Latīņu raksts

Latīņu raksts
Tips	alfabēts
Valodas	Lielākās daļa Eiropas, Amerikas, Austrālijas un Okeānijas valodu, daļā Āfrikas un Āzijas; oficiāla rakstība 132 valstīs
Laika periods	no 700. gadiem p.m.ē.
Raksta virziens	no kreisās uz labo
Izcelsmes; rakstība	Ēģiptiešu hieroglifi; → Protosīnājas raksts; → Feniķiešu alfabēts; → Grieķu alfabēts; → Senitāļu rakstības; → Latīņu raksts
Atvasinātās; sistēmas	IPA, čiroku, dezeretas, okašku u.c. alfabēti
Radniecīgās; sistēmas	armēņu alfabēts, glagolica, gruzīnu alfabēts, kirilica, koptu alfabēts, rūnu raksts
Unicode rangs	Latin
ISO 15924	Latn (215)
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Latīņu raksts ir fonogrāfiska vokāliski konsonantiska rakstība.^[1] Izveidojusies ap 7.—6. gadsimtu p.m.ē. no etrusku lietotajām no grieķiem aizgūtajām senitāļu rakstībām. Lietots Senajā Romā latīņu valodas pierakstam un izplatījies līdz ar Romas Impēriju, kļūstot par pamatu lielākajai daļai Eiropas valodu rakstību.^[2] Latīņu raksts ir visplašāk lietotā rakstu sistēma pasaulē (ap 39% pasaules iedzīvotāju); to izmanto lielākā daļa starptautisko organizāciju. Sākotnēji latīņu valodas alfabēts dažādos laikos iekļāvis 21—24 burtus, ISO bāzes latīņu alfabēts iekļauj 26 burtus (katrs majuskuļu un minuskuļu formās), bet Unikodā iekļauta 1481 latīņu raksta grafēma (2021).

Nosaukums

Latviešu valodā latīņu raksts bieži tiek dēvēts vienkārši par latīņu alfabētu, šajā nozīmē iekļaujot gan klasisko latīņu valodas alfabētu, gan arī standartizēto ISO bāzes latīņu alfabētu, gan arī jebkuru no modificētajām un paplašinātajām konkrētām valodām pielāgotajām latīņu raksta variācijām.

Starptautiski latīņu raksts bieži tiek dēvēts arī par romiešu rakstu, atsaucoties uz izcelsmes vietu Seno Romu; no šī nosaukuma tiek atvasināts termins romanizācija — citu (nelatīnisko) rakstu sistēmu transliterēšana latīņalfabētiskā vidē.

ISO bāzes latīņu alfabēts

Starptautiskā standartizācijas organizācijas bāzes latīņu alfabēts ir starptautisks standarts (sākot no ISO/IEC 646) latīņu raksta alfabētam, kas iekļauj 26 grafēmas (burtus) to majuskuļu (lielo burtu) un minuskuļu (mazo burtu) formā. Pirmoreiz pieņemts 1967. gadā. Standarta 26 burtu formā, bez iekļautiem papildburtiem vai diakritiskām zīmēm, tas tiek lietots tikai angļu, indonēziešu un malajiešu valodu alfabētiem.

ISO bāzes latīņu alfabēts
Majuskuļi	A	B	C	D	E	F	G	H	I	J	K	L	M	N	O	P	Q	R	S	T	U	V	W	X	Y	Z
Minuskuļi	a	b	c	d	e	f	g	h	i	j	k	l	m	n	o	p	q	r	s	t	u	v	w	x	y	z

Vēsture

Tiek uzskatīts, ka latīņu raksts izveidojies 7. gadsimtā pirms mūsu ēras no etrusku alfabēta, kurš savukārt aizgūts no Itālijas pussalas dienviddaļā pastāvējušās Kūmas kolonijas grieķu eibojiešu alfabēta. Grieķu alfabēts attīstījies no feniķiešu alfabēta, kurš savukārt cēlies no ēģiptiešu hieroglifiem.

