Āfrika
.svg) Āfrika iekrāsota zaļā krāsā | |
| Platība | 30 221 532 km² |
|---|---|
| Iedzīvotāji | 1 032 532 974[1] (2011. gadā) |
| Blīvums | 30,51 cilv./km² |
| Valstis | 54 |
| Atkarīgās teritorijas | 7 |
| Valodas | vairāk nekā 1000 vietējo afrikāņu valodas, arābu, angļu, franču, portugāļu, afrikandu, spāņu un citas valodas |
| Laika zonas |
no UTC -1 (Kaboverdē) līdz UTC +4 (Maurīcijā) |
| Lielākās pilsētas |
Kaira Lagosa Kinšasa Nairobi Johannesburga |
Āfrika ir otrs lielākais kontinents pasaulē aiz Eirāzijas gan pēc platības, gan pēc iedzīvotāju skaita. Nereti pie Āfrikas pieskaita arī tās tuvumā esošās salas, un kopā ar tām Āfrikas platība ir 30 221 532 km² (20,3% no visas sauszemes platības pasaulē). 2009. gadā Āfrikā dzīvoja mazliet vairāk par miljardu iedzīvotāju[1] (14,7% no visiem pasaules iedzīvotājiem). Āfrikas ziemeļus apskalo Vidusjūra, ziemeļaustrumos Āfriku no Āzijas atdala Suecas kanāls un Sarkanā jūra. Dienvidaustrumos Āfrikas krastus apskalo Indijas okeāns, bet rietumos — Atlantijas okeāns. Āfrikā ir 54 valstis, kuras sagrupētas piecos reģionos. Šie reģioni ir Ziemeļāfrika, Rietumāfrika, Centrālā Āfrika, Austrumāfrika un Dienvidāfrika. 32 Āfrikas valstis ir 50 nabadzīgāko valstu sarakstā.
Āfrika, īpaši centrālā Austrumāfrika, tiek uzskatīta par hominīdu, tai skaitā arī cilvēku izcelsmes vietu. Āfrikas ziemeļu daļā atrodas, iespējams, pasaulē garākā upe — Nīla. Citas lielas un nozīmīgas Āfrikas upes ir Nigēra un Kongo. Sahāras tuksnesis, kas aizņem aptuveni vienu ceturto daļu no kontinenta kopējās platības, ir pasaulē lielākais tuksnesis. Pasaulē otrais lielākais saldūdens ezers ir Viktorijas ezers.
Āfriku šķērso ekvators, kas to sadala divās gandrīz vienādās daļās. Līdz ar to lielākā daļa no kontinenta atrodas starp Ziemeļu un Dienvidu tropu loku, tādēļ kontinentam ir raksturīgs silts tropu klimats.
Etimoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Senie grieķi Āfriku dēvēja par Lībijas kontinentu. Tiek uzskatīts, ka pirmie, kas kontinentu dēvēja par Āfriku, bija romieši. Iespējams, šis nosaukums ir cēlies no latīņu vārda aprica, kas nozīmē "saulains". Cita teorija apgalvo, ka kontinenta nosaukums ir cēlies no grieķu vārda aphrike, kas nozīmē "bez aukstuma". Sākotnēji nosaukums "Āfrika" tika attiecināts tikai uz Ziemeļāfrikas krasta līniju. Tikai vēlāk, kad sāka dziļāku kontinenta izpēti, nosaukums tika saistīts ar visu kontinentu. Vēl viena teorija par to, kā ir radies kontinenta nosaukums, ir saistīta ar berberu cilti afrigi, kas senatnē apdzīvoja Āfrikas ziemeļu krastu. Eiropieši nosauca šo zemi par Āfriku, jo ar šo cilti esot bijis pirmais kontakts.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ir vispārēji atzīts, ka Āfrika ir cilvēku dzimtene. Tiek uzskatīts, ka šeit pirmie cilvēki radās aptuveni pirms 2,3—2,4 miljoniem gadu.[2][3] Arheoloģiskajos izrakumus vairākās vietās Austrumāfrikā un Dienvidāfrikā ir atrastas liecības, kas pierāda šo apgalvojumu. Tādēļ tiek uzskatīts, ka cilvēki citos kontinentos ir nonākuši, izceļojot no Āfrikas.
