Pāriet uz saturu

Maltas vēsture

Vikipēdijas lapa
Maltas vēstures periodi
(Līdz antīkajam laikmetam datējums ir strīdu objekts)
Periods Fāze Datējums
Neolīts
(5900-4100 p.m.ē.) 		Ārdalama 5900—4500 p.m.ē.
Pelēkā Skorba 4500—4400 p.m.ē.
Sarkanā Skorba 4400—4100 p.m.ē.
Tempļu periods
(4100—2500 p.m.ē.) 		Zebudža 4100—3800 p.m.ē.
Mdžara 3800—3600 p.m.ē.
Džgantija 3600—3300 p.m.ē.
Saflieni 3300—3000 p.m.ē.
Taršīna 3000—2500 p.m.ē.
Bronzas laikmets
(2500—700 p.m.ē.) 		Taršīnas kapsēta 2500—1500 p.m.ē.
Bordža in Nadura 1500—900 p.m.ē.
Bahrija 900—700 p.m.ē.
Antīkais laikmets
(700 p.m.ē.—535) 		Feniķija 700—550 p.m.ē.
Kartāga 550—218 p.m.ē.
Roma 218 p.m.ē.—535
Viduslaiki
(535—1530) 		Bizantija 535—870
Arābi 870—1091
Normaņi 1091—1127
Sicīlijas Karaliste 1127—1283
Aragonas Karaliste 1283-1469
Spānija 1469-1530
Jaunie laiki
(1530—1800) 		Maltiešu ordenis 1530—1798
Francijas republika 1798—1800
Mūsdienas
(no 1800) 		Lielbritānijas protektorāts 1800—1813
Lielbritānijas kroņa kolonija 1813—1964
Maltas Valsts 1964—1974
Maltas republika no 1974

Maltas vēsture aptver notikumus Maltas salu valsts teritorijā kopš pirmo mūsdienu cilvēku parādīšanās jaunākā ledus laikmeta beigu posmā līdz mūsdienām.

Pirmās liecības par cilvēku parādīšanos Maltā ir ap 8000 gadu vecas, un šie cilvēki jau pratuši zemkopību. Tomēr viņu metodes noplicināja augsni, un salas atkal kļuva mazapdzīvotas vai neapdzīvotas. Pirms ap 6000 gadiem atkal parādījās cilvēki, no kuriem saglabājušies megalītu akmens tempļi — vienas no senākajām līdz mūsdienām saglabātajām celtnēm. Viņu civilizācija sabruka pēc ap 1500 gadiem, taču drīz salas atkal sāka apdzīvot bronzas laikmeta ciltis.

Ap 700. gadu p.m.ē. salas atklāja un kolonizēja feniķieši, pēc 500 gadiem tos nomainīja romieši, vēlāk bizantieši. 9. gadsimtā viņus izspieda arābi, 11. gadsimtā varu pārņēma normaņi un vēlāk viņu kontrolētā Sicīlijas Karaliste. Sekoja Spānijas valdīšana, līdz 1530. gadā sala tika piešķirta Sicīlijas Karalistes lēņa īpašumā Svētā Jāņa ordenim. Tas turējās Maltā līdz 1798. gadam, līdz viņu izspieda Napoleons, bet 1800. gadā salu ieguva Lielbritānija. Tā dažādā statusā valdīja pār Maltu līdz 1964. gadam, kad ekonomijas un ģeopolitisku apsvērumu dēļ izlēma dot Maltai neatkarību. Kopš 1964. gada Malta kļuva par neatkarīgu monarhiju ar Lielbritānijas karalieni kā formālo valsts galvu, 1974. gadā pasludināja republiku, ieceļot karalienes ģenerālgubernatoru par pirmo prezidentu, bet 1979. gadā no Maltas tika izvesti pēdējie britu armijas spēki.

Tālāk Malta pēc vairākiem politiskiem līkločiem izvēlējās proeiropeisku kursu un 2004. gadā pievienojās Eiropas Savienībai, bet 2008. gadā — eirozonai. Militāri Malta sevi 1980. gadā pasludinājusi par neitrālu valsti, kuras drošību garantē Itālija.

Aizvēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Malta atrodas uz zemūdens grēdas Vidusjūrā, kas stiepjas no Ziemeļāfrikas līdz Sicīlijai. Kādu laiku tālā pagātnē Malta bijusi iegremdēta, par ko liecina pārakmeņojušās jūras fosilijas Maltas augstākajos punktos. Pēc tam, pateicoties tektoniskai aktivitātei, kalnu grēda pacēlās uz augšu un Gibraltāra šaurums aizvērās. Jūras līmenis kļuva zemāks, un Malta tagad atradās uz zemes šauruma, kas stiepās starp abiem kontinentiem un bija lielu ezeru ieskauts. Dažās alās Maltā ir atklāti ziloņu, nīlzirgu un citu lielu dzīvnieku, kas mūsdienās dzīvo Āfrikā, kauli, bet citur ir atklājuši dzīvniekus, kuru dzimtene ir Eiropa.

Lai gan vēl nesen tika uzskatīts, ka Maltas pirmie iedzīvotāji ieradās salās ap 5400. gadu pirms mūsu ēras, tagad ir pieņemts, ka tas notika aptuveni 5900. gadā pirms mūsu ēras, par ko liecina seno augšņu pētījumi.[1] Pastāvēja izplatīts viedoklis, ka šie pirmie neolīta laikmeta cilvēki bija ieradušies no Sicīlijas (mazāk nekā 100 kilometrus uz ziemeļiem), taču DNS analīze liecina, ka viņi cēlušies no dažādām Vidusjūras piekrastes daļām, tostarp gan no Eiropas, gan Āfrikas.[1]

Tās galvenokārt bija lauksaimnieku un zvejnieku kopienas, ar retām liecībām par medību aktivitātēm. Viņi acīmredzot dzīvoja alās un atklātos mājokļos. Ārdalamas alā ir palikušas ap 7200 gadu vecas šo cilvēku apmetnes atliekas.[2] Turpmāko gadsimtu laikā ir pierādījumi par esošiem kontaktiem ar citām kultūrām, kuri atstāja ietekmi uz vietējām kopienām, par ko liecina viņu keramikas izstrādājumi un lietotās krāsas. Skorbā saglabājušās arī viņu pirms ap 6850 gadiem būvēto akmens celtņu — iespējams, tempļu — atliekas. Skorbas apdzīvotības laiku iedala "pelēkajā", kad vietējā keramika bija tikai pelēka, un "sarkanajā", kad to sāka izkrāsot ar sarkano okeru. Primitīvās zemkopības metodes degradēja augsni, un gadsimtu gaitā salās veidojās situācija, kad ir pārāk maz saldūdens, lai uzturētu zemkopības vajadzības. Tas daļēji notika arī klimata pārmaiņu, īpaši sausuma dēļ, un apmēram uz gadu tūkstoti salās zuda ievērojama cilvēku aktivitāte.[1]

Hadarkomas tempļa fasāde

Pētījumi, kas ietvēra ieleju augsnes serdeņu analīzi, kuri satur senus ziedputekšņus un dzīvnieku atliekas no iepriekšējās vides, atklāja, ka “klimata pārmaiņu svārstības dažos aizvēstures periodos padarīja Maltu neapdzīvojamu. Starp pirmajiem kolonistiem un nākamo grupu, kas pastāvīgi apmetās uz Maltas salām un galu galā uzcēla megalītu tempļus, bija ievērojams aptuveni 1000 gadu pārtraukums.”[1]

Apmēram 3850. gadā pirms mūsu ēras, domājams, no Sicīlijas ieradās otrais iebraucēju vilnis.[1] Profesore Karolīna Malone ir teikusi: “Ņemot vērā Maltas ierobežoto zemes platību, ir ievērojami, ka otrā kolonizācija izdzīvoja 1500 gadus. Šāda apdzīvotu vietu stabilitāte Eiropā ir nedzirdēta, un tā ir iespaidīga attiecībā uz to, kā viņi varēja dzīvot uz pamazām degradējošas zemes tik ilgu laiku.”[1]

Viens no ievērojamākajiem Maltas vēstures periodiem ir tempļu periods, kas sākās aptuveni 3600. gadā pirms mūsu ēras. Džgantijas templis Audešas salā ir viena no vecākajām brīvi stāvošajām ēkām pasaulē. Kompleksa nosaukums cēlies no maltiešu vārda "džgant", kas atspoguļo tempļa tālaika gigantismu. Daudzi no tālaika tempļiem ir piecu pusapaļu telpu veidā, kas savienotas centrā. Daži no šiem tempļiem iekļauti Pasaules mantojuma sarakstā.[3]

Taršīnas tempļu atrakšana 1915. gadā

Civilizācija, kas uzcēla tempļus, ilga apmēram 1500 gadus līdz apmēram 2350. gadam pirms mūsu ēras, un tajā laikā kultūra, šķiet, izzuda. Pastāv hipotēzes par to, kas varētu būt noticis un vai iedzīvotāji pilnībā gājuši bojā, pametuši salas vai asimilēti, taču pamatā tiek uzskatīts, ka sabrukums noticis klimatisko apstākļu un sausuma dēļ.[1]

Prof. Malone novērtējusi: "Mēs varam daudz mācīties no kļūdām, kuras pieļāvuši pirmie maltieši. Ūdens trūkums kopā ar augsnes iznīcināšanu, kuras veidošanās prasa gadsimtus, var izraisīt civilizācijas sabrukumu. Otrā iedzīvotāju grupa Maltā 3850.-2350. gadā pirms mūsu ēras prasmīgi pārvaldīja savus resursus un vairāk nekā 1500 gadus izmantoja augsni un pārtiku. Tikai kad klimatiskie apstākļi un sausums kļuva pavisam ekstremāli, tas viņiem vairs neizdevās."[1]

Bronzas laikmets

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tempļu perioda iestājās bronzas laikmets. No šī perioda ir palikusi virkne bijušo apmetņu un ciematu, kā arī dolmeni — altāriem līdzīgas konstrukcijas, kas izgatavotas no ļoti lielām akmens plāksnēm. Tiek apgalvots, ka viņi pieder pie populācijas, kas noteikti atšķiras no tās, kas uzcēla iepriekšējos megalītu tempļus, tomēr tiek pieņemts, ka arī šie trešie iedzīvotāji ieradušies no Sicīlijas, jo redzama celtņu līdzība ar šo Vidusjūras lielāko salu.[4] Viens saglabājies stāvakmens — menhirs, ko izmantojuši tempļa celtniecībai, joprojām stāv Kirkopā; tas ir viens no nedaudzajiem, kas ir labā stāvoklī. Starp visinteresantākajām un noslēpumainākajām šī laikmeta paliekām ir tā sauktās sliedes, kuras var redzēt Misrah Ār il-Kbirā. Tās ir paralēlu kanālu pāri, kas iegriezti klints virsmā un stiepjas ievērojamus attālumus, bieži vien tieši taisnā līnijā. To praktiskais pielietojums nav zināms. Viena no hipotēzēm pieņem, ka sliedes domātas ratu vilcējiem lopiem, kurus šīs sliedes vadīja vajadzīgajā virzienā. Kultūra, kas uzcēla šīs struktūras, galu galā izzuda nezināmā veidā, tomēr salas apdzīvotība saglabājās.