Senitāļu alfabēts
Burts	𐌀	𐌁	𐌂	𐌃	𐌄	𐌅	𐌆	𐌇	𐌈	𐌉	𐌊	𐌋	𐌌	𐌍	𐌎	𐌏	𐌐	𐌑	𐌒	𐌓	𐌔	𐌕	𐌖	𐌗	𐌘	𐌙	𐌚
Transliterācija	A	B	C	D	E	V	Z	H	Θ	I	K	L	M	N	Ξ	O	P	Ś	Q	R	S	T	Y	X	Φ	Ψ	F

Senais latīņu alfabēts
Senitāļu	𐌀	𐌁	𐌂	𐌃	𐌄	𐌅	𐌆	𐌇	𐌉	𐌊	𐌋	𐌌	𐌍	𐌏	𐌐	𐌒	𐌓	𐌔	𐌕	𐌖	𐌗
Latīņu	A	B	C	D	E	F	Z	H	I	K	L	M	N	O	P	Q	R	S	T	V	X

Senais latīņu alfabēts sastāvēja no 21 majuskuļu burta. Vēlākos gadsimtos alfabēts nedaudz mainījās:

312. gadā p.m.ē. no tā tika izņemts ⟨Z⟩,
234. gadā p.m.ē. ⟨Z⟩ burta pozīcijā tika iekļauts ⟨G⟩, burtam ⟨C⟩ pievienojot horizontālu svītru balsīga līdzskaņa apzīmēšanai,
1. gadsimtā p.m.ē., pēc Grieķijas iekarošanas, alfabētā iekļāva burtus ⟨Y⟩ un ⟨Z⟩ grieķu valodas skaņu apzīmēšanai. ⟨Y⟩ burts saucās ī Graeca — ‘grieķu ī’.

Izmaiņu rezultātā izveidojās tā sauktais klasiskais latīņu valodas alfabēts ar 23 burtiem.

Klasiskais latīņu alfabēts
Burts	A	B	C	D	E	F	G	H
Latīņu nosaukums	ā	bē	cē	dē	ē	ef	gē	hā
Latīņu izruna	/aː/	/beː/	/keː/	/deː/	/eː/	/ɛf/	/ɡeː/	/haː/

Burts	I	K	L	M	N	O	P	Q
Latīņu nosaukums	ī	kā	el	em	en	ō	pē	qū
Latīņu izruna	/iː/	/kaː/	/ɛl/	/ɛm/	/ɛn/	/oː/	/peː/	/kʷuː/

Burts	R	S	T	V	X	Y	Z
Latīņu nosaukums	er	es	tē	ū	ex	ī Graeca	zēta
Latīņu izruna	/ɛɾ/	/ɛs/	/teː/	/uː/	/ɛks/	/iː ˈɡrajka/	/ˈzeːta/

Ap 16. gadsimtu latīņu alfabētā tika nošķirti burtu ⟨I⟩ un ⟨V⟩ zilbiskās un nezilbiskās formas — pievienoti burti ⟨J⟩ un ⟨U⟩. Ap to pašu laiku Ziemeļeiropā par atsevišķu alfabēta burtu sāka uzskatīt digrāfu ⟨VV⟩, ieviešot burtu ⟨W⟩. Šādā 26 burtu sastāvā tas tiek pieņemts mūsdienās par standarta latīņu alfabētu.

Latīņu raksta evolūcija

Latīņu raksts ir viens no diviem rakstiem, kas attīstījies no senitāļu rakstiem; otrs ir rūnu raksts, ko ap 11.—12. gadsimtu Britu salās un Ziemeļeiropā aizstāja latīņu raksts.

1.-2. gadsimtā p.m.ē. izveidojās kaligrāfiski nobeigts latīņu epigrāfiskā raksta veids, ko dēvēja par monumentālo, kvadrāta vai lapidāro. Ikdienā romieši izmantoja kursīvo ātrrakstu. Dokumentiem tika izmantots aktuārais raksta paveids, bet sekulāriem tekstiem — rustika.

