Pāriet uz saturu

Centrālāfrikas Republika

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Centrālāfrikas Impērija)
Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Centrālāfrika nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Centrālāfrikas Republika
République centrafricaine
Ködörösêse tî Bêafrîka
Centrālāfrikas Republikas karogs Centrālāfrikas Republikas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Devīze"Unité, Dignité, Travail"  (franciski)
"Vienotība, Cieņa, Darbs"
HimnaLa Renaissance  (franciski)
E Zingo  (Sango)
Location of Centrafrique
Location of Centrafrique
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Bangi
984) 4°22′N 18°35′E / 4.367°N 18.583°E / 4.367; 18.583
Valsts valodas sango, franču valoda
Valdība Republika
 -  prezidents Fostēns-Aršanžs Tuadera
 -  Premjerministrs Félix Moloua
Neatkarība no Francijas 
 -  Datums 1960. gada 13. augustā 
Platība
 -  Kopā 622 984 km² (44.)
 -  Ūdens (%) 0
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2020. gadā 4 830 000[1] (124.)
 -  Blīvums 7,1/km² (183.)
IKP (PPP) 2019. gada aprēķins
 -  Kopā $4.262 billion[2] 
 -  Uz iedzīvotāju $823[2] 
Džini koef. (2008) 56.3 (augsts
TAI (2019) 0.397 (zems) (188.)
Valūta Centrālāfrikas franks (XAF)
Laika josla UTC (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) vasaras laiku nelieto (UTC+1)
Interneta domēns .cf
Tālsarunu kods +236
1 atjaunots 2020. gada 25. decembrī

Centrālāfrikas Republika vai saīsināti Centrālāfrika (franču: République Centrafricaine; IPA: [ʀepyblik sɑ̃tʀafʀikɛn] vai Centrafrique, IPA: [sɑ̃tʀafʀik]) ir valsts Centrālajā Āfrikā ar galvaspilsētu Bangi. CĀR robežojas ar Čadu ziemeļos, Sudānu un Dienvidsudānu austrumos, Kongo Republiku un Kongo Demokrātisko republiku dienvidos, un Kamerūnu rietumos. Robežu kopgarums 5203 km.

Lielākā daļa CĀR sastāv no Sudānas-Gvinejas savannas, tāpat tajā atrodas Sahelas-Sudānas zona valsts ziemeļos un ekvatoriālo mežu zona dienvidos. Divas trešdaļas no valsts atrodas Ubangi upes baseinā, kura tek dienvidu virzienā uz Kongo upi, atlikusī trešdaļa atrodas Šari upes baseinā, kura tek uz ziemeļiem uz Čadas ezeru.

Tā kā lielākā daļa teritorijas atrodas Ubangi un Šari upju baseinā, franči šo koloniju nosauca šī reģiona vārdā par Ubangi-Šari (franču: Oubangui-Chari). Šī franču kolonija kļuva par Francijas daļēju autonomiju 1958. gadā un vēlāk, 1960. gada 13. augustā par neatkarīgu valsti. Pirmos trīsdesmit gadus pēc neatkarības iegūšanas CĀR prezidenti netika ievēlēti demokrātiskās vēlēšanās. Pirmās demokrātiskās vēlēšanas notika 1993. gadā par ārvalstu līdzekļiem un ar ANO Vēlēšanu Lietu Komisijas palīdzību. Tajās uzvarēja Anžs Felikss Patasē, bet pēc laika prezidents Patasē zaudēja atbalstu un 2003. gadā varu sagrāba ģenerālis Fransuā Bozizē. Bozizē uzvarēja 2005. gada maija vēlēšanās, bet 2013. gadā viņu gāza nemiernieki ar Mišelu Džotodiju priekšgalā. Džotodijas laikā valsti pārņēma vardarbība starp musulmaņu mazākumu un kristiešu vairākumu, līdz 2014. gada janvārī viņš atkāpās no prezidenta amata, un par pagaidu prezidentu kļuva Katrīna Samba-Panza, pirmā sieviete šajā amatā. 2015.-2016. gada vēlēšanās uzvarēja Fostēns-Aršanžs Tuadera.

Neraugoties uz saviem bagātajiem minerālu resursiem, Centrālāfrikas Republika ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē.

Centrālāfrikas topogrāfija

Centrālāfrikas Republika ir valsts bez izejas uz jūru, kas atrodas Āfrikas kontinenta iekšienē. Liela daļa teritorijas sastāv no līdzenas vai lēzenas plakankaļņu savannas (Azandes plakankalne),[3] kas atrodas aptuveni 500 m virs jūras līmeņa. Ziemeļaustrumos atrodas Fertita kalnu masīvs, sastāvošs no atsevišķiem kalniem un grēdām (Aburaseinas, Dar-Šallas un Mongo), un valsts dienvidrietumu daļā ir izkaisīti erodēti klinšaini pakalni ("kagasi"). Ziemeļrietumos uz robežas ar Kamerūnu atrodas Karres kalni (pazīstami arī kā Jades masīvs), granīta plato ar augstumu virs kilometra. Rietumu daļā Berberati-Buāras-Bodas apkaimē balta kaļķakmens viļņota plakankalne. Austrumdaļa kopumā nolaidena dienvidu virzienā.

Centrālāfrikas Republikas platība ir 622 984 kvadrātkilometri (ap 10 reizes lielāka par Latviju). Meži aizņem tikai apmēram 8%, pārsvarā dienvidu daļā. Pieskaitot arī savannas skrajmežus un krūmājus, mežu procents sasniedz 36% teritorijas. Mežu izciršanas līmenis ir 0,4% gadā, nelegālas cirtnes ir norma.

Boali ūdenskritums uz Mbali upes.

Lielu daļu dienvidu robežas veido Kongo upes pietekas - no austrumu puses tekošā Mbomu robežupe, saplūstot ar no dienvidiem plūstošo Ueles upi, veido Ubangi upi. Rietumos Sangas upe plūst uz dienvidiem cauri lielai valsts daļai. Austrumu robeža atrodas pie Kongo un Nīlas ūdensšķirtnes malas, centrālajā daļā ir ūdenšķirtne starp Kongo un Čadas ezeru.

Zemākais punkts ir Ubangi upe (335 m) uz robežas ar Kongo DR, augstākais - Ngaui kalns (ap 1410 m) uz Kamerūnas robežas.

Vairums valsts teritorijas ietilpst Bangi negatīvajā magnētiskajā anomālijā, kuras izcelsme nav skaidra. Hipotēzes saista to ar magmatisko iežu izplūdi vai milzu meteorīta nokrišanu prekembrijā 540 miljonus gadu atpakaļ.

Robežu garums: ar Kamerūnu 901 km, ar Čadu 1556 km, ar Kongo DR 1747 km, ar Kongo R 487 km, ar Dienvidsudānu 1055 km, ar Sudānu 174 km.

CĀR gandrīz visā teritorijā valda savannu tropiskais klimats, Aw pēc Kepena klimata klasifikācijas. Ziemeļu rajoni ziemā cieš no vējiem no Sahāras ("harmatana laiks"), kuri ir sausi un nes līdzi putekļus, kas pastiprina to pārtuksnešošanos cilvēka darbības rezultātā. Dienvidu daļā musonu sezonas nokrišņu nevienmērība rada upju pārplūšanu.

Ziemeļos gada vidējā temperatūra +27°C, vidējais nokrišņu daudzums 1250 mm, lietus sezona jūlijā-septembrī, arī decembrī-janvārī. Dienvidos vidējā temperatūra +25°C, nokrišņi līdz 1800 mm, mitrā sezona maijā-oktobrī, sausā decembrī-janvārī.

Faunā vēl saglabājies daudz lielo zīdītāju sugu: ziloņi, degunradži, bifeļi, antilopes, žirafes; no plēsējiem raksturīgi lauvas, leopardi, šakāļi, hiēnas un hiēnsuņi.[4] Blīvos mežos - pērtiķi. Upēs ir nīlzirgi un krokodili.

CĀR teritorijā zināmas 765 putnu sugas.[5]

Akmens laikmeta stāvakmeņi - megalīti pie Buāras.

Par reģiona senvēsturi zināms ļoti maz avotu un pētījumu trūkuma dēļ. Dimantu rakšanas procesā atrastie akmens rīki apliecina, ka Ubangi baseins bijis apdzīvots jau akmens laikmetā. Uz šo pašu laiku attiecas Lobajes upes baseinā atrastie 3 metrus augstie akmeņu krāvumi, kurus vietējā gbajas valodā sauc par stāvakmeņiem - tadžunu.

