Boriss Cilevičs

Vikipēdijas lapa
Boriss Cilevičs
13.Saeimas deputātu svinīgais solījums (31909955848).jpg
Boriss Cilevičs 2018. gadā
13. Saeimas deputāts
Amatā
2018. gada 6. novembris — 2022. gada 1. novembris
Prezidents
Premjerministrs Arturs Krišjānis Kariņš
12. Saeimas deputāts
Amatā
2014. gada 4. novembris — 2018. gada 6. novembris
Prezidents
Premjerministrs
11. Saeimas deputāts
Amatā
2011. gada 17. oktobris — 2014. gada 4. novembris
Prezidents Andris Bērziņš
Premjerministrs
10. Saeimas deputāts
Amatā
2010. gada 2. novembris — 2011. gada 16. oktobris
Prezidents Valdis Zatlers
Premjerministrs Valdis Dombrovskis
9. Saeimas deputāts
Amatā
2006. gada 7. novembris — 2010. gada 2. novembris
Prezidents Valdis Zatlers
Premjerministrs
8. Saeimas deputāts
Amatā
2002. gada 5. novembris — 2006. gada 7. novembris
Prezidents
Premjerministrs
7. Saeimas deputāts
Amatā
1998. gada 3. novembris — 2002. gada 5. novembris
Prezidents
Premjerministrs

Dzimšanas dati 1956. gada 26. martā (66 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Daugavpils, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīvo Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība Latvijas ebrejs[1]
Politiskā partija TSP (1994-2010)
Saskaņa (kopš 2010)
Profesija fiziķis, matemātiķis
Augstskola Latvijas Valsts universitāte

Boriss Cilevičs (dzimis 1956. gada 26. martā Daugavpilī) ir ebreju tautības Latvijas politiķis, fiziķis un matemātiķis, partijas "Saskaņa" biedrs. No 1998. gada līdz 2022. gadam ir bijis Saeimas deputāts, kopā darbojies septiņos Saeimas sasaukumos.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Daugavpilī. 1973. gadā ar zelta medaļu pabeidza Daugavpils 3. vidusskolu. 1978. gadā absolvēja Latvijas Valsts universitātes (LVU) Fizikas un matemātikas fakultāti kā fiziķis un no 1981. gada studēja aspirantūrā. No 1982. līdz 1988. gadam strādāja par inženieri valsts uzņēmumā "Alfa", bet no 1988. līdz 1991. gadam par zinātnisko darbinieku LVU Matemātikas un informātikas institūtā. Vairāk kā 30 zinātnisku rakstu autors par matemātiskās modelēšanas pielietojumu.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas strādāja dažādās nevalstiskās organizācijās, kuras nodarbojās ar cilvēktiesību jautājumiem, darbojās arī žurnālistikā un publicistikā. Papildināja savas zināšanas cilvēktiesību jautājumos ārzemēs.

Pārvalda latviešu, krievu un angļu valodu. Precējies, ģimenē divi bērni. Brīvajā laikā aizraujas ar ūdenstūrismu.[2]

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atmodas kustības laikā B. Cilevičs aktīvi iesaistījās Latvijas Tautas frontē (LTF), piedalījās tās priekšvēlēšanu kampaņā pirms Augstākās Padomes vēlēšanām 1990. gadā. 1993. gadā parakstīja uzsaukumu par Latvijas nepilsoņu organizācijas dibināšanu un aizstāvēja savas tiesības uz Latvijas Republikas pilsonību tiesā.

1994. gadā B. Cilevičs bija viens no Tautas Saskaņas partijas (TSP) dibinātājiem un Statūtu autoriem. 1995. gadā no tās saraksta nesekmīgi kandidēja 6. Saeimas vēlēšanās, taču 6. Saeimā darbojās kā deputāta Jāņa Jurkāna palīgs. 1997. gada martā B. Cilēviču ievēlēja Rīgas domē, kur viņš bija TSP frakcijas vadītājs. 1998. gadā ievēlēts 7. Saeimā no Tautas Saskaņas partijas un kopš tā laika ir bijis visu parlamentu deputāts. B. Cilevičs darbojās Saeimas cilvēktiesību un Eiropas lietu komisijās. No 1999. gada viņš ir Eiropas Padomes parlamentāras asamblejas (PACE) biedrs.[3] 2002. gadā ievēlēts 8. Saeimā (no PCTVL saraksta), 2006. gadā ievēlēts 9. Saeimā (no "Saskaņas Centra" saraksta).

Trīs reizes kandidējis Eiropas Parlamenta vēlēšanās (2004, 2009, 2014), bet netika ievēlēts. 2010. gadā ievēlēts 10. Saeimā, bet 2011. gada ārkārtas vēlēšanās — arī 11. Saeimā. 2014. gadā ievēlēts 12. Saeimā no partijas "Saskaņa" saraksta. Vēlētāju atbalstu saņēma arī 13. Saeimas vēlēšanās 2018. gadā, kļuva par 13. Saeimas deputātu, un šis bija jau septītais Saeimas sasaukums, kurā politiķis darbojies. 2019. gada maijā kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās, taču netika ievēlēts.

2022. gadā B. Cilevičs kandidēja arī 14. Saeimas vēlēšanās, taču partija "Saskaņa" pirmo reizi nepārvarēja 5% barjeru.

Cīņa pret skolu reformu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2004. gadā Boriss Cilevičs kopā ar citiem Saeimas opozīcijas deputātiem iesniedza prasību Satversmes tiesā par 2004. gada Latvijas mazākumtautību skolu reformas neatbilstību Satversmei un aizstāvēja to tiesas sēdē. Prasības autors bija arī PCTVL Saeimas frakcijas konsultants Aleksejs Dimitrovs. Tiesa prasību noraidīja, atzīstot, ka jaunajai likuma normai ir leģitīmi mērķi — valsts valodas lietojuma stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība (sprieduma 16. punkts). Tajā paša laikā Satversmes tiesa nosprieda, ka tiesiskās vienlīdzības princips (Satversmes 91. pants) liek vienādi izturēties tikai pret personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Šis princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Satversmes tiesa piekrīt pieteikuma iesniedzējam, kurš, citastarp norādot uz ECT spriedumu lietā Thlimmenos v. Greece, atzīmē, ka pie mazākumtautības piederoša persona neatrodas vienādos apstākļos ar personu, kura pieder pie pamatnācijas. Starp kritērijiem, kas nosaka šādu atšķirību, var minēt valodu un etnisko piederību (sprieduma 13.punkts).[4]

Satversmes tiesa arī norādīja (p.20.2.3): "Lai gan šobrīd nav pierādāma apstrīdētās normas ietekme uz izglītības un izglītošanas procesa kvalitāti, ir jābūt tādam mehānismam, ar kura palīdzību turpmāk varētu konstatēt kvalitātes izmaiņas. It īpaši tas attiecas uz izglītošanas procesa kvalitāti. Tās izmaiņas šobrīd ne tikai var kontrolēt, bet pat ir aktīvi jākontrolē. To pieprasa Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz izglītību. Bez tam no šā teikuma izriet, ka kvalitātes kontroles mehānismam jābūt objektīvam, vispusīgam, profesionālam, regulāram, kā arī uz zinātniskām atziņām un metodēm balstītam. Valstij ir pienākums nodrošināt tādu datu ieguvi, kurus analizējot varētu pieņemt izsvērtus lēmumus, kā arī sabiedrībai, izglītojamiem un viņu vecākiem sniegt informāciju par izglītības kvalitātes izmaiņām un izglītošanas procesa norisi."[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. B.Cilēviča mājaslapa — Uzvedas slikti,lai panāktu savu Archived 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
  2. Boriss Cilevičs Archived 2011. gada 5. janvārī, Wayback Machine vietnē. Saskaņas Centrs
  3. «Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācija». www.mfa.gov.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-07-02. Skatīts: 2018-08-25.
  4. 4,0 4,1 «Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2004-18-0106.». 13.05.2005.g.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]