Romas Impērijas Ziemeļāfrikas provincēs mūsu ēras 1.—3. gadsimtā izveidojās unciāļu latīņu raksta paveids. No 4. līdz 8. gadsimtam tas attīstījās par semiunciāļu rakstu, no kura attīstījās vairāku minuskuļu (mazo burtu) raksti: vestgotu raksts (7.—13. gadsimts) Ibērijā, Beneventu raksts (8.—13. gadsimts) Dienviditālijā, insulārais raksts (7.—19. gadsimts) Īrijā un Merovingu raksts (7.—8. gadsimts) Gallijā. No insulārā raksta ap 16. gadsimtu attīstījās gēlu raksts, kam ierobežots lietojums ir arī mūsdienās.

No Merovingu raksta 8. gadsimtā attīstījās Karolingu minuskulis, kas ir pamatā mūsdienu latīņu alfabētiem. 12. gadsimtā no tā attīstījās gotiskais raksts, kas lietots kā tā vēlākā versija fraktūra līdz 20. gadsimta vidum. Renesanses laikmetā Itālijā no Karolingu minuskuļa attīstījās humānistu minuskulis vai antīkva (no litterae antiquae — ‘senie burti’), kurā nostiprinājās mūsdienu latīņu raksta no romiešu kapitālraksta patapināto lielo un no Karolingu minuskuļa ņemto mazo burtu dizains, kā arī pamatortogrāfija.

Izplatīšanās

Latīņu valoda un latīņu raksts izplatījās līdz ar Romas Impērijas ekspansiju un vēlāk ar rietumu kristietības izplatību. Kad Eiropas tautas sāka veidot savu nacionālo rakstību, par pamatu visbiežāk izmantoja latīņu alfabētu: angļi 7. gadsimtā, vācieši 8. gadsimtā, franči 9. gadsimtā, itālieši 10. gadsimtā, zviedri 13. gadsimtā, čehi 13. gadsimtā, poļi 14. gadsimtā un vēlākajos gadsimtos citas tautības. Koloniālisma laikmetā latīņu raksts izplatījās citos kontinentos.

Romiešu laiks

Itālijas latinizēšana

Ap 4. gadsimtu p.m.ē. latīņu raksts bija standartizējies Romā un sāka dominēt Latijas reģionā, izspiežot agrāk tur lietotos senitāļu rakstus. Vēl līdz 3. gadsimtam Etrurijā, Kampānijā un Umbrijā bija novērojami bilingvisms un digrafija. Romas Republikai pakļaujot apkārtējās zemes, līdz 1. gadsimtam p.m.ē. latīņu valoda un latīņu raksts kļuva dominējošais visā Apenīnu pussalā, izņemot nelielu grieķu apdzīvoto reģionu ap Kūmām. Pēc pirmā pūniešu kara (264.–241. p.m.ē.) latīņu raksts tika ieviests arī Sardīnijā, Korsikā un Sicīlijā, izspiežot vietējās rakstības. Pēc Po ielejas pakļaušanas 222. gadā vienīgi venēcieši saglabāja savu rakstību līdz republikas beigām 27. gadā p.m.ē.

Vidusjūras rietumi un Gallija

Romas Republikai pakļaujot Ibērijas pussalu (206.–19. p.m.ē.), latīņu raksts izspieda Ibērijas rakstības, kas bija attīstījušās no feniķiešu raksta. Pēc Cēzara Gallijas iekarošanas (50.—50. p.m.ē.) aizmirstas tika gallu cilšu no grieķiem patapinātās rakstības. Ibēriešu valoda izzuda 1. gadsimta beigās, bet basku valoda mūsdienās lieto latīņu alfabētu. Jaunā gallu elite lietoja latīņu alfabētu, lai rakstītu ķeltu valodās.

Pēc senās Kartāgas pakļaušanas pēc 3. pūniešu kara (149.—146. p.m.ē.) latīņu valoda un raksts ieviesās Ziemeļāfrikas pilsētās, bet laukos turpināja lietot berberu valodas. Pūniešu valodu turpināja lietot publisko ēku uzrakstos līdz m.ē. 2. gadsimta beigām. Pēc Ziemeļāfrikas musulmaņu iekarošanas 7.—8. gadsimtā notika reģiona arabizēšanās un latīņu raksts tika aizvietots ar arābu rakstu.

