Stagnācija PSRS

Ļeņingrada 1982. gadā. Pustukšas ielas un Brežņeva portrets

Oktobra revolūcijas parāde Maskavā, 1977

Stagnācija PSRS ir PSRS ekonomiskās un politiskās vēstures posms, kas sākās 1970. gadu sākumā, kad pie varas aizvien vairāk nostiprinājās ilggadīgais Komunistiskās partijas vadītājs Leonīds Brežņevs, turpinājās viņa pēcteču Jurija Andropova un Konstantīna Čerņenko varas mēnešos un beidzās ar Mihaila Gorbačova nākšanu pie varas 1985. gadā un perestroikas sākšanos 1986.-1987. gados. Stagnācijas laikā padomju sistēma sasniedza ideoloģiskā un ekonomiskā sabrukuma stāvokli, ko izdevās slēpt ar milzīgiem naftas un gāzes eksporta ieņēmumiem.

Stagnācijas periodu raksturo pieaugošs visu iedzīvotāju slāņu cinisms pret marksisma-ļeņinisma ideoloģiju, ko radīja dzīves realitātes un pārspīlētās propagandas nesakritība; uz reformām nespējīga novecojoša partijas elite (pēdējos dzīves gados Brežņevs vairs nespēja saprotami parunāt); aizvien korumpētāka nomenklatūra; sarūkoši ekonomikas rādītāji un regulārs plaša patēriņa preču deficīts. Vienlaikus, pateicoties daudzkārtējam naftas un gāzes eksporta ienākumu pieaugumam, PSRS sasniedza ASV līdzvērtīgas militārās lielvaras statusu un izveidojot neformālu padomju impēriju atbalstīja virkni Trešās pasaules valstu, kas bija pasludinājušas sociālistiskās attīstības kursu vai vienkārši bija gatavas iepirkt padomju ieročus.

Stagnācijas iemesli

Lai arī zinātnieki un vēsturnieki joprojām strīdas par konkrētajiem stagnācijas iemesliem, tā bija loģisks padomju sistēmas attīstības rezultāts. Atsakoties no Staļina radikālās diktatūras, kas cilvēku labklājībai pievērsa minimālu uzmanību, un atsakoties no Hruščova nepārdomātajiem eksperimentiem ārpolitikā (Kubas raķešu krīze), ekonomikā (Rjazaņas brīnums) un sabiedrības liberalizācijā (Hruščova atkusnis), Staļina diktatūras gados augstākos partijas amatus sasniegušie Brežņevs, Kosigins, Mihails Suslovs, Šeļests, Podgornijs, Andropovs un citi vēlējās nodrošināt sev un pārējiem padomju iedzīvotājiem mierīgu dzīvi, izvairoties no jebkādiem eksperimentiem, kas varētu šo stabilitāti apdraudēt.

Divdesmit gadu laikā šāda politika neizbēgami noveda pie pilnīgas sistēmas stagnācijas. To pastiprināja arī augstāko partijas un valsts vadītāju novecošana un aizvien sliktākais veselības stāvoklis. Brežņeva veselība acīmredzami pasliktinājās viņa dzīves pēdējos piecos gados. Kosigins 1980. gadā mira ar vēzi. Vecie un slimie Andropovs un Čerņenko pie varas noturējās nedaudzus mēnešus.

Nosaukums

Savā runā PSKP 27. Kongresā Mihails Gorbačovs konstatēja, ka valsts ekonomikā un sabiedrībā novērojamas stagnācijas pazīmes. Perestroikas laikā visās valsts problēmās vainoja stagnāciju un Brežņevu.

Kosigina reformas

Kosigins, 1966

To, ka PSRS ekonomikā un īpaši lauksaimniecībā ir dziļas problēmas, saprata jau Hruščovs, kurš neveiksmīgi mēģināja rast jaunus risinājumus to pārvarēšanai. 1965. gadā padomju ekonomists Abels Aganbegjans sagatavoja pētījumu, kurā konstatēja, ka PSRS ekonomikas izaugsme pēdējos sešos gados ir palēninājusies, un industriālās bāzes atpalicība pieaugusi. Par spīti centieniem samazināt militāros izdevumus, 30-40% darbspējīgo joprojām strādāja ar militāri industriālo kompleksu saistītās nozarēs.