Iespējams, ka pirmiedzīvotāji šajās zemēs bijuši pigmeji. Seno ēģiptiešu uzrakstos pieminēta Uamas zeme rietumos no Nīlas iztekas Mobaji un Kemdes upju rajonos, kuru apdzīvojuši melni pundurīši. Senēģiptieši domāja, ka Ubangi un Uele atrodas Nīlas baseinā un nosauca tās par Melno Nīlu, lai gan tās plūst citā virzienā.

Starp 1000. gadu pirms mūsu ēras un mūsu ēras 1000. gadu Austrumadamavas valodās runājošās tautas devās uz austrumiem no Kamerūnas uz Sudānu, un daļa apmetās lielākajā daļā mūsdienu CĀR. Tajā pašā laika periodā daudz mazāks skaits bantu valodās runājošo ieceļotāju apmetās CĀR DR un pavisam neliela Centrālās Sudānas valodās runājošu cilvēku daļa apmetās gar Ubangi upi. Lielākā daļa CĀR iedzīvotāju, kuri runā Austrumadamavas valodās vai bantu valodās, pieder Nigēras-Kongo valodu saimei. Mazākums runā Centrālās Sudānas valodās no Nīlas-Sahāras valodu saimes. Pēdējie ieceļotāji ietver musulmaņu tirgotājus, kuri pārsvarā runā arābu valodā vai hausu valodā.

Pakļaušanās ārpasaulei

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

15. gadsimtā Centrālāfrikas Republikas mūsdienu teritorija atradās starp spēcīgo feodālo valsti Kanema-Borno ziemeļos (tā izveidojās 15. gadsimtā Čadas ezera rietumu krastā) un Kongo nosacīti kristīgo valsti dienvidos (izveidojās 14. gadsimtā Kongo upes lejtecē), starp kurām bija tirdzniecības saites. 16. gadsimtā teritorijas ZR gals ietilpa Bagirmī valstī.[3]

Sākot no 17. gadsimta, CĀR iedzīvotāji dzīvoja strauji augošu islāma valstu pierobežā, bet tiem bija relatīvi neliels kontakts ar kristīgo vai islāma reliģiju pārstāvjiem vai Rietumu kultūru. Liela daļa no iedzīvotājiem bija emigrantu tautības no šīm valstīm, kas nevēlējās kontaktus ar dzimteni. Kopš 18. gadsimta vergu tirgotāji no Darfūras un Uadaji sultanātiem aktīvi darbojās šajā teritorijā, un iedzīvotāju skaits krasi samazinājās.

19. gadsimta pirmajās desmitgadēs musulmaņu tirgotāji uzsāka pakāpeniski iespiesties reģionā un attīstīt labas attiecības ar vietējiem vadoņiem, lai atvieglotu savu tirdzniecību un nodibinātu savas apmetnes reģionā. Musulmaņu tirgotāju sākotnējā ierašanās agrīnajos 19. gadsimta gados bija samērā miermīlīga, jo bija atkarīga no vietējo iedzīvotāju atbalsta, bet pēc 1850. gadiem vergu tirgotāji kopā ar karavīriem sāka ar varu pakļaut sev reģionu. Starp 1860. un 1910. gadu vergu tirgotāji no Sudānas, Čadas, Kamerūnas, Dar al-Kuti CĀR ziemeļos un Nzakaras un Zandes valstīm CĀR dienvidaustrumos sagrāba un pārdeva lielāko daļu CĀR austrumu daļas iedzīvotāju, līdz ar to šī valsts daļa ir ļoti reti apdzīvota pat mūsdienās. 1875. gadā CĀR teritorijas lielāko daļu pārvaldīja Sudānas sultāns Rābahs.

Franču koloniālisms

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bangi promenāde 1900. gadā

Eiropiešu iespiešanās Centrālajā Āfrikā sākās 19. gadsimta beigās tā sauktā Āfrikas jucekļa (1875.—1900.) laikā. Grāfs de Braza uzņēmās vadību Franču Kongo dibināšanā ar galveno pārvaldi no pilsētas, kuru pēc viņa nāves nosauca grāfa vārdā, Brazavila, un sūtīja ekspedīcijas augšup pa Ubangi upi lai nodrošinātu pēc iespējas lielākas Francijas pretenzijas pār teritorijām Centrālajā Āfrikā. Arī Beļģijas karalis Leopolds II, Vācija un Lielbritānija iesaistījās cīņā par savu tiesību nodrošināšanu pār teritorijām Centrālajā Āfrikā. 1889. gadā francūži nodibināja apmetni Ubangi upes krastā pie Bangi, kas kļuva par Ubangi-Šari un CĀR nākamo galvaspilsētu. De Braza 1890.—1891. gadā nosūtīja ekspedīcijas augšup pa Sangas upi, līdz pat Čadas ezeram, un uz austrumiem pa Ubangi upi līdz pat Nīlai. De Braza kolonistu atbalstītāji Francijā vēlējās paplašināt Franču Kongo teritoriju tiktāl, lai tā savienotos ar Francijas teritorijām Ziemeļāfrikā, Austrumāfrikā un Rietumāfrikā. Sākās kari ar vietējiem valdītājiem par teritorijas kontroli. 1894. gadā Franču Kongo robežas ar karaļa Leopolda II Kongo Brīvvalsti un Vācijas Kamerūnu tika nofiksētas, pamatojoties uz diplomātisku vienošanos. 1899. gadā Franču Kongo robeža ar Sudānu tika nofiksēta gar Kongo-Nīlas ūdensšķirtnes robežu, atstājot Franciju bez kārotās pieejas Nīlai un padarot DA Ubangi-Šari par "ceļa beigām".

Tiklīdz eiropiešu diplomāti vienojās par Franču Kongo robežām, Francija nolēma, kā atpelnīt teritorijas okupāciju, administrāciju un attīstību. Leopolda II pakļauto kompāniju finansiālā veiksme Kongo Brīvvalstī pārliecināja Francijas valdību 1899. gadā nodot 17 privātām kompānijām lielas zemes platības Ubangi-Šari reģionā. Pateicībā par zemes lietošanas iespējām pirkt vietējos produktos un pārdot Eiropas preces kompānijas apsolījās maksāt zemes nomas maksu kolonijas vadībai un attīstīt savus nomātos īpašumus. Kompānijas algoja Eiropas un Āfrikas aģentus, kas bieži lietoja brutālus un mežonīgus līdzekļus, lai piespiestu afrikāņus strādāt viņu labā. Tajā pašā laikā Francijas koloniālā administrācija uzsāka piespiest iedzīvotājus maksāt nodokļus un nodrošināt valsti ar brīvo darbaspēku. Kompānijas un franču administrācija bieži sadarbojās savos pūliņos piespiest afrikāņus strādāt viņu labā, bet laiku pa laikam abas puses nonāca pretinieku lomās. Daži Francijas valdības pārstāvji ziņoja par nelikumībām, kurās tika iesaistīta privāto kompāniju apsardze un pat viņu pašu koloniālais karaspēks, bet pūliņi sodīt šos pārkāpējus vienmēr cieta neveiksmi. Kad ziņas par pret centrālafrikāņiem vērstajām zvērībām no kompāniju darbinieku un kolonijas administrācijas puses nonāca līdz Francijai un izsauca skaļus protestus, notika izmeklēšanas un vāji centieni veikt reformas, taču situācija Ubangi-Šari palika nemainīga. Notika vairākas ilglaicīgas sacelšanās, kuru apspiešana prasīja milzīgus upurus no afrikāņu vidus.

Francijas koloniālās pārvaldes pirmajā desmitgadē (1900. gados) Āfrikas valstu vadoņi Ubangi-Šari reģionā palielināja savas vergu sirojumu aktivitātes, kā arī savu vietējo produktu pārdošanu Eiropas kompānijām un kolonistiem. Vadoņi guva priekšrocības no savas sadarbības ar Franciju, apgādājot sevi ar arvien vairāk ieročiem, kas tika lietoti, lai sagūstītu arvien vairāk vergu, it īpaši Ubangi-Šari austrumu daļā, kur iedzīvotāju skaits samazinājās vietējo vadoņu vergu tirdzniecības dēļ. Tie afrikāņi un eiropieši, kuriem bija vara, bieži padarīja dzīvi nožēlojamu tiem, kuriem nebija iespēju aizstāvēties. 1910. gadā Ubangi-Šari kļuva par Franču Ekvatoriālās Āfrikas Federācijas sastāvdaļu.

Laucinieka māja 1924. gadā

Francijas koloniālisma otrās dekādes laikā (1910. gados) bruņoti koloniālo kompāniju darbinieki turpināja lietot brutālas metodes pret vietējiem iedzīvotājiem, bet Āfrikas vadoņu vara tika iznīcināta, un līdz ar to vergu tirdzniecība strauji samazinājās. 1911. gadā Sangas un Lobajes upju baseini tika nodoti Vācijai kā daļa no vienošanās, kas paredzēja Francijai brīvas rokas Marokā. Tādējādi Ubangi-Šari rietumu daļa nonāca vācu rokās līdz Pirmā pasaules kara sākumam, kura laikā Francija atguva šīs teritorijas, izmantojot Centrālāfrikas armiju.