Atšķirībā no Gallijas, Ibērijas un Ziemeļāfrikas, Britu salās pēc to iekarošanas (42—87) latīņu valoda neguva plašu izplatību ārpus administratīvām funkcijā un vietējie iedzīvotāji turpināja runāt ķeltu valodās.

Vidusjūras austrumi

Romas Impērijas austrumdaļa — Grieķija, Maķedonija, Mazāzija, Levante, Ēģipte — turpināja lietot grieķu valodu kā lingua franca. Latīņu valodai bija tikai administratīvais un militārais pielietojums, izņemot divus reģionus:

Illirija, kas tika anektēta kā Dalmācijas province, tika pilnībā latinizēta un šajā zemē izveidojusies romāņu dalmāciešu valoda izzuda tikai 19. gadsimta beigās;
Trajāna iekarotajā (101—106) Donavas lejtecē daku un trāķiešu valodas tika aizvietotas ar latīņu valodu, no kuras vēlāk attīstījās rumāņu valoda.

Austrumromas impērijā pēc latinizētās rietumdaļas atšķelšanās latīņu valoda saglabāja savu statusu līdz pat 7. gadsimtam, kad imperators Hēraklijs to visos līmeņos tika aizvietoja ar viduslaiku grieķu valodu.

Viduslaiki

Lielā tautu staigāšana

10. gadsimta Karolingu minuskula paraugs

Pēc Rietumromas impērijas izjukšanas 5. gadsimta beigās un tai sekojošās lielās tautu staigāšanas Rietumeiropā cita starpā apmetās ģermāņu ciltis, kuras līdz tam bija izmantojušas rūnu rakstus galvenokārt okultiem un rituāliem mērķiem. Ģermāņu elite pieņēma latīņu valodu un latīņu rakstu un ievērojami veicināja tā izplatību. Anglosakšu Anglijā ne tikai izplatījās latīņu valoda, bet arī no Īrijā radītā insulārā raksta tika radīts senangļu latīņu alfabēts, kurš no 7. gadsimta aizstāja līdz tam lietoto futorku (rūnu raksta paveidu).

Franki majuskuļu unciāļu un pusunciāļu rakstus attīstīja sākotnēji kā Merovingu rakstu līdz 7.—8. gadsimtam un vēlāk kā Karolingu minuskulu līdz 9.—12. gadsimtam.

Kristianizācija

15. gadsimta Bībeles fragments gotiskajā rakstā

Rietumu kristietības viduslaiku Eiropā spēcīgi ietekmēja latīņu raksta izplatīšanos, sevišķi ārpus Romas Impērijas bijušajām robežām. Kristiešu misionāri nelatīņu rakstības asociēja ar pagānismu un uzstāja uz to atmešanu. Ķelti atmeta ogamu 5. gadsimtā, ģermāņi rūnas — ap 8. gadsimtu. Latīņu raksts pakāpeniski tika ieviests baltiem, rietumu somugriem un rietumslāviem. Svētajā Romas impērijā no 9. līdz 13. gadsimtam tika plaši lietots Karolingu minuskuls, bet 13. gadsimtā no tā attīstījās gotiskais raksts, kas vācu zemēs kā fraktūra tika lietots līdz 20. gadsimta vidum.

Skandināvijā latīņu raksts kā pirmajā ieviesās Dānijā 9. gadsimtā. Norvēģijā latīņu raksts ieviesās 11. gadsimtā kā insulārais raksts valsts rietumdaļā un kā Karolingu minuskuls austrumdaļā. Līdz pat 14. gadsimtam paralēli tika lietots arī rūnu raksts.

Koloniālais periods

Sākot ar 15. gadsimtu un sevišķi 16. gadsimtā Eiropas valstis un vienlaikus kristīgā baznīca izplatīja savu varu ārpus Eiropas. Kopā ar spāņu, portugāļu, franču, angļu, nīderlandiešu, itāļu un citām Eiropas valodām kolonijās izplatījās arī latīņu raksts.