1965. gadā valdības vadītājs Aleksejs Kosigins uzsāka ekonomikas reformu programmu, kas paredzēja celt uzņēmumu efektivitāti un lielāku uzmanību pievērst peļņas iegūšanai, atslābinot centrālo kontroli un ieviešot minimālus brīvā tirgus elementus. Līdzīgas reformas no 60. gadu sākuma notika arī Valtera Ulbrihta vadītajā VDR. Gan Kosigina, gan Ulbrihta reformas nobremzēja konservatīvā partijas spārna pretestība. Līdz ar reformas beigām, Kosigina politiskā ietekme pēc 1970. gada ievērojami samazinājās. 8. piecgade (1966-70) ir pēdējais straujas ekonomiskās izaugsmes posms PSRS vēsturē.

Kosigina valdība ātri pieņēma vairākus lēmumus, kas bija vērsti uz patēriņa palielināšanu. Ienākumus apsolīja celt par vismaz 7%, līdz ar lielāku uzsvaru uz vieglās rūpniecības produktu ražošanu un dzīvokļu celtniecības programmas turpināšanu. Kolhoziem norakstīja parādus un piešķīra lielākus līdzekļus. Ar FIAT noslēdza vienošanos par Žiguļu rūpnīcas celtniecību Toljati. Ilgstoši nepārdotiem sadzīves produktiem samazināja cenas, samazināja ierobežojumus un aizliegumus privātmāju celtniecībā un mājlopu turēšanā piemājas saimniecībās. PSKP 23. kongresā Brežņevs apsolīja minimālo algu palielināt no 40 uz 60 rubļiem, sākt maksāt garantētu algu kolhozniekiem, paaugstināt pensijas un atcelt ienākumu nodokli.

Daļa no solījumiem bija jau tipiskie īstermiņa risinājumi popularitātes iegūšanai, kamēr citi liecināja par jaunās valdības koncentrēšanos uz iedzīvotāju labklājības celšanu. 1965. gada sliktā raža, kas lika vismaz 700 miljonus USD iztērēt 10 miljonu tonnu graudu iepirkšanai ārzemēs, palēnināja šo solījumu izpildi. Atšķirībā no 1963. gada neražas izraisītajiem nepopulārajiem lēmumiem, 1965. gada neražu jaunā valdība nosedza ar ārvalstīs iepirktajiem graudiem, izvairoties no iedzīvotāju apgrūtināšanas.

Ņemot vērā lēnākus izaugsmes tempus, Kosigins sāka samazināt Hruščova laikā 1970. gadam izvirzītos mērķus.

Produkts	Vienības	Vecais mērķis	Jaunais mērķis	Kritums %
Kopprodukts	Miljardi rubļu	408	350	14
Industriālie produkti	Miljardi rubļu	287	250	13
Patērētāju produkti	Miljardi rubļu	121	100	17
Elektrība	Miljardi kwh	950	840	12
Nafta	Miljoni tonnu	390	350	10
Gāze	Miljardi m3	318	233	27
Ogles	Miljoni tonnu	693	670	3
Tērauds	Miljoni tonnu	145	127	12
Minerālmēsli	Miljoni tonnu	77	64	17
Plastmasas	Tūkstoši tonnu	5300	2200	68
Ķīmiskās šķiedras	Tūkstoši tonnu	1350	805	40
Cements	Miljonos tonnu	122	103	16
Tekstili	Miljoni m2	13,6	9,7	29
Ādas apavi	Miljoni pāri	825	620	25

PSRS izaugsmei traucēja aizvien lielāki līdzekļu un darbaspēka tēriņi militāri-rūpnieciskā kompleksa vajadzībām; aizvien zemā darbaspēka un ražošanas produktivitāte; nespēja īstenot rūpnīcu modernizāciju un sasniegt nākamo tehnoloģiskās attīstības līmeni. Staļina varas gados un pirmajos pēckara gados PSRS pārņēma un ieviesa jau gatavas Rietumu tehnoloģijas, tā samazinot sākotnējās izmaksas, bet militārās tehnoloģijas un kosmosa sacensība nozīmēja, ka PSRS tagad jāuzņemas pilns izmaksu apjoms, sākot ar izpēti un izmēģinājumiem.

