lēma par Latgales atkalapvienošanu ar citiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Pēc Rīgas zaudēšanas 1919. gada 22. maijā Rēzekne kādu laiku bija LSPR galvaspilsēta. Rēzeknes atbrīvošanas operācijas rezultātā 1920. gadā Rēzekne kļuva par Latvijas Republikas Latgales kultūras un izglītības centru. Otrā pasaules kara laikā 1944. gada jūlijā Rēzekni gandrīz pilnībā nopostīja, pēc tam atjaunoja kā Latgales rūpniecības centru.

Nosaukuma izmaiņas

Rēzeknes vārds mainījies valdošās varas un tās oficiālās valodas ietekmē. 1285. gadā tai bija vāciskais nosaukums - Rositten, 16. gadsimta vidū tas mainījies uz polisko - Rositza, bet 18. un 19. gadsimtā pilsētas nosaukums bija Режица. Tai ir arī latgaliskais nosaukums Rēzne, kuru gan latgaliešu sarunvalodā bieži neizmanto.

Tā vietvārds mainījies laika gaitā:

• 1285 – Rositen
• 1324 – castrum Rositen
• 1366 – hus Rosyten
• 1464 – Rositten
• 1465 – Roitische becke
• 1478 – Rusieteschen beke
• 1483 – Rossiten
• 1581 – Rositza
• XVII – XIX gadsimtos – Резница , Резица , Режица; poliski – Rzezyca.
• 1918 - Rēzekne

Jersikas ķēniņvalsts sastāvā

Rēzeknes pilskalns 2000 m² platībā bija apdzīvots kopš latgaļu cilšu ienākšanas šajā novadā, apmēram 10. gadsimtā. Arheoloģiskajos izrakumos 1980.—1981. gadā tika izpētīta 300 m² liela pilskalna platība (Ē. Mugurēvičs) un atklāts, ka 10.—11. gadsimtā latgaļu pilskalnu apdzīvojusi karadraudze kopā ar tirgotājiem un amatniekiem. Pirms vācu krustnešu iebrukuma pašreizējā Rēzeknes teritorija bija Jersikas valsts daļa, ko Novgorodas hronikās dēvēja par Lotigolu. 1209. gada rudenī pēc militāra uzbrukuma Jersikas ķēniņu Visvaldi piespieda kļūt par bīskapa Alberta vasali, par ķīlu izmantojot viņa sagūstīto sievu, trīs daļas no Jersikas valsts, ieskaitot Rēzekni, Visvaldis saņēma atpakaļ par feodālu lēni, bet pārējā daļa palika bīskapa rīcībā. Vēlāk, 1224. gadā Jersikas Visvaldis "lūdza" atdot Livonijas bīskapam savas atlikušās karaļvalsts pusi, ko bīskaps Alberts izlēņoja tālāk Ikšķiles bruņiniekam Konrādam. Dzimtas leģenda vēsta, ka Ikšķiles Konrāds apprecējis Visvalža meitu.

Livonijas Konfederācijas sastāvā

Rēzekne 18. gadsimta sākumā. Zviedrijas Valsts arhīvs

1239. gada 19. aprīlī Rīgas bīskaps Nikolajs ar savu domkapitula un vasaļu piekrišanu dāvināja Livonijas ordenim jau mirušā Jersikas ķēniņa daļas pusi līdz ar visiem lauku piederumiem, tiesībām un desmito tiesu, bet ar nosacījumu, ka ordenis uzņemsies segt mūra piļu uzturēšanas un mantinieku lēņa tiesību izpirkšanas izdevumu divas trešdaļas; ja kāds no mantiniekiem nomirtu pirms šāda izlīguma, tad viņa mantojuma puse pienāktos Livonijas ordenim, bet otra puse Livonijas bīskapam; ja kāds no mantiniekiem vēlētos saņemt savu tiesu pašā pilī vai tās lauku piederumos, tad bīskaps solījās novietot viņu savā daļā, neapgrūtinot ordeni. 1285. gadā, balstoties uz 1239. gada līgumu, Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms Šurborgs Rēzeknes pilskalnā uzcēla cietoksni, kas sastāvēja no divstāvu mūra pils un akmens mūriem ar trīsstāvu torņiem. Rakstos minētais pils nosaukums bija "Rositten". No 13. līdz 16. gadsimtam Rēzeknes pils bija Livonijas ordeņa Rēzeknes fogtejas centrs, kas aptvēra tagadējos Rēzeknes un Ludzas rajonus. Pilī pastāvīgi uzturējās karaspēka garnizons, ko veidoja fogts ar ordeņa brāļiem un kalpotājiem. Kara laikā tika mobilizēts arī vietējo iedzīvotāju karaspēks.

