Pāriet uz saturu

Ziemeļkipra

Labot saites
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no ZKTR)
Ziemeļu Kipras Turku Republika
Kuzey Kıbrıs Türk Cumhuriyeti
Ziemeļkipras karogs Ziemeļkipras ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna: İstiklâl Marşı (turku)
Neatkarības maršs
Location of Turkish Republic of Northern Cyprus
Location of Turkish Republic of Northern Cyprus
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Lefkoša (Nikosija)
35°10′N 33°22′E / 35.167°N 33.367°E / 35.167; 33.367
Valsts valodas Turku valoda
Valdība Parlamentāra, demokrātiska republika1
 -  Prezidents Ersins Tatars
 -  Premjerministrs Faiz Sucuoğlu
Neatkarība (de facto) no Kipras 
 -  Proklamēta 1983. gada 15. novembrī 
Platība
 -  Kopā 3,355 km² (167)
 -  Ūdens (%) 2.7
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2021.. gadā 382 836[[1] 
 -  Blīvums 86/km² (122)
IKP (PPP) 2018. gada aprēķins
 -  Kopā USD 4.234 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju USD 14.942 
Valūta Jaunā Turcijas lira (TRY)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+3)
Interneta domēns .nc.tr
Tālsarunu kods +90-392
1 The press statement of Prime Minister Ferdi Sabit Soyer on the tentative results of 2006 population and housing census (5 May 2006)PDF (88.8 KiB) Nüfus ve Konut Sayimi.
2 ZKTR ir atzinusi tikai Turcija.

Ziemeļkipra (pilns nosaukums: Ziemeļkipras Turku Republika, turku: Kuzey Kıbrıs Türk Cumhuriyeti, KKTC) ir de facto valsts,[2][3][4] kas atrodas Kipras ziemeļos. ZKTR neatkarību pasludināja 1983. gadā — deviņus gadus pēc Kipras grieķu sarīkotā valsts apvērsuma, pēc tam, kad Grieķijas mēģinājums anektēt Kipru izraisīja Turcijas iebrukumu. ZKTR starptautiski atzīst tikai Turcija un no tās ZKTR ir atkarīga gan ekonomiski, gan militāri. Citas valstis, kā arī ANO un ES, Kipras salā atzīst tikai Kipras Republikas suverenitāti.

ZKTR teritorijā novietots liels Turcijas karaspēka sastāvs, kuru Kipras Republika uzskata par nelikumīgu okupācijas karaspēku. Turcijas armijas klātbūtni ANO ir nosodījusi vairākās savās rezolūcijās.[5] Līdz šim diskusijas par situācijas atrisinājumu ir bijušas neveiksmīgas. 2004. gadā ANO salas apvienošanas plānu Kipras turki apstiprināja referendumā, bet grieķi šo plānu noraidīja.

ZKTR teritorija stiepjas no Karpasas pussalas ziemeļaustrumos līdz Morfeja līcim un Erenkējas ekslāvam rietumos, kā arī līdz Akindžilarai dienvidos. Starp ZKTR un Kipras Republiku ir ANO izveidota neitrālā zona.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts un citi raksti: Starpkopienu konflikts Kiprā un Turcijas iebrukums Kiprā

Kipras konstitūcija, kad tika dibināta neatkarīga un suverēna republika, bija „unikāla tās nomācošajā sarežģītībā un daudzpusīga, nodrošinot pašpārvaldi tās galvenajām minoritātēm; Kipras konstitūcija ir unikāla uz visu pasaules konstitūciju fona” (konstitucionālo tiesību speciālists de Smits).[6] Trīs gadus laikā starp abām kopienām sāka parādīties nesaskaņas par atšķirīgo administrāciju un nodokļu sistēmu. 1963. gadā prezidents Makarios ierosināja vienpusējas izmaiņas konstitūcijā, iesniedzot trīspadsmit grozījumus, kuros vairāki politiķi saskatīja risinājumu varas līdzsvarotai sadalei.[7] Turcija un Kipras turki šos grozījumu priekšlikumus noraidīja, jo uzskatīja to par mēģinājumu sadalīt varu Kipras grieķu interesēs[8] un atņemt turkiem valsts dibinātāju statusu, piešķirot vienkāršas minoritātes tiesības. Toties prezidents uzskatīja, ka šādi tiktu atrisināti „iestigušie” konstitucionālie jautājumi.[2]