Antīkais laikmets

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Feniķieši

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tirgotāju un jūrnieku kultūra — feniķieši, iespējams, no Tīras, sāka kolonizēt salas aptuveni 8. gadsimta sākumā pirms mūsu ēras kā priekšposteni, no kura viņi veica apkaimes izpēti un tirdzniecību Vidusjūrā. Rabatā Maltas salā un Audešā ir atrasti feniķiešu kapi, kas liek domāt, ka galvenie pilsētu centri tajā laikā bija tuvējās mūsdienu Imdina (Mdina) Maltā un Ič Čittadella Audešā.[5] Bijusī feniķiešu apmetne bijusi minēta kā Maleta, kas tulkojumā nozīmē drošu ostu, un šo nosaukumu sāka lietot visai salai.

Kartāga

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viena no Melkarta stēlām ar divvalodu uzrakstu

Apmēram 6. gadsimtā pirms mūsu ēras Maltas salas, kā arī lielākā daļa citu feniķiešu koloniju Vidusjūras rietumos, nokļuva viņu plaukstošās pilsētas Kartāgas ietekmes sfērā. Līdz 4. gadsimta beigām pirms mūsu ēras Malta bija kļuvusi par tās tirdzniecības posteni, kas savienoja Itālijas dienvidus un Sicīliju, kuras tolaik bija kolonizējuši grieķi, ar Tripolitāniju Āfrikas Lībijā. Tā rezultātā arhitektūrā un keramikā ieviesās grieķiski elementi, un lielā mērā Malta tika hellēnizēta; nav zināms, vai Maltā tikusi izveidota grieķu kolonija.[6] Hellēniskas arhitektūras iezīmes var redzēt pūniešu (kartāgiešu) templī Tassildžā un tornī Zurīdžā. Maltā sāka lietot arī grieķu valodu, par ko liecina divvalodu feniķiešu un grieķu uzraksti, kas atrodami uz dievam Melkartam veltītām cipām — mazām stēlām. 18. gadsimtā franču zinātnieks Žans Žaks Bartelmī atšifrēja feniķiešu alfabētu, izmantojot uzrakstus uz šīm stēlām.[5]

255. gadā pirms mūsu ēras romieši Pirmā pūniešu kara laikā iebruka Maltā, izpostot lielu salas daļu.[5]

Roma

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Romiešu grīdas mozaīka Rabatas Domus Romana

Pēc latīņu vēsturnieka Līvija teiktā, Maltas salas romiešu rokās pārgāja Otrā pūniešu kara sākumā 218. gadā pirms mūsu ēras. Kā rakstīja Līvijs, salas pūniešu garnizona komandieris bez pretestības padevās Tiberijam Sempronijam Longusam, vienam no diviem tā gada konsuliem, kurš bija ceļā uz Ziemeļāfriku. Arhipelāgs kļuva par Sicīlijas provinces daļu, bet līdz mūsu ēras 1. gadsimtam tam bija pašam savs senāts un tautas sapulce. Šajā laikā gan Malta, gan Audeša kala savas atšķirīgas monētas, lai gan tās atbilda romiešu svara mēriem.[5]

Romiešu laikā pūniešu pilsēta Maleta kļuva pazīstama kā Melite, un tā kļuva par salas administratīvo centru. Tās lielums pieauga, aizņemot visu tagadējās Mdinas pilsētas teritoriju un lielu Rabatas daļu, sniedzoties līdz tagadējai Sv. Pāvila baznīcai. Paliekas rāda, ka pilsētu ieskāva biezas sienas un to aizsargāja arī grāvis, kas gāja pa mūsdienu tā vietā uzbūvētās Svētās Ritas ielas līniju. Paliekas liek domāt, ka zemesraga augstākajā daļā bija uzcelts reliģisks centrs ar vairākiem tempļiem. Ir izraktas vienas lielas villas atliekas, kura tagad pazīstama kā Domus Romana, atklājot labi saglabājušās Pompejas stila mozaīkas. Šķiet, ka šis nams ir bijusi bagāta romiešu aristokrāta rezidence, un tiek uzskatīts, ka tas uzcelts 1. gadsimtā pirms mūsu ēras un pamests mūsu ēras 2. gadsimtā.[7]

Romas pārvaldē salas saimnieciski uzplauka, un galu galā to brīvie iedzīvotāji saņēma pilsoņu tiesības. Līdz mūsdienām saglabājušās daudzas romiešu senlietas, kas liecina par ciešu saikni starp Maltas iedzīvotājiem un Sicīliju. Tas izpaudās arī romiešu verdzības sistēmas ieviešanā — romiešu laikā vergu salās bija vairāk nekā brīvo pilsoņu.[8] Visā romiešu varas periodā latīņu valoda bija Maltas oficiālā valoda, un salās tika ieviesta romiešu reliģija. Tomēr tiek uzskatīts, ka vietējā pūniski-hellēniskā kultūra un valoda paralēli saglabājās vismaz līdz mūsu ēras 1. gadsimtam.[5]

Apustuļu darbi par 60. gadu raksta, ka apustulis Pāvils avarējis pie salas, kuras nosaukums bija Melite un kuru daudzi teologi un maltieši identificē kā Maltu; tautas tradīcija saka, ka kuģa avārija notikusi attiecīgi nosauktā "Sv. Pāvila līča" krastā.

Malta palika Romas impērijas sastāvdaļa līdz mūsu ēras 6. gadsimta sākumam, kad tā pārgāja tās austrumu mantinieces — Austrumromas impērijas jeb Bizantijas pārvaldē.[5] Vandāļi un vēlāk ostgoti varētu būt īslaicīgi okupējuši salas 5. gadsimtā,[9][10] taču nav arheoloģisku pierādījumu, kas to apstiprinātu.[11]

Viduslaiki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bizantija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

533. gadā Bizantijas ģenerālis Belizārijs, iespējams, bija izsēdies Maltā, dodoties no Sicīlijas karot uz Ziemeļāfriku, un līdz 535. gadam salas tika iekļautas Bizantijas provincē Sicīlijā. Bizantijas periodā galvenās apdzīvotās vietas joprojām bija Melites pilsēta Maltas salā un Ič Čittadella Audešā, ostas bija arī Marsašlokā, Marsaskalā, Marsā un Šlendi. Salīdzinoši lielais bizantiešu keramikas daudzums, kas atrasts Maltā, liek domāt, ka salai varētu būt bijusi svarīga stratēģiska loma impērijā no 6. līdz 8. gadsimtam.[5] Tomēr Bizantijas dokumentu par Maltu šai periodā ir maz, un šķiet, ka izņemot tīri militāro aspektu, Malta nav bijusi interesanta impērijai. Tās teritoriju pārvaldīja flotes amatpersona.[12] Dokumentos Malta minēta kā Gaudomelete, un salas izmantotas kā trimdas vieta.[13] Pašā salā šajā laikā vērojams grieķu valodas un kultūras ieplūdums.

Kopš 7. gadsimta beigām Vidusjūru apdraudēja musulmaņu ekspansija, un maltiešiem nācās atsist jūras sirojumus.[14] Šajā laikā bizantieši uzlaboja Maltas aizsardzību, par ko liecina aizsargsienas, kas ap 8. gadsimtu tika uzceltas ap baziliku Tassildžā. Bizantieši, iespējams, arī ir cēluši iekšējo aizsargsienu (retranšementu), kas samazināja Melitu līdz trešdaļai no agrākā lieluma.[15] Sākot no 8. gadsimta, vērojama arī lauku apmetņu pamešana un pārvākšanās uz labāk nocietinātām vietām.[16] Maltas galvenā nozīme Bizantijai bija tās atrašanās vieta starp Sicīliju un Bizantijas Āfrikas eksarhātu.[13] Tika uzturēta tirdzniecība ar Ziemeļāfriku arī pēc tās arābu iekarošanas, par ko liecina Umajādu dinastijas monētu atrašana Maltā un Maltas drungārija jeb admirāļa zīmoga atradums Tunisijā,[12] tomēr kopumā salas tirdznieciskā nozīme ar Āfrikas zaudēšanu stipri kritās un lielā Marsas osta ar noliktavām tika slēgta.[16]

Maltas stratēģiskais novietojums īsi pirms tās Aglabīdu emirāta (zaļā krāsā) iekarošanas no Bizantijas (brūnā krāsā)

Arābu flotes uzbrukums Maltai notika 869. gadā. Pirmais uzbrukums tika atsists, bet 870. gadā pilsēta tomēr krita.[17] Pēc arābu iekarošanas Bizantijas ietekme salās praktiski izzuda,[18] visas kristiešu baznīcas tika nojauktas.[19]

Arābu periods

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Maltas baznīcu kolonnas Tunisijas Sūsā

