Voldemārs Salnais

Voldemārs Salnais
Latvijas darba ministrs
Amatā 1925. gada 1. aprīlis — 1925. gada 23. decembris
Prezidents	Jānis Čakste
Premjerministrs	Hugo Celmiņš
Priekštecis	Ādams Krieviņš
Pēctecis	Vladislavs Rubulis
Latvijas ārlietu ministrs
Amatā 1933. gada 24. marts — 1934. gada 1. marts
Prezidents	Alberts Kviesis
Premjerministrs	Ādolfs Bļodnieks
Priekštecis	Kārlis Reinholds Zariņš
Pēctecis	Kārlis Ulmanis
Dzimšanas dati	1886. gada 20. maijā Lubānas pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miršanas dati	1948. gada 4. augustā (62 gadu vecumā) Stokholma, Zviedrija
Tautība	latvietis
Politiskā partija	Mazinieku partija (1921—1929) Progresīvā apvienība (1929—1934)
Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordenis

Voldemārs Salnais (arī Salnājs; 1886. gada 20. maijs — 1948. gada 4. augusts) bija Latvijas politiķis un diplomāts, 1. Saeimas deputāts. Bijis Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes ārlietu nodaļas vadītājs (1919), Latvijas darba ministrs (1925) un ārlietu ministrs (1933—1934).

Biogrāfija

Izglītība un sabiedriskā darbība

Dzimis 1886. gada 20. maijā Cēsu apriņķa Lubānas pagasta "Pauros" zemtura ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas reālskolā, iesaistījās nelegālos skolēnu pulciņos. Piedalījās 1905. gada revolūcijā, 1907. gadā tika deleģēts uz Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 5. kongresu Londonā. Pēc atgriešanās arestēts par darbošanos revolucionārajā kustībā, Rīgas pagaidu kara tiesa viņam piesprieda sešus gadus spaidu darbos. Sodu izcieta Rīgas un Aleksandrovskas katorgās. Pēc ieslodzīguma beigām 1913. gada martā V. Salnais tika uz mūžu nometināts Kosaja Stepj ciemā Irkutskas guberņā, bet jau maijā viņš no turienes aizbēga un emigrēja uz ASV.

ASV viņš strādāja par krāsotāju un apmeklēja ekonomikas kursus Lovela institūtā. Aktīvi darbojās Bostonas latviešu biedrībās un sociāldemokrātiskajā presē — laikrakstā "Strādnieks" un mēneša žurnālā "Darba Balss". Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Salnais pameta ASV un gada beigās ieradās Harbinā Ķīnā, kur rediģēja krievu valodā izdoto dienas laikrakstu "Darba Balss" (krievu: Голос Труда). 1918. gada jūnijā Harbinā nodibināja Latvijas pašnolemšanas biedrības nodaļu, kas pieņēma protesta rezolūciju pret Brestļitovskas miera līgumu un prasību par Latvijas pašnoteikšanās tiesībām. 1918. gada vasarā viņš pārcēlās uz Vladivostoku, kur kādu laiku bija Sibīrijas pagaidu valdības ārlietu ministrijas preses departamenta vicedirektors, pēc tam Centrosojuza statistiskās nodaļas vadītājs. 1918. gada septembrī viņu ievēlēja par Tālo Austrumu Latviešu Centrālā biroja sekretāru, 1919. gada martā — par Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes Centrālā biroja priekšsēdētāja biedru, Juridiskās komisijas un Ārlietu komisijas vadītāju, viņš piedalījās latviešu Imantas pulka organizēšanā.

Politiskā un diplomātiskā darbība

1920. gada aprīlī V. Salnais atgriezās Latvijā un kļuva par Valsts statistiskās pārvaldes vicedirektoru. Amatā bija līdz 1921. gadam, taču pēc tam tajā vairākkārt atgriezās. 1922. gadā ievēlēts 1. Saeimā, kur pārstāvēja Mazinieku partiju. Darbojās ārlietu un budžeta komisijās, kā arī bija ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica biedrs. 1925. gada aprīlī kļuva par darba ministru Hugo Celmiņa vadītajā valdībā, amatā bija līdz valdības demisijai gada beigās. No 1933. gada marta līdz 1934. gada martam bija ārlietu ministrs Ādolfa Bļodnieka valdībā. Salnā demisija izraisīja valdības krīzi, kuras rezultātā Ministru kabinets bija spiests demisionēt.

1937. gada 1. maijā Salnais tika iecelts par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Zviedrijā, Dānijā (līdz 1939. gada 22. septembrim) un Norvēģijā, ar rezidenci Stokholmā. Neatzina 1940. gada Latvijas okupāciju un Augusta Kirhenšteina vadīto valdību. Tā paša gada 23. jūlijā iesniedza Zviedrijas Ārlietu ministrijai protesta notu sakarā ar Baltijas valstu okupāciju, neatbildēja uz Kirhenšteina valdības rīkojumu nodot sūtniecību PSRS iestādēm un atteicās atgriezties Latvijā. 1943. gadā dibināja sakarus ar Latvijas Centrālo Padomi, kuras informāciju un savāktās ziņas par vācu okupēto Latviju nosūtījis Latvijas vēstniekiem Londonā, Vašingtonā un citur, uz kuru pamata tie izstrādāja Rietumu valstu valdībām iesniegtos memorandus.

Miris 1948. gada 4. augustā Stokholmā. Pēc nāves kremēts, pelnu urna novietota Stokholmas Hēgalidas baznīcas kolumbārijā.

Apbalvots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa 3. un 2.šķiru, Igaunijas Ērgļa ordeņa 1.šķiru, Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeņa 1.šķiru, Somijas Baltās Rozes ordeņa 1.šķiru, Beļģijas Leopolda II ordeņa 1.šķiru, Polijas Polonia Restituta ordeņa 2. un 1.šķiru, Ēģiptes Nīlas ordeņa 3.šķiru un Lietuvas Ģedimina ordeņa 3.šķiru.

Atsauces

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Ādams Krieviņš	Latvijas darba ministrs 1925. gada 1. aprīlis — 1925. gada 23. decembris	Pēctecis: Vladislavs Rubulis
Priekštecis: Kārlis Reinholds Zariņš	Latvijas ārlietu ministrs 1933. gada 24. marts — 1934. gada 1. marts	Pēctecis: Kārlis Ulmanis
Priekštecis: Pēteris Sēja	Latvijas sūtnis Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā 1937—1940	Pēctecis: Imants Gross