Franču koloniālisma trešā dekāde (1920. gadi) bija pārmaiņu periods, kura laikā tika uzbūvēts ceļu tīkls, palielinājās ražas un tika izveidotas protestantu misijas dažādās valsts malās. Tika ieviestas jaunas, vieglākas piespiedu darba formas, ieviesa kokvilnas audzēšanu. Eiropieši nodibināja arī kafijkoku plantācijas. Tolaik Francija iesauca lielu daļu ubangiešu strādāt Kongo-Okeāna dzelzceļa celtniecībā, un daudzi no šiem iesauktajiem mira no pārpūles un slimībām. 1925. gadā franču rakstnieks Andrē Žids publicēja savu "Voyage au Congo", kurā apraksta nežēlību, ar kādu franču kompānija izturējās pret centrālafrikāņu strādniekiem. 1928. gadā notika Kongo-Vara sacelšanās jeb "kapļu karš" Ubangi-Šari rietumos, kas turpinājās vairākus gadus. Šī dumpja, iespējams, lielākā antikoloniālā dumpja Āfrikā starpkaru periodā, apjomi tika uzmanīgi slēpti no Francijas publikas, jo tas varētu pierādīt Francijas koloniālistu cietsirdīgo attieksmi pret afrikāņiem un piespiedu darba esamību. Vienlaikus sāka veidoties afrikāņu vidusšķira.

Koloniālisma ceturtā dekāde (1930. gadi) bija laiks, kad Ubangi-Šari kokvilnas, tējas, un kafijas ražošanas apjomi kļuva nozīmīgi, dimantu un zelta ieguve sāka nest peļņu. Dažām kokvilnas kompānijām tika piešķirts iepirkuma monopols lielās kokvilnas ieguves plantācijās, un tās varēja fiksēt iepirkuma cenas, lai nodrošinātu peļņu saviem īpašniekiem.

Šarls de Golls Bangi 1940. gadā.

Koloniālisma piektā desmitgade (1940. gados) iezīmējās ar Otro pasaules karu un politiskajām reformām. 1940. gada septembrī de Gollu atbalstošie virsnieki pārņēma kontroli visā Ubangi-Šari. 1946. gadā teritorijā tika izveidota sava Asambleja un iecelts tās pārstāvis Francijas parlamentā. Bartelemī Boganda, neatkarību atbalstošās Kustības par Melnās Āfrikas Sociālo Evolūciju (MESAN) vadītājs, kļuva par pirmo centrālafrikāni, kas ievēlēts Francijas parlamentā.

1957. gadā MESAN uzvarēja teritoriālajās vēlēšanās, Boganda kļuva par Francijas Ekvatoriālās Āfrikas Padomes priekšsēdētāju.

1958. gada 1. decembrī Ubangi-Šari kolonija kļuva par autonomu teritoriju Francijas Savienības sastāvā un pieņēma nosaukumu "Centrālāfrikas Republika". Autonomijas tēvs un jaunās valdības ("Conseil de Gouvernement") prezidents Bartelemī Boganda gāja bojā aviokatastrofā neskaidros apstākļos 1959. gadā, tikai 8 dienas pirms nozīmētajām pirmajām vēlēšanām. 1960. gada 13. augustā CĀR ieguva neatkarību, un divi Bogandas tuvākie palīgi, Abels Gumba un Dāvids Dako, uzsāka savstarpēju cīņu par varu. Ar Francijas atbalstu varu ieguva Dako, un drīzumā Gumba tika arestēts. 1962. gadā prezidents Dako valstī nostiprināja vienpartijas sistēmu (MESAN).

1965. gada 31. decembrī pulkvedis Žans Bedels Bokasa, kas bija arī Dako tuvs radinieks, gāza Dako, atcēla konstitūciju un atlaida Nacionālo Asambleju. Prezidents Bokasa 1972. gadā pasludināja sevi par prezidentu uz mūžu, un 1976. gada 4. decembrī pasludināja sevi par Imperatoru Bokasu I. Gadu vēlāk Imperators Bokasa kronēja pats sevi tik nabadzīgai valstij izšķērdīgā ceremonijā. 1979. gadā pēc tam, kad nežēlīgi tika apspiesti skolnieku protesti pret pārlieku dārgu skolas formu ieviešanu, Francija veica apvērsumu pret Bokasu un "atjaunoja" Dako varu. Dako vēlreiz tika gāzts 1981. gada 1. septembrī, kad apvērsumu veica armijas virspavēlnieks ģenerālis Andrē Kolingba no Rassemblement Démocratique Centrafricain (RDC) partijas.

Kolingba atcēla konstitūciju, aizliedza politiskās partijas un arodbiedrības un vadīja militāro huntu līdz 1985. gadam. 1986. gadā viņš piedāvāja jaunu konstitūciju, ko apstiprināja tautas nobalsošanā. 1987. gadā notika daļēji demokrātiskas parlamenta vēlēšanas, un 1988. gadā — pašvaldību vēlēšanas. Kolingbas abi galvenie politiskie konkurenti Gumba un Patasē ar savām partijām netika pielaisti vēlēšanās.

1990. gadā, vienlaikus ar Berlīnes mūra krišanu Eiropā, valstī kļuva aktīva demokrātiskā kustība. 1990. gada maijā 253 valsts darboņi parakstīja atklātu vēstuli ar lūgumu sasaukt Nacionālo Padomi un īpašu komisiju, kas kontrolētu vēlēšanas, bet Kolingba noraidīja šo lūgumu un apcietināja dažus aktīvistus. ASV, negribīga Francijas, kaimiņvalstu un aģentūras GIBAFOR (Francija, ASV, Vācija, Japāna, ES, Pasaules Banka un ANO) spiediena rezultātā Kolingba tika piespiests piekrist sarīkot brīvas vēlēšanas 1992. gada oktobrī. Tajās viņa partija ieņēma pēdējo vietu, un galvenā tiesa anulēja vēlēšanu rezultātus.

1993. gada jaunu vēlēšanu pirmā kārta noslēdzās ar Anža Feliksa Patasē uzvaru, bet Kolingba vēlēšanās ieguva tikai 4. vietu aiz Abela Gumbas un Dāvida Dako. Otrajā kārtā Patasē ieguva 52,5 % balsu, bet Gumba 45,6 %. Lielākā daļa Patasē atbalstītāju bija septiņās blīvi apdzīvotajās prefektūrās, bet Gumbas atbalsts nāca no desmit mazāk apdzīvotajām prefektūrām dienvidos un austrumos. Tomēr Patasē partija Mouvement pour la Libération du Peuple Centrafricain (MLPC) jeb Kustība par Centrālāfrikas Tautas Atbrīvošanu ieguva tikai vienkāršu, bet ne absolūtu vairākumu parlamentā, kas nozīmēja, ka Patasē bija nepieciešami koalīcijas partneri.

1994. gada 28. decembrī tika apstiprināta jaunā konstitūcija un 1995. gada 14. janvārī izsludināta, bet šī konstitūcija, tāpat kā iepriekšējās, neiespaidoja politisko praksi valstī. 1996.—1997. gadā, atspoguļojot strauji samazinošos tautas uzticību, notika trīs bruņoti dumpji pret Patasē valdību, kurus pavadīja plaša īpašuma demolēšana un pieaugoša etniskais saspīlējums. 1997. gada 27. janvārī tika parakstīta Bangi Miera Vienošanās, kas paredzēja multinacionālu Āfrikas valstu militāro spēku Mission Interafricaine de Surveillance des Accords de Bangui (MISAB) izvietošanu. Mali bijušais prezidents Amadū Turē kļuva par galveno vidutāju un bija starpnieks bijušo dumpinieku iesaistīšanai valdībā 1997. gada 7. aprīlī. Vēlāk MISAB misija tika aizvietota ar ANO miera uzturētāju spēkiem (MINURCA).

1999. gadā, neskatoties uz plašiem pretkorupcijas publiskiem protestiem pilsētās, Patasē uzvarēja vēlēšanās un kļuva par prezidentu uz otro termiņu.

2001. gada 28. maijā nemiernieki Kolingbas vadībā uzbruka stratēģiskām celtnēm Bangi neveiksmīgā puča mēģinājumā. Dumpinieku armijas vadītājs Abels Abrū un ģenerālis Fransuā Ndžaders Bedaija tika nogalināti. Patasē apturēt puču izdevās tikai ar Lībijas un Čadas armiju un Žana-Pjēra Bembas vadīto Kongo DR dumpinieku palīdzību.