870. gadā Maltu ieņēma musulmaņi no Ziemeļāfrikas Aglabīdu emirāta. Pēc Al-Himjarī teiktā, Halafa al-Hādima vadītie spēki aplenca Bizantijas pilsētu Meliti, kuru pārvaldīja gubernators Amross (iespējams, Ambrosioss). Al-Hādims tika nogalināts cīņās, un Savāda Ibn Muḥamads tika nosūtīts no Sicīlijas, lai turpinātu aplenkumu pēc viņa nāves. Aplenkuma ilgums nav zināms, bet tas, iespējams, ilga dažas nedēļas vai mēnešus. Pēc tam, kad Melite krita, iedzīvotāji tika nonāvēti, pilsēta tika sagrauta un tās baznīcas tika izlaupītas. Baznīcu marmors tika izmantots Sūsas pils uzcelšanai Tunisijā.[20] Pēc Al-Himjarī teiktā, Malta palika gandrīz neapdzīvota, līdz ap 1048. vai 1049. gadu uz to pārcēlās musulmaņu kopiena un viņu vergi, kas atjaunoja Melites pilsētu kā Medīnu (Mdinu), padarot to par "smalkāku vietu, nekā tā bija iepriekš". Tomēr arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka Melitē/Medīnā jau 11. gadsimta sākumā bija plaukstoša musulmaņu apmetne, tāpēc Al-Himjarī vērtējums ir pārspīlēts.[11] 1053.—1054. gadā bizantieši aplenca Medīnu, bet tās aizstāvji, uzzinājuši, ka bizantieši netaisās tiem dot žēlastību, apsolīja saviem vergiem brīvību, ja tie cīnīsies par pilsētu, un atvairīja uzbrucējus.[20] Nav zināms, vai bizantiešu uzbrukums bija mēģinājums atgūt pilsētu vai soda ekspedīcija pret Medīnu kā pirātu bāzi.[16] Lai gan arābu valdīšana bija samērā īsa, viņi atstāja ievērojamu ietekmi uz Maltu. Papildus viņu arābu valodas sicīliešu dialektam tika ieviesta kokvilna, apelsīni un citroni, kā arī jaunas apūdeņošanas metodes. Daudzi Maltas vietvārdi ir datēti ar šo periodu, un mūsdienu maltiešu valoda ir visvairāk radnieciska arābu valodai.

Viduslaiku musulmaņu periods radīja ilgstošu historiogrāfisku pretrunu starp Maltas vēsturniekiem. Saskaņā ar "kristīgās nepārtrauktības tēzi", kuras autors bija 17. gadsimta vēsturnieks Džovanni Frančesko Abela un kura joprojām ir vispopulārākā tautas leģendās, Maltas iedzīvotāji nepārtraukti apdzīvoja salas no agrīnā kristīgā laikmeta līdz mūsdienām, un kristiešu kopiena saglabājās pat musulmaņu laikos. 1970. gados to apstrīdēja vēsturnieks Godfrī Vetingers, kurš apgalvoja, ka nekas neliecina par kristietības nepārtrauktību Maltas salās no 9. gadsimta beigām līdz 11. gadsimtam — maltiešiem bija jābūt integrētiem jaunajā arābu islāma sabiedrībā. Kristīgā nepārtrauktības tēze 2010. gadā atdzima pēc vairāku vēsturnieku publikācijas, kura apstrīdēja Vetingera interpretāciju, pamatojoties uz senu Bizantijas poēmu (kas vēlāk šķita nepareizi iztulkota). Vetingers vēlāk apstiprināja savu tēzi, pamatojoties uz arābu avotiem, kuri, šķiet, visi bija vienisprātis, ka "Maltas sala pēc tam palika drupās bez iedzīvotājiem" — tādējādi izslēdzot jebkādu nepārtrauktību starp maltiešiem pirms 870. gada un vēlākajiem iedzīvotājiem. Tas saskan arī ar Džozefa Brinkata konstatējumu, ka maltiešu valodā nav apakšslāņu, sākot no arābu valodas. Tas ir ļoti reti sastopams gadījums, ko var izskaidrot tikai ar krasu pārtraukumu starp vienu periodu un nākamo. Gluži pretēji, dažus bizantiešu vārdus maltiešu valodā ieveduši 400 rodieši, kas ieradās kopā ar sv. Jāņa bruņiniekiem 1530. gadā, kā arī grieķu rita kristiešu pieplūdums no Sicīlijas.[21]

Normaņi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Malta atgriezās kristiešu pārvaldē līdz ar normaņu iekarošanu. Normaņi tolaik jau bija iekarojuši gandrīz visu apkaimi, un Malta bija viens pēdējiem arābu cietokšņiem.[22] 1091. gadā Sicīlijas grāfs Rožērs I iebruka Maltā, guva uzvaru un salas musulmaņu valdniekus pārvērta par saviem vasaļiem.

Iebrucēji ielenca Medīnu (mūsdienu Imdinu), galveno salas pilsētu, taču iedzīvotājiem izdevās sarunāt miera nosacījumus. Musulmaņi atbrīvoja kristiešu gūstekņus, zvērēja uzticību Rožēram un apsolīja maksāt nodevas. Apmierinātais Rožērs kopā ar atbrīvotajiem gūstekņiem atgriezās Sicīlijā.

Šis uzbrukums neizraisīja nozīmīgas politiskas pārmaiņas, bet tas pavēra ceļu Maltas atkārtotai kristianizācijai, kas sākās tikai 1127. gadā. Gadsimtu gaitā 1091. gada iebrukums tika romantizēts kā kristīgās Maltas atbrīvošana no musulmaņu varas, un no tā radās vairākas tradīcijas un leģendas, piemēram, maz ticams apgalvojums, ka grāfs Rožērs maltiešiem piešķīris savas sarkanās un baltās krāsas kā jaunās nacionālās krāsas. 1122. gadā Malta piedzīvoja musulmaņu sacelšanos, un 1127. gadā Rožēra dēls Rožērs II Maltā no jauna iekaroja salas, iecēla normaņu pārvaldi un sāka ieviest kristietību.[23]

Sicīlijas Karaliste

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Malta gandrīz 400 gadus bija Sicīlijas Karalistes daļa. Šajā periodā Malta tika izlēņota un pārdota tālāk dažādiem feodāļiem un baroniem, un tajā secīgi valdīja Švābijas, Anžū, Aragonas, Kastīlijas un Spānijas kroņi. Galu galā Aragona, kas tobrīd valdīja Maltā, 1479. gadā pievienojās Kastīlijai, un Malta kļuva par Spānijas impērijas daļu. Tikmēr Maltas administrācija nonāca vietējās muižniecības rokās.

Salas palika musulmaņu apdzīvotas vēl ilgi pēc arābu varas beigām. Arī arābu administrācija palika savā vietā, un musulmaņiem bija atļauts brīvi praktizēt savu reliģiju līdz 13. gadsimtam.[24] Normaņi ikgadējās nodevas prasīja mūļos, zirgos un munīcijā, kas liecina par tālaika Maltas saimniecības novirzienu un iespējām.[25] Šīs neitrālās attieksmes rezultātā musulmaņi demogrāfiski un ekonomiski turpināja dominēt Maltā vēl vismaz 150 gadus pēc kristiešu iekarošanas.[25]

Pat 1175. gadā Strasbūras bīskapam Burkāram, Svētās Romas imperatora Barbarosas sūtnim pēc īsas vizītes Maltā radās iespaids, ka tajā dzīvo vienīgi vai vismaz galvenokārt "saracēņi".[26]

1192. gadā Tankreds no Sicīlijas iecēla Margarito no Brindizi par pirmo Maltas grāfu. Viņa laikā Maltā sākās latinizācijas process, lai nodibinātu stingru Romas katoļticību pēc iepriekšējās Austrumu pareizticīgo un islāma dominēšanas. Tomēr līdz 1224. gadam pastāvēja spēcīga musulmaņu sabiedrības daļa.

1224. gadā Svētās Romas imperators Frīdrihs II nosūtīja ekspedīciju pret Maltu, lai nodrošinātu kontroli un neļautu tās musulmaņu iedzīvotājiem atbalstīt musulmaņu dumpi Sicīlijas Karalistē.[27]

Pēc normaņu iekarošanas Maltas salu iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt, galvenokārt pateicoties imigrācijai no ziemeļiem (Sicīlijas un Itālijas), 1223. gadā Itālijas Čelano pilsētas visi vīrieši tika izsūtīti trimdā uz Maltu, 1240. gadā Maltā tika izvietots garnizons. Tā rezultātā Kapelli u.c. 2005. gadā konstatēja, ka "mūsdienu Maltas vīrieši, visticamāk, cēlušies no Dienviditālijas, ieskaitot Sicīliju un līdz pat Kalabrijai".[28]

Saskaņā ar 1240. vai 1241. gada ziņojumu, tajā gadā Maltas un Audešas salās bijušas 836 musulmaņu ģimenes, 250 kristiešu ģimenes un 33 jūdu ģimenes, turklāt kristieši bijuši koncentrēti galvenokārt Audešā.[25][29][30]

Ap 1249. gadu daži Maltas musulmaņi tika nosūtīti uz Itālijas koloniju Lučeru, kas bija izveidota Sicīlijas musulmaņiem.[25] Dažiem vēsturniekiem, tostarp Godfrī Vetingeram, šis notikums iezīmē islāma beigas Maltā.[30] Maltiešu valoda salās izdzīvoja — tas liecina, ka šī iedzīvotāju grupa kopumā tomēr nepazuda no Maltas.