Āfrika ilgstoši bija eiropiešiem nezināma zeme, ja neskaita tās ziemeļu piekrasti. To regulāri apmeklēja grieķi kā tirgotāji un ceļotāji, romieši kā iekarotāji, vandaļi kā sirotāji. Pirmajos mūsu ēras gadsimtos šī Āfrikas daļa bija pārņēmusi kristietību. Taču, sākot ar 7. gadsimtu, līdz ar arābu iekarojumiem šeit par dominējošo ticību pamazām kļuva islāms. Kristietība spēja saglabāties tikai Etiopijā kā valdošā reliģija un Ēģiptē kā minoritāte.
Eiropiešu atklājumi Āfrikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Visu 15. gadsimtu portugāļi apguva Āfrikas rietumu piekrasti, pakāpeniski virzoties uz dienvidiem. 1488. gadā Bartolomeo Diašs pirmo reizi apbrauca Labās Cerības ragu kontinenta dienvidos. 1497. un 1498. gadā Vasko da Gama, apceļojot Āfriku no dienvidiem, šķērsoja Indijas okeānu un atklāja jūrasceļu uz Indiju. Arābi apguva kontinenta austrumu piekrasti, atšķirībā no eiropiešiem, kas rietumu piekrastē sāka parādīties tikai 15. gadsimtā. Dziļāka Āfrikas izpēte sākās pēc tam, kad 1455. gadā Romas pāvests ar bullu atzina portugāļu monopolu uz to. 16. un 17. gadsimtā portugāļi sāka iepazīt Āfrikas iekšējos apgabalus — Zambezes un Kongo lejteci, Njasas ezera apkaimi, Angolas un Mozambikas teritoriju. 17. gadsimta sākumā nīderlandieši sāka kolonizēt galējos Āfrikas dienvidus, lai nodrošinātu atbalsta punktu ceļā uz Indiju.[4]
Vergu tirdzniecība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kopš 15. gadsimta kā viena no aktivitātēm, ko eiropieši uzsāka, nostiprinoties Āfrikā, bija vergu tirdzniecība. To gan daudz agrāk bija uzsākuši arābi austrumu piekrastē. Vergus — vīriešus, sievietes un bērnus veselām kolonām tie iepirka no vietējo cilšu vadoņiem un piegādāja tos Vidējo Austrumu zemēm un pat Ķīnai. Eiropiešu vergu tirgotāji afrikāņus aizveda ar kuģiem un pārdeva jaunatklātajās zemēs Amerikā kā lētu darbaspēku. Līdz 19. gadsimta 70. gadiem kā vergi tika izvesti ap 10 miljoniem cilvēku uz Ameriku un ap 18 miljoniem — uz arābu zemēm. Daudzi no viņiem gāja bojā. Par šiem notikumiem liecina vietu nosaukumi, piemēram, Vergu Krasts — līcis Beninas piekrastē.[5]
Koloniālisms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vēl 19. gadsimta sākumā lielākā daļa kontinenta iekšzemes bija neizzināta. Gadsimta vidū Apvienotā Karaliste un Francija sūtīja vairākas ekspedīcijas, lai to izpētītu. 1870. – 1880. gados Āfrika (izņemot Etiopiju un Libēriju) tika sadalīta Eiropas lielvalstīm piederošās kolonijās vai protektorātos.