1324. gada novembrī Rēzeknes fogtejas teritoriju (latīņu: territorium dictum Rositen) nopostīja Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina karaspēks. 1481. gadā Pleskavas karaspēks ar sabiedrotajiem uzbruka Rēzeknes pilij. 1558. gadā, nolūkā aizņemties naudu karam ar Krieviju, Livonijas ordenis ieķīlāja Rēzeknes fogteju Polijas-Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam.

Polijas—Lietuvas ūnijas sastāvā

Rēzeknes fogta pils drupas 1797. gadā (no J. K. Broces kolekcijas).

No 1582. gada Rēzekne bija Livonijas hercogiste sastāvā, kas bija Polijas — Lietuvas kopvalsts daļa. 1575. gadā ciematā pie Rēzeknes pils bija ap 500 iedzīvotāju. 1577.-1579. gadā Livonijas kara laikā Krievijas cars Jānis Briesmīgais ieņēma pili, izpostīja Rēzekni un aizveda gūstā daudzus tās iedzīvotājus. 1601., 1625.-1626. un 1656.-1660. gadā Rēzeknes pili ieņēma zviedru karaspēks. 1654.-1656. gadā Rēzekni iekaroja Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs. 1660. gadā pēc Olivas miera līguma zviedri atstāja Rēzekni, kas palika Rēzeknes stārastijas centrs Inflantijas vaivadijas sastāvā.

Krievijas Impērijas sastāvā

Lielā Ludzas iela ar katoļu katedrāles torņiem tālumā 19./20. gadsimta mijā.

1772. gadā pēc Polijas pirmās dalīšanas Rēzekne kļuva par Krievijas Impērijas daļu, un sākotnēji bija Pleskavas guberņas Daugavas provinces sastāvā. 1773. gadā tai tika piešķirtas apriņķa pilsētas tiesības. 1777. gadā tā nokļuva Polockas guberņas sastāvā un 1778. gadā Krievijas imperatore Katrīna II Lielā apstiprināja pilsētas ģerboni un ģenerālplānu, ko dzīvē īstenot tomēr neizdevās. 1802. gadā Rēzekne kļuva par Vitebskas guberņas Rēzeknes apriņķa centru. Pēc 1836. gada Rēzeknes attīstību būtiski ietekmēja šosejas Sanktpēterburga — Varšava būvniecība, bet vēlāk - 1860. gadā arī dzelzceļa līnijas Sanktpēterburga-Varšava būvniecība un 1904. gadā dzelzceļa līnijas Ventspils—Maskava būvniecība. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem Rēzeknē dzīvoja 10 795 iedzīvotāju. Šajā laikā, pēc iedzīvotāju skaita, Rēzekne bija piektā lielākā pilsēta Latvijas teritorijā. Pirmā pasaules kara priekšvakarā iedzīvotāju skaits sasniedza 23 tūkstošus, pilsētā bija ap 400 veikaliņu un amatnieku tirgotavu. Iedzīvotāju skaits laika posmā no 1897. - 1914. gadam Rēzeknē pieauga 2,1 reizes, kas bija viens no straujākajiem iedzīvotāju skaita pieaugumiem Latvijas teritorijā (straujāks pieaugums starp lielajām pilsētām bija tikai Ventspilij).

Pirmais pasaules karš un brīvības cīņas

Latgolas Tautas pils (1936).

1917. gada aprīlī Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress, kurā tika nolemts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem. 1917. gada novembrī Latgalē nodibinājās padomju vara.

1918. gada februārī Latgali ieņēma Vācijas Impērijas armija.

Pēc Novembra revolūcijas Vācijā tika anulēts Brestļitovskas miera līgums un 1918. gada novembra beigās Rēzeknē ieradās boļševiku delegācija trīs vīru sastāvā, kas ar vācu zaldātu padomi vienojās, ka Vācijas armijai līdz 29. novembrim ir jāatstāj Rēzekne un jāatbrīvo visi politieslodzītie.

Pēc Rīgas zaudēšanas uz Rēzekni 1919. gada jūlijā pārvietojās LSPR valdība un līdz 1920. gada janvārim tā bija Padomju Latvijas valdības mītne. 1920. gada 21. janvārī Rēzekni atbrīvoja Latvijas armija un tā kļuva par apriņķa pilsētu.