Politisku iemeslu dēļ ap 1970. gadu apslāpēja 1965. gada reformu, kas bija devusi labus rezultātus. 1973. gada martā notika jaunas reformas ekonomikas centralizētās vadības modelī, samazinot ministriju varu un dibinot Vissavienības un republikāniskās ražošanas apvienības, kas pārvaldīja savas nozares uzņēmumus. Lai paaugstinātu ražošanas koncentrāciju, tika apvienoti atsevišķi uzņēmumi, un veidotas ražošanas apvienības.

Ideoloģiski konservatīvais Brežņevs izmantoja 1973. gada naftas krīzes radīto daudzkārtējo naftas eksporta ienākumu pieaugumu, lai izbeigtu reformas un padomju sistēmu uzturētu pie dzīvības ar naftas eksporta dolāriem, lielu daļu no kuriem iztērēja Kanādas kviešu iepirkšanai, kas nodrošināja PSRS iedzīvotājus ar pārtiku.

1979. gada jūlijā, vēlreiz mēģinot uzlabot nu jau pamatīgi stagnējošās valsts uzņēmumu efektivitāti, tiek pieņemti lēmumi saimnieciskā mehānisma pilnveidošanai un plānošanas uzlabošanai, kas fokusējās uz precīzāku uzņēmumu darba plānošanu, lai uzlabotu to darbību. Uzņēmumiem bija vairāk jārūpējas par produkcijas kvalitāti, piegādes termiņu ievērošanu, piešķirto investīcijas līdzekļu pilnvērtīgu izmantošanu, ražošanas jaudu un darbaspēka produktīvu izmantošanu. Programmas mērķis bija samazināt neracionālu un pārmērīgu valsts piešķirto resursu izmantošanu, tā vietā koncentrējoties uz intensīvāku esošo ražošanas jaudu izmantošanu. Lai celtu darba produktivitāti, tika ieviests jauns prēmēšanas modelis, kas atalgoja augstāku darba ražību, kā arī ieviestas darba brigādes, kas tika noteiktas par galveno darba organizācijas un stimulēšanas formu. 1983. gada sākumā 75,1% celtniecībā un 59% rūpniecībā strādājošo strādāja brigādēs.

1979. gada reforma, kas atkal mudināja uzņēmumus vairot savu peļņu, noveda pie preču sadārdzināšanās un lētāko preču ražošanas pārtraukšanas. Sāka pazust virkne ikdienas preču – konfektes, adatas, zobu pasta u.c. Tas demonstrēja, ka esošās sistēmas ietvaros jebkādas izmaiņas tikai noved pie negatīviem rezultātiem.

Ekonomikas stagnācijas sākums

KAMAZ ražošanai veltītā pastmarka, 1974

Par stagnāciju PSRS bieži sauc visu Leonīda Brežņeva varas laiku, kas sākās 1964. gada oktobrī, taču reāli tā iesākās 1970. gadu sākumā, pēc tam, kad Brežņevam izdevās no varas atstumt pārējos 1964. gada sazvērestības dalībniekus un samazināt premjerministra Alekseja Kosigina ietekmi. Ja politiskā stagnācija sākās pēc Ņikitas Hruščova gāšanas un nostiprinājās pēc Prāgas pavasara militārās apspiešanas 1968. gada augustā, tad ekonomiskā stagnācija sākās 1970. gadu sākumā, kad apsīka 1965. gadā uzsāktās Kosigina ekonomikas reformu pozitīvie rezultāti.

Padomju ekonomikas straujā izaugsme pēckara gados lielā mērā balstījās uz kara laikā sagrautās ražošanas atjaunošanos. Valsts investēja lielas summas, lai rūpniecību atsāktu gandrīz no 0. Izaugsme sāka palēnināties jau 50. gadu beigās, kad lielajām iepriekšējo gadu investīcijām vajadzēja nest rezultātus, taču padomju sistēma nespēja nodrošināt nepieciešamo produktivitāti. 70. gadu sākumā valsts vairs nespēja atļauties uzturēt milzīgas investīcijas ražošanā, un vairāk resursus centās novirzīt iedzīvotāju labklājības pieaugumam (Itālijā nopirktā FIAT fabrika sāka Žiguļu ražošanu, ar Rietumu firmu līdzdalību uzcēla KAMAZ rūpnīcu), un investīcijām vienmēr problēmu mocītajā lauksaimniecībā. Mērķis par Amerikas apdzīšanu kļuva aizvien nereālāks. Ar 40% lielāku darbaspēku, PSRS kopprodukts bija apmēram 50% mazāks par ASV. Tas norādīja uz plānveida ekonomikas neefektivitāti un zemo produktivitāti. ASV lauksaimniecība bija kapitālintensīva, kamēr PSRS lauksaimniecība bija darba intensīva. Piecgažu plānos nospraustos mērķus gandrīz nekad neizdevās sasniegt. Par spīti dažādām investīcijām, reformām un plānu maiņām, režīms faktiski demonstrēja, ka nespēj kontrolēt un vadīt ekonomiku.