Valstu neatkarības iegūšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Otrā pasaules kara Āfrikas valstīs sākās neatkarības kustības. 1951. gadā neatkarību ieguva Lībija, 1956. gadā — Maroka un Tunisija, bet 1957. gadā — pirmā valsts Subsahāras Āfrikā — Gana. Turpmāko desmit gadu laikā neatkarību ieguva lielākā daļa Āfrikas valstu. 1962. gadā pēc Neatkarības kara Francija atzina Alžīrijas neatkarību. 1965. gadā Rodēzijas balto mazākuma valdība vienpusēji pasludināja neatkarību, kuru neatzina ne Lielbritānija, ne kāda cita valsts. Pēc bruņota konflikta ar melnādaino militārajiem grupējumiem un sekojošajām sarunām 1980. gadā tika pasludināta Zimbabves Republikas neatkarība. Pēc Neļķu revolūcijas Portugālē 1974. gadā neatkarību ieguva Angola, Gvineja-Bisava un Mozambika.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc platības Āfrika ir otrs lielākais kontinents pasaulē. Tās kopējā platība, ieskaitot salas, ir 30 244 050 km². Ziemeļu-dienvidu virzienā Āfrikas garums ir aptuveni 8000 km, bet rietumu-austrumu virzienā tās platums ir aptuveni 7400 km. Ziemeļu galējais punkts ir Abjada rags, kas atrodas Tunisijā, bet dienvidu galējais punkts ir Adatas rags, kas atrodas Dienvidāfrikā. Galējais cietzemes austrumu punkts ir Hāfūna rags Somālijā, bet galējais rietumu punkts ir Zaļais rags Senegālā. Līdz Suecas kanāla izbūvēšanai Āfrika ziemeļaustrumos bija savienota ar Āzijai piederošo Sīnāja pussalu. Paradoksāli, ka Āfrikas krasta līnijas garums, kas ir aptuveni 30 500 km, ir mazāks nekā Eiropas krasta līnijas garums. Tas ir tāpēc, ka Āfrikā nav izteiktu līču, kuri iestieptos sauszemē, vai iekšējo jūru.
Pie Āfrikas krastiem atrodas vairākas salas, kuras tiek saistītas ar kontinentu. No tām pārliecinoši vislielākā ir Madagaskara, kas ir arī viena no lielākajām salām pasaulē. Indijas okeānā vēl ir Seišelas, Sokotra, Komoras, Majota, Maurīcija un Reinjona. Savukārt rietumos, Atlantijas okeānā, atrodas Santome un Prinsipi, Bioko, Bižagošu arhipelāgs, Zaļā raga salas, Kanāriju salas, Madeira un Azoru salas.
Āfrikas reljefu galvenokārt veido līdzenumi un plakankalnes. Kontinenta vidējais augstums ir 750 m virs jūras līmeņa. 39% no teritorijas atrodas no 200 līdz 500 m virs jūras līmeņa, 28% — no 500 līdz 1000 m, 19% — no 1000 līdz 2000 m, bet tikai 4% — augstāk par 2000 m virs jūras līmeņa. Savukārt zemienes aizņem tikai aptuveni 10% no teritorijas, galvenokārt piekrastē. Āfrikas ziemeļos lielāko daļu veido Sahāras līdzenums ar atsevišķiem pacēlumiem (Tībestī kalniene, Ahagars, Marras kalni, Tasili plato un citi). Kontinenta iekšzemes reģionos atrodas plašas ieplakas, piemēram, Kongo ieplaka, Kalahari un Lielais Karū, kuras ierobežo plakankalnes. Augstienes un nomatkalnu grēdas galvenokārt ir izvietojušās kontinenta malās: ziemeļrietumu piekrastē atrodas Atlass, austrumos — Etiopijas kalniene (ziemeļaustrumu ir zemākā vieta Āfrikā — Asala ezers, kas atrodas 150 m zem jūras līmeņa), dienvidos — Drakonu kalni. Āfrikas centrālajā daļā lielākie kalni ir Mitumbas kalni un Adamavas kalni.
Sauszemes ūdeņi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ar ūdeņiem visbagātākā teritorija Āfrikā ir ekvatoriālā josla, bet vismazāk to ir tropu joslā. Virszemes ūdeņu tikpat kā nav Sahāras tuksnesī. Vairākums Āfrikas upju pieder Atlantijas okeāna baseinam un ūdeni gūst pārsvarā no nokrišņiem. Āfrikas lielākās upes ir Nīla, Kongo un Nigēra.
Āfrikā ir daudz lielu ezeru. Vairums no tiem atrodas Austrumāfrikā. Lai gan gaisa temperatūra ir augsta un tāpēc arī ūdens iztvaikošana liela, visi lielie Āfrikas ezeri ir saldūdens ezeri. Dziļākie Āfrikas ezeri izvietojušies šaurās Zemes garozas ieliecēs Āfrikas lielo lūzumu zonā. Tie ir ļoti dziļi. Pats dziļākais ir Tanganjikas ezers, kurš šai ziņā ieņem otro vietu pasaulē aiz Baikāla.