Latvijas Republikas sastāvā

Latgales iela 1927. gadā.

Rēzeknes skats (1936).

Rēzeknes pilsētas plāns (1936).

1917. gada 9.-10. maijā Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress, kas notika Rēzeknes Tirdzniecības skolā, ēkā, kur mūsdienās atrodas J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskola. Tajā tika apspriesta Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšana no Vitebskas guberņas un to pievienošana Vidzemes un Kurzemes guberņu latviešu apdzīvotajai teritorijai. Debates vainagojās ar to, ka Latgale tika apvienota ar pārējo Latviju. Pēc Pirmā pasaules kara un brīvības cīņām, 1920. gada 11. augustā Padomju Krievija Rīgas miera līgumā ar Latviju atteicās no pretenzijām uz Latgales teritoriju. Rēzekne kļuva par Latgales novada kultūras centru.

1935. gadā no 13 139 Rēzeknes iedzīvotājiem latvieši bija 5775 (44,0%), žīdi 3342 (25,4%), krievi 2602 (19,8%), poļi 909 (6,9%), baltkrievi 360 (2,7%), vācieši 68 (0,5%).

Tajā laikā darbojās Rēzeknes valsts ģimnāzija un Rēzeknes valsts komercskola Dārzu ielā 62, Rēzeknes valsts skolotāju institūts un tā pamatskola Atbrīvošanas alejā 71, Rēzeknes valsts tehnikums un Rēzeknes valsts arodskola Rūdolfa Blaumaņa ielā 6/8, Rēzeknes Valsts krievu ģimnāzija Atbrīvošanas alejā 49, Rēzeknes valsts poļu ģimnāzija Pulkveža Kalpaka ielā 25, Rēzeknes valsts žīdu ģimnāzija Ugunsdzēsēju ielā 1, Rēzeknes valsts krievu pedagoģiskais institūts Atbrīvošanas alejā 49, pilsētas 1. pamatskola 15. maija ielā 82, 2. pilsētas pamatskola Atbrīvošanas alejā 36, pilsētas 6 gadīgā krievu pamatskola Atbrīvošanas alejā 52, pilsētas 4 gadīgā krievu pamatskola Bukmuižas ielā 36a, pilsētas poļu pamatskola Atbrīvošanas alejā 51, pilsētas 1. žīdu pamatskola Kuldīgas ielā 17, pilsētas 2. žīdu pamatskola Atbrīvošanas alejā 7< Latgales tautas universitāte un Rēzeknes tautas konservatorija Dārzu ielā 62. Latvijas sarkanā krusta slimnīca atradās 18. novembra ielā 41.

1939. gadā iedzīvotāju skaits pilsētā sasniedza 13,3 tūkstošus. Rēzeknieši galvenokārt strādāja nelielos rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumos, kā arī dzelzceļa transporta jomā.

Otrajā pasaules karā

Skats no Rēzeknes Jēzus Sirds katoļu baznīcas uz sagrauto Latgales ielu un tirgus laukumu (1944. gada vasara).

Bēgļi no Rēzeknes Otrā pasaules kara beigās.

Otrā pasaules kara laikā 1940. gada 17. jūnijā Rēzekni ieņēma Sarkanā armija, 1941. gada 4. jūlijā Vērmahts, bet 1944. gada 27. jūlijā atkal Sarkanā armija. Rēzekne bija viena no divām (otra bija Jelgava) karā visnopostītākajām Latvijas pilsētām. Sarkanās armijas uzbrukuma laikā Otrajā pasaules karā 1944. gada 6.–7. aprīlī PSRS kara aviācija iznīcināja apmēram 65­% no visām pilsētas ēkām, turklāt īpaši smagus postījumus piedzīvoja dzīvojamie rajoni, tajā skaitā tika sagrautas sabiedriskās ēkas, piemēram, pilsētas valdes ēka, kultūras nams, pasts, Rēzeknes skolotāju institūts, Rēzeknes slimnīca u.c. Kara postījumos nodega veseli kvartāli, kuros dominēja koka privātmājas. Tika sagrauti visi tilti pāri Rēzeknes upei. Taču karu pārcieta visas četras Rēzeknes mūra baznīcas. Tika nopostīti gandrīz visi tilti, dzelzceļa stacija Rēzekne I, Rēzeknes komercskolas ēka u.c. celtnes. Mūsdienās saglabājušās tikai dažas ēkas Latgales ielā, kas ir pārcietušas karu.