1963. gada 21. decembrī notika sadursme starp konstebļiem un Kipras turkiem. Burtiski vienā mirklī izcēlās vardarbīga sadursme divu kopienu starpā un grieķu bruņotās vienības uzbruka turkiem, kas dzīvoja Lefkošā (Nikosija) un Larnakā. Lefkošas ziemeļos par ķīlniekiem tika sagūstīti 700 turki, ieskaitot bērnus un sievietes. Grieķu nacionālists Nikoss Sampsons, kas bija vēlāk apvērsuma vadītājs, organizēja bruņotu grieķu vienību iebrukumu Omorfitas mikrorajonā un uzbruka visiem turku izcelsmes iedzīvotājiem.[9] 1964. gadā konfliktos jau bija nogalināti 193 Kipras turku un 133 grieķu, bet 209 turki un 41 grieķis bija pazuduši bez vēsts.

ZKTR dibinātājs un pirmais prezidents Raufs Denktašs

No valsts iestādēm tika padzīti visi turki un tika izveidota Kipras grieķu pārvalde, kas kontrolēja visas iestādes. Vēlāk organizētie grieķu uzbrukumi turku ciematiem izraisīja plašu turku bēgļu kustību uz īpašiem turku nocietinātiem anklāviem, kas pastāvēja vienpadsmit gadus[2] un tos ar izdzīvošanai nepieciešamām precēm (pārtika un medicīnas preces) apgādāja Turcija. Kipras turki sāka organizēt militāras vienības, lai aizstāvētu savas apmetnes un Kipra sadalījās divās savstarpēji naidīgās nometnēs. Vardarbība, kas tika izvērsta pret turkiem, izraisīja bēgļu došanos uz Lielbritāniju, Austrāliju un Turciju.[10]

Kipras Republika oficiāli pauž viedokli, ka turku atkāpšanās no amatiem valsts iestādēs un anklāvu izveidošana bija turku brīvprātīga rīcība ar mērķi radīt savu neatkarīgu valsti. Grieķi atsaucas arī uz ANO ģenerālsekretāra ziņojumu, kurā teikts, ka turki veicinājuši sabiedrības noslāņošanos un uzturējuši pastāvīgu pretestību jebkādiem mēģinājumiem īstenot oficiālās valsts varu.[11] Toties Kipras turki norāda uz Augstākās tiesas spriedumu, kurā konstatēts tas, ka prezidents Makarioss pārkāpa konstitūciju, neatļaujot turkiem atgriezties savos valsts amatos, kamēr tie nav piekrituši izpildīt Makariosa grozījumus.[12]

1974. gada 15. jūlijā Grieķijas militārā hunta palīdzēja Kipras grieķiem īstenot Kiprā valsts apvērsumu. Tika gāzts prezidents Makarioss un par valsts galvu kļuva grieķu cīņu vadonis un parlamenta deputāts Nikoss Sampsons. Turcija nekavējoties paziņoja, ka, saskaņā ar 1960. gada Garantijas līgumu, apvērsums ir pietiekams iemesls karadarbībai un tādēļ jau 1974. gada 20. jūlijā Turcijas karaspēks iebruka Kiprā. Turcijas oficiālais viedoklis par iebrukumu ir tāds, ka ar šādu rīcību tā nodrošina Kipras turku aizsardzību. Pēc Turcijas iebrukuma tika gāzta apvērsuma valdība un Kiprā atgriezās Makarioss. Turcijas karaspēks ieņēma 37% no salas teritorijas, kā rezultātā vairākiem grieķiem nācās pamest savas mājas. Uz salas dienvidiem aizbēga apmēram 160 000 grieķu, bet 50 000 turku devās uz ziemeļiem. Joprojām bez vēsts pazuduši ir 1500 grieķu un 500 turku.[13]

1975. gadā tika proklamēta Kipras Turku Federācija (turku: Kıbrıs Türk Federe Devleti) un tas bija pirmais solis uz Kipras turku valsts izveidošanu. Federāciju neatzina Kipras Republika, ANO un citas valstis. Pēc astoņu gadu ilgām un neveiksmīgām sarunām ar grieķu valdību, 1983. gada 15. novembrī tika proklamēta Ziemeļkipras Turku Republika. ZKTR neatkarības deklarāciju noraidīja gan Kipras Republika, gan ANO.