1266. gadā Malta tika nodota Francijas karaļa Luija IX brālim Šarlam no Anžū, kurš togad ar Francijas palīdzību bija iekarojis Sicīlijas troni un paturēja Maltu līdz 1283. gadam. Šarls izcēlās ar neiecietību pret nekatoliskajām reliģijām.[25] Tomēr Maltas saikne ar musulmaņu Āfriku joprojām bija spēcīga līdz 1283. gadam, kad Sicīlijas pretfranču sacelšanās un Vakarlūgšanas kara (1282-1302, starp Aragonas un Sicīlijas karalistēm) rezultātā salas nonāca Aragonas pakļautībā.[25]

1429. gada septembrī Tunisijas Hafsīdu dinastijas musulmaņu spēki mēģināja ieņemt Maltu, bet aplenkums tika atvairīts. Iebrucēji tomēr aplaupīja salu un saņēma gūstā tūkstošiem vergu.[31]

Palazzo Falcon — viena no vecākajām ēkām Mdinā, 15.-16. gadsimts

Līdz 15. gadsimta beigām visi maltiešu musulmaņi tika spiesti pievērsties kristietībai, un viņiem bija jāatrod veidi, kā noslēpt savu iepriekšējo identitāti, latinizējot vai pieņemot jaunus uzvārdus.[25]

Maltas ordenis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1530. gadā salas savā pārvaldībā kā Sicīlijas Karalistes vasalis ieguva sv. Jāņa ordenis, kurš pirms tam bija 1522. gadā musulmaņu padzīts no Rodas salas. Mūsdienās to bieži saīsināti sauc par Maltas ordeni.

Ordenis padarīja par oficiālo itāļu valodu.

Ordeņa militārās aktivitātes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji Svētā Jāņa bruņinieku ordenis tika izveidots, lai izveidotu priekšposteņus gar svētceļnieku maršrutiem un palīdzētu tiem. Viens no viņu galvenajiem uzdevumiem bija sniegt medicīnisko palīdzību, un arī šodien viņu astoņstaru krusts joprojām tiek plaši izmantots pirmās palīdzības organizācijās, bet pats ordenis ieguva "hospitāliešu" nosaukumu. Pamazām ordenis dāvinājumos saņēma daudzas tikko iekarotas teritorijas, kuras bija jāaizstāv, un tas radīja spēcīgo bruņinieku militāro spārnu. Laika gaitā ordenis kļuva stiprs un bagāts. Tā kā liela daļa viņu aptvertās teritorijas bija ap Vidusjūras reģionu, viņi kļuva arī par jūrniekiem.

No Maltas bruņinieki atsāka savus pirātiskos un pretpirātiskos uzbrukumus osmaņu kuģniecībai, un sultāns Suleimans Lieliskais pavēlēja dot prettriecienu. 1551. gadā osmaņu admirālis Sinans pašā kopā ar korsāriem mēģināja ieņemt Maltu, bet pēc neveiksmes sagrāba un izlaupīja Audešu, iegūstot ap 5000 vergu. Šajā laikā bruņinieki bija iekārtojuši flotes bāzi Maltas Birgu pilsētā, kurā bija lieliskas ostas. Birgu tajā laikā bija viena no divām lielākajām pilsētām, otrā bija Mdina, vecā Maltas galvaspilsēta. Aizsardzība ap Birgu tika uzlabota, un vietā, kur tagad atrodas Lisla jeb Senglī, tika uzbūvēti jauni nocietinājumi. Neliels forts tika uzcelts pussalas galā, kur tagad atrodas Valletas pilsēta, un tika nosaukts par sv. Elma fortu.

Lielais Maltas aplenkums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Birgu un sv. Eņģeļa forts

1565. gada 18. maijā Suleimans Lieliskais pats ieradās Maltā ar 193 kuģiem un apmēram seškārtīgu pārspēku.[32] Bruņinieki, savu spiegu brīdināti, bija tam gatavi. Sākumā osmaņi uzbruka jaunuzceltajam sv. Elma fortam un pēc mēnesi ilgas cīņas forts atradās drupās, taču ap 1500 karavīru turpināja cīnīties, līdz osmaņi tos nonāvēja. Pēc tam viņi sāka uzbrukt Birgu un Lislas nocietinājumiem, taču bez panākumiem.

8. septembrī aplenkums tika izbeigts un osmaņu flote atkāpās, jo tuvojošās ziemas vētras draudēja nepieļaut kuģošanu un spēki aplenkuma turpināšanai vairs nešķita pietiekami. Osmaņu impērija bija demoralizēta, zaudējusi ap 25 000 vīru no saviem 35 000 (dažādu avotu skaitļi, kā parasti, ir atšķirīgi), kam pretī bija stājušies 6000 — 500 bruņinieku, 2000 algotņu, 500 vergu un ap 3000 bruņotu maltiešu civiliedzīvotāju.[33] Osmaņi vairs nemēģināja iekarot Maltu, un arī enerģiskais sultāns nomira nākamajā gadā.

Uzplaukuma un lejupslīdes periods

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gadu pēc tam ordenis sāka darbu pie jaunas nocietinātas pilsētas būves Skiberas pussalā, kuru osmaņi bija izmantojuši kā bāzi aplenkuma laikā. Tā tika nosaukta par Valletu Žana "Parizo" de Valeta, tābrīža lielmestra vārdā. Pilsētas nocietinājumi nekad netika pārbaudīti kaujā un mūsdienās tie joprojām ir vieni no vislabāk saglabātajiem šī perioda nocietinājumiem.

Atšķirībā no citiem salas valdniekiem, svētā Jāņa ordenim ārpus Maltas nebija citas "mītnes zemes". Sala kļuva par viņu mājām, tāpēc viņi tajā ieguldīja daudz vairāk nekā jebkura cita vara. Turklāt tā locekļi nāca no dižciltīgām ģimenēm un savā dienestā bieži bija uzkrājuši ievērojamas bagātības. Šī perioda arhitektūras un mākslas paliekas joprojām ir no izcilākajām Maltas vēsturē, it īpaši Valletas pilsētā.

Tomēr, tā kā ordeņa galvenais pastāvēšanas iemesls bija izgaisis, ordenis pamazām degradējās. Astoņpadsmitā gadsimta pēdējās trīs desmitgadēs ordenis piedzīvoja stabilu kritumu. Tas bija vairāku faktoru rezultāts, tostarp bankrots, ko izraisīja pēdējo lielmestru bezatbildība.[34] Sakarā ar to un augošo nabadzību ordenis kļuva nepopulārs arī maltiešu vidū.

1775. gadā notika vietējās garīdzniecības Priesteru sacelšanās.[35] Nemierniekiem garīdznieku vadībā izdevās ieņemt sv. Elma un sv. Džeimsa Kavaljē fortus, taču sacelšanās ātri tika apspiesta un līderi sodīti.[36]

Napoleona kari

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gadu gaitā ordeņa spēks mazinājās; viņu valdīšana beidzās 1798. gadā, kad Napoleona Bonaparta ekspedīcijas flote apstājās Maltā, dodoties savā Ēģiptes ekspedīcijā. Napoleons lūdza stāvvietu, lai apgādātu savus kuģus, un, kad viņi atteicās viņam piegādāt ūdeni, Napoleons Bonaparts nosūtīja kareivjus, lai ieņemtu kalnus ap Valletu. Lielmestrs Hompešs kapitulēja 11. jūnijā. Nākamajā dienā tika parakstīts līgums, ar kuru suverenitāti pār Maltu tika nodota Francijas Republikai. Pretī Francijas Republika piekrita "izmantot visas savas iespējas Raštates kongresā, lai sagādātu lielmestram zemi, līdzvērtīgu tai, no kuras viņš atsakās".

Īsajā savas uzturēšanās laikā (sešās dienās) Napoleons veica daudzas reformas, proti, jaunas pārvaldes izveidošanu ar valdības komisiju, divpadsmit pašvaldību un valsts finanšu pārvaldes izveidi, visu feodālo tiesību un privilēģiju atcelšanu, verdzības atcelšanu un brīvības piešķiršanu visiem musulmaņiem — vergiem (kopā 2000). Tiesu līmenī tika izveidots ģimenes kodekss un tika izvirzīti divpadsmit tiesneši. Sabiedrības izglītošana tika organizēta pēc paša Bonaparta noteiktajiem principiem, nodrošinot pamatizglītību un vidējo izglītību. Tika dibinātas piecpadsmit pamatskolas un reformēta universitāte.[37]

Pēc tam viņš devās uz Ēģipti, atstājot ievērojamu garnizonu Maltā. Tā kā ordenis vairs netika cienīts maltiešu vidū, tie sākotnēji uz francūžiem skatījās ar optimismu. Šīs ilūzijas nebija ilgas. Dažu mēnešu laikā francūži slēdza klosterus un sagrāba baznīcas dārgumus, tai skaitā Žana de Valeta zobenu, kas līdz šim joprojām ir izstādīts Luvrā Parīzē. Maltieši, būdami pārliecināti katoļi, sacēlās, un Francijas ģenerāļa Kloda-Anrī Belgrāna de Vobo garnizons atkāpās uz Valletu. Pēc vairākiem neveiksmīgiem vietējo iedzīvotāju mēģinājumiem ieņemt pilsētu, viņi lūdza palīdzību britiem. Kontradmirālis Nelsons 1799. gadā pieņēma lēmumu par pilnīgu Valletas blokādi. Francijas garnizons padevās 1800. gadā.

19. gadsimts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1800. gadā Malta kā protektorāts brīvprātīgi kļuva par Britu impērijas daļu. Saskaņā ar 1802. gada Amjēnas līguma nosacījumiem Lielbritānijai vajadzēja evakuēt salu, taču, izmantojot maltiešu pārstāvju lūgumu neatstāt tos un apliecinājumu, ka tie labprāt pieņem britu valdīšanu,[38] tā neizpildīja šo pienākumu — tas bija viens no vairākiem savstarpējiem līguma neievērošanas gadījumiem, kas galu galā noveda pie tā atcelšanas un kara atjaunošanas starp Lielbritāniju un Franciju.

Lai gan sākotnēji briti salai nepiešķīra lielu nozīmi, tās labās ostas kļuva novērtētas pēc Suecas kanāla atvēršanas 1869. gadā. Sala kļuva par militāru un jūras spēku cietoksni, britu Vidusjūras flotes galveno bāzi.