Pēc šī neizdevušā valsts apvērsuma Patasē lojālie militārie grupējumi veica atriebības uzbrukumus pret dumpiniekiem galvaspilsētas nomalēs, kuru rezultātā tika iznīcinātas vairākas mājas un veiktas vairāku politisko oponentu slepkavības. Patasē uzzināja, ka ģenerālis Fransuā Bozizē ir iejaukts maija puča gatavošanā pret viņu, tādēļ Bozizē bija spiests bēgt kopā ar sev lojālajiem spēkiem uz Čadu. 2002. gadā no 25. līdz 31. oktobrim Bozizē spēki veica neveiksmīgus uzbrukumus Bangi. 2003. gada 15. martā, laikā, kad Patasē bija izbraucis no valsts, Bozizē spēki iegāja galvaspilsētā. Lībijas karaspēks un aptuveni 1000 Kongo dumpinieku karavīru nespēja apturēt pučistus, kuri pārņēma varu valstī un gāza Patasē no troņa. Anžs Patasē Patass devās uz Togo.

Fransuā Bozizē atcēla konstitūciju un nosauca jauno ministru kabinetu, kurā tika iekļauta lielākā daļa opozīcijas partiju. Abels Gumba kļuva par viceprezidentu. Bozizē arī izdevās panākt jaunas konstitūcijas pieņemšanu.

Birao pilsēta pēc veiksmīga Džotodijas spēku uzbrukuma 2007. gadā.
Meitene Ngaundajes pilsētiņā "Krūmu kara" laikā.

2004. gada novembrī ar valdību neapmierinātie nemiernieki Mišela Džotodijas vadībā uzsāka partizānu "Krūmu karu", kurš ilga līdz 2007. gadam. Lai gan kopā nemiernieku (galvenokārt musulmaņu, pretstatā valdošajam kristiešu vairākumam) grupās bija mazāk kā 200 kaujinieku, viņu aktivitāte nopietni ietekmēja valsts ziemeļus un noveda pie vairāk kā 200 tūkstošiem iekšzemes bēgļu un ap 10 tūkstošiem nodedzinātu māju. 2005. gada maijā Bozizē uzvarēja vēlēšanās, no kurām tika izslēgts iepriekšējais prezidents Patasē. 2007. gadā viena no nemiernieku grupām piekrita mieram apmaiņā pret vietu valdībā, bet vēl oktobrī Džotodijas nemiernieki ieņēma Birao pilsētu valsts ziemeļaustrumos un decembrī notika Francijas aviācijas uzbrukumi nemiernieku pozīcijām, lai nodrošinātu varas stabilitāti valstī. Abas puses pēc konflikta beigām vainoja viena otru cilvēktiesību pārkāpumos, tomēr līdz 2011. gadam strīdi tika risināti sarunās. Asiņains incidents notika 2011. gada septembrī, bet oktobrī puses parakstīja jaunu vienošanos. Galvenais strīds bija ap Briā dimantu raktuvju kontroli valsts centrālajā daļā.

Pilsoņu karš (2012 - pašlaik)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2012. gada beigās nemiernieku apvienība "Seleka", vainojot Bozizē vienošanās nepildīšanā, ieņēma vairākas lielas pilsētas valsts centrālajā un ziemeļu daļā. Čada, Gabona, Kamerūna, Angola, Dienvidāfrikas Republika un Kongo Republika nosūtīja savas bruņotās vienības uz CĀR, lai neļautu nemierniekiem ieņemt galvaspilsētu Bangi. 2013. gada 13. janvārī Gabonā tika noslēgta vienošanās par uguns pārtraukšanu. Nemiernieku alianse atteicās no prasības gāzt prezidentu Fransuā Bozizē, bet valsts vadība piekrita par premjerministru iecelt kandidātu no nemiernieku puses. 17. janvārī iepriekšējo premjerministru Fostēnu-Aršanžu Tuaderu nomainīja Nikolass Tiangaje.

Neraugoties uz to, 2013. gada martā nemiernieki atkal apvainoja prezidentu vienošanās pārkāpšanā un sāka uzbrukumu galvaspilsētas virzienā. 23. martā nemiernieki iegāja Bangi, 24. martā tika ieņemta prezidenta pils. Prezidents Bozizē bēga uz Kongo Demokrātisko Republiku, vēlāk uz Kamerūnu. "Selekas" līderis Džotodija pasludināja sevi par prezidentu.

Situācija valstī neuzlabojās. Nemiernieki nodarbojās ar laupīšanām, slepkavībām un izspiešanu. Augustā sāka parādīties ziņas, ka bijušie nemiernieki aplaupa kristiešus, neaiztiekot musulmaņus. Kristieši sāka veidot pašaizsardzības vienības "Antibalaka" ("Antimačete"), vēršoties pret musulmaņiem, kuras darbojās ar tām pašām nesaudzīgajām metodēm. 2. novembrī ANO īpašais vēstnieks genocīda novēršanā Adama Dings paziņoja, ka CĀR radies liels genocīda risks pēc reliģiskās piederības.

2013. gada 5. decembrī ANO Drošības padome akceptēja Francijas un Āfrikas Savienības spēku ievešanu Centrālāfrikā, lai aizsargātu civiliedzīvotājus. 6. decembrī Francijas spēki sāka patrulēšanu CĀR. Kaujinieki nomainīja uniformas pret civilo apģērbu un turpināja slepkavošanas arī patrulētajās pilsētās. Stāvoklis vēl vairāk pasliktinājās. Pēc ANO datiem, aptuveni 10 % no 4,6 miljoniem iedzīvotāju bija spiesti doties bēgļu gaitās. 20. decembrī kristiešu kaujinieki uzbruka Bangi, cenzdamies gāzt musulmaņu prezidentu Džotodiju. Kristiešu nemiernieki uzbruka arī miera uzturētājiem no Čadas un nogalināja dažus no tiem, apsūdzot tos musulmaņu režīma atbalstīšanā. Šo kauju dēļ no galvaspilsētas bēga ap ceturtdaļa tās iedzīvotāju.

Atjaunojama CĀR pilsoņu kara karte. Musulmaņu grupējumi 2020. gada beigās valda centrā, ziemeļos un austrumos, kristiešu - rietumos un dienvidos.

Nespējot tikt galā ar vardarbību valstī, 2014. gada 10. janvārī Mišels Džotodija atkāpās no prezidenta amata kopā ar premjerministru Tiangeju. Džotodija devās uz Beninu. 11. janvārī par pagaidu prezidentu kļuva Aleksandrs Ferdinands Nguende, kā otrā augstākā amatpersona valstī. Tika izveidots pagaidu parlaments — Nacionālā Pārejas Padome, kura 20. janvārī par pagaidu prezidentu ievēlēja Katrīnu Sambu-Panzu, pirmo sievieti šajā amatā. Uz to laiku CĀR teritorijā jau vairs nefunkcionēja gandrīz nekādas valsts institūcijas, neeksistēja armija un policija,[6] masu slepkavošanas un izvarošanas notika visos reģionos un ap ceturtdaļa valsts iedzīvotāju bija pametusi savas mājas bez iztikas līdzekļiem. Ap pusmiljons no valsts 4 miljoniem iedzīvotāju bija patvērušies franču karaspēka apsargātā nometnē pie Bangi lidostas. 2014. gada vidū tika noslēgts pamiers, un valsts tika faktiski sadalīta starp "Antibalakas" un bijušās "Selekas" kaujinieku grupām, pirmās kontrolēja dienvidus un rietumus, otrās ziemeļus un austrumus. Abas puses veica reliģiski-etniskas tīrīšanas un masu slepkavošanas.[7] Tomēr, kā bieži šādos konfliktos mazattīstītos reģionos, svarīgākā nozīme bija un ir nevis reliģiskajai un etniskajai piederībai, bet dzīvesveidam un konkurencei par teritoriju: kristieši un animisti CĀR pārsvarā ir zemkopji, musulmaņi - lopkopji, un neorganizētas lauksaimniecības apstākļos šīs grupas nespēj mierīgi sadalīt ierobežotos zemes resursus, atrazdamās vēsturiski fiksētā antagonismā.[8] ANO un Āfrikas Savienības ievestie spēki uzturēja relatīvu kārtību sava izvietojuma apkaimē, tomēr arī paši šie spēki tika vainoti noziegumos pret civiliedzīvotājiem.[9] Kaujās piedalījās arī kaimiņvalstu opozicionārie kaujinieku grupējumi, tā, "Antibalakas" pusē karo Dienvidsudānas "pašaizsardzības grupas", "Selekas" - Sudānas arābu milicija, daļu ziemeļos kontrolēja Čadas musulmaņu grupējums. 2014. gada rudenī valstī izvietoto miera spēku personāls sasniedza 10 tūkstošus.[10] Pašas valdības ietekme ārpus galvaspilsētas bija minimāla.