Pēdējo gadu laikā salas jautājums par apvienošanos ir viens no svarīgākajiem jautājumiem starptautiskajā politikā. Pastāvēja cerības, ka Kipras Republikas uzņemšana ES varētu paātrināt šo procesu. 2004. gadā ANO apstiprinātais apvienošanas plāns tika nodots tautas nobalsošanai abās salas pusēs un to atbalstīja Kipras turki, bet grieķi to noraidīja. Līdz ar to ES tika uzņemta tikai puse no salas. Balsojuma sākumā no sava amata atkāpās ilggadīgais Kipras turku vadītājs Raufs Denktašs un par jauno prezidentu kļuva apvienošanās atbalstītājs Mehmets Ali Talats.

Valsts pārvalde un politika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu Kipras Turku Republikas valsts iekārta ir jaukta prezidentāras un parlamentāras valsts iekārta, kurā valsts galva ir prezidents, ministru kabinetu vada ministru prezidents (premjerministrs) un pastāv daudzpartiju sistēma. Izpildvaru īsteno ministru kabinets (valdība). Valsts likumdevēja vara pieder Republikas Asamblejai, bet arī daļēji valdībai. Tiesu vara ir šķirta no likumdevējas un izpildu varas.

Valsts prezdientu ievēl uz pieciem gadiem un pašreizējais prezidents ir Mehmets Ali Talats, kurš tika ievēlēts 2005. gada 17. aprīlī. Republikas Asambleja (parlaments) sastāv no 50 deputātiem, kurus ievēl no pieciem vēlēšanu apgabaliem. 2005. gada februāra vēlēšanās Turku republikāņu partija (turku: Cumhuriyetçi Türk Partisi), kas iestājas par Kipras jautājuma atrisināšanu un salas apvienošanos,[14] neguva vairākuma atbalstu, neskatoties uz to, ka tā ir lielākā partija.

Starptautiskās attiecības un statuss

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starptautiski netiek atzīta ZKTR suverenitāte (izņemot Turciju), bet tiek atzīta de jure Kipras Republikas suverenitāte visā Kipras salā. ANO uzskata vairākus ZKTR neatkarības deklarācijas pantus par juridiski nepamatotiem.[15][16]

Ziemeļu Kipras Turku Republikas pārstāvniecības birojs Londonā, Lielbritānijā

Ņemot vērā Kipras turku pozitīvo balsojumu 2004. gada referendumā par ANO izstrādāto salas apvienošanas plānu, ES ir aicinājusi izbeigt Ziemeļu Kipras izolāciju un piešķīra ZKTR dotāciju 259 miljonu eiro apmērā.

Islāma konferences organizācija ZKTR ir piešķīrusi novērotājas dalībvalsts statusu.[17] Starp Mehmetu Ali Talatu notikušas vairākas oficiālas augstākā līmeņa sarunas ar citu valstu vadītājiem, tai skaitā ar ASV valsts sekretāri Kondolīzu Raisu, Lielbritānijas ārlietu ministru Džeku Strovu un Pakistānas valsts prezidentu Pervezu Mušarafu.