Daļā koloniālo valdījumu līdz eiropiešu atnākšanai rakstība nebija zināma, bet citviet vietējiem iedzīvotājiem bija attīstīta kultūra ar senām rakstu tradīcijām.

Kristianizējot maijus, bīskaps Djego de Landa Jukatanā 1562. gadā pavelēja sadedzināt visus maiju hieroglifu rakstu pieminekļus, vēlāk pārrakstot maiju vēsturi spāniski. Vēlākos laikos maiju rakstība tika latinizēta, kas noveda pie pārrāvuma maiju kultūrā.

Dienvidāzijā britu koloniālā administrācija ieviesa angļu valodu kā oficiālo administratīvo valodu, bet vietējie iedzīvotāji turpināja lietot savas brahmiskos rakstus. Latīņu alfabēts Āzijā ieviesās tikai Filipīnās, Malajā un Indonēzijā, aizvietojot vietējās brahmiskās un arābiskās rakstības, kā arī Vjetnamā, kur latīņu raksts aizvietoja ķīniešu rakstu.

19. gadsimts

Kirilicas ieviešanas mēģinājums lietuviešu valodai latīņu alfabēta aizlieguma laikā

Eiropas koloniālo varu Āfrikas sadalīšana (1881—1914) notika vienlaikus ar metropoļu valodu un latīņu raksta strauju izplatīšanos kontinentā. Tika veicināta lasīt un rakstīt prasmes apguve, kā arī izstrādātas rakstības uz latīņu alfabēta pamata valodām, kam rakstības līdz tam nebija vai arī tā bija citos rakstos. Piemēram, franču administrācijas laikā latīņu raksts tika ieviests Berberiem Alžīrijā vēsturiskā tifinaga un arābu raksta vietā, bet arābu valodai šādas transformācija neizdevās.

1860. gados latīņu raksts tika atgriezts rumāņu valodai, kas pēc rumāņu pāriešanas pareizticībā 15. gadsimtā bija pārgājuši uz kirilicu.

Krievijas Impērijā 19. gadsimta otrajā pusē rusifikācijas ietvaros poļu, lietuviešu un latgaļu guberņās tika ieviests latīņu raksta aizliegums, bet vēlāk arī izglītībā pilnībā pārgāja uz krievu valodu un kirilicu; tas tika atcelts 1904. gadā.

20. un 21. gadsimts

1908. gadā albāņi par albāņu valodas oficiālo rakstību izvēlējās latīņu rakstu, izvēloties starp vairākiem lietošanā esošiem rakstības variantiem, tajā skaita grieķu un arābu rakstu variantiem.

1928. gadā Ataturka reformu laikā turku valoda pārgāja uz latīņu rakstu, aizstājot modificēto Osmaņu turku valodas arābu rakstu. 1930. un 1940. gados uz latīņu rakstu pārgāja arī kurdu valoda Turcijā un Sīrijā.

Padomju Savienībā 1930. gados tika izstrādātas rakstības uz latīņu raksta pamata valodām, kurām līdz tam nebija savas rakstības, kā arī vairākām mazākumtautu valodām, kas līdz tam rakstīja arābu rakstā vai kirilicā. 1940. gados visas šīs rakstības tika pārceltas uz kirilicu. Pēc PSRS sabrukuma un neatkarības iegūšanas Moldova, Azerbaidžāna, Turkmenistāna, un Uzbekistāna pārgāja uz latīņu rakstu; pārejas procesā ir Kazahstāna.

1940.—1950. gados pēc Mao Dzeduna iniciatīvas tika izstrādāta latīņu rakstība ķīniešu valodai; reforma tika atcelta, bet 1950. gados izglītības sistēmā vienkāršākai valodas apguvei tika ieviesta piņjiņa romanizācijas sistēma. Latīņu rakstā tika izstrādātas rakstības vairākām Ķīnas mazākumtautībām (džuaniem, uiguriem u.c.).