"Antibalakas" kaujinieki Bosangoā, 2015. gads

2015. gada maijā 10 galvenie grupējumi parakstīja miera līgumu, kurš paredzēja atbruņošanos, bēgļu repatriāciju un reintegrāciju. 2015.-2016. gada vēlēšanās uzvarēja agrākais Bozizē valdības premjerministrs Fostēns-Aršanžs Tuadera. Vienlaikus ar to, vieni no "Selekas" mantiniekiem, musulmaņu grupējums FNRC, kurš kontrolēja valsts ziemeļus, paziņoja, ka musulmaņi un kristieši vairs nevar sadzīvot vienā valstī un proklamēja "Logonas republiku" jeb sena sultanāta vārdā "Dar el-Kuti" apmēram ceturtajā daļā valsts teritorijas. Sadursmes kļuva retākas, tomēr 2016. gada rudenī Francija pēc vairākām kļūmīgām operācijām (viena no tām noveda pie tā, ka "Seleka" un "Antibalaka" apvienojās kaujās pret Francijas nolīgtajiem algotņiem no Kongo DR)[11] nolēma izvest savu karaspēku un konflikts atjaunojās ar kaujām par Briā. Arī turpmāk karadarbība mijās ar pamieriem. Valstī izvietotā ANO miera un stabilizācijas misija ''MINUSCA'', kuras budžets ir apmēram viens miljards dolāru gadā,[12] ar gandrīz 12 tūkstošiem kareivju un vairāk kā 2000 policistu, saskaņā ar savu mandātu, neiejaucas konfliktos kādā no pusēm, piedāvājot samierināšanas pakalpojumus un palīdzību civiliedzīvotājiem.[13]

2018. gadā Krievija parakstīja ar CĀR valdību koncesiju par rūdu ieguvi un ieveda valstī ap 500 "militāro padomnieku" no formāli privātās armijas "Vāgnera grupa", kura pirms tam jau bija piedalījusies pilsoņu karā Sudānā prezidenta pusē.[14] "Vāgnerieši" apbruņoja un apmācīja tobrīd 1300 vīru lielo valdības armiju. CĀR aizsardzības ministre izteica pateicību Krievijai par palīdzību un drošības vakuuma aizpildīšanu tad, kad citas valstis bija CĀR pametušas, un neizslēdza iespēju redzēt savā valstī pastāvīgu Krievijas militāro bāzi. Viņa arī norādīja, ka Krievija piedalās pretstāvošo grupējumu miera sarunās. Ietekmi miera sarunās saglabājot arī Ķīna un ASV, bet ES no tās esot faktiski atkāpusies.[11] Kopā bruņotu Krievijas kaujinieku skaitu CĀR 2018. gadā vērtēja uz 1,4 tūkstošiem.[15]

2019.-2020. gadā turpinājās Krievijas ieroču piegādes augošajai CĀR armijai,[16] kā arī sadursmes par dimantu raktuvju apkaimju un galvaspilsētas rajonu kontroli.[17] Notika arī kaujas starp dažādiem grupējumiem, tomēr humanitārā situācija bija ievērojami labāka kā konflikta sākumā.

2020. gada decembrī bijušā prezidenta Bozizē kontrolēts grupējums kopā ar sabiedrotajiem iekaroja Lobajes prefektūras galvaspilsētu Mbaiki 100 km no Bangi, par ko valdība viņu apsūdzēja apvērsuma mēģinājumā. Konflikts tiek saistīts ar cīņu pirms 27. decembra vēlēšanām, dalība kurās Bozizē tika atteikta, kā arī ar Francijas cerībām atjaunot savu ietekmi CĀR.[18] CĀR paziņoja, ka savus kareivjus tai palīgos nosūtīs Ruanda un Krievija, lai gan Krievija noliedza savas regulārās armijas sūtīšanu un norādīja, ka Krievijas oficiālais militārais personāls CĀR sastāv tikai no 5 padomniekiem.[19] Krievija apgalvo, ka tai nav nekāda sakara ar "Vāgnera grupu" un citām Krievijas militārajām kompānijām.

Saskaņā ar iepriekšējiem vēlēšanu rezultātiem, Tuadera ar 54% balsu uzvarēja 2020. gada prezidenta vēlēšanās jau pirmajā kārtā. Apmēram pusē valsts subprefektūru vēlēšanas pilnīgi vai daļēji neizdevās noorganizēt vardarbības dēļ.[20][21]

2022. gadā CĀR informēja ANO, ka tā grib palielināt "Vāgnera grupas instruktoru" skaitu valstī līdz vairāk nekā 4 tūkstošiem.[22]

2023. gadā CĀR prezidents sarīkoja referendumu par savām tiesībām balotēties par prezidentu katrās vēlēšanās neatkarīgi no konstitūcijas ierobežojumiem. Referendumā piedalījušos bija maz (pēc opozīcijas apgalvojuma, ap 10%), taču tā rezultāti bija pārliecinoši par labu Tuaderam.[23]

Centrālāfrikas pigmeji.

Kopš neatkarības atgūšanas Centrālāfrikas Republikas iedzīvotāju skaits ir četrkāršojies. 1960. gadā iedzīvotāju skaits bija 1 222 000; pēc ANO aplēsēm 2018. gadā tas bija aptuveni 4 666 000 un turpina pieaugt, savukārt CIP iedzīvotāju skaitu 2020. gadā lēš uz 5 990 855.[24] Ticamus skaitļus iegūt nav iespējams. Tomēr iedzīvotāju blīvums abos variantos joprojām ir neparasti mazs priekš teritorijas ar siltu un mēreni mitru klimatu un ir 7-9 cilvēku uz km², ziemeļaustrumu rajonos tas ir mazāks par 1 cilvēku/km².

Iedzīvotāji ir sadalīti vairāk nekā 80 etniskajās grupās, katrai no tām ir sava valoda. Gandrīz 90% pārstāv Nigēras-Kongo grupu. Lielākās etniskās grupas ir rietumos līdz Bangi dzīvojošie gbajas (33% iedzīvotāju, lai gan visa tautību procentu statistika ir ļoti aptuvena) ar tiem radniecīgajiem mandžām (13%), un Ubangi apkaimei raksturīgie bandas (27%), kuri pagātnē imigrējuši attiecīgi no Nigērijas un Sudānas, kā arī pigmeju ciltis aka, bakas un bajakas, daudzus politiķus devušie mbakas (4%), jakomas (4%), ngbandi, zandes jeb azandi. No citām grupām lielākā ir Vidussudānas grupas pārsvarā Čadā dzīvojošie saras - 10% un tiem radniecīgie karas - 2%, ekonomiski un politiski nozīmīgi ir arī bagāri jeb šuvas arābi - 2%, fulas jeb fulbes un to radinieki vūdabes, kā arī pārsvarā franču izcelsmes eiropieši.

Valsts valodas - franču valoda un sango, galvaspilsētā Bangi populāra kreolu valoda uz ngbandu valodu grupas pamata ar stipru franču valodas ietekmi. 1940. gados sango izplatīšanas nolūkos vienkāršoja kristīgie misionāri.[25]

2016. gadā CĀR tika novērtēta par pasaules valsti ar vissliktākajiem apstākļiem jauniešiem 15-29 gadu vecumā,[26] pēc Tautas attīstības indeksa tā 2017. un 2018. gadā ieņēma priekšpēdējo vietu pasaulē, apsteidzot tikai Nigēru.[27] Vidējais dzīves ilgums ir ļoti zems: 54,2 gadi, kas viens no sliktākajiem rādītājiem pasaulē. Vidējais vecums attiecīgi arī zems - 20 gadi, ļoti augsta zīdaiņu mirstība - 8% un māšu mirstība dzemdībās - 0,8%.[24]

Lai gan valstī formāli paredzēta 7 gadu izglītība, 50% vīriešu un 74% sieviešu vecumā virs 15 gadiem ir lasītnepratēji.[24] Oficiālais pilngadības vecums ir 18 gadi, bet 66% meiteņu finansiālu apsvērumu dēļ tiek izprecinātas ātrāk.[28]

Lielākās pilsētas saskaņā ar 2003. gada tautas skaitīšanu:
Vieta Pilsēta Prefektūra Iedzīvotāju skaits Vieta Pilsēta Prefektūra Iedzīvotāju skaits Vieta Pilsēta Prefektūra Iedzīvotāju skaits
1. Bangi Bangi 622 771 7. Bosangoa Uama 36 478 13. Mbaiki Lobaje 22 166
2. Bimbo Ombella-Mpoko 124 176 8. Briā Augškoto 35 204 14. Bozuma Uama-Pendē 20 665
3. Berberati Mambere-Kadeji 76 918 9. Bangasu Mbomu 31 553 15. Paua Uama-Pendē 17 370
4. Karno Mambere-Kadeji 45 421 10. Nola Sanga-Mbaēre 29 181 16. Batangafo Uama 16 420
5. Bambari Uaka 41 356 11. Kaga-Bandoro Nana-Grebizi 24 661 17. Kabo Uama 16 279
6. Buāra Nana-Mambere 40 353 12. Sibī Kemo 22 419 18. Bokaranga Uama-Pendē 15 744
Bakas tautības sieviete demonstrē, ka dodas pārbaudīt mednieku tīklus. Bakas ir etnogrāfiskā tūrisma objekts, tādēļ izskats fotogrāfu priekšā var atšķirties no praktiskā.