Eiropas Savienība teritoriju, kas nav Kipras Republikas kontrolē, uzskata par Turcijas okupēto teritoriju, kurā nav spēkā ES likumdošana, kamēr netiek atrisināts konflikts. ZKTR jautājums kļuvis aktuāls arī sakarā ar iespējamo Turcijas iestāšanos ES un jau sāktajās iestāšanās sarunās par vienu no lielākajiem šķēršļiem uzskata tieši neatrisināto salas apvienošanos.[18][19]

Karaspēks

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu Kipras Turku Republikai ir 5000 kareivju liela armija un to sauc „Kipras turku drošības spēki” (KTDS). Tās sastāvā, galvenokārt, ir iesauktie Kipras turki vecumā no 18 līdz 40 gadiem. Bruņoto spēku rezervē atrodas 26 000 rezervisti vecumā līdz 50 g. KTDS nav īpaši spēcīgs bruņojums un tos pamatā atbalsta tās sabiedrotie Turcijas bruņotie spēki. No Turcijas arī tiek deleģēti vairums KTDS virsnieku. KTDS pilda žandarmērijas funkcijas un paši uzņemas ZKTR robežas uzraudzību un aizsardzību pret iespējamiem Kipras grieķu uzbrukumiem. Tomēr galvenā KTDS funkcija ir uzturēt mieru valsts iekšienē.[20]

Papildus KTDS, salā atrodas arī 30-40 tūkst. liels Turcijas karaspēks — „Kipras Turku miera spēki” (KTMS), kas ir Turcijas 9. armijas korpuss un sastāv no 28. un 39. divīzijas. Šo spēku bruņojumā ir ASV ražojuma M48 tanki un dažādi artilērijas ieroči. Ziemeļu Kiprā pastāvīgi atrodas arī noteikts daudzums Turcijas gaisa spēku, jūras flotes un krasta apsardzes kareivju. Neskatoties uz to, ka visas šīs vienības ir pakļautas 4. armijas štābam Izmirā, ņemot vērā Kipras jautājuma politisko nozīmi, tās pakļautas tieši Turcijas armijas virspavēlniecībai Ankarā. KTMS ir izvietoti, galvenokārt, pie demilitarizētās zonas un vietās, kur varētu izcelties cits karaspēks.[20]

Turcijas armijas klātbūtne Kiprā ir strīdīgs jautājums, jo Kipras Republika to uzskata par nelikumīgas okupācijas militāro spēku. ANO Drošības padome vairākās rezolūcijās ir pieprasījusi izvākt Turcijas karaspēku, bet Annana plāns 2004. gadā paredzēja ierobežota Turcijas karaspēka klātbūtni uz salas.

Administratīvais iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu Kipras Turku Republika ir iedalīta piecos ilos:

Klimats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kirēnijas kalnu grēda

Uz salas valda izteikts Vidusjūras klimats, kam raksturīgas ļoti karstas un sausas vasaras. Lielākie nokrišņi parasti ir laikā no decembra līdz janvārim.

Salas piekrastē klimats nav tik krasi izteikts, jo jūra darbojas kā klimata svārstību amortizators un tur parasti gaiss ir mitrāks nekā iekšzemē. Jūras temperatūra nekad nenokrīt zemāk par 16 °C (janvārī un februārī); augustā tā var sasniegt pat 28 °C.

Pavasaris un rudens periodi ir ļoti īsi un tie raksturīgi ar nepastāvīgiem laikapstākļiem — stiprs R vējš. Sākot ar maija vidu, līdz pat septembra vidum salu 11 stundas diennaktī apspīd saule un gaisa temperatūra var sasniegt pat 40 °C Mesaorijas līdzenumā, bet piekrastēs parasti ir vēsāks. Mākoņu daudzums parasti virs salas ir minimāls un valda zems gaisa mitrums (40-60%), lai gan vieglāk panesama temperatūra ir tikai vasaru naktīs.

Neskatoties uz to, ka ziemā temperatūra var būt ļoti zema, Ziemeļu Kiprā nav pieredzēts sniegs.

Transports un sakari

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Girnes osta

Starptautiskie zvani uz Ziemeļu Kipras Turku Republiku tiek savienoti caur Kipras Republiku vai Turciju (tālsarunu kods: +90 392), jo ZKTR pašai nav sava starptautiskā koda vai ITU prefiksa. Tāpat ZKTR arī nav sava interneta domēna (TLD) un tādēļ tiek lietots otrā līmeņa Turcijas domēns (.nc.tr). Pasts uz ZKTR adresējams caur Mersinu (Turcijā): via Mersin 10, Turkiye, jo Starptautiskā pasta savienība neatzīst ZKTR kā atsevišķu valsti. Radio amatieri bieži lieto kodu, kas sākas ar 1B.

