Pēteris Pētersons (1923—1998) bija latviešu dramaturgs, teātra režisors, kritiķis un drāmas teorētiķis, tulkotājs, publicists un sabiedrisks darbinieks. Latviešu poētiskā teātra izveidotājs (I. Ziedoņa „Motocikls”, A. Čaka „Spēlē, Spēlmani!” u.c. uzvedumi). Rīgas domes loceklis (1997), Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs (1993–1998).
Dzimis 1923. gada 24. maijā Rīgas Jūrmalā dramaturga Jūlija Pētersona ģimenē. Mācījās Rīgas Franču licejā (līdz 1942) un Nacionālā teātra aktieru kursos (1943). Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās un nokļuva Kurzemes cietoksnī. Pēc kara kā aktieris strādāja Dailes teātrī un studēja romāņu filoloģiju Latvijas Universitātē, vēlāk režiju Teātra institūtā (līdz 1953). Dramaturģijā debitēja 1947. gadā ar lugu „Cilvēks oktobra vējā”, bet atzinību ieguva ar pirmo lugu dzejā „Man trīsdesmit gadu” (1962). Viņš rakstīja arī teātra recenzijas un drāmas teorijai un tehnikai veltītus apcerējumus, kuru lielākā daļa apkopoti krājumos „Darbības māksla” (1978) un „Drāma kā kritērijs” (1987). No 1964. līdz 1971. gadam Pētersons bija Dailes teātra galvenais režisors. No 1972. gada viņš iestudēja izrādes dažādos Latvijas teātros.
Iesaistījās Atmodas kustībā, 1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā.[1]
Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas Pēteris Pētersons bija Dziesmu svētku režisors (1990), Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs (1993–1998) un Starptautiskā Teātra institūta Latvijas centra vadītājs (1994–1998). Bija Rīgas domes deputāts no LTF saraksta, kandidēja mēra amatam 1994. gadā, atkārtoti ievēlēts no Kristīgās Tautas partijas saraksta 1997. gadā.
1998. gada 9. oktobra naktī Pēteris Pētersons kopā ar dzīvesbiedri Eleonoru cieta autokatastrofā uz Jelgavas-Tukuma autoceļa un mira Dobeles slimnīcā. Viņa meita Kārina Pētersone ir politiķe, bijusi kultūras ministre.