ANO lēš, ka aptuveni 4% iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 49 gadiem ir HIV pozitīvi. Tikai 3% valsts teritorijas ir pieejama viņiem vajadzīgā pretretrovīrusu terapija, salīdzinot ar 17% pārklājumu arī nabadzīgajās tuvajās valstīs Čadā un Kongo Republikā.

Gandrīz pusei lauku iedzīvotāju nav pieejams tīrs dzeramais ūdens, un jebkurš ūdens vai piens lietošanai vispirms jānovāra. Arī dārzeņus tūristiem iesaka novārīt un augļus nomizot. Rietumu kulinārija pieejama tikai galvaspilsētā.[29] Sanitārija pieejama 22% iedzīvotāju. Biežas dažādas infekcijas un parazītu slimības.[24]

Vietējās veselības aizsardzības sistēmas stāvokļa un farmakoloģijas trūkuma dēļ tūristu rekomendācijās iesaka lietot apdrošināšanu, kas slimības gadījumā iekļauj evakuāciju uz Eiropu.[29]

Vietējā spēle "Ngbā-ba ritenis", kurā pretiniekiem jāatsit mazs ripojošs ritenis no savas spēles teritorijas.

Par populārāko sportu reģionā tiek nosaukti basketbols[29] un futbols.[25] CĀR basketbola izlase divreiz uzvarējusi Āfrikas čempionātā. Valstī kopš 1968. gada ir savs futbola čempionāts, kura titulētākie klubi ir no Bangi, un futbola izlase, kura FIFA rangu tabulā 2020. gada decembrī ieņēma 114. vietu (salīdzināšanai, Latvija - 136.).[30] Bangi apkaimē populārs arī regbijs. Medaļas Olimpiskajās spēlēs valsts atlēti līdz šim vēl nav izcīnījuši.

Bangi notiek tautas sporta sacensības airēšanā pa Ubangi, kurās katrā liellaivā piedalās simtiem dalībnieku.[4]

Oficiāli, 89% iedzīvotāju tiek uzskatīti par kristiešiem (no tiem 60% protestantu, g.k. baptistu un luterāņu, un 28% katoļu), 9% par musulmaņiem un mazāk par vienu procentu atliek citiem ticējumiem.[31] Tomēr visas grupas ievērojami ietekmē tradicionālie ticējumi,[32] un daži avoti apgalvo, ka ap ceturtdaļa vai pat trešdaļa iedzīvotāju patiesībā uzskatāmi par animistiem.[4][29] LPE 1982. gadā proporcijas novērtēja kā 60% animistu, 35% kristiešu un 5% musulmaņu.[3] Formāli valstī ir reliģijas brīvība, taču daļai teritoriju kontrolējošo grupējumu ir savi likumi. Burvestību praktizēšana tiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu; tomēr apsūdzība parasti tiek uzrādīta tikai kopā ar kādu citu noziedzīgu darbību, piemēram, slepkavību vai saslimdināšanu ar buršanās paņēmieniem, un reizēm cilvēki labprātīgi izvēlas būt likuma priekšā notiesāti par buršanos un paciest cietumsargu pazemojumus, nekā riskēt tikt attaisnoti un kļūt par mērķi māņticīgo apkārtējo cilvēku agresijai.[33] Kristieši un musulmaņi pilsoņu kara rezultātā pat Bangi dzīvo atsevišķos kvartālos, kurus apsargā pašorganizēta bruņota milicija.[34]

Valsts pārvalde

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrālāfrikas Republikas politika formāli notiek daļēji prezidentālas republikas ietvaros. Šajā sistēmā prezidents ir valsts galva, un valdības vadītājs ir premjerministrs. Izpildvaru īsteno valdība. Likumdošanas vara ir gan valdībai, gan parlamentam.[24]

Valsts pārvalde no 1991. līdz 2001. gadam un no 2004. līdz 2013. gadam tika "Freedom House" novērtēta kā “daļēji brīva”, pārējā laikā pirms tam kā nebrīva.[35] Arī 2019. gadā valsts tiek viņu vērtēta kā nebrīva, gan atzīmējot, ka pamatā pie tā vainīgs karš un valsts pussabrukuma stāvoklis. Tiek organizētas daudzpartiju vēlēšanas, bet piedalīšanos tajās ierobežo bailes no reģistrācijas, darbinieku neprofesionālums un neskaidrais daudzo bēgļu statuss. Ārpus galvaspilsētas lielus draudus politiskām darbībām rada vietējās bruņotās grupas, kuras pārvalda 80% valsts, un no tā izrietošā sadrumstalotība, kas ierobežo transporta kustību. Galvaspilsētā un kontrolētajā teritorijā valdība visumā pieļauj vārda brīvību, taču apspiež visu, kas, viņasprāt, draud izprovocēt jaunu vardarbību.[34]

Kopš franču laikiem valsts eliti pārstāv pie Ubangi dzīvojošo tautu klani, kas rada aizvainojumu pārējos, īpaši ziemeļniekos, un ir viens no valstī notiekošo konfliktu motīviem.[25]

Valsts budžets tradicionāli ir ar ievērojamu deficītu, un tā ienākumu daļa 2017. gadā bija ap 300 miljoniem dolāru. (Salīdzināšanai, Latvijas - 11 miljardu dolāru.)

Prezidentu ievēl ar tautas balsojumu uz piecu gadu termiņu ne vairāk kā divreiz pēc kārtas,[24] un premjerministru ieceļ prezidents. Prezidents arī ieceļ un vada Ministru padomi, kas ierosina likumus un pārrauga valdības darbību.

Likumdošanas vara

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālajā asamblejā (Assemblée Nationale) ir 140 deputāti, kas ievēlēti uz piecu gadu termiņu, izmantojot divu kārtu sistēmu - deputātus ievēl individuāli, pateicoties kam 2016. gada vēlēšanās 60 ievēlētie deputāti nepārstāvēja nevienu partiju.[24] Konstitūcija paredz izveidot arī augšpalātu - Senātu, tomēr tas vēl nav izdarīts.[25]

Tāpat kā daudzās citās bijušajās Francijas kolonijās, arī Centrālāfrikas Republikas tiesību sistēma balstās uz Francijas likumiem. Augstāko tiesu jeb veido tiesneši, kurus ieceļ prezidents. Konstitucionālās tiesas tiesnešus arī ieceļ prezidents.[24] Tiesu darbu apgrūtina to korupcija, zemā kvalifikācija un algu neizmaksāšana.[34]

Armija un policija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdības armija 2019. gadā tika novērtēta kā 8000 vīru liela (ieskaitot Iekšlietu ministrijas iekšējo karaspēku), kuriem pieskaitāmi 1500 žandarmi-policisti. Armija tiek komplektēta pēc brīvprātības principa un apbruņota g.k. ar lietotiem Ķīnas, Krievijas un Ukrainas ieročiem.[24] Armijas rīcībā 2019. gadā, pēc dažādu avotu ziņām, bija 3 padomju tanki T-55, ap 70 ASV un Ķīnas ražojuma auto-visurgājēji, 7 amerikāņu desanta kuteri ar piepūšamiem korpusiem, ap 40 bruņutehnikas un ap 40 lielgabalu un mīnmetēju, 300 granātmetēju, vieglais helikopters un divas sakaru lidmašīnas. Daļa no šīs tehnikas nebija aktīva apkopes grūtību dēļ. Valdības spēki 2020. gada beigās kontrolēja ap 15% valsts teritorijas, kopā ar sabiedrotajiem grupējumiem - ap 40%.