Demonstrācija pret nodokļu pieaugumu 1880. gados

Vietējā pārvalde maltiešiem tika atteikta līdz pat 1921. gadam, lai gan daļēji ievēlēta likumdošanas padome tika izveidota jau 1849. gadā (pirmā valdības padomes sēde pilnā Lielbritānijas kontrolē notika 1835. gadā), un vietējie iedzīvotāji dzīvoja nabadzībā.[39] Tas notika tāpēc, ka sala bija pārapdzīvota un lielā mērā bija atkarīga no Lielbritānijas kara izdevumiem, kas mainījās atkarībā no ārējās situācijas prasībām. 19. gadsimtā Lielbritānijas administrācija uzsāka vairākas liberālas konstitucionālās reformas,[40] taču tām pretojās katoļu baznīca un Maltas elite, kas vēlējās saglabāt savas feodālās privilēģijas.[39][40] Parādījās politiskās organizācijas, tādas kā Nacionālistu partija, kuras mērķis bija itāļu valodas un katolicisma aizsardzība Maltā.

1800.—1820. gados maltieši mēģināja lauksaimnieciski un militāri kolonizēt tuvējo Lampedūzas salu.

1813. gadā Maltai tika piešķirta Batērsta konstitūcija un sākās mēris; 1814. gadā to pasludināja par brīvu no mēra, Vīnes 1815. gada kongress atkārtoti apstiprināja Lielbritānijas valdīšanu saskaņā ar 1814. gada Parīzes miera līgumu. 1819. gadā tika likvidēta vietējā muižnieku pašpārvalde (Università).

Pēc Vatikāna valsts pasludināšanas 1828. gadā tika atceltas svētvietas tiesības. Trīs gadus vēlāk Maltas bīskapa krēslu padarīja neatkarīgu no Palermo krēsla, ar ko tika pilnīgi izbeigta Sicīlijas Karalistes juridiskā ietekme Maltā.[41] 1839. gadā tika atcelta preses cenzūra un sākta svētā Pāvila anglikāņu katedrāles celtniecība.

Anglo-Ēģiptes bankas 1886. gada 5 mārciņu banknote Maltai

Pēc 1846. gada "Karnevāla nemieriem" 1849. gadā tika izveidota valdības padome ar ievēlētiem locekļiem, kas darbojās Lielbritānijas valdības pakļautībā. 1881. gadā tika izveidota Lielbritānijas pakļautībā esoša Izpildu padome; 1887. gadā valdības padomei tika uzticēta lielāka kontrole. Pretreakcija notika 1903. gadā, atgriežoties pie 1849. gada pilnā Lielbritānijas pakļautībā esošas valdības padomes.

Gadsimta pēdējā ceturksnī kopā ar pārējo apkaimi sākās tehniskais un finansiālais progress: tika dibināta Anglo-Ēģiptes banka (1882) un sākās Maltas dzelzceļa darbība (1883); pirmās savas pastmarkas tika izdotas 1885. gadā, 1886. gadā ķirurgs majors Deivids Brūss atklāja mikrobu, kas izraisīja Maltas drudzi jeb brucelozi, un 1905. gadā Temistokls Zammits atklāja tā avotus.

20. gadsimta sākums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1904. gadā Maltā tika uzsākta tramvaja satiksme. Sākās arī vietējās kultūras attīstība, un 1912. gadā Duns Karms Psaila uzrakstīja savu pirmo dzejoli maltiešu valodā.

No 1915. līdz 1918. gadam Pirmā pasaules kara laikā Malta kļuva pazīstama kā "Vidusjūras medmāsa", jo Maltā tika izmitināti daudzi ievainotie karavīri.[42]

1919. gadā "7. jūnija nemieri" pret pārmērīgo maizes cenu kļuva par iemeslu lielākai vietējai autonomijai 1920. gados. 1921. gadā Lielbritānijas valdība piešķīra pašpārvaldi. Malta ieguva divpalātu parlamentu ar Senātu (tas tika likvidēts 1949. gadā) un ievēlētu Likumdošanas asambleju. Vietējais diplomāts un politiķis Džozefs Hovards tika iecelts par premjerministru; viņa pirmais akts bija katolicisma pasludināšana par Maltas valsts reliģiju. 1923. gadā pirmo reizi publiski spēlēja jauno himnu L' Innu Malti.

1930. gados attiecībās starp Maltas politisko eliti, Maltas katoļu baznīcu un Lielbritānijas varas iestādēm radās nestabilitāte; 1921. gada konstitūcija tika apturēta divas reizes. Vispirms 1930.—1932. gadā, kad Lielbritānijas varas iestādes nolēma, ka brīvas un godīgas vēlēšanas nebūs iespējamas pēc sadursmes starp valdošo Konstitucionālo partiju un Baznīcu un pēc tam ar baznīcas pasludināto nāves grēku vēlēt par šo partiju, tādējādi padarot brīvas un godīgas vēlēšanas neiespējamas. 1933. gadā Konstitūcija atkal tika atsaukta, jo valdība iestājās par itāļu valodas mācīšanu pamatskolās uz budžeta rēķina.[43] Tādējādi Malta tika atsviesta kroņa kolonijas statusā, kas tai bija 1813. gadā.

Pirms britu ierašanās oficiālā valoda kopš 1530. gada (un viena no izglītotās elites valodām) bija itāļu valoda, kuru no 1800. gada sāka izspiest pieaugošā angļu valodas lietošana. 1934. gadā maltiešu valoda tika pasludināta par oficiālu valodu, kas to skaitu palielināja līdz trim. Divus gadus vēlāk 1936. gada konstitūcija deklarēja, ka maltiešu un angļu valoda ir vienīgās oficiālās valodas, tādējādi formāli izbeidzot ilggadējo “valodas jautājumu”, kas vairāk nekā pusgadsimtu bija dominējis Maltas politikā. 1934. gadā tikai aptuveni 15% iedzīvotāju tekoši runāja itāliski, tomēr līdz tam tiesās tika izmantota tikai itāļu valoda.

1936. gadā konstitūcija tika pārskatīta arī, paredzot Izpildu padomes locekļu izvirzīšanu saskaņā ar Lielbritānijas valdību (līdzīgi kā bija 1835. gada konstitūcijā), un 1939. gadā atkal atgriezās pie daļēji vēlētas valdības padomes Lielbritānijas pakļautībā.

Otrais pasaules karš

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valletas galvenā iela Kingsveja pēc bombardēšanām 1942. gada maijā
Smagi bojātais tankeris "Ohio" tiek buksēts Valletas ostā 1942. gada augustā

Pirms Otrā pasaules kara Valletā atradās Karaliskās flotes Vidusjūras flotes galvenā mītne. Tomēr, neraugoties uz Vinstona Čērčila iebildumiem,[44] 1937. gada aprīlī tā tika pārvietota uz Aleksandriju Ēģiptē, baidoties, ka Malta ir pārāk neaizsargāta pret gaisa uzbrukumiem no Eiropas.[44] Uz kara sākumu ar Itāliju 1940. gada 10. jūnijā Maltā bija mazāk nekā četru tūkstošu karavīru garnizons un apmēram piecu nedēļu pārtikas krājumi aptuveni 300 000 iedzīvotājiem. Turklāt Maltas pretgaisa aizsardzība sastāvēja no apmēram četrdesmit diviem pretgaisa aizsardzības ieročiem (34 "smagajiem" un 8 "vieglajiem") un četriem iznīcinātājiem-biplāniem Gloster Gladiator ar trīs pilotiem.

Tā kā šī Lielbritānijas kolonija atradās netālu no Sicīlijas un Ass valstu kuģu ceļiem, Maltu bombardēja Itālijas un Vācijas gaisa spēki. Briti izmantoja Maltu, lai sāktu uzbrukumus Itālijas flotei, un tajā bija zemūdeņu bāze. To izmantoja arī kā noklausīšanās vietu, lasot vācu radio ziņojumus, tostarp Enigmas trafiku.[45]

Pirmie aviācijas reidi pret Maltu notika 1940. gada 11. jūnijā; todien notika seši uzbrukumi. Salas biplāni nespēja aizstāvēties Lukas lidlauka nepabeigtības dēļ; tikai uz septīto uzbrukumu tas bija sagatavots. Sākotnēji itāļi lidoja apmēram 5500 m augstumā, pēc tam, lai uzlabotu bombardēšanas precizitāti, nolaidās līdz trīs tūkstošiem metru ("Gladiatoriem", lai paceltos šādā augstumā, vajadzēja apmēram 5 minūtes). Tomēr reizēm itāļi atteicās no bombardēšanas, redzot pretinieka gatavību pretdarbībai, nometa bumbas jūrā un devās atpakaļ.[44] Pamazām bumbvedēju precizitāte uzlabojās, tomēr visi to radītie zaudējumi tika novērsti, vēl pirms paspēja atgriezties jauns bumbvedēju vilnis.[44]

Augusta beigās gaisa spēkus pastiprināja modernāki iznīcinātāji Hawker Hurricane, kas bija pievesti pa jūru.[44] Pirmajos piecos kauju mēnešos salas lidmašīnas iznīcināja vai bojāja apmēram trīsdesmit septiņus itāļu lidaparātus, taču ciešot pat lielākus zaudējumus nekā itāļi. Šī itāļu bombardēšanas kampaņa nodarīja ievērojamu kaitējumu salas infrastruktūrai un britu Karaliskās flotes spējai efektīvi darboties Vidusjūrā.[46]

Maltā 330 cilvēki no kara sākuma līdz 1941. gada decembrim bija nogalināti un 297 nopietni ievainoti. 1941. gada janvārī Sicīlijā ieradās vācu 10. gaisa korpuss, lai atbalstītu vāciešu operācijas Āfrikā, un nākamo četru mēnešu laikā tika nogalināti 820 cilvēki un 915 smagi ievainoti.

1942. gada 15. aprīlī karalis Džordžs VI piešķīra Jura Krustu (augstāko britu civilo apbalvojumu par izcilību) "Maltas salas cietoksnim — tās iedzīvotājiem un aizstāvjiem".[44] 1943. gada 8. decembrī salu apmeklēja Franklins Rūzvelts,[47] tajā ieradās arī Vinstons Čērčils un Džordžs VI.

1942. gada augustā operācijas "Pjedestāls" laikā līdz Maltai izdevās izlauzties daļai no konvoja "Santa Marija" ar lieliem degvielas krājumiem, kas atviegloja Maltas situāciju.