No 1966. līdz 1970. gadam IKP auga vidēji par 5,5%. 1971. gadā tas kritās uz 4,2%. 1972. gadā, galvenokārt ļoti sliktās ražas dēļ, jau uz 1,7%. 1972. gada sausajā vasarā, iepērkot lopbarības graudus ārzemēs, izdevās izvairīties no liellopu izkaušanas, taču iedzīvotāji to izjuta kā gaļas trūkumu. Cieta arī rūpniecība, jo ražas glābšanai nosūtīja rūpnīcu strādājošos un lielu daļu kravas mašīnu. Labā graudu, kartupeļu, cukurbiešu un saulespuķu sēklu raža 1973. gadā ļāva IKP augt par 7,5%, pārtikas ražošanai atgriežoties 1968. gada līmenī. Taču graudu iepirkšanai ārzemēs 1972. gadā PSRS iztērēja vismaz 700 miljonus USD un 1973. gadā 1,5 miljardus USD. Valūtas iegūšanai valsts 1972. gadā pārdeva zeltu par 300 miljoniem USD un 1973. gadā par 1 miljardu USD. PSRS sāka izjust pozitīvu efektu no naftas cenu kāpuma. Ja 1972. gadā uz ASV eksportētās padomju naftas barels maksāja 2,70 dolārus, tad 1973. gadā jau 6,95 dolārus. Pakāpeniski sākās dabasgāzes piegādes Eiropas valstīm.

Kopš 1970. gada investīcijas minerālmēslos un lauksaimniecības tehnikā auga par apmēram 10% gadā nedodot cerētos rezultātus. 1969.-71. gadā Rietumos tika nopirktas vairākās ļoti modernas amonjaka rūpnīcas. Ar ASV, Japānu, VFR, Franciju tika noslēgti vairāki līgumi par dažādu ķīmiskās, naftas, metālapstrādes un citu nozaru rūpnīcu celtniecību.

Padomju datoru industrija balstījās uz vairākus gadus vecu IBM 360 sērijas datoru kopēšanu. Tā kā laikus neizdevās uzsākt spēcīgāku traktoru motoru ražošanu, tad vidējais jaunais traktors bija ar 71 zirgspēku motoru, plānoto 85 zirgspēku vietā.

1973. gadā naftas, gāzes un elektrības ieguve nesasniedza plānotos apjomus. Naftas ieguvi kavēja nepieciešamā modernā inventāra trūkums. Traucēja arī tas, ka jaunās naftas atradnes atradās Sibīrijā un gāzes Centrālāzijā, kā dēļ bija jāizbūvē milzīgs infrastruktūras tīkls. Elektrības problēmas sasniedza tādus apmērus, ka nācās ierobežot ielu un ēku apgaismošanu Maskavā. Problēmas risināšanai aktivizējās AES celtniecība.

Sabiedrībā notika pāreja uz patēriņa kultūru. Pēc tam, kad pēdējos Hruščova un pirmajos Brežņeva varas gados vieglajai rūpniecībai bija izdevies apmierināt iedzīvotāju pamatvajadzības, iedzīvotāji kļuva aizvien izvēlīgāki un lielāku uzmanību pievērsa modei un kvalitātei. Īpaši slikti tirgojās vecmodīgie televizori un veļasmašīnas. Tikmēr ādas apavu ražošana 1973. gadā pat nesasniedza apjomu, ko bija jāsasniedz 1970. gadā. Bankās augošais uzkrāto līdzekļu apjoms liecināja ne tikai par augošo iedzīvotāju labklājību, bet arī preču trūkumu, par kurām šo naudu varētu iztērēt. Lētākas preces bieži nepirka to sliktās kvalitātes un nepievilcīgo dizainu dēļ, kamēr dārgie statusa simboli bija gadiem ilgi jāgaida īpašās rindās.