Latvijas PSR sastāvā

Rēzeknē, līdzīgi kā Jelgavā (abas pilsētas bija Sarkanās armijas aviācijas uzlidojumos visvairāk izpostītās) iedzīvotāju skaits pēc kara pieauga visstraujāk - 2,1 reizes, galvenokārt pateicoties ievestajiem viesstrādniekiem no padomju republikām. Tika mākslīgi forsēta lielu rūpniecības uzņēmumu celtniecība. Pēc Otrā pasaules kara beigām Rēzekne sāka veidoties par nozīmīgu reģiona rūpniecības centru. 1957. gadā uzbūvēts "Rēzeknes Piena Konservu kombināts", 1962. gadā — "Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīca", 1971. gadā — "Rēzeknes elektrobūvinstrumentu rūpnīca" (REBIR). Nepieciešamais darbaspēks pilsētā tika ievests no citām PSRS republikām. Tādējādi mainījās arī pilsētas etniskais sastāvs. Holokausta dēļ bija samazinājies ebreju skaits, bet krietni palielinājies krievu, baltkrievu un ukraiņu skaits. No 1950. līdz 1970. gadiem uzcēla lielāko daļu no Rēzeknes daudzdzīvokļu namiem. Pilnībā no jauna uzbūvēja pilsētas Ziemeļu rajonu un būtiski izmainījās pašreizējais pilsētas centrs.

Atjaunotās Latvijas sastāvā

Līdz ar PSRS sabrukumu smagi cieta Rēzeknes rūpniecība, jo saražoto produkciju vairs nevarēja pārdot kādreizējiem patērētājiem. Visu vēl vairāk pastiprināja Krievijas ekonomikas krīze. Uzņēmumiem neveiksmīgas privatizācijas rezultātā tie nespēja rast risinājumu, lai turpinātu savu darbību. Līdz ar to pilsētas lielākie rūpniecības uzņēmumi piedzīvoja maksātnespēju un ražošana tika pārtraukta, savukārt ražošanas iekārtas pārdotas. 2001. gadā savu darbību pārtrauca Rēzeknes Piena Konservu kombināts, Rēzeknes Slaukšanas iekārtu rūpnīca savu darbību samazināja līdz minimāliem apmēriem. Tā kā šajos uzņēmumos tika nodarbināts liels skaits pilsētas iedzīvotāju, kuri Padomju varas gados kā darbaspēks bija ievesti no citām PSRS republikām, nespējot atrast jaunu darbu, tie izbrauca no Latvijas uz savu etnisko dzimteni. Valstī pastāvošā ekonomiskā situācija bija cēlonis tam, ka deviņdesmito gadu vidū dzimstība bija kritiskā līmenī. Tas viss kopā ar pieminēto emigrāciju lika iedzīvotāju skaitam samazināties. Iedzīvotāju dabiskā pieauguma bilance ir negatīva arī vēl šodien. Vislielākais iedzīvotāju skaits Rēzeknē bija 1991. gadā, sasniedzot 43032. Ekonomiskā situācija pilsētā sāka uzlaboties vien 21. gadsimta sākumā. Rūpniecībā nozīmīgu attīstību piedzīvotja Rēzeknes Gaļas kombināts, tika dibināti jauni ārzemju metālapstrādes uzņēmumi (SIA LEAX Rēzekne, SIA Rigamet). Ekonomiski sarežģīto situāciju izturēja uzņēmums AS REBIR, kas gan pēc 2008. gada lielu daļu ražošanas pārcēla uz Ķīnu. Rēzeknē veiksmīgi darbojas AS Rēzeknes dzirnavnieks, alus darītava Rēzeknis Bryvers. Pēc iestāšanās Eiropas savienībā, apgūstot kohēzijas fondus, notika pilsētas labiekārtošanas darbi, galvenokārt ielu remontdarbi. Vērienīgākie būvdarbi pilsētā notika pēc 2009. gada, kad tika uzbūvēti divi jauni tilti pāri Rēzeknes upei, rekonstruētas galvenās ielas, upes malas, pilsētas centra parki, būvētas jaunas ielas (piemēram, Krišjāņa Valdemāra ielas līkumainais posms gar upi) un sabiedriskās ēkas. Nozīmīgākās no tām - Rēzeknes koncertzāle - "Gors" un radošo pakalpojumu centrs - "Zeimuļs".

Ārējās saites

• Rēzekne vēstures fotogrāfijās