Ārvalstu palīdzība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrālāfrikas Republika ir ļoti atkarīga no ārvalstu palīdzības, un daudzas NVO sniedz pakalpojumus, kurus neorganizē valdība. 2016. gadā ārējā palīdzība veidoja 74% valsts budžeta.[4] 2019. gadā valstī tika iztērēti vairāk nekā 100 miljoni ASV dolāru ārvalstu palīdzības, galvenokārt humānajai palīdzībai.[36] Lielākā daļa šīs palīdzības aiziet medicīnas finansēšanai, tomēr medicīniskā palīdzība ārpus lielākajām pilsētām praktiski nav pieejama.[4]

Fostins Tuadera un Vladimirs Putins 2018. gadā.

Tradicionāli CĀR ir cieši saistīta ar Franciju, tomēr attiecības bieži bojājas, kad Francijas sabiedriskā doma sāk iebilst pret CĀR atbalstīšanu aiz ētiskiem vai finansiāliem apsvērumiem. Francija kontrolēja urāna ieguvi valstī, kas svarīgi Francijas enerģētikai un armijai, taču kopš 2017. gada tā netiek veikta militārā konflikta dēļ. Ķīna cenšas aizņemt Francijas atbrīvoto vietu citu izrakteņu ieguvē, īpaši musulmaņu kontrolētajos valsts ziemeļos, un gatava atbalstīt visu, kas paaugstinās drošību un stabilitāti šajā rajonā. Attiecības ar visām kaimiņvalstu valdībām parasti ir labas, reizēm tās negatīvi ietekmē atkarībā no situācijas tai vai citā virzienā pārvietojošās dumpinieku bandas vai bēgļu pūļi. Īpaši svarīgas tai ir attiecības ar valstīm, caur kuru ostām notiek eksports - Kamerūnu un Kongo Republiku. CĀR valdība tradicionāli pat juku laikos ved aktīvu ārpolitiku un sadarbojas ar visām uz reģionu attiecošajām starpvalstu organizācijām. 2012. gadā tika nodibinātas diplomātiskās attiecības ar Latviju.[37] Kopš 2017. gada CĀR valdība sākusi strauji pieaugošu militāru un ekonomisku sadarbību ar Krieviju.

Uz CĀŖ pilsonību ir tiesības katram, kuram vismaz viens no vecākiem ir pilsonis. Valsts atzīst dubultpilsonību. Lai iegūtu CĀR pilsonību naturalizācijas ceļā, valstī jānodzīvo 35 gadus.[24]

CĀR prefektūras

Administratīvais iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts ir iedalīta 16 prefektūrās, no kurām divām ir "ekonomisko prefektūru" statuss, un Bangi autonomajā komūnā. Visas prefektūras nosauktas pēc tām caurtekošo upju vārdiem. Katrai prefektūrai ir savs parlaments - Galvenā padome (Conseil Général) un prefekts. Prefektūras sīkāk iedalās 71 subprefektūrā. Pilsoņu kara dēļ šis sadalījums ne vienmēr atbilst faktiskajam stāvoklim.

Gandrīz visa komunālā infrastruktūra - ūdensapgāde, elektrifikācija, sakari - pieder valstij, pieejama tikai nelielai daļai iedzīvotāju un atrodas ļoti nolietotā stāvoklī.

Galvenais informācijas saņemšanas līdzeklis valstī ir radio. Nacionālā televīzija redzama g.k. tikai Bangi apkaimē. Pirmā ikdienas avīze Bangi sāka iznākt 1986. gadā, pašlaik ir vairākas avīzes, tai skaitā valdību kritizējošas.[25] Internets valstī kļuva plašāk pieejams kopš 2007. gada, un 2019. gadā jau vairāk nekā 4% valsts iedzīvotāju lietoja Internetu.[38] Apmēram tāds pats procents valsts iedzīvotāju dzīvo mājās ar elektrību.[24]

Novāktā kokvilna.
Maniokas apstrāde.

Sīkā lauksaimniecība kopā ar mežsaimniecību un kalnrūpniecību joprojām ir Centrālāfrikas Republikas ekonomikas pamats, jo aptuveni 60% iedzīvotāju dzīvo lauku rajonos. Lauksaimniecības nozare rada gandrīz pusi no aprēķinātā IKP, lai gan statistika ir neuzticama valstī, kurā vairums ekonomikas karadarbības dēļ atrodas pelēkajā zonā. Kokmateriāli un dimanti veido lielāko eksporta ieņēmumu daļu, kuriem seko kokvilna. Svarīgi ekonomiskās attīstības ierobežojumi ir CĀR jūras ostu trūkums, slikta transporta sistēma, lielākoties nekvalificēts darbaspēks un nepareizi virzītas makroekonomiskās politikas mantojums. Militārās sadursmes un teritorijas kontroles sadrumstalotība arī grauj saimniecību. Ienākumu sadalījums ir ļoti nevienlīdzīgs, un starptautiskās sabiedrības palīdzība tikai daļēji spēj apmierināt humānās vajadzības. CĀR ir kopīga valūta ar Centrālāfrikas monetāro savienību. Šī valūta - Centrālāfrikas franks - ir piesaistīta eiro.

Kopš 2009. gada SVF ir cieši sadarbojies ar valdību, lai uzsāktu reformas, kuru rezultāts ir zināms budžeta pārredzamības uzlabojums, taču joprojām pastāv citas problēmas. 2012. gadā Pasaules Banka apstiprināja 125 miljonu dolāru finansējumu transporta infrastruktūrai un reģionālajai tirdzniecībai, koncentrējoties uz maršrutu starp CĀR galvaspilsētu un Dualas ostu Kamerūnā.[24]

Lauksaimniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vietējie iedzīvotāji uz šosejas, 2020. gads

Zemkopības galvenie produkti ir kafija, kokvilna, tabaka, manioka, tapioka, jamss, prosa, kukurūza, banāni. Aramzeme aizņem 2,89% teritorijas, ilggadīgās kultūras - 0,13% (2012. gada aprēķins), pastāvīgas ganības - 5%. Apūdeņota zeme: 10 km² (2012). Atlikusī zeme tiek lietota galvenokārt kā neregulāras ganības nomadu lopkopībā.[24] Mežos notiek nelegāla un legāla izciršana un tādas pašas medības, pateicoties kurām starp būtiskiem lauksaimniecības produktiem ir arī ziloņkauls un savvaļas dzīvnieku gaļa. Lopkopība ir mazattīstīta slimības pārnēsājošo cece mušu lielās izplatības dēļ, turklāt pret lopkopjiem vērsto represiju dēļ lopu skaits pilsoņu kara laikā samazinājies par divām trešdaļām.[4]

Kopš 1950. gadiem valstī attīstīja dīķu zivsaimniecību, un kopējā upju un dīķu nozveja 2003. gadā bija 15 tūkstoši tonnu gadā.

Gandrīz neeksistē, izņemot kalnrūpniecību un kokzāģētavas. Ir alus darītavas, tabakas ražotnes, apavu darbnīcas un cukura rafinēšanas fabrikas, praktiski visas tās koncentrētas ap Bangi.

Parasti kuģojamā Ubangi upe pie Bangi

Transporta sistēma CĀŖ tradicionāli ir centralizēta ap galvaspilsētu Bangi, un kopš 1999. gada astoņi ceļi savieno to ar citām galvenajām valsts pilsētām un Kamerūnu, Čadu un Dienvidsudānu; no tiem ir asfaltēti tikai maksas ceļi (2% no ceļu kopgaruma). Lietus sezonā no jūlija līdz oktobrim daļa ceļu ir neizbraucama.

Bangi ir valsts vienīgā upju osta, uz Brazavilu (Kongo) un Zongo (Kongo DR) lielāko daļu gada kuģo prāmji. No Brazavilas preces pa dzelzceļu tiek transportētas uz Kongo Atlantijas okeāna ostu Puentnuāru. Upes osta dod lielāko daļu valsts starptautiskās tirdzniecības, un tās kravu apstrādes jauda ir 350 000 tonnu; tās piestātņu garums ir 350 metru. Seklajā periodā (no aprīļa līdz jūlijam) Ubangi no galvaspilsētas uz austrumiem kuģojama tikai kuģiem ar iegrimi mazāk nekā 60 cm, uz Kongo pusi - līdz 180 cm.