Oficiālie dati un to kritika

Pēc oficiāli publiskotajiem PSRS statistikas rādītājiem, valsts turpināja nepārtraukti attīstīties. Ja 1960. gadā PSRS rūpnieciskās produkcijas apjoms sasniedza 55% no ASV, tad 1980. gadā tika apgalvots, ka tas sasniedzis jau vairāk kā 80%. Propaganda uzsvēra, ka tiek celti jauni rūpniecības uzņēmumi un pat jaunas pilsētas, ekspluatācijā nodoti desmitiem miljonu jaunu dzīvokļu. Astoņās PSRS pilsētās uzcēla metro. Pieauga ledusskapju, televizoru, telefonu un personīgo automašīnu skaits. Attīstījās sports, notika 1980. gada Maskavas Olimpiāde. PSRS turpināja kosmosa izpētes programmas. Nepārtraukti palielinājās ogļu un tērauda ražošana. Padomju kombainu un traktoru tūkstoši nodrošināja rekordlielas ražas. Lauku zemēs veica meliorāciju un irigāciju. Pilsētās ieviesa dabasgāzi apkurei un ēdiena gatavošanai. Iedzīvotājiem bez maksas nodrošināja bērnudārzus, skolas, dzīvokļus, darbavietas un medicīnas aprūpi. Valsti no kara briesmām aizsargāja varena armija un atomieroči.

Oficiālās propagandas kritiķi norāda uz to, ka stagnācijas laika panākumi bija šķietami, maksāja pārāk dārgi, nebija ilgtspējīgi un noveda pie galīgā padomju sistēmas sabrukuma.

Paļaujoties uz augstajām naftas un gāzes cenām, PSRS nevis mēģināja reformēt savu sistēmu, bet tērēja aizvien vairāk un vairāk naudas šķietamās labklājības un izaugsmes ilūzijas uzturēšanai. Valsts aizvien vairāk atpalika augsto tehnoloģiju un skaitļotāju ieviešanā, visi (izņemot ieročus) ražotie produkti bija nepievilcīgi un zemas kvalitātes. Darbaspēku izmantoja neefektīvi, problēmas radīja lielais alkohola patēriņš darbinieku vidū. Līdz ar naftas cenu kritumu 80. gadu vidū, strauji kritās arī PSRS ienākumi un spēja uzturēt esošo sistēmu.

Pat viltotie oficiālie dati uzrādīja attīstības ātruma kritumu. Astotā piecgade, kuras laikā īstenoja Kosigina reformas, uzrādīja nacionālā kopprodukta pieaugumu par 7,7%, devītajā piecgadē pieaugums bija 5,7%, desmitajā piecgadē 4,2%, bet vienpadsmitajā piecgadē 3,5%. Pēc CIA aprēķiniem, šie rādītāji bija attiecīgi tikai 4,9%, 3%, 1,9% un 1,8%. Ap 1980. gadu PSRS nacionālais kopprodukts bija 60% no ASV.

Izaugsmes krišanās

Rūpnieciskās ražošanas izaugsme kritās no 6% 1971. gadā uz 3,9% 1976. gadā. To daļēji skaidroja ar problēmām tērauda ražošanā, kam iemesls bija aizvien zemāka dzelzs rūdas kvalitāte un novecojošais ražošanas process. Tērauda trūkuma dēļ palēninājās mašīnbūves industrija, samazinājās rezerves detaļu ražošana. PSRS sāka importēt tēraudu, 1976. gadā tērējot 2,3 miljardus UDS, bet 1977. gadā 2 miljardus USD. Tērauda trūkums radīja problēmas ar milzīgo naftas un gāzesvadu celtniecību. Sākās metāllūžņu vākšanas kampaņas.

