Jānis Freimanis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Jānis Freimanis (1935—2006) bija latviešu zinātnieks (Dr. chem. hab.), politiķis un publicists. Viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1935. gada 6. aprīlī Rīgā ārsta un skolotājas ģimenē. Mācījās Jaunsvirlaukas pamatskolā, tad Rīgas 2. vidusskolā (1949—1953). Studēja LVU Ķīmijas fakultātē (1953—1958), pēc tam strādāja Organiskās sintēzes institūtā (OSI), pētīja organiskos pusvadītājus, radioprotektorus un prostaglandīnus. Aizstāvēja ķīmijas zinātņu kandidāta (1962) un zinātņu doktora (1971) grādu, no 1977. gada bija OSI Prostaglandīnu ķīmijas laboratorijas vadītājs. 1981. gadā viņu ievēlēja LVU profesoru.

Atmodas kustības sākumā 1987. gadā bija viens no Melngalvju nama atjaunošanas ierosinātājiem. 1988. gada jūlijā viņš parakstīja astoņu autoru aicinājuma vēstuli veidot Latvijas Tautas fronti. Pēc LTF izveides viņu atkārtoti ievēlēja par tās valžu un domju locekli, sākumā viņš bija atbildīgs par vides aizsardzību, vēlāk līdz 1990. gada 12. aprīlim Freimanis bija LTF ārlietu komitejas vadītājs. 1990. gadā viņu ievēlēja par LR Augstākās padomes deputātu, viņš darbojās LTF frakcijā, vēlāk frakcijā “Satversme”, bija AP Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Ievēlēts par LZA korespondētājlocekli (1990), tad par LZA īsteno locekli (1992).

Kopš 1996. gada Freimanis bija Kristīgās Tautas partijas (KTP) valdes loceklis, vēlāk partijas KTP/KDS (Kristīgo Demokrātu savienības) (KDS) valdes loceklis (1997-1998). Kopš 1998. gada viņš bija Tautas partijas (TP) biedrs, 5. un 6. Saeimas vēlēšanās neveiksmīgi kandidēja no LTF saraksta, 7. un 8. saimas vēlēšanās no TP saraksta. Līdztekus kopš 1997. gada strādāja pie valsts nozīmes pētījumu programmas par jaunu tehnoloģisku materiālu radīšanu, piedalījās arī pētījumos par biodegvielas ražošanu un ieviešanu Latvijā (1998-2000). 2001. gadā viņu ievēlēja par Rīgas Domes (RD) deputātu no TP saraksta, darbojās Izglītības, kā arī Pilsētas Attīstības komitejās, kā arī RD Pieminekļu Padomē. Miris 2006. gada 25. jūnijā Rīgā.[1]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Freimanis publicējis ap 640 zinātnisku darbu, tai skaitā 4 monogrāfijas. Publicēja atmiņu grāmatas “Visu vēju virpuļi” (2002) un “Mūsu jauno dienu zeme — Jaunsvirlauka” (līdzautors, 2003).

  • Chemistry of Enaminoketones, Enaminoimines, Enaminothiones. Rīga: Zinātne, 1974 — 274 p. (krieviski)
  • Progress and Some Prospests in charge-Transfer-Complex Chemistry. Wroclaw Technical University, 1978 — 79 p. (angliski)
  • Organic Compounds with Intramolecular Charge Transfer. 1985, Rīga:Zinātne, 1985 — 192 p. (krieviski)
  • Studies in Prostanoid Chemistry. Riga: Latvian Institute of Organic Synthesis, 1992 — 72 p. (latviski)
  • Organoclays and Some of Their Applications: a Milestone Review. Riga: Latvian Institute of Organic Synthesis, 2000 — 96 p.[2]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]