Saskaņā ar Kipras turku jūras un lidostām uzlikto embargo, uz tiem nenotiek tieši transporta pārvadājumi.[21] ZKTR no ārpuses var nosēsties tikai Gečitkales un Erdžana lidostās, ja lido no Turcijas vai Azerbaidžānas.[22] Kopš 1974. gada ir slēgtas arī Kipras Republikas ostas Famagustā un Kirēnijā.[23] Tomēr, kopš Zaļās robežas atvēršanas, Kipras turkiem ir atļauts tirdzniecībai izmantot Kipras grieķu ostas.[24]

ZKTR pilsoņiem vai ārvalstniekiem, kuru pasēs ir atzīme par ieceļošanu ZKTR, var tikt liegta ieceļošana Kipras Republikā vai Grieķijā.[25] Tomēr, ņemot vērā Kipras iestāšanos ES un veiktos sadarbības veicināšanas pasākumus starp Ankaru un Atēnām, šādi ierobežojumi ir atcelti un neitrālā zona starp Kipras Republiku un ZKTR ir atvērta šķērsošanai no abām pusēm. Kipras Republika arī atļauj šķērsot Zaļo līniju no pašu kontrolētās zonas Lefkošā uz ZKTR un ZKTR neizdara nekādas atzīmes pasē. Kopš 2004. gada maija no ZKTR ir rīkoti vairāki tūristu lidojumi uz Kipras Republiku.[26]

Iedzīvotāji

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1960. gada tautas skaitīšanā Kiprā saskaitīja 102 tūkstošus turku un 450 tūkstošus grieķu.[27] Apmēram 1/3 (36 tūkstoši) Kipras turku emigrēja no salas laikā no 1975. līdz 1995. gadam, ienākot Turcijas turkiem.[28] ZKTR gandrīz visi runā turku valodā, bet vairums vecākās paaudzes turku runā un saprot grieķu valodu.

2001. gada valsts iestāžu aprēķini rādīja, ka no 200 000 iedzīvotājiem 80-89 tūkstoši bija Kipras turki, bet 109-117 tūkstoši — Turcijas turki.[28]

Saskaņā ar Kipras turku valdības veiktajiem aprēķiniem, 2006. gadā ZKTR bija 264 172 iedzīvotāji,[29] no kuriem tikai nedaudz vairāk kā puse bija iedzimti Kipras turki — pārējie bija ieceļotāji no Turcijas. No viesiem 178 000 turkiem, 74% bija dzimuši Kiprā (~140 000), pārējie bija studenti, viesstrādnieki un pagaidu iedzīvotāji (~78 000).[30]

Nelielas grupas Kipras grieķu un maroniešu (~3000) dzīvo Rizokarpasā un Kormakitisā. ZKTR iedzīvotāju sastāvs strauji mainījās, kad neizmantotās Kipras grieķu ēkas pārdeva kā otrās mājas[31] Lielbritānijā dzīvojošiem krieviem un Izraēlas pilsoņiem, kas lielā skaitā ieceļoja Ziemeļkiprā.

Papildu literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • North Cyprus – a Pocket-Guide, „Rustem” izdevniecība, 1. izdevums. Nikosija: 2006, ISBN 9944-968-03-X