Otrā pasaules kara laikā Maltas parlamentā vienīgie atlikušie proitālisko Maltas nacionālistu deputāti Ugo Mifsuds un Džordžs Borgs Olivjē kaislīgi cīnījās pret 50 maltiešu izraidīšanu uz koncentrācijas nometnēm Ugandā, jo tie tika apsūdzēti Itālijai draudzīgās politiskās aktivitātēs.

1943. gadā sabiedrotie uzsāka iebrukumu Sicīlijā no Maltas. Iebrukums tika koordinēts no pazemes bāzes Valletā. Pēc Kasibiles pamiera vēlāk 1943. gada septembrī, kas bija faktiska Itālijas padošanās, Maltā britiem padevās liela daļa Itālijas flotes.

1945. gada sākumā notika Maltas konference, kurā Čērčils un Rūzvelts tikās pirms kopējās ar Josifu Staļinu Jaltas konferences.

Neatkarības iegūšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Duminku Mintofs, premjerministrs 1955.-1958. un 1971.-1984. gados.

1946. gada Nacionālās asamblejas rezultātā ar 1947. gadu tika pieņemta jauna konstitūcija. Tā atjaunoja Maltas pašpārvaldi un piešķīra sievietēm vēlēšanu tiesības, premjerministra amatā tika iecelts Pols Bofa. Izveidojās divu galveno partiju sistēma, kurā "kreiso" vadītājs bija leiborists Duminku Mintofs (Doms Mintofs), bet "labējo" — nacionālists Džordžs Borgs Olivjē.

Pēc leiboristu (MLP) uzvaras vēlēšanās 1955. gadā Londonā decembrī notika apaļā galda sarunas par Maltas nākotni, proti, Mintofa izvirzīto priekšlikumu par pilnīgu integrāciju Lielbritānijā. Tajā piedalījās jaunais premjerministrs Mintofs, Borgs Olivjē un citi Maltas politiķi kopā ar Lielbritānijas koloniālo sekretāru Alanu Lenoksu-Boidu. Lielbritānijas valdība piekrita piedāvāt salām savu pārstāvniecību Lielbritānijas parlamentā ar trim vietām Pārstāvju palātā, Iekšlietu ministrijai pārņemot atbildību par Maltas lietām no Koloniālā biroja.[48] Saskaņā ar priekšlikumiem Maltas parlaments saglabātu priekšroku visās lietās, izņemot aizsardzību, ārpolitiku un nodokļus. Taču britu parlamentārieši pauda bažas, ka Maltas pārstāvniecība parlamentā Vestminsterā radīs precedentu citām kolonijām un ietekmēs vispārējo vēlēšanu iznākumu.[48]

1956. gada 11. un 12. februārī notika referendums par integrāciju, kurā 77,02% vēlētāju atbalstīja šo priekšlikumu,[49] bet nacionālistu partijas un baznīcas boikota dēļ balsoja tikai 59,1% vēlētāju, tādējādi padarot rezultātu nepārliecinošu.[50]

Turklāt Maltas militāri stratēģiskās nozīmes samazināšanās nozīmēja, ka Lielbritānijas valdība vairs nevēlējās uzturēt tās ostas. Pēc admiralitātes lēmuma atlaist 40 dokerus Mintofs paziņoja, ka "Maltas tautas pārstāvji Parlamentā paziņo, ka viņiem vairs nav saistoši nolīgumi un saistības pret Lielbritānijas valdību ..." (1958. gada t.s. "Karavadžo incidents"). Atbildot uz to, koloniālais sekretārs nosūtīja Mintofam paziņojumu, paziņojot, ka viņš "neapdomīgi apdraudējis" visu integrācijas plānu.[51]

Protestējot Mintofs atkāpās no premjerministra amata kopā ar visiem MLP deputātiem 1958. gada 21. aprīlī. Džordžam Borgam Olivjē gubernators Leikoks piedāvāja izveidot alternatīvu valdību, taču viņš atteicās. Tas noveda pie tā, ka gubernators pasludināja ārkārtas stāvokli, tādējādi apturot konstitūciju, un Maltā tika atjaunota tieša koloniālā pārvalde. MLP atteicās no atbalsta integrācijai ar Lielbritāniju (kad Mintofa prasības par finanšu garantijām netika pieņemtas) un tagad iestājās par pilnīgu neatkarību no tās.

Kaut arī Francija bija īstenojusi līdzīgu politiku savās kolonijās, no kurām dažas kļuva par aizjūras departamentiem, Lielbritānijas Maltai piedāvātais statuss bija vienīgais izņēmums. Malta bija vienīgā Lielbritānijas kolonija, kurā nopietni tika apsvērta integrācija ar Lielbritāniju, un vēlākās Lielbritānijas valdības ir izslēgušas atlikušo aizjūras teritoriju, piemēram, Gibraltāra, integrācijas iespēju.[52]

Kopš 1959. gada Maltas gubernators sāka īstenot ekonomikas attīstības plānu, kas balstīts uz tūrisma un nodokļu konkurences veicināšanu, piedāvājot ļoti zemas nodokļu likmes pensijām, honorāriem un dividendēm, lai piesaistītu salām Lielbritānijas (sauktus par “sešpeniju kolonistiem”) un bijušos koloniālos pensionārus. Pēc 1967. gada Maltā bija liels britu pieplūdums no Rodēzijas.[53]

1961. gadā tika sagatavota jauna konstitūcija, kas ļautu noteikt pašpārvaldi un atzīt Maltas Valsti. Džordžs Borgs Olivjē nākamajā gadā kļuva par premjerministru.

Neatkarīgā Malta

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālistu valdības (1964–1971)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad Lielbritānijas parlaments pieņēma 1964. gada Maltas neatkarības aktu un referendumā 54,5% vēlētāju apstiprināja jauno Maltas konstitūciju, Maltas Valsts (maltiešu: Stat ta’ Malta) tika izveidota 1964. gada 21. septembrī kā neatkarīga konstitucionālā monarhija, kur Elizabete II bija Maltas karaliene un formālā valsts vadītāja. Datumu turpina svinēt katru gadu kā Neatkarības dienu, kas ir valsts svētki Maltā. 1964. gada 1. decembrī Malta tika uzņemta ANO.

Pirmajās divās vēlēšanās pēc neatkarības iegūšanas 1962. un 1966. gadā Nacionālistu partija kļuva par lielāko partiju, iegūstot vairākumu parlamenta krēslu. Šajos gados attiecībām ar Itāliju bija vislielākā nozīme, lai nodrošinātu neatkarību un nodibinātu saikni ar kontinentālo Eiropu. Aldo Moro vizītē uz salas 1967. gadā Malta parakstīja četrus sadarbības līgumus ar Itāliju.

1965. gadā Malta pievienojās Eiropas Padomei, un 1970. gadā parakstīja Asociācijas līgumu ar Eiropas Kopējo tirgu.

Darba partijas valdības (1971–1987)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1971. gada vēlēšanās ar nelielu pārsvaru uzvarēja Mintofa vadītā Darba partija (MLP). Leiboristu valdība nekavējoties uzsāka solītās nacionalizācijas programmas, kā arī valsts sektora un labklājības valsts paplašināšanu. Darba likumi tika atjaunināti, algu atalgojumā ieviešot dzimumu līdztiesību. Attiecībā uz civiltiesībām tika ieviesta civilā laulība un dekriminalizēta homoseksualitāte un laulības pārkāpšana (1973); nāvessods par slepkavību tika atcelts jau 1971. gadā. Nākamajā gadā ar Itālijas premjerministra Aldo Moro starpniecību Malta noslēdza militāro bāzu līgumu ar Apvienoto Karalisti un citām NATO valstīm.

Izveidojot konstitucionālo reformu paketi, Malta 1974. gada 13. decembrī kļuva par republiku, kuras pirmais prezidents bija pēdējais karalienes ģenerālgubernators sers Entonijs Mamo. Nākamajā gadā izsludinātais akts par tituliem (maltiešu: Xirka Ġieħ ir-Repubblika) Maltā atcēla visus muižniecības titulus, to vietā ieviešot valsts titulus maltiešiem, kuru piešķiršanu ierosina premjerministrs un apstiprina prezidents ne vairāk kā 3 cilvēkiem 2 gados, un valsts goda titulus ārzemniekiem.[54] Starp šos goda titulus saņēmušajiem ārzemniekiem (kopā mazāk par simtu) ir Muammars Kadāfi (1975, pirmais saņēmējs, vēlāk tituls atsaukts), Kims Irsens (1985), Imants Freibergs (2004), Ingūna Rībena (2004), karaliene Elizabete II (2005), Vaira Vīķe-Freiberga (2005) un citas prominentas personas.[55]

Partija uzvarēja arī 1976. gada vēlēšanās. Laiks no 1976. līdz 1981. gadam Maltai bija grūts, un leiboristu valdība aicināja maltiešus savilkt jostas, lai pārvarētu ekonomisko krīzi. Trūka būtisku priekšmetu; uz divām vai trim dienām nedēļā sistemātiski tika pārtraukta ūdens un elektrības piegāde. Politiskā spriedze pieauga, īpaši 1979. gada 15. oktobra "Melnajā pirmdienā", kad pēc premjerministra Mintofa slepkavības mēģinājuma tika nodedzinātas avīzes Times of Malta telpas un uzbrukts opozīcijas līdera mājai,[56] turklāt policija neiejaucās šajās akcijās un neviens par tām netika sodīts.[57]

Pēc ekonomiskā pakta beigām 1979. gada 1. aprīlī salu pameta pēdējie britu spēki, kuru klātbūtne stabilizēja Maltas ekonomiku. Šis notikums tiek svinēta kā Brīvības diena 31. martā. Svinības sākas ar ceremoniju Florianas pilsētā pie Kara memoriāla. Populārs pasākums šajā dienā ir tradicionālā regate Lielajā ostā.

