Janis Rozentāls
| Janis Rozentāls | |
|---|---|
 Janis Rozentāls | |
| Dzimis |
1866. gada 18. martā Saldus pagasta „Bebri”, Kurzemes guberņa (tagad  Latvija) |
| Miris |
1916. gada 26. decembrī (50 gadu vecumā) Helsinki, Somijas Lielhercogiste (tagad  Somija) |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | glezniecība |
| Mākslas virziens | impresionisms |
Janis Rozentāls (dzimis 1866. gada 18. martā Saldus pagastā; miris 1916. gada 26. decembrī[1] Helsinkos, Somijā) bija latviešu gleznotājs. Latvijas mākslas vēsturē tiek vērtēts kā viena no centrālām gadsimtu mijas perioda personībām. Tematiskajā un mākslinieciskās formas aspektā uzskatāms par daudzpusīgāko perioda mākslinieku.[2]
Dzīves gājums
Janis Rozentāls dzimis 1866. gada 18. martā Saldus pagasta „Bebru” mājās kalēja Miķeļa Rozentāla un viņa sievas Lavīzes ģimenē. Janis pabeidza Saldus Krauzes skolu un pēc tam iestājās Kuldīgas apriņķa skolā, bet pēc pusotra gada līdzekļu trūkuma dēļ bija spiests mācības pārtraukt un 1880. gadā doties uz Rīgu peļņā. Strādāja modes preču veikalā, par bufetes puiku un pircēju aicinātāju, beidzot pie daiļkrāsotāju meistara J. Celēviča viņš apguva krāsotāja amatu, sākumā kā māceklis, no 1885. gada kā zellis. No 1885. līdz 1888. gadam Rozentāls mācījās Rīgas Amatnieku biedrības amatniecības skolā. 1888. gadā skolas darbu izstādē Pēterburgas Mākslas akadēmijā viņš ieguva sudraba medaļu.
1888. gada 29. jūlijā J. Rozentāls kā brīvklausītājs iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, kuru viņš beidza 1894. gadā. Krievu mākslas reālisms veidoja viņa mākslas profesionālos pamatus, bet tās saturā bija latviešu tautas dzīve, Latvijas daba, mitoloģijas un vēstures motīvi[3]. Viņa diplomdarbs „No baznīcas” (1894) bija pirmais diplomdarbs akadēmijā ar nacionālu sižetu; kādā no mākslinieku pulciņa „Rūķis” sanāksmēm Rozentāls to nolēma gleznot dzimtajā Saldus pusē. Par darbu Rozentāls ieguva pirmās pakāpes mākslinieka nosaukumu un vairākus gadus dzīvoja Pēterburgā.
1895. gada vasaru pavadīja Puzenieku muižā, kur viņš gleznoja muižas īpašnieka Grothusa un viņa meitas Kerijas ģīmetnes.[4]
1897. gadā Arhipa Kuindži vadībā viņš apceļoja Vāciju, Franciju un Austriju.
1900. gadā Rozentāls atgriezās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, sākumā Saldū, no 1901. gada Rīgā, kur 1902. gadā viņš iepazinās un 1903. gadā Helsinkos apprecējās ar somu dziedātāju Elliju Forseli. Konstantīns Pēkšēns īpaši viņam savā mājā Alberta ielā 12 izbūvēja darbnīcu (tagad tur atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs). 1905.—1906. gadā Rozentāls strādāja par pasniedzēju Venjamiņa Blūma mākslas skolā un 1906.—1913. gadā Rīgas Pilsētas mākslas skolā, bija arī mēnešraksta „Vērotājs” un žurnāla „Druva” mākslinieciskais redaktors. Rozentāla personālizstādes notika 1910. gadā Jelgavā, 1910., 1912. un 1913./1914. gadā Rīgā. 1910. gadā viņš apgleznoja Rīgas Latviešu biedrības fasādi.
Pēc Pirmā Pasaules kara sākuma un Vācijas armijas tuvošanās Rīgai Rozentāls 1915. gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Helsinkiem. 1916. gadā viņš smagi saslima un mira 1916. gada 26. decembrī Brendas salā Helsinkos pie molberta ar otu rokā. 1920. gadā Rozentāla pīšļus no Helsinkiem pārapbedīja Rīgas 2. Meža kapos.
