Boriss Cilevičs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Boriss Cilevičs
Flickr - Saeima - 10.Saeimas deputāts Boriss Cilevičs.jpg
Saeimas deputāts

Dzimšanas dati 1956. gada 26. martā (62 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Daugavpils, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība ebrejs[1]
Politiskā partija TSP (1994-2010)
Saskaņa (kopš 2010)
Profesija fiziķis, matemātiķis
Augstskola Latvijas Valsts universitāte

Boriss Cilevičs (dzimis 1956. gada 26. martā Daugavpilī) ir ebreju tautības Latvijas politiķis, fiziķis un matemātiķis, partijas "Saskaņa" biedrs. Kopš 1998. gada ir Saeimas deputāts.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Daugavpilī. 1973. gadā ar zelta medaļu pabeidza Daugavpils 3. vidusskolu. 1978. gadā absolvēja Latvijas Valsts universitātes (LVU) Fizikas un matemātikas fakultāti kā fiziķis un no 1981. gada studēja aspirantūrā. No 1982. līdz 1988. gadam strādāja par inženieri valsts uzņēmumā "Alfa", bet no 1988. līdz 1991. gadam par zinātnisko darbinieku LVU Matemātikas un informātikas institūtā. Vairāk kā 30 zinātnisku rakstu autors par matemātiskās modelēšanas pielietojumu.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas strādāja dažādās nevalstiskās organizācijās, kuras nodarbojās ar cilvēktiesību jautājumiem, darbojās arī žurnālistikā un publicistikā. Papildināja savas zināšanas cilvēktiesību jautājumos ārzemēs.

Pārvalda latviešu, krievu un angļu valodu. Precējies, ģimenē divi bērni. Brīvajā laikā aizraujas ar ūdenstūrismu.[2]

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atmodas kustības laikā B. Cilevičs aktīvi iesaistījās Latvijas Tautas frontē (LTF), piedalījās tās priekšvēlēšanu kampaņā pirms Augstākās Padomes vēlēšanām 1990. gadā. Vīlies LTF īstenotajā nacionālajā politikā, viņš 1993. gadā parakstīja uzsaukumu par Latvijas nepilsoņu organizācijas dibināšanu.

Aizstāvēja savas tiesības uz Latvijas Republikas pilsonību tiesā. 1994. gadā B. Cilevičs bija viens no Tautas Saskaņas partijas (TSP) dibinātājiem un Statūtu autoriem. 1995. gadā no tās saraksta nesekmīgi kandidēja 6. Saeimas vēlēšanās, taču 6. Saeimā darbojās kā deputāta Jāņa Jurkāna palīgs.

1997. gada martā B. Cilēviču ievēlēja Rīgas domē, kur viņš bija TSP frakcijas vadītājs. 1998. gadā ievēlēts 7. Saeimā no Tautas Saskaņas partijas un kopš tā laika ir bijis visu parlamentu deputāts. Boriss Cilevičs darbojās Saeimas cilvēktiesību un Eiropas lietu komisijās. No 1999. gada viņš ir Eiropas Padomes parlamentāras asamblejas (PACE) biedrs.[3] 2002. gadā ievēlēts 8. Saeimā (no PCTVL saraksta), 2006. gadā ievēlēts 9. Saeimā (no "Saskaņas Centra" saraksta).

Divas reizes kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās (2004 un 2009), bet abas reizes netika ievēlēts. Toties 2010. gadā atkal ievēlēts 10. Saeimā, bet 2011. gada ārkārtas vēlēšanās — arī 11. Saeimā. Kandidēja 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās no "Saskaņas Centra" saraksta, bet atkal netika ievēlēts. Šai pašā gadā ievēlēts 12. Saeimā.

Cīņa pret skolu reformu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2004. gadā Boriss Cilevičs kopā ar citiem Saeimas opozīcijas deputātiem iesniedza prasību Satversmes tiesā par Skolu reformas-2004 neatbilstību Satversmei un aizstāvēja to tiesas sēdē. Prasības autors bija arī PCTVL Saeimas frakcijas konsultants Aleksejs Dimitrovs. Tiesa prasību noraidīja, atzīstot, ka jaunajai likuma normai ir leģitīmi mērķi – valsts valodas lietojuma stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība (sprieduma 16. punkts). Tajā paša laikā Satversmes tiesa nosprieda, ka tiesiskās vienlīdzības princips (Satversmes 91. pants) liek vienādi izturēties tikai pret personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Šis princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Satversmes tiesa piekrīt pieteikuma iesniedzējam, kurš, citastarp norādot uz ECT spriedumu lietā Thlimmenos v. Greece, atzīmē, ka pie mazākumtautības piederoša persona neatrodas vienādos apstākļos ar personu, kura pieder pie pamatnācijas. Starp kritērijiem, kas nosaka šādu atšķirību, var minēt valodu un etnisko piederību (sprieduma 13.punkts).[4]

Satversmes tiesa arī norādīja (p.20.2.3): "Lai gan šobrīd nav pierādāma apstrīdētās normas ietekme uz izglītības un izglītošanas procesa kvalitāti, ir jābūt tādam mehānismam, ar kura palīdzību turpmāk varētu konstatēt kvalitātes izmaiņas. It īpaši tas attiecas uz izglītošanas procesa kvalitāti. Tās izmaiņas šobrīd ne tikai var kontrolēt, bet pat ir aktīvi jākontrolē. To pieprasa Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz izglītību. Bez tam no šā teikuma izriet, ka kvalitātes kontroles mehānismam jābūt objektīvam, vispusīgam, profesionālam, regulāram, kā arī uz zinātniskām atziņām un metodēm balstītam. Valstij ir pienākums nodrošināt tādu datu ieguvi, kurus analizējot varētu pieņemt izsvērtus lēmumus, kā arī sabiedrībai, izglītojamiem un viņu vecākiem sniegt informāciju par izglītības kvalitātes izmaiņām un izglītošanas procesa norisi."[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]