Bangi Mpoko starptautiskā lidosta ir vienīgā Centrālāfrikas Republikas starptautiskā lidosta. 2014. gadā no tās bija regulāri tiešie lidojumi uz Brazavilu, Kasablanku, Kotonu, Dualu, Kinšasu, Parīzi un vēl dažām Āfrikas galvaspilsētām. Vēl valstī ir divas vietējās lidostas ar asfaltētiem skrejceļiem (svarīgākā no tām - Berberati) un ap 40 lidlauku ar dabiskajiem skrejceļiem. Tomēr regulāru vietējo reisu gandrīz nav degvielas piegāžu neparedzamības dēļ.[25]

Kopš vismaz 2002. gada ticis plānots pievienot Bangi Transkamerūnas dzelzceļam, taču tas nav nonācis līdz realizācijai un pašlaik valstī darbojošos dzelzceļu nav. 1930.-1962. gadā darbojās 7,5 km gara šaursliežu dzelzceļa līnija Mongo-Zinga Ubangi upes krāču apbraukšanai, kura tika slēgta pēc apvadkanāla izbūves. Pamestā līnija tagad iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma papildu sarakstā.[39][40] 1958. gadā parādījās plāns saistīt Bangi ar Čadu 870 km garā dzelzceļa līnijā, taču neatkarības pasludināšana pārvilka projektam svītru.[41]

Ārējā tirdzniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2017. gadā imports pārsniedza eksportu gandrīz četrkārtīgi. Eksporta preces - dimanti, kokmateriāli, kokvilna, kafija. 31% eksporta iet uz Franciju, 16% - uz Burundi, 12% - uz Ķīnu, 10% - uz Kamerūnu, 8% - uz Austriju. Importēta visvairāk tika pārtika, apģērbi un audumi, mašīnas, naftas produkti, ķīmijas preces un farmaceitika. Lielākie importa partneri bija Francija (17%), ASV (12%), Indija (11,5%), Ķīna (8%).[24] Tiek uzskatīts, ka vairāk par pusi dimantu valstī tiek iegūts un eksportēts nelegāli,[42] zelta nelegālais eksports pārsniedz legālo vairākkārtīgi. Valsts legālā eksporta kopējā vērtība 2017. gadā bija ap 100 miljoniem dolāru, importa ap 400 miljoniem dolāru (salīdzināšanai, Latvijas - 12 un 16 miljardi dolāru).[24]

Iegūstami dimanti (g.k. upju aluviālajos nogulumos pie Koto, Lobajes un Mamberes upēm), urāns (Bakumas raktuves 900 km uz ZA no Bangi), kokmateriāli, zelts (Pasendro raktuves valsts centrā, ziemeļos no Bambari u.c.), nafta, hidroenerģija. Mazos daudzumos iegūst dzelzs (Boguinā), mangāna, alvas un vara rūdu (Ngadē).[4] Lielāko daļu elektroenerģijas valstī iegūst no hidroelektrostacijām.[25]

Kopējie atjaunojamie ūdens resursi: 141 km³ gadā, no tiem 56 km³ gruntsūdeņi.[4] Saldūdens novadīšana (mājsaimniecību / rūpniecības / lauksaimniecības vajadzībām): kopā - 0,07 km³/gadā (83% / 17% / 1%); uz vienu iedzīvotāju - 17,42 m³/gadā (2005)

Valsts novērtētie naftas krājumi ir 5 miljardi barelu, izpētītie - 1 miljards. Ieguve pilsoņu kara dēļ gandrīz netiek veikta.

Dabas aizsardzība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ziloņi Dzangas-Sangas nacionālajā parkā

CĀR var lepoties ar pasaulē vismazāko gaismas piesārņojumu naktīs (2008. gada dati).[43]

Valsts DR daļā atrodas Dzangas-Sangas nacionālais parks, kurš pazīstams ar ziloņiem un gorillām. Manovo-Gundas Senflorī nacionālais parks ziemeļos ir UNESCO Pasaules mantojuma vieta ar daudzveidīgu savannas faunu, taču smagi cietis no karadarbības un humanitārās krīzes. Tas pats attiecas uz austrumos pie Sudānas robežas izvietoto Bamingi-Bangorānas nacionālo parku. Kopējā aizsargājamā dabas teritorija aizņem 11% valsts.[4] Tūrisma infrastruktūras šajos parkos nav.[29]

Līdz 2013. gadam valstī bija neliels tūrisma sektors, kas pamatojās uz dabas objektu apskati - nacionālie parki, Boali ūdenskritumi, safari. Drošas pārvietošanās grūtības pēc šī laika tūrismu praktiski apturējušas.[44]

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ""Overall total population" – World Population Prospects: The 2019 Revision" (xslx). population.un.org (custom data acquired via website). United Nations Department of Economic and Social Affairs, Population Division.
  2. 2,0 2,1 «Central African Republic». International Monetary Fund. Skatīts: 2020. gada 24. augusts.
  3. 3,0 3,1 3,2 Latvijas padomju enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 241-243. lpp.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 4,8 «ЦЕНТРАЛЬНОАФРИКА́НСКАЯ РЕСПУ́БЛИКА. Большая Российская Энциклопедия.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 7. decembrī. Skatīts: 2020. gada 26. decembrī.
  5. Список птиц Центрально-Африканской республики.
  6. 16/01/2014 Радио ООН: Может ли ЦАР стать «второй Руандой»?
  7. Amnesty International: Central African Republic: Ethnic cleansing and sectarian killings, 12 February 2014
  8. Al-Jazeera: Displaced and forgotten in Central African Republic. By Paula Dear and Samuel Hauenstein Swan, 27 Jul 2016
  9. Al-Jazeera: UN: Dealing with rape in Central African Republic By Catherine Wambua-Soi, 11 Jul 2016
  10. UN: Minusca, about
  11. 11,0 11,1 Vzgļad: Зачем России нужна военная база в центре Африки
  12. Better World Campaign: Central African Republic (MINUSCA)
  13. UN - "MINUSCA Mandate Renewal : What's In Blue".
  14. После Сирии российские ЧВК готовы высадиться в Судане Русская служба Би-би-си, 04.12.2017
  15. Давид Зигнер, Neue Zürcher Zeitung, Как Россия подвергает своему влиянию кризисные страны Африки
  16. RIA: Президент ЦАР попросил Россию о дополнительных поставках вооружений
  17. TASS: В ЦАР около 50 человек погибли в столкновениях за контроль над городом Бриа
  18. BBC: François Bozizé: CAR former president denies 'attempted coup'
  19. Russia, Rwanda send military support to Central Africa Republic to quell election violence
  20. "Central African Republic opposition coalition demands elections be scrapped" Arhivēts 2021. gada 7. janvārī, Wayback Machine vietnē.. eNCA. Agence France-Presse. 30 December 2020.
  21. "Central African Republic President Touadera wins re-election". msn.com. Reuters. 4 January 2021.
  22. «В ЦАР запросили три тысячи «инструкторов» из России». Turcijas radio un TV (ru-RU). Skatīts: 2022-08-08.
  23. «Президент ЦАР Туадера, опираясь на «Вагнер», поменял конституцию. Теперь он сможет переизбираться сколько угодно раз». BBC News Русская служба (krievu). 2023-08-07. Skatīts: 2023-08-08.
  24. 24,00 24,01 24,02 24,03 24,04 24,05 24,06 24,07 24,08 24,09 24,10 24,11 24,12 24,13 24,14 «CIA Factbook: Central African Republic». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 24. decembrī. Skatīts: 2020. gada 26. decembrī.
  25. 25,0 25,1 25,2 25,3 25,4 25,5 25,6 «Britannica». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 2. janvārī. Skatīts: 2020. gada 26. decembrī.
  26. Central African Republic worst country in the world for young people - study by Zoe Tabary, Thomson Reuters Foundation. 20 October 2016
  27. UN: HDI table 2017/2018
  28. "Child brides around the world sold off like cattle". USA Today. 8 March 2013.
  29. 29,0 29,1 29,2 29,3 29,4 Country Profile – Central African Republic-Sports and Activities, Indo-African Chamber of Commerce and Industry
  30. «FIFA/Coca-Cola World Ranking». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 25. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 26. decembrī.
  31. «"Central African Republic". Pew Research Center». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 26. novembrī. Skatīts: 2020. gada 26. decembrī.
  32. «CIA Factbook». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 7. martā. Skatīts: 2020. gada 26. decembrī.
  33. Al-Jazeera: In Pictures: The witch hunts of Bangui
  34. 34,0 34,1 34,2 Freedom House: Central African Republic, NOT FREE
  35. "FIW Score". Freedom House.
  36. «"Central African Republic - ForeignAssistance.gov"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 31. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 26. decembrī.
  37. Lobzova, Liene. "Establishment and renewal of diplomatic relations". www.mfa.gov.lv.
  38. WorldBank: Individuals using the Internet (% of population) - Central African Republic
  39. Rob Dickinson: Extant Steam in the Central African Republic, 2012.
  40. Les vestiges du train de Zinga. UNESCO website
  41. Neil Robinson World Rail Atlas and Historical Summary 7 = North, East and Central Africa. 2009. ISBN 978-954-92184-3-5
  42. "Central African Republic – Systematic Country Diagnostic : Priorities for Ending Poverty and Boosting Shared Prosperity". The World Bank. Washington, D.C.: 1–96 19 June 2019
  43. National Geographic Magazine, November 2008
  44. Lonely Planet. Central African Republic travel

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]