Politiskā ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Āfrikā ir 54 valstis, kuras sagrupētas pa pieciem Āfrikas reģioniem. Šie reģioni ir Ziemeļāfrika, Rietumāfrika, Centrālā Āfrika, Austrumāfrika un Dienvidāfrika.
|
Ģeoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirms daudziem miljoniem gadu Āfrikas kontinents bija daļa no Gondvanas lielkontinenta.
Āfrikas kontinenta virsa ir veidojusies ļoti sen. Gandrīz visa kontinenta pamatnē atrodas Āfrikas platforma, ko veido pat līdz 3 miljardiem gadu veci ieži. Tāpēc kontinenta virsa ir samērā līdzena — pārsvarā tās ir plakankalnes, kas atrodas visai augstu virs jūras līmeņa. Kalnu grēdas paceļas tikai pašos Āfrikas ziemeļos un dienvidos.
Ziemeļdaļā platformu sedz nogulumiežu slāņi. Šo Āfrikas daļu senatnē ir klājusi jūra. Kontinenta dienviddaļā zemes virspusē atrodas kristāliskie ieži.
Āfrikas austrumdaļa krasi atšķiras no pārējā kontinenta. Šeit stiepjas tā saucamā lielo lūzumu jeb riftu zona. Tā sākas Sarkanajā jūrā, šķērso augsto Etiopijas kalnieni un turpinās dienvidu virzienā. Lūzumzonā izvietojušies vairāki šauri, gari un dziļi ezeri. Tie veido ezeru virkni, kas no pārējā kontinenta norobežo Austrumāfrikas plakankalni. Šeit atrodas arī kontinenta augstākā virsotne — Kilimandžāro. Zemes garoza Austrumāfrikā ir nemierīga. Notiek zemestrīces, vairākas kalnu virsotnes ir vulkāni, kas vēl pavisam nesen ir darbojušies.
Ja hipotēze par litosfēras plātņu pārvietošanos ir pareiza, tad iespējams, ka Austrumāfrikā veidojas Pasaules okeāna jauna ieplaka. Paies simtiem tūkstošu gadu, un, lūzumiem paplašinoties, ūdens no Sarkanās jūras ieplūdīs visā lūzumzonas garumā līdz pat Mozambikas jūras šaurumam. Austrumāfrika tiks nošķirta no pārējā kontinenta, un izveidosies jauna jūra.
Āfrika ir ļoti bagāta ar derīgajiem izrakteņiem. Daudzas to atradnes ir vienas no lielākajām pasaulē. Āfrikas ziemeļdaļa, ko klāj nogulumiežu sega, ir bagātāka ar naftu un fosforītiem. Dienviddaļā, kur virszemē atsedzas senie ieži, vairāk ir dažādu rūdu — īpaši daudz ir vara, mangāna, alvas, dzelzs rūdas. Šeit atrodas pasaulē bagātākās dimantu atradnes. Nozīmīgas ir arī zelta un urāna atradnes.
Lielāko daļu derīgo izrakteņu nepārstrādā uz vietas Āfrikā, bet gan transportē uz Ameriku un Eiropu. Āfrikas valstīm daudz izdevīgāk būtu tos pārstrādāt savā zemē.
Dzīvā daba
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Āfrikā ir divas ekozonas. Lielākā no tām ir afrotropiskā ekozona, kas aizņem teritoriju uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Uz ziemeļiem no Ziemeļu tropu loka atrodas palearktiskā ekozona. Dažreiz vēl izšķir Madagaskaras ekozonu, jo šajā salā dzīvo ļoti daudzi dzīvnieki un aug augi, kas ir endēmiski. Āfrikā ir ļoti daudzveidīga un bagāta dzīvā daba.
Demogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēdējā gadsimta laikā iedzīvotāju skaits Āfrikā ir pieaudzis eksponenciāli. 1950. gadā Āfrikā dzīvoja aptuveni 221 miljons iedzīvotāju, bet 2009. gadā iedzīvotāju skaits pārsniedza jau 1 miljardu. Visvairāk iedzīvotāju dzīvo Nigērijā (148 miljoni), Etiopijā (82 miljoni) un Ēģiptē (79 miljoni). Vairums Āfrikas valstīs vidējais dzīves ilgums ir mazāks par 50 gadiem.
