Dzimis 1871. gada 13. oktobrīDruvienas pagastaPrēdeļu saimnieka mājās. Viņa bērnība bija vecāku pasargāta no grūtībām, taču tā rezultātā zēnam neizveidojās pietiekami stingrs raksturs mācībās — viņš nepabeidza aizsāktās studijas ne Drēzdenes konservatorijā, ne Rīgas Politehnikumā.[1]
Mācījās Druvienas pagastskolā (1881—1885), Liezēres draudzes skolā (1885—1887), Cēsu pilsētas skolā (1888—1889) un Rīgas Politehniskā institūta priekšskolā (1889—1892). 1888. gadā iznāca viņa pirmais stāsts "Purvaiņos" laikrakstā "Dienas Lapa". 1893. gadā Poruks devās uz Vāciju un studēja Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā (1893—1894). 1894. gadā Poruks izdeva savu pirmo grāmatu Die Religion der Zukunft ("Nākotnes reliģija") vācu valodā. Studijas Vācijā pārtrauca nepietiekamo naudas līdzekļu dēļ un atgiezās Latvijā.[2]
Pēc atgriešanās Latvijā J. Poruks iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, kur studēja ķīmiju (1897—1899) un komerczinātnes (1901—1905). Iestājās latviešu studentu korporācijāSelonija. Strādāja laikrakstā "Mājas Viesis" un žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts". Šajā laikā tapuši gandrīz visi viņa darbi. 1902. gadā apprecējies ar Ernestīne Pētersoni (1875, Cēsis – 1956, Rīga). 1902. 1903. gada 21. aprīlī viņiem piedzima meita Karmena Tatjana (mirusi 1954. gada oktobrī Grieķijā), kura vēlāk apprecējās ar grieķi Spiridonu Valavanidesu, viņu ģimenē bija dēls Jānis (dzimis 1928. gadā).[3]
Savus darbus Poruks parakstījis ar vairākiem pseidonīmiem, tai skaitā "Nemo", "Adagio", "Parsifals".
Pēc 1905. gada vairākkārt ārstējās psihiatrisko slimību klīnikās Rīgā, Strenčos un Tērbatā. 1909.—1910. gadā dzīvoja Burtnieku namā Vecmīlgrāvī. Miris 1911. gada 25. jūnijāTērbatas Universitātes profesora Vladimira Čiža vadītajā nervu klīnikā. Apbedīts Cēsu Lauciņu kapos, 1924. gadā viņa mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Meža kapos.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jānis Poruks.