Straujais ražošanas kritums un materiālu trūkums noveda pie lēmuma apturēt virkni nepabeigtu celtniecības objektu, lai taupītu resursus. Nepabeigtās celtnes tikai veicināja iedzīvotāju sajūtu, ka izaugsme ir apstājusies. Uzlabojoties tirdzniecības sakariem ar Rietumiem, PSRS iepirka jaunas ražotnes, cerot, ka tās ļaus strauji celt produktivitāti. Importa iekārtas deva efektu dažās specifiskās nozarēs, taču vēlāk problēmas radīja nepieciešamība pēc to regulāras apkopes un rezerves daļām, ko varēja iegūt tikai no ārzemēm.

Izaugsmes straujā palēnināšanās negatīvi ietekmēja valsts spēju investēt jau tā atpalikušās padomju ekonomikas attīstībā. Samazinoties investīcijām attīstībā, kļuva aizvien grūtāk nodrošināt jau tā lēno ekonomikas izaugsmi. Tikmēr ražošanas panākumus joprojām mērīja pēc izlaisto produktu daudzuma, nevis to ražošanas izmaksām, kvalitātes vai pārdošanas apjomiem.

Rūpnieciskās ražošanas izaugsme (%)	1971-75	1976	1977
Smagā rūpniecība	6	3,7	4,1
Neapstrādāts tērauds	4	2,5	1,7
Ogles	1,7	1,5	1
Nafta	6,8	5,9	5
Gāze	7,9	11	7,8
Cements	5,1	1,8	2,2
Mašīnbūve	8,2	5,9	5,9
Pārtikas ražošana	4,2	-4,5	4,8

11. piecgades plāna mērķi jau atradās ārpus ekonomikas reālajām iespējām. Plānoto 4% izaugsmes vietā 1981-82 gadā tika sasniegti 2,1%. 1983. gadā plānus pārskatīja, pazeminot izaugsmes mērķi uz 3,2% gadā. Taču arī jaunie mērķi bija nereāli. CIP prognozēja, ka visu desmitgadi PSRS vidējā gada izaugsme nepārsniegs 2%.

Lai sasniegtu graudu ražas plānu, tai būtu jāsasniedz 290 miljonus tonnu gadā, kamēr reāli tā svārstījās no 160 līdz 180 miljoniem tonnu. Aizvien lielākas problēmas, īpaši sniegotajās ziemās, sagādāja dzelzceļa sistēmas haoss (nākot pie varas, Andropovs padzina Dzelzceļu ministru Ivanu Pavlovski).

Turpinājās ekonomikas plānošanas nejēdzības. Tika celti jauni cementa kombināti, taču tie netika nodrošināti ar izejvielām. Cementa ražošana 1982. gadā kritās par 2,5%. Andropova īsajā varas laikā pieņēma lēmumu koncentrēties uz jau esošo ražotņu modernizāciju, atsakoties no jaunu celtniecības. Šī politika jau bija izrādījusies neveiksmīga iepriekšējā piecgadē. Celtniecības materiālu trūkums un problēmas ar tēraudu nozīmēja, ka vietējā mašīnbūve nevarēja izpildīt modernizācijas uzdevumus, bet jaunu iekārtu iepirkšana no Rietumiem 1982. gadā bija zemāka par 1976. gada apjomu.

Valsts centās pāriet no ekstensīvas uz intensīvu izaugsmi, apzināti samazinot investīcijas, mēģinot piespiest ekonomiku racionālāk izmantot resursus un celt produktivitāti. Viens no šī laika saukļiem bija "Ekonomikai jābūt ekonomiskai". Arī Gorbačova pirmā lielā kampaņa bija "paātrinājums", cenšoties piespiest uzņēmumus strādāt produktīvāk. Realitātē investīciju apsīkums noveda pie produktivitātes krišanās.

Samazinoties naftas patēriņam un pieaugot globālajai naftas ieguvei, 1980. gadā sākās naftas cenu krišanās. 1980. gadā naftas barels maksāja 35 dolārus, bet 1986. gadā 10 dolārus. Cenas pazemināšanās par vienu dolāru nozīmēja, ka PSRS zaudē ap 450 miljoniem USD gadā. Lai taupītu konvertējamo valūtu, PSRS ārējā tirdzniecībā palielinājās tirdzniecība ar Austrumu bloka valstīm, un samazinājās tirdzniecība ar Rietumiem. Tirdzniecība ar Austrumu bloku arī kalpoja kā subsīdija šo valstu režīmiem, kuru konkurēt nespējīgās preces Rietumos nepirka.