Daiļrades raksturojums
Rozentāls bija viens no pirmajiem, kas 19. gadsimta beigās glezniecībā precīzi un tieši sāka atainot tautas dzīvi. Nozīmīgu vietu gleznotāja darbībā ieņēma portrets, tomēr viņš gleznojis arī sadzīves žanra ainas, simboliskas un fantastiskas kompozīcijas ar mitoloģiskiem, bībeliskiem vai latviešu folkloras sižetiem, ainavas, altārgleznas, darbojies monumentālajā mākslā, lietišķajā un stājgrafikā. Individuālajā stilā atspoguļojas gadsimtu mijai raksturīgas stilistiskās pārvērtības — atbrīvošanās no akadēmiskās skolas, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, postimpresionisma iespaidi.
Sižetiski 1890. gados Rozentāla daiļradē dominēja tautas dzīves tēlojums („Uz lieveņa”, „Veļas mazgātājas” utt.), sadzīviskais žanrs. Šī žanra darbiem ir līdzība ar Blaumaņa lauku dzīves tēlojumiem, ar to daļēji izskaidrojama viņu abu draudzība. Rozentāls gleznojis arī akvareļus par sadzīves tēmām („Tirgus”, „Krogā” utt.); tiešs dzīves vērojums šeit apvienots ar ironisku sadzīves norišu vērtējumu. Rozentāla žanra kompozīcijās vērojams liels ainavu īpatsvars. Rozentāls daudz gleznoja portretus, arī daudzu ievērojamu savu laikabiedru portretus (piemēram, Vilhelma Purvīša, Rūdolfa Blaumaņa). Nereti portreti un sadzīviskās gleznas tika gleznotas, izmantojot fotogrāfijas, piemēram, Jāņa Krēsliņa fotogrāfijas. Jānis Krēsliņš un Janis Rozentāls abi kopā bija mācījušies Rīgas Mazās ģildes Krāsotāju cunftē par zeļļiem pie meistara J.Celēviča.[5]
Rozentāla daiļradē nozīmīgu vietu ieņem jūgendstila un simbolisma darbi, kam raksturīgs teiksmains sižets un jūgendisks kolorīts. Par sevišķi izcilu jūgendstila paraugu Rozentāla mākslā uzskata darbu „Princese ar pērtiķi” (1913).[6]
Gleznas
-
Pēc dievkalpojuma (No baznīcas) (1894) -
No kapsētas (1895) -
Mākslinieka darbnīca (1896) -
Nāve (1897) -
Teika (1899) -
Firstenes Šarlotes Līvenas portrets (1899) -
Pašportrets (1900) -
P. Federa portrets (1901) -
Barona R. fon Engelharta portrets (1901) -
Vīrietis ar papirosu (1901) -
Mērijas Grosvaldes portrets (1902) -
Melna čūska miltus mala (1903) -
Zem ķirškoka (1904) -
Veļas mazgātājas (1904) -
Zem pīlādža (1905) -
Velna ģimene (Pēc pirmajiem gaiļiem) (1905) -
Cilvēkmeita un dabas gari (1907) -
Blaumaņa portrets (1908) -
Uz terases (Veranda Kapri) (1912) -
Saules meitas (1912) -
Ģimene Siguldā (1913) -
Pavasaris Siguldā (1913) -
Pikniks (1913) -
Princese ar pērtiķi (1913) -
Māte ar bērnu (1914) -
Pie avota (1914) -
Itālijas ainava (1915) -
Arkādija (1916) -
M.Vīgneres-Grīnbergas portrets (1916)
Atsauces
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Janis Rozentals |
- ↑ Rozentālu ģimene. Elita Sproģe. J.Rozentāla Saldus mākslas un vēstures muzejs.2008.
- ↑ «Janis Rozentāls». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 28. februārī. Skatīts: 2014. gada 5. janvārī.
- ↑ M.Ivanovs. Latviešu glezniecība. Rīga : Liesma, 1980. 229. lpp.
- ↑ Dažu skaistu ziedu Pēteris Bankovskis 2016. gada 2. septembrī
- ↑ Gunta Tuča, Linda Safranoviča, Iveta Mikijanska (2013) "Malēnieša Jāņa Krēsliņa - daiļkrāsotāja, etnogrāfa, mākslinieka - personības veidošanās", Letonikas bibliotēka, ISBN 978-9934-8052-3-3 Apgāds "LZA Vēstis".
- ↑ Latvijas mākslas klasika
Ārējās saites
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||
|