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Veidne:Web kaynağı
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Antiwar.com. In Praise of 'Virtual States', Leon Hadar, November 16, 2005
  3. ↑ Carter Johnson, University of Maryland. Sovereignty or Demography? Reconsidering the Evidence on Partition in Ethnic Civil Wars Arhivēts 2008. gada 26. jūnijā, Wayback Machine vietnē., 2005
  4. ↑ Michael Emerson. The Wider Europe Matrix. CPSE, 2004. ISBN 9290794690.
  5. ↑ UN Security Council resolutions 353(1974), 357(1974), 358(1974), 359(1974), 360(1974), 365(1974)
  6. ↑ B. Recent political history and developments. Arhivēts 2009. gada 25. janvārī, Wayback Machine vietnē. Council of Europe
  7. ↑ David Hannay, 2005. Cyprus the search for a solution. I.B Tauris.
  8. ↑ The Main Narrative, continued Arhivēts 2007. gada 17. februārī, Wayback Machine vietnē. The Cyprus Conflict
  9. ↑ Andrew Borowiec, 2000. Cyprus: A troubled island. Praeger/Greenwood p.56
  10. ↑ Quoted in Andrew Borowiec, 2000. Cyprus: A troubled island. Praeger/Greenwood p.58
  11. ↑ [https://web.archive.org/web/20090125115646/http://www.humanrights.coe.int/minorities/eng/FrameworkConvention/StateReports/1999/cyprus/B.htm Arhivēts 2009. gada 25. janvārī, Wayback Machine vietnē. (Report S/6426 10.6.65)
  12. ↑ Stephen, Michael, (1987) Cyprus: Two Nations in One Island Arhivēts 2007. gada 1. jūlijā, Wayback Machine vietnē. Bow Educational Briefing No.5. London, Pages 1-7
  13. ↑ Bones of Cyprus missing unearthed BBC News
  14. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 2. martā. Skatīts: 2008. gada 16. februārī.
  15. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 27. martā. Skatīts: 2009. gada 30. augustā.
  16. ↑ http://daccessdds.un.org/doc/RESOLUTION/GEN/NR0/487/80/IMG/NR048780.pdf Arhivēts 2008. gada 26. februārī, Wayback Machine vietnē. ODS - Sédoc] Official Documents System of the United Nations
  17. ↑ Islamic Conference's Parliaments to Call TRNC 'Cyprus Turkish State Arhivēts 2011. gada 14. jūlijā, Wayback Machine vietnē. Zaman
  18. ↑ David Gow, Helena Smith. «EU puts Turkey on a long road to accession». The Guardian, 2004-10-07. Skatīts: 2007-01-30.
  19. ↑ «EU Sets Deadline for Turkey to Open Up Its Ports». Deutsche Welle. 2006-11-21. Skatīts: 2007-01-30.
  20. ↑ 20,0 20,1 "Cyprus." Jane's Sentinel: Eastern Mediterranean, issue 22, 2007.
  21. ↑ BBC NEWS | Europe | Turkey 'will open up to Cyprus'
  22. ↑ «North Cyprus Airport, Ercan, Larnaca, Cheap Flights Northern Cyprus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 18. novembrī. Skatīts: 2008. gada 16. februārī.
  23. ↑ «Merchant Shipping». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. janvārī. Skatīts: 2010. gada 17. novembrī.
  24. ↑ http://www.publications.parliament.uk/pa/cm200405/cmselect/cmfaff/113/113ii.pdf
  25. ↑ «Visa requirements for Cyprus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 21. augustā. Skatīts: 2008. gada 16. februārī.
  26. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 1. janvārī. Skatīts: 2008. gada 1. janvārī.
  27. ↑ Cyprus - SOCIETY
  28. ↑ 28,0 28,1 Quoted after the Euromosaic report, a study commissioned by the European Commission [1])PDF (120 KiB)
  29. ↑ The press statement of Prime Minister Ferdi Sabit Soyer on the tentative results of 2006 population and housing census (5 May 2006)PDF (88.8 KiB) Nüfus ve Konut Sayimi
  30. ↑ Simon Bahceli. «Indigenous Turkish Cypriots just over half north’s population». Cyprus Mail, 2007-02-15. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-30. Skatīts: 2007-02-16.
  31. ↑ http://www.stringerestates.com/;http://www.unwinestates.com/ Arhivēts 2008. gada 11. februārī, Wayback Machine vietnē.; http://www.henrycharlesestates.com/

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Portal icon Turcijas portāls

Oficiālās vietnes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Citas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valstis
Teritorijas
Pašpasludinātās valstis
  • † Eirāzijas valstis, kas ģeopolitiski tiek pieskaitītas Eiropai
Pašpasludinātās valstis
Atkarīgās teritorijas
Teritorijas ar nenoregulētu statusu
Mūsdienu tjurku valstis
1 Ziemeļkipru atzīst tikai Turcija.


Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ziemeļkipra&oldid=4072392"