Lauksaimniecības krīze un pārtikas problēmas

Skolēni novāc kartupeļus, 1979

Ielu tirdzniecība, 1981

Augļu kiosks, 1984

Viena no akūtākajām problēmām, kas uzrādīja padomju sistēmas neefektivitāti, bija kolhozu un sovhozu nespēja nodrošināt valsti ar pārtikas produktiem. 1970. gadu sākumā PSRS pārtikas produktu importa un eksporta apjomi bija gandrīz vienādi. 1982. gadā PSRS importēja par 18 miljardiem USD vairāk, nekā eksportēja. Ja 1970. gadu sākumā PSRS vēl eksportēja 7 miljonus tonnas graudu, tad 1982. gadā graudu imports sasniedza 45 miljonus tonnu. 1981. gadā ārzemēs iepirka 1 miljonu tonnu gaļas, PSRS kļūstot par lielāko gaļas importētāju pasaulē.

Lai arī traktoru un minerālmēslu piegādei izdalīja miljardus, šo tehniku parasti izmantoja neefektīvi un minerālmēsli stāvēja neizmantoti. Liela daļa pārtikas produktu sapuva noliktavās vai sabojājās transportēšanas laikā. Lauksaimniecībā saglabājās nestabilitāte, kad rekordražām sekoja neražas. Nestabilitāte ar lopbarību noveda pie gaļas trūkuma, jo barības trūkuma dēļ izkautajiem gaļas lopiem vajadzēja ilgāku laiku, lai atkal atkoptos. Pilsētniekus regulāri sūtīja uz ražas darbiem, parasti novākt kartupeļus un kāpostus (kokvilnu padomju Vidusāzijā). Vēlāk viņus izmantoja noliktavās, lai atlasītu veselos dārzeņus no puvušajiem. Tādējādi iedzīvotāji paši redzēja sistēmas neefektivitāti.

Atšķirībā no Hruščova laikiem, kad piemājas dārziņus uz vairākiem gadiem aizliedza vispār, Brežņeva varas gados atkal atļāva palielināt privāto dārziņu teritorijas. Pēc 1975. gada sliktās ražas valsts deva lielāku brīvību iedzīvotāju privātsaimniecībām un mazdārziņiem, dodot iespēju lopbarību iegādāties no valsts. Pēc statistikas datiem, privāti audzēto cūku skaits no 1977. līdz 1978. gadam pieauga par 25%. Dārziņi un piemājas zemes, kas aizņēma 4% no lauksaimniecības zemes, saražoja līdz pat 30% no padomju cilvēku ikdienā patērētās pārtikas. Individuālās piemājas saimniecības 1979. gadā aizņēma 2,8% lauksaimniecībai piemērotās zemes, dodot 59% kartupeļu, 31% dārzeņu, 30% piena, 29% gaļas un 33% olu. Ja PSRS lauksaimniecībai tērēja ap 20% no kopējām investīcijām, tad ASV tikai ap 7%. Tas norāda uz produktivitātes trūkumu kolhozu sistēmā, ko nevarēja atrisināt ar jauniem traktoriem.

Hruščova varas gados strauji pieauga visu iedzīvotāju grupu pirktspēja un pieprasījums pēc pārtikas, kamēr pārtikas ražošana stagnēja. Valsts uzspiestās iepirkuma cenas kolhoziem nozīmēja, ka gaļas lopu audzēšana tiem tikai radīja zaudējumus. Pārtikas produktu cenas veikalos palika zemas, kamēr subsīdijas un investīcijas kolhozos katru gadu pieauga, cerībā, ka pieaugs arī ražība. Subsīdijas lauksaimniecībai pieauga no 3,5 miljardiem rubļu 1965. gadā līdz 28,8 miljardiem 1981. gadā un 58,8 miljardiem 1985. gadā. Svarīgākos lēmumus par lauksaimniecības subsidēšanu pieņēma 1965. gada martā, 1970. gada martā un 1982. gada maijā. 1965. gada subsīdijas sākotnēji noveda pie straujas lauksaimniecības izaugsmes, ko papildināja 1966. gada rekordraža, taču kopumā piecgadē ieplānotās investīcijas lauksaimniecