Pāriet uz saturu

Rūdolfs Blaumanis

Vikipēdijas lapa
Rūdolfs Blaumanis
Rūdolfs Blaumanis
Personīgā informācija
Dzimis 1863. gada 1. janvārī
Ērgļi, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1908. gada 4. septembrī (45 gadi)
Punkaharju, Somijas lielhercogiste (tagad Karogs: Somija Somija)
Tautība latvietis
Vecāki Matīss, Karlīne
Paraksts
Literārā darbība
Pseidonīms Grāvracis, Zobgals, Grāvraču Anna, Jirgensonu Pēteris,[1] Matīss Ķezbers, Puliers
Nodarbošanās Prozaiķis, dramaturgs un žurnālists
Valoda latviešu, vācu
Rakstīšanas laiks 1882—1908
Žanri proza, dramaturģija
Slavenākie darbi "Nāves ēnā", "Skroderdienas Silmačos", "Indrāni", "Tālavas taurētājs", "Velniņi"
Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts                        Infokaste

Kārlis Rūdolfs Leonīds Blaumanis[2] (dzimis 1863. gada 1. janvārī [v.s. 1862. gada 20. decembrī], miris 1908. gada 4. septembrī) bija latviešu prozaiķis, dramaturgs un žurnālists.[3] Viņa populārākie darbi ir balāde dzejoļa formā "Tālavas taurētājs", novele "Nāves ēnā", lugas "Skroderdienas Silmačos" un "Indrāni",[4] darbi ir tulkoti angļu, igauņu, krievu, lietuviešu, somu, ukraiņu, ungāru un vācu valodā.[5] Pēc viņa darbu motīviem ir uzņemtas kinofilmas "Salna pavasarī", "Purva bridējs", "Nāves ēnā".

2004. gadā veiktajā aptaujā par 100 visu laiku ievērojamākajām Latvijas personībām R. Blaumanis tika ierindots trešajā vietā.[6]

Biogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1863. gada 1. janvārī Ērgļu pagastā[2] Ērgļu muižas pavāra Matīsa Blaumaņa un viņa sievas Karlīnes ģimenē. Viņa vecāki (tāpat vairāki citi pazīstami cilvēki) bijuši prototipi tēliem viņa darbos. Ģimenes valoda bija vācu, latviešu valodu iemācījās no apkaimes kalpu bērniem.[7] Piecu gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Brakos, kur arī aizvadīja lielāko daļu dzīves.

Mācījās Rubīnu Annas privātskolā Ogres pagastā (1872—1875),[2] pēc 2. Rīgas vācu apriņķa tirdzniecības skolā (1875—1881). 1881. gadā Rīgas laikraksts Die Zeitung für Stadt und Land publicēja Blaumaņa stāstu Wiedergefunden ("Atkalatrastā"). Pēc tirdzniecības skolas pabeigšanas viņš sāka strādāt Fārbaha tirdzniecības kantorī kā kantorists, tad 1882. gadā atgriezās Brakos.

1885. gadā kļuva par rakstvedi un Kokneses muižas pārvaldnieka mācekli. 1886. gadā tika publicēts viņa pirmais darbs latviski — dzejolis "Nakts".[8] Laikā no 1887. līdz 1889. gadam atkal dzīvoja Brakos, sacerēdams tādus prozas darbus kā "Pērkona negaiss", "Zirgs, trīs govis un simts rubļu", "Aizvien lillā", "Spijēnos", "Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzējis", "Nauda zeķēs" un "Raudupiete".

1888. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Pēc diviem gadiem uzsāka darbu laikrakstā Zeitung für Stadt und Land, kļuva par latviešu kultūras dzīves korespondentu. 1890. gadā arī notika viņa pirmās lugas "Zagļi" pirmizrāde. Tuvākajos gados teātros iestudēja viņa lugas "Ļaunais gars" un "Pazudušais dēls", kas saņēma pozitīvas laikrakstu atsauksmes. 1892. gadā igauņu valodā iznāca R. Blaumaņa prozas darbu izlase Õlest katuse all ("Zem salmu jumta"), kurā iekļauti tādi darbi kā "Raudupiete", "Nauda zeķēs", "Pērkona negaiss". Pēc tam igauniski tika publicēti vairāki citi viņa darbi.

Pēc sava tēva nāves viņš laikā no 1894. līdz 1898. gadam dzīvoja un saimniekoja Brakos. Pēc tam īslaicīgi darbojās Jaunās strāvas "Dienas Lapā", kur publicēja humoristiski satīriskus darbus, kas vērsti pret sentimentālo romantismu. 1898. gadā Blaumanis atgriezās Rīgā. Tur kopā ar Aspaziju, Jāni Poruku, Augustu Deglavu sāka strādāt "Mājas Viesī" un "Mājas Viesa Mēnešrakstā". No laikrakstiem aizgāja 1901. gadā "Mājas Viesa Mēnešraksta" vadītāja Pētera Zālītes reakcionārās nostājas un personisku iemeslu dēļ. Tāpat no "Mājas Viesa Mēnešraksta" aizgāja arī J. Poruks. 1890. gados sarakstīja noveles "Romeo un Jūlija", "Salna pavasarī", "Purva bridējs", "Dancis pa trim", "Andriksons", "Nāves ēnā".

Piemineklis Blaumanim Rīgā

1900. gadā kopā ar Andrievu Niedru izdeva dzejoļu krājumu "Ceļa malā".[9] 1901. gadā sāka strādāt "Pēterburgas Avīzēs", viņš bija humoristiski satīriskā pielikuma "Purva mala" vadītājs. Darbus tur publicēja ar pseidonīmiem Grāvracis un Matīss Ķezbers. Neilgu laiku R. Blaumanis vadīja arī laikraksta literāro daļu. Vēlāk veselības un materiālo problēmu dēļ viņš pameta laikrakstu. Laikā no 1904. gada marta līdz 1906. gadam viņš atkal dzīvoja Brakos. Šajā laikposmā sarakstījis vairākas lugas, tai skaitā komēdijas "No saldenās pudeles", "Skroderdienas Silmačos" un drāmas "Indrāni", "Ugunī".

1905. gada revolūcijā neiesaistījās, 1906. gadā uzsāka darbu laikrakstā "Latvija", kur ar pseidonīmu Puliers vadīja literāro daļu (izveidoja humoristiski satīrisku pielikumu "Skaidiena"). Īrēja istabu kopā ar Jani Rozentālu (1906-1908).[10]

1908. gadā uzrakstīja savu pēdējo lugu "Sestdienas vakars" un smagi saslima ar tuberkulozi. Ar tautas ziedojumu palīdzību tika savākta nauda un 1908. gada rudenī viņš devās uz sanatoriju Takaharju Somijā, kur 1908. gada 4. septembrī no slimības mira, apglabāts Ērgļu kapos.[10]

Kārļa Rūdolfa Blaumaņa pēdējie vārdi latviešu valodā bija: Vesels gan te netikšu. Bet labi būtu, ja tik tālu atspirgtu, ka no šejienes varētu vadīt "Latvijas" literāro pielikumu.[11]

Piemiņa

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rūdolfa Blaumaņa kapa piemineklis Ērgļu kapos

1923. gadā Rīgā Blaumaņa vārdā pārdēvēja ielu, kurā viņš bija dzīvojis 1906.—1907. gadā. Tajā pašā gadā Ērgļu kapos Blaumanim tika uzstādīts kapa piemineklis, kura tēlnieks ir Burkards Dzenis.[10] Tāpat rakstnieka piemiņai 1929. gadā Rīgā tika uzstādīts piemineklis, kura tēlnieks ir Teodors Zaļkalns.[10] 1959. gadā Brakos tika atvērts memoriālais muzejs.[10] Rīgā ir atvērts Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs Alberta ielā.

Bibliogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lugas "Zagļi" (1891) vāks
Pasakas, stāsti un noveles
  • "Nezāle" (1887)
  • "Pērkoņa negaiss" (1887)
  • "Paradīzē" (1887)
  • "Aizvien lillā" (1888)
  • "Spijēnos" (1888)
  • "Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzējis" (1889)
  • "Raudupiete" (1889)
  • "Īstā līgaviņa" (1890)
  • "Stāsts par cūku, kura runājuse" (1895)
  • "Laimes klēpī" (1898)
  • "Purva bridējs" (1898)
  • "Salna pavasarī" (1898)
  • "Andriksons" (1899)
  • "Nāves ēnā" (1899)
  • "Mopsis jeb Nelaime Tērbatas ielā" (1900)
  • "Dziru Miķelis" (1901)
  • "Stulbenis" (1904)
  • "Vecais cenzors" (1907)
  • "Mēmais precinieks" (1907)
  • "Kā Jānis mācījies par kalēju" (1907)
  • "Koka krusts" (1907)
  • "Velniņi"
Lugas
  • "Zagļi" (1891)
  • "Ļaunais gars" (1892)
  • "Pazudušais dēls" (1893)
  • "Maija" (1893)
  • "Zelta kupris" (1895)
  • "Trīnes grēki" (1897)
  • "Potivāra nams" (1897)
  • "No saldenās pudeles" (1901)
  • "Skroderdienas Silmačos" (1902)
  • "Indrāni" (1904)[12]
  • "Ugunī" (1905)
  • "Sestdienas vakars" (1908)
Dzeja
  • "Tālavas taurētājs" (1902)
  • "Kā zagšus"
  • "Mana lūgšana"
  • "Memento!"
  • "Pērkons"
  • "Renatus"
  • "Šūpuļa dziesma"
  • "Tautasdziesma"
  • "Vēl tu nezini"
  • "Zelta jaunība"
  • "Ziedonis klāt"
  • "Ziema"
Satīriskie feļetoni prozā
  • "Labāko famīliju dzejnieks" (1894)
  • "Īsa pamācība mīlēšanā" (1907)
  • "Jocīgi kapu uzraksti" (1907)

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Kalniņa, Ieva (sast.). Rūdolfs Blaumanis: teksts un konteksts. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2013.
  • Kuzina, Anna. Blaumanis tuvplānā: rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa dzīves un daiļrades hronoloģija. Rīga: Madris, 2013.
  • Volkova, Līvija (sast.). Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme: rakstnieks un viņa adresāti vēstulēs un komentāros. Rīga: Zinātne, 2017.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca. Blaumanis Rūdolfs». Letonika.lv. Skatīts: 2012. gada 12. maijā.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 «Latvijas vēstures enciklopēdija. Blaumanis Rūdolfs Kārlis Leonīds». Letonika.lv. Skatīts: 2012. gada 12. maijā.
  3. ↑ «Īsa pamācība mīlēšanā». Letonika.lv. Skatīts: 2012. gada 12. maijā.
  4. ↑ Literatūra 10. klasei. Zvaigzne ABC. 1996. 211.—245. lpp. ISBN 9984-04-211-1.
  5. ↑ «Rūdolfs Blaumanis — Tulkojumi». Literature.lv. Skatīts: 2012. gada 12. maijā.[novecojusi saite]
  6. ↑ Kusiņa, Linda. 100 ievērojamākās Latvijas personības zināmas. Latvijas Avīze, Nr. 355 (2004, 30. dec.), 7. lpp. ISSN 1691-1229
  7. ↑ Benedikts Kalnačs, Rolfs Fīlmanis. Rūdolfs Blaumanis nacionālās literatūras un modernitātes kontekstā 19. un 20. gadsimta mijā. “Letonica”, Nr. 34. (2016).
  8. ↑ «Rūdolfs Blaumanis, rakstnieks». Skolenam.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 21. maijā. Skatīts: 2012. gada 12. maijā.
  9. ↑ «Rūdolfa Blaumaņa dzejas raksturojums». Letonika.lv. Skatīts: 2012. gada 12. maijā.
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 «Literatūras bibliotēka. Blaumanis Rūdolfs». Letonika.lv. Skatīts: 2012. gada 12. maijā.
  11. ↑ Daube, Pēteris. "Rūdolfa Blaumaņa pēdējie brīži", Jaunākās Ziņas, Nr. 17, 1938, 22. janvāris, 4. lpp.
  12. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 19. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 31. janvārī.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Wikisource ir vairāk informācijas par šo tēmu. Skatīt Rūdolfs Blaumanis
Vikicitātu projektā ir citātu kolekcija par tēmu. Skatīt: Rūdolfs Blaumanis


Arhitektūra un dizains
Kino
Literatūra
Mūzika
Skatuves māksla
Tautas tradīcijas
Vizuālā māksla
Ainavas
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Rūdolfs_Blaumanis&oldid=4112573"