Ārpolitikas pagrieziens

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mintofa premjerministra laikā Malta nodibināja ciešus kultūras un ekonomiskos sakarus ar Muammara Kadāfi vadīto Lībiju,[58] kā arī diplomātiskās un militārās saites ar Ziemeļkoreju. No Ziemeļkorejas Malta saņēma ieročus un militāros instruktorus.[59]

Mintofa laikā Lībija bija aizdevusi Maltai vairākus miljonus dolāru, lai kompensētu nomas ienākumu zaudējumus, kas radās pēc Lielbritānijas militāro bāzu slēgšanas Maltā.[58] Šīs saites ar Lībiju nozīmēja dramatisku, bet īslaicīgu pagriezienu Maltas ārpolitikā. Rietumu mediji apgalvoja, ka Malta, šķiet, pagriež muguru NATO, Lielbritānijai un Eiropai kopumā.[60] Maltā tika izdotas vēstures grāmatas, kas sāka izplatīt ideju par atvienošanos no Itālijas katoliskajiem iedzīvotājiem, un tā vietā popularizēja uzskatu par maltiešu ciešākām kultūras un etniskajām saitēm ar Ziemeļāfriku.[61] Uz laiku arābu valoda bija kļuvusi par obligātu mācību priekšmetu Maltas vidusskolās.[62] 1984. gadā Muammars Kadāfi Maltā oficiāli atklāja Marjamas Al-Batūlas mošeju.

1980. gadā Itālijas uzņēmuma Saipem naftas platformai, ko Texaco pasūtīja Maltas valdības uzdevumā veikt urbumus 68 jūras jūdzes uz dienvidaustrumiem no Maltas, pēc Lībijas lielgaballaivas draudiem bija jāpārtrauc darbība. Gan Malta, gan Lībija pieprasīja sev ekonomiskas tiesības uz šo teritoriju, un šis incidents izraisīja spriedzi. Jautājums tika nodots Starptautiskajai tiesai 1982. gadā, bet tiesas 1985. gada spriedums attiecās tikai uz nelielas apstrīdētās teritorijas daļas noteikšanu.[63]

1980. gadā Malta parakstīja neitralitātes līgumu ar Itāliju, saskaņā ar kuru Malta vienojās nestāties nevienā aliansē, bet Itālija piekrita garantēt Maltas neitralitāti.[64]

Konstitucionālā krīze 1980. gados

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1981. gada vispārējās vēlēšanās Nacionālistu partija (NP) ieguva absolūtu balsu vairākumu, tomēr leiboristi ieguva vairākumu parlamenta vietu saskaņā ar balsošanas sistēmu, un Mintofs palika premjerministrs, izraisot politisku krīzi. Nacionālisti, kuru vadīja Edvards Fenehs Adami, atteicās pieņemt vēlēšanu rezultātu un arī atteicās ieņemt savas vietas parlamentā pirmajos likumdošanas gados, rīkojot kampaņu, pieprasot, lai parlamenta sastāvs atspoguļotu viņu uzvaru. Neskatoties uz to, leiboristu valdība palika pie varas visu piecu gadu termiņu. Mintofs atkāpās no premjerministra un partijas vadītāja amata un 1984. gadā par savu pēcteci iecēla Karmenu Mifsudu Boniči.

Boniči valdības gadus raksturoja politiska spriedze un vardarbība. Pēc piecu gadu debatēm Adami ar Mintofa starpniecību panāca vienošanos ar Boniči par konstitūcijas uzlabošanu. Konstitucionālie grozījumi tika pieņemti ar balsošanu un stājās spēkā 1987. gada janvārī, kas garantēja, ka partijai ar absolūtu balsu vairākumu tiks piešķirta vairākums parlamenta vietu. Tas pavēra ceļu Nacionālistu partijas atgriešanai valdībā vēlāk tajā pašā gadā.

Pievienošanās process Eiropas Savienībai (1987–2004)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vispārējās vēlēšanās, kas sekoja 1987. gadā, Nacionālistu partija ieguva balsu vairākumu. Adami jaunā nacionālistiskā valdība centās uzlabot Maltas saites ar Rietumeiropu un ASV. Nacionālistu partija iestājās par Maltas dalību Eiropas Savienībā, iesniedzot pieteikumu 1990. gada 16. jūlijā. Tas kļuva par nesaskaņu cēloni, jo leiboristi iebilda pret dalību ES.

Plaša liberalizācijas un valsts investīciju programma deva nacionālistiem uzvaru ar vēl lielāku balsu vairākumu 1992. gada vēlēšanās. 1993. gadā Maltā tika atjaunotas vietējās padomes.

1996. gada 26. oktobrī Maltā notika jaunas vispārējās vēlēšanas; kaut arī leiboristi saņēma visvairāk balsu, nacionālisti ieguva visvairāk vietu. 1987. gada konstitūcijas grozījumi bija jāizmanto otro reizi, un Darba partijai tika piešķirtas papildu četras vietas, lai nodrošinātu viņiem vairākumu parlamentā. Pēc tam Maltas pieteikums ES tika iesaldēts. Darba partijas šķelšanās 1998. gadā starp premjerministru Santu un bijušo premjerministru Mintofu izraisīja valdības vairākuma zaudējumu. Neskatoties uz republikas prezidenta mēģinājumiem nokārtot visu sarunu ceļā, viņam nācās pieņemt Santa un viņa valdības demisiju un sākt priekšlaicīgas vēlēšanas.

Pēc atgriešanās valdošajā statusā 1998. gadā Nacionālistu partija atkārtoti aktivizēja dalības pieteikumu ES. Helsinkos 1999. gada decembrī Malta tika oficiāli atzīta par kandidātvalsti.[65] 2000. gadā arī no Maltas militārā kodeksa tika izsvītrots nāves sods.

ES iestāšanās sarunas tika pabeigtas 2002. gada beigās, un referendumā par dalību 2003. gadā 90,86% balsoja ar derīgām balsīm, no kuriem 53,65% bija "par". Leiboristi paziņoja, ka šis rezultāts viņu nesaistīs, ja tie atgriezīsies pie varas nākamajās tā gada vispārējās vēlēšanās. Taču vēlēšanās viņi zaudēja, un Nacionālistu partija ieguva vēl vienu mandātu, ieceļot par premjerministru Lorensu Gonci. Pievienošanās līgums tika parakstīts un ratificēts, un Malta pievienojās ES 2004. gada 1. maijā. Pēc tam tika panākta vienprātība par dalību, leiboristiem paziņojot, ka tie respektēs šo rezultātu.

Malta Eiropas Savienībā (no 2004. gada līdz mūsdienām)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maltas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā nozīmīgi ietekmēja valsts ārpolitiku. No Maltas tika prasīts izstāties no Nepievienojušos valstu apvienības, kuras aktīva dalībvalsts tā bija kopš 1971. gada.[66]

Dalības ES kontekstā Malta pievienojās eirozonai 2008. gada 1. janvārī,[67] 2008. gada vēlēšanas apstiprināja Gonci premjerministra amatā, 2009. gadā par Maltas prezidentu kļuva Džordžs Abela no leiboristiem (Darba partijas).

2011. gada 28. maijā maltieši padomdevēja nozīmes referendumā par šķiršanās tiesībām nobalsoja “jā”. Tajā laikā Malta kopā ar Filipīnām un Vatikānu bija viena no trim pasaules valstīm, kurā šķiršanās nebija atļauta. Referenduma iznākuma rezultātā tajā pašā gadā tika pieņemts likums, kas pieļāva šķiršanos, gan ar noteiktiem nosacījumiem, neraugoties uz to, ka valdošā NP un premjerministrs oficiāli iestājās pret šo likumu. Taču ievērojama daļa partijas deputātu nobalsoja "par".[68]

2013. gadā pēc Gonci valdības parlamenta vairākuma zaudēšanas tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas, kurās pēc 15 gadu pārtraukuma uzvarēja leiboristi. Džozefs Maskats tika ievēlēts par premjerministru.[69]

2017. gada 16. oktobrī Maltas žurnāliste un korupcijas apkarošanas aktīviste Dafne Karuana Galisija tika nogalināta automašīnas sprādzienā. Viņas slepkavība izraisīja kritikas vilni gan leiboristu valdībai, gan tiesu sistēmai salās. Pēc tam, kad parādījās pierādījumi par netiešu saistību starp Džozefa Maskata tuvo loku un biznesmeņa Jorgena Feneka arestu, protesti salās un starptautiskā kritika noveda valsti 2019.–2020. gada politiskajā krīzē, kuras rezultātā atkāpās premjerministrs Maskats un vairākas citas personas. Iekšējās vēlēšanas Maltas leiboristu partijā 2020. gada 11. janvārī ievēlēja Robertu Abelu par partijas vadītāju un Maltas premjerministru.[70]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 "700 years added to Malta's history". Times of Malta
  2. ↑ Heritage Malta: Għar Dalam
  3. ↑ UNESCO: Megalithic Temples of Malta
  4. ↑ Piccolo, Salvatore; Darvill, Timothy (2013). Ancient Stones, The Prehistoric Dolmens of Sicily. Abingdon/GB: Brazen Head Publishing. ISBN 9780956510624.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 Cassar, Carmel (2000). A Concise History of Malta. Msida: Mireva Publications. pp. 53—58. ISBN 1870579526.
  6. ↑ Bonanno, Anthony (1983). "The Tradition of an Ancient Greek Colony in Malta". Hyphen. 4 (1): 1—17.
  7. ↑ Depasquale, Suzannah; Cardona, Neville Juan (2005). Site Catalogue: The Domvs Romana — Rabat Malta. Malta: Heritage Books. p. 3. ISBN 9993270318.
  8. ↑ "Roman (218 BC-870 AD)". A Lawyer's History of Malta. 2011.
  9. ↑ Rix, Juliet (2013). Malta and Gozo. Bradt Travel Guides. p. 9. ISBN 9781841624525.
  10. ↑ Petschening, M. (1881). Corpus Scriptorum Ecclesiasticorum Latinorum. 7 I, 13—14. Bonn. / Victor Vitensis, Historia Persecutionis Africae Provinciae.
  11. ↑ 11,0 11,1 Blouet, Brian W. (2007). The Story of Malta. pp.38., 41. Allied Publications. ISBN 9789990930818.
  12. ↑ 12,0 12,1 Zavagno, Luca (2017), "Cyprus Between Late Antiquity and the Early Middle Ages (ca. 600—800): An Island in Transition", Volume 21 of Birmingham Byzantine and Ottoman Studies, Taylor & Francis, ISBN 9781351999120
  13. ↑ 13,0 13,1 Dalli, Charles (2008). Bonanno, A; Militello, P (eds.). Satellite, sentinel, stepping stone: medieval Malta in Sicily's orbit. Malta in the Hybleans, the Hybleans in Malta: Malta negli Iblei, gli Iblei a Malta. Palermo: Officina di Studi Medievali. pp. 245—258.
  14. ↑ Brubaker, Leslie; Haldon, John (2011). Byzantium in the Iconoclast Era, C. 680-850: A History. Cambridge University Press. p. 174. ISBN 9780521430937.
  15. ↑ Spiteri, Stephen C. (2004—2007). "The 'Castellu di la Chitati' the medieval castle of the walled town of Mdina" (PDF). Arx — Online Journal of Military Architecture and Fortification (1—4):
  16. ↑ 16,0 16,1 16,2 Gambin, Timothy (2004). De Maria, Lorenza; Turchetti, Rita (eds.). Rotte e porti del Mediterraneo dopo la caduta dell'Impero romano d'Occidente: continuità e innovazioni tecnologiche e funzionali : IV seminario : Genova, 18-19 giugno 2004. Rubbettino Editore. pp. 115—134. ISBN 8849811179.
  17. ↑ Vasiliev, A. A. (1968), Byzance et les Arabes, Tome II, 1ére partie: Les relations politiques de Byzance et des Arabes à l'époque de la dynastie macédonienne (867—959), French ed.: Henri Grégoire, Marius Canard, Brussels: Éditions de l'Institut de Philologie et d'Histoire Orientales
  18. ↑ Brown, T.S. (1975). Luttrell, Anthony (ed.). Byzantine Malta (PDF). Medieval Malta — Studies on Malta before the Knights. London: The British School at Rome. pp. 71—87.
  19. ↑ Brincat, Joseph M. (1995). Malta 870-1054 Al-Himyari's Account and its Linguistic Implications. New Light on the Darkest Age in Malta’s History. Valletta: Said International. pp. 1—33.
  20. ↑ 20,0 20,1 Brincat, Joseph M. "New Light on the Darkest Age in Malta's History" (PDF). melitensiawth.com.
  21. ↑ Yosanne Vella, Wettinger has been vindicated, but why do historians still disagree?, Malta Today, 7 July 2015
  22. ↑ Charles Previté-Orton. Cambridge Medieval History, (1971), pg. 507-11
  23. ↑ Wettinger, Godfrey (1995). "The 'Norman' Heritage of Malta : GODFREY WETTINGER sifts the evidence surrounding Count Roger's visit in 1091" (PDF). Treasures of Malta. 1 (3): 34—39.
  24. ↑ "Arab Heritage in Malta — The Baheyeldin Dynasty". baheyeldin.com.
  25. ↑ 25,0 25,1 25,2 25,3 25,4 25,5 25,6 Stefan Goodwin (1 January 2002). "2 (Islam and Realignments)". Malta, Mediterranean Bridge (illustrated ed.). Greenwood Publishing Group. pp. 23.-31. ISBN 9780897898201.
  26. ↑ a Saracenis habitata, et est sub dominio regis Sicilie (inhabited by Saracens, and under the dominion of the King of Sicily). Parergon 27(1):197—199 · January 2010 DOI: 10.1353/pgn.0.0208
  27. ↑ Charles Dalli. From Islam to Christianity: the Case of Sicily (PDF). p. 161.
  28. ↑ C. Capelli, N. Redhead, N. Novelletto, L. Terrenato, P. Malaspina, Z. Poulli, G. Lefranc, A. Megarbane, V. Delague, V. Romano, F. Cali, V.F. Pascali, M. Fellous, A.E. Felice, and D.B. Goldstein; "Population Structure in the Mediterranean Basin: A Y Chromosome Perspective," Annals of Human Genetics, 69, 1—20, 2005.
  29. ↑ Charles Dalli. Iz-Zmien Nofsani Malti.
  30. ↑ 30,0 30,1 The Origin of the ‘Maltese’ Surnames, Godfrey Wettinger
  31. ↑ Cauchi, Mark (12 September 2004). "575th anniversary of the 1429 Siege of Malta". Times of Malta.
  32. ↑ Giacomo Bosio, Histoire des Chevaliers de l'ordre de S. Iean de Hierusalem, edited by J. Baudoin (Paris, 1643).
  33. ↑ Francesco Balbi di Correggio / translated by: Ernle Bradford (1965). The Siege of Malta, 1565. London.
  34. ↑ Fava, Peter (1978). "A Reign of Austerity: Economic Difficulties During the Rule of Grand Master Ximenes (1773—1775)". Storja: 42—59.
  35. ↑ Bellizzi, W. F. (2005). "The Rising of the Priests". Malta Historical Society.
  36. ↑ "Maltese Rebellion 1775". World History at KMLA.
  37. ↑ Weider, Ben. "Chapter 12 — The Egyptian Campaign of 1798". International Napoleonic Society.
  38. ↑ Maltese History — G. The First Years of British Rule 1800-1824. St Benedict College.
  39. ↑ 39,0 39,1 Attard, Joseph (1988). Britain and Malta: The Story of an Era. Malta: Publishers Enterprises Group. ISBN 9789990900583.
  40. ↑ 40,0 40,1 Luke, Harry (1949). Malta: An Account and an Appreciation. Great Britain: Harrap.
  41. ↑ The Dismemberment of the Maltese See from the Metropolitan See of Palermo
  42. ↑ Galea, Michael (16 November 2014). "Malta earns the title 'nurse of the Mediterranean'". Times of Malta.
  43. ↑ Ardizzone, Pietro. "Le iniziative culturali italiane negli anni '30 per Malta e per le comunità maltesi all'estero". Studi maltesi — Lotte per l'egemonia culturale e politica a Malta: aspetti linguistici ed istituzionali (in Italian). pp. 69—101.
  44. ↑ 44,0 44,1 44,2 44,3 44,4 44,5 Bierman, John; Colin Smith (2002). The Battle of Alamein: Turning Point, World War II. Viking. pp. 36.-38. ISBN 978-0-670-03040-8.
  45. ↑ Calvocoressi, Peter (1981). Top Secret Ultra — Volume 10 of Ballantine Espionage Intelligence Library (reprint ed.). Ballantine Books. pp. 42, 44. ISBN 978-0-345-30069-0.
  46. ↑ Walker, Ian W. (2003). Iron Hulls, Iron Hearts, p.60-67
  47. ↑ "Mr. Roosevelt Gives Scroll To People On Isle Of Malta". The Gettysburg Times. Associated Press. 10 December 1943. pp. 1, 4.
  48. ↑ 48,0 48,1 "Malta (Round Table Conference)". 26 March 1956.
  49. ↑ "Referenda in Malta: The Questions and the Voters' Responses". maltadata.com.
  50. ↑ «"Referenda in Malta". vassallomalta.com.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 26. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 25. maijā.
  51. ↑ "Penny-Wise". TIME Magazine. 13 January 1958.
  52. ↑ "Gibraltar". HC Deb 3 August 1976 vol 916 cc726-7W.
  53. ↑ Vanessa Ogle, ‘Funk Money’: The End of Empires, The Expansion of Tax Havens, and Decolonization as an Economic and Financial Event. Past & Present, August 2020
  54. ↑ "Chapter 251 – Ġieh ir-Repubblika Act". Government of Malta. 17 October 1975.
  55. ↑ «XIRKA ĠIEĦ IR-REPUBBLIKA, Membri Onorarji». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 25. maijā. Skatīts: 2021. gada 25. maijā.
  56. ↑ Malta Today. Thanks ‘KAP’
  57. ↑ Unfaded memories of Black Monday
  58. ↑ 58,0 58,1 "Gaddafi to the Rescue". TIME Magazine. 17 January 1972.
  59. ↑ Falzon, Michael (22 October 2006). "Our man in Pyongyang". Times of Malta
  60. ↑ "Our Sad Adieu", in Time Magazine (Monday, 9 April 1979).
  61. ↑ Jeremy Boissevain, "Ritual, Play, and Identity: Changing Patterns of Celebration in Maltese Villages," in Journal of Mediterranean Studies, Vol.1 (1), 1991:87–100 at 88.
  62. ↑ Boissevain, Jeremy (1984). "Ritual Escalation in Malta". In Eric R. Wolf (ed.). Religion, Power and Protest in Local Communities: The Northern Shore of the Mediterranean. Religion and Society. Walter de Gruyter. p. 166. ISBN 9783110097771. ISSN 1437-5370.
  63. ↑ "Cour internationale de Justice – International Court of Justice". icj-cij.org.
  64. ↑ Woodliffe, John (1992). The Peacetime Use of Foreign Military Installations Under Modern International Law. Dordrecht: Martinus Nijhoff. pp. 99–100. ISBN 0-7923-1879-X.
  65. ↑ "Presidency Conclusions – Helsinki European Council – 10 and 11 December 1999". Council of the European Union.
  66. ↑ Cini, Michelle (September 2004). "Culture, Institutions and Campaign Effects: Explaining the Outcome of Malta's EU Accession Referendum". West European Politics. 27 (4): 584–602. doi:10.1080/0140238042000249911. ISSN 0140-2382. S2CID 154334621.
  67. ↑ Cyprus and Malta: welcome to the euro area!
  68. ↑ "MPs in Catholic Malta pass historic law on divorce". BBC News. 25 July 2011.
  69. ↑ Muscat sworn in as PM
  70. ↑ "Robert Abela elected Labour Party leader and will be Malta's new PM". Times of Malta

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ziemeļeiropa
Rietumeiropa
Austrumeiropa
Dienvideiropa
Kaukāzs
  • † Eirāzijas valstis, kas ģeopolitiski daļēji vai pilnīgi tiek pieskaitītas Eiropai
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Maltas_vēsture&oldid=4168963"