Izmantošana citās valodās

Latīņu alfabētu ar papildinājumiem un grozījumiem lieto lielākā daļa Eiropas tautu, izņemot bulgārus, grieķus, krievus, baltkrievus, ukraiņus, arī visās Amerikas valstīs un Austrālijā, daļa Āfrikas valstu, izņemot arābu zemes un Etiopiju, dažās Āzijas valstīs (Turcijā, Indonēzijā, Vjetnamā). Latīņu alfabētu lieto apmēram 30% pasaules iedzīvotāju.

Latīņu rakstu lieto vairāki simti valodu, kas pieder lielākajai daļai zināmo valodu saimju. Katra valoda rakstību pielāgojusi savai fonētikai, piešķirot dažādu fonēmisko vērtību standarta latīņu alfabēta grafēmām, papildinot apfabētus ar papildburtiem, ligatūrām, multigrāfiem, kā arī modificējot standarta grafēmas ar diakritiskajām zīmēm.

Nemodificētu standarta latīņu alfabētu izmanto tikai trīs dabīgās valodas — angļu, indonēziešu un malajiešu, kā arī šajās valodās multigrāfi netiek uzskatīti par atsevišķām alfabēta vienībām. Visus standarta latīņu alfabēta burtus izmanto ap 40 valodām; pārējās izmanto tikai daļu no 26 burtu komplekta.

Papildburti

Specifisku fonēmu apzīmēšanai alfabēti dažkārt tiek papildināti ar papildu grafēmām, kas var būt un var nebūt atvasināti no standarta latīņu alfabēta burtiem, piemēram:

islandiešu valodas alfabēts papildināts ar ⟨Þ þ⟩ no rūnu raksta,
vairāku sāmu valodu alfabēti papildināti ar grafēmām ⟨Ŋ ŋ⟩ un ⟨Ʒ ʒ⟩, kas patapinātas no viduslaiku minuskulu rakstībām,
vairāku Āfrikas valodu alfabēti, tajā skaitā Āfrikas etalonalfabēts, papildināti ar Starptautiskā fonētiskā alfabēta burtiem, kā ⟨Ɛ ɛ⟩, ⟨Ɣ ɣ⟩, ⟨Ɔ ɔ⟩,
vairāku valodu alfabēti papildinātas ar burtu «šva», piemēram azerbaidžāņu — kā ⟨Ə ǝ⟩, bet pannigērijas alfabētā — ⟨Ǝ ǝ⟩.

Atsevišķos gadījumos kā patstāvīgi alfabēta burti tiek izmantoti simboli, kas parasti pilda citas funkcijas, kā piemēram ⟨ʻ⟩ (ʻokina), kas havajiešu valodā apzīmē glotālu slēdzeni, vai ⟨ǀ ǁ ǃ ǂ⟩, kas namu valodā apzīmē dažādus klikšķus.

Multigrāfi

Bieži lietots latīņu raksta iespēju paplašināšanas veids ir multigrāfi — divu vai vairāk burtu sekvence, kas kopā iegūst citu kvalitāti — apzīmē no sastāvdaļām atšķirīgu fonēmu. Visbiežāk lietotie ir digrāfi — divu burtu kombinācija, piemēram latviešu alfabēta ⟨dz⟩, ⟨dž⟩, ⟨ei⟩, angļu valodas ⟨ch⟩, ⟨sh⟩, ungāru valodas ⟨cs⟩, ⟨gy⟩, ⟨ny⟩ u.c. Retāki ir trigrāfi (vācu ⟨sch⟩, franču ⟨eau⟩, itāļu ⟨gli⟩), tetragrāfi (vācu ⟨tsch⟩, franču ⟨eaux⟩, nīderlandiešu ⟨ieuw⟩) un vairāku burtu sekvences.

Vieni un tie paši multigrāfi dažādās valodās var apzīmēt atšķirīgas fonēmas, piemēram ⟨ch⟩ angļu valodā apzīmē /tʃ/, franču — /ʃ/, čehu — /x/.

Multigrāfi bieži tiek pielietoti dažādu valodu ortogrāfijās, bet alfabētā kā patstāvīgas vienības tiek iekļautas retāk.

Ligatūras

Ligatūras (savienotie burti) bija plaši izplatīti viduslaiku manuskriptos, kur pārrakstītājiem tās ekonomēja laiku un materiālu. Mūdienās latīņu rakstā ligatūras var iedalīt divās grupās:

No ligatūrām atvasināti burti. Grafēma ⟨W w⟩, kas cēlusies no ligatūras 13. gadsimtā, mūsdienās iekļauta standarta latīņu alfabētā. Burts ⟨Æ æ⟩ dāņu, norvēģu, islandiešu un senangļu valodās vairs netiek uzskatīts par ligatūru. Tas ir patstāvīgs patskaņa burts ar savu vietu alfabētā. franču valodā tiek lietota ligatūra ⟨Œ œ⟩, kas vajadzības gadījumā var tikt aizstātas ar atsevišķajiem burtiem. Vācu valodas burts ⟨ß⟩ attīstījusies no ligatūras "garais s virs apaļā s", vai, kā fraktūrā, "garais s un z". Kaut arī "garais s" ſ ir pazudis no vācu ortogrāfijas, ß joprojām tiek uzskatīta par ligatūru, lielo burtu rakstībā un alfabētiskajos sarakstos tiek aizvietots ar digrāfu ⟨SS ss⟩.
Stilistiskās ligatūras ir tipogrāfiskas burtu kombinācijas, kur saplūst atsevišķi blakus esošo burtu elementi un kas tiek praktizētas atsevišķos fontos ar OpenType atbalstu. Zināmākās ir ⟨ﬁ⟩, ⟨ﬂ⟩, ⟨ﬀ⟩, ⟨ﬃ⟩, ⟨ﬆ⟩, ⟨ﬅ⟩, kurām ir atsevišķa vieta kodu tabulā.

Diakritiskās zīmes

Diakritiskās zīmes plaši tiek lietotas latīņu rakstu izmantojošajās ortogrāfijās. Vienīgā no Eiropas valodām, kas standarta ortogrāfijā tās neizmanto, ir angļu valoda. Diakritiskās zīmes lieto:

uzsvara norādīšanai (portugāļu valodas ⟨á é ó⟩),
pozicionālas izrunas norādīšanai (franču valodas ⟨é è ê ô ë ï ü ÿ⟩, kataloņu valodas ⟨ü⟩),
nazalizācijas norādīšanai (poļu valodas ⟨ą ę⟩, portugāļu valodas ⟨ã⟩),
sekojošo līdzskaņu lenīcijas norādīšanai (īru valodas vecajā ortogrāfijā ⟨ḃ ċ ḋ ḟ ġ ṁ ṗ ṡ ṫ⟩),
patskaņu vai līdzskaņu garums (latviešu valodas ⟨ā ē ī ū⟩, slovāku valodas ⟨á é í ĺ ó ŕ ú ý⟩, velsiešu valodas ⟨â ê î ô û ŵ ŷ⟩),
patskaņa kvalitātes maiņa (vācu valodas ⟨ä, ö, ü⟩, portugāļu valodas ⟨â ê ô⟩),
toņa norādīšanai (vjetnamiešu valodas ⟨á à ả ã ạ⟩),
fonēmiskās vērtības maiņa attiecībā pret pamatburta vērtību (latviešu valodas ⟨č ģ ķ ļ ņ š ž⟩, rumāņu valodas ⟨ș ț⟩, horvātu valodas ⟨č ć đ š ž⟩).

Grafiski burtus ar diakritiskajām zīmēm iedala trijās grupās:

burti ar integrētām diakritiskajām zīmēm, faktiski jauni burti (⟨Ħ ħ⟩, ⟨Ł ł⟩, ⟨Đ đ⟩),
burti ar savienotām diakritiskajām zīmēm (⟨Ơ ơ⟩, ⟨Ç ç⟩, ⟨Ɓ ɓ⟩),
burti ar nesavienotām diakritiskajām zīmēm (⟨Ē ē⟩, ⟨Ņ ņ⟩, ⟨Ŀ ŀ⟩, ⟨Ǟ ǟ⟩).

Kolācija

Kolācijai jeb kārtošanai alfabēta secībā no standarta alfabēta atšķirīgajiem burtiem tiek piemērota dažāda pieeja atkarībā no katras valodas lokālajiem standartiem vai tradīcijas. Šādi burti var gan būt valodas standarta alfabēta daļa, kā arī tikt lietoti saskaņā ar ortogrāfijas noteikumiem, neiekļaujot alfabētā. Nereti alfabētā tiek iekļauti digrāfi. Modificētie burti un digrāfi alfabētā tiek iekļauti gan pozīcijā pēc pamatburta, gan pozīcijā pēc to fonēmiskās vērtības, gan arī alfabēta beigās.

Igauņu valodas alfabēts
A	B	(C)	D	E	F	G	H	I	J	K	L	M	N	O	P	(Q)	R	S	Š	Z	Ž	T	U	V	(W)	Õ	Ä	Ö	Ü	(X)	(Y)
a	b	(c)	d	e	f	g	h	i	j	k	l	m	n	o	p	(q)	r	s	š	z	ž	t	u	v	(w)	õ	ä	ö	ü	(x)	(y)

Igauņu valodas alfabētā iekavās norādītie burti tiek lietoti tikai svešvārdos. Citvalodu īpašvārdos tiek lietoti arī citi šo valodu burti (å, č, ā, ô, é, ù), bet tie tiek kārtoti alfabēta secībā kopā ar pamatburtiem.

Latviešu valodas alfabēts
A	Ā	B	C	Č	D	E	Ē	F	G	Ģ	H	I	Ī	J	K	Ķ	L	Ļ	M	N	Ņ	O	P	R	S	Š	T	U	Ū	V	Z	Ž
a	ā	b	b	č	d	e	ē	f	g	ģ	h	i	ī	j	k	ķ	l	ļ	m	n	ņ	o	p	r	s	š	t	u	ū	v	z	ž

Latviešu valodas kolācijas sekvencē garie patskaņi tiek kārtoti kopā ar īsajiem, izņemot gadījumus, ja pārējais burtu sastāvs ir identisks: ‘lāpa’ tiek kārtota pēc ‘lapa’. Alfabētā neiekļauti burti (q, w, x, y) un citavlodu burti ar diakritiskajām zīmēm nepieciešamības gadījumā tiek kārtoti pēc standarta latīņu alfabēta secības.

Lietuviešu valodas alfabēts
A	Ą	B	C	Č	D	E	Ę	Ė	F	G	H	I	Į	Y	J	K	L	M	N	O	P	R	S	Š	T	U	Ų	Ū	V	Z	Ž
a	ą	b	c	č	d	e	ę	ė	f	g	h	i	į	y	j	k	l	m	n	o	p	r	s	š	t	u	ų	ū	v	z	ž

Lietuviešu valodā nazalizētie un garie patskaņi (slīprakstā) liek kārtoti kopā ar īsajiem patskaņiem, līdzīgi kā latviešu valodā, bet ⟨Y y⟩ tiek kārtots starp ⟨I i⟩ un ⟨J j⟩.

Lielo burtu lietošana

Latīņu raksts pieder pie bikamerālo rakstu saimes — tam ir divi zīmju komplekti — majuskuļi (lielie burti) un minuskuļi (mazie burti). Lielo burtu lietošanu katrā valodā regulē tās ortogrāfijas noteikumi un tie mēdz būt atšķirīgi. Izņemot specifiskus gadījumus, teksts pamatā tiek rakstīt minuskulī un majuskuļi tiek lietota tā lasāmības un saprotamības uzlabošanai. Vispārpieņemta ir majuskuļa lietošana teikuma sākumā un īpašvārda sākumā. Ar lielo sākumburtu mēdz rakstīt arī atsevišķu kategoriju īpašvārdus (tautu, reliģiju u.c nosaukumus angļu valodā) vai arī visus lietvārdus, kā vācu valodā. Lielie burti parasti tiek lietoti arī abreviatūrās un akronīmos.