Saimniecība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Gandrīz visas Āfrikas valstis var iedalīt divās lielās grupās — valstīs, kurās pārsvarā audzē vienu kultūraugu, un valstīs, kuru teritorijā ir bagātīgas derīgo izrakteņu iegulas.
Valstīs, kur galvenā nozare ir lauksaimniecība, turklāt vienas kultūras audzēšana, audzē vai nu kafijkokus, kokvilnu, vai kādu citu sugu. Šī kultūra tiek audzēta milzīgajās plantācijās un eksportēta uz Eiropu vai Ameriku. Piemēram, Ugandā audzē galvenokārt kafijkokus, Senegālā — zemesriekstus, Ganā — kakaokokus, Sudānā — kokvilnu, Tanzānijā — garšvielas. Lesoto audzē Angoras kazas, no kuru vilnas iegūst mohēras dziju.
Vairums valstu, kas ir bagātas ar derīgajiem izrakteņiem, tos parasti uz vietas — savā valstī — nepārstrādā, bet gan izved uz citiem kontinentiem. Tur derīgos izrakteņus pārstrādā izejvielās, no kurām izgatavo visdažādākās preces. Pēc tam šo gatavo produkciju — degvielu, ķīmiskās rūpniecības preces, metāla izstrādājumus valstis pērk par daudzkārt augstāku cenu.
Piemēram, Botsvāna izved dimantus, Gvineja — alumīnija rūdu, Zambija — vara rūdu, Alžīrija un Lībija — naftu. Kongo un Gabona pasaules tirgum piegādā vērtīgu koksni.
Elektroenerģiju vairums valstu iegūst hidroelektrostacijās, kas uzbūvētas pie upēm. Saimniecības attīstību daudzās valstīs kavē transporta ceļu trūkums. Kolonizatoru uzbūvētie dzelzceļi un autoceļi saista tikai galvenās derīgo izrakteņu ieguves vietas ar tuvākajām ostām okeāna piekrastē. Pārējā teritorijā nekādi ceļi netika ierīkoti.
Daudzās valstīs saimniecībai nelabvēlīgi ir arī dabas apstākļi, piemēram, sausums. Tas visai bieži piemeklē vairākas Āfrikas valstis. Arī klejotājsiseņu uzbrukumi tīrumiem un dārziem nodara lielu postu. Saimniecības attīstību nesekmē biežās savstarpējās nesaskaņas starp tautām un valstīm, nereti tās pāraug karā.
Tikai nedaudzās Āfrikas valstīs — Ēģiptē, Nigērijā, Dienvidāfrikā — ir attīstīta saimniecība ar daudzām nozarēm. Derīgie izrakteņi un lauksaimniecības produkcija tiek pārstrādāta uz vietas. Vidusjūras piekrastes valstis — Alžīrija un Tunisija, kā arī Maroka tuvējās Eiropas ietekmē cenšas veidot daudzpusīgu saimniecību.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 (latviski) «Āfrikas iedzīvotāju skaits sasniedzis vienu miljardu». Latvijas reitingi. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-06-14. Skatīts: 2010-05-06.
- ↑ (angliski) Stringer, C.B. «Evolution of early humans». In Steve Jones, Robert Martin & David Pilbeam (eds.). The Cambridge Encyclopedia of Human Evolution. Cambridge : Cambridge University Press, 1994. 242. lpp. ISBN 0-521-32370-3. Also ISBN 0-521-46786-1 (paperback)
- ↑ (angliski) McHenry, H.M. «Human Evolution». In Michael Ruse & Joseph Travis. Evolution: The First Four Billion Years. Cambridge, Massachusetts : The Belknap Press of Harvard University Press, 2009. 265. lpp. ISBN 978-0-674-03175-3.
- ↑ Kontinentu ģeogrāfija 7. klasei, 42. lpp, Agra Lipsberga, "Lielvārds"
- ↑ Kontinentu ģeogrāfija 7. klasei, 43. lpp, Agra Lipsberga, "Lielvārds"
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Āfrika |
- (angliski) Africa dmoz.org
- (angliski) Āfrikas karte africa.zoom-maps.com
- (angliski) African & Middle Eastern Reading Room from the United States Library of Congress
- (angliski) Āfrika fotogrāfijās
| |||||||||||||||||||||
Pasaules reģioni
| |||||||||||||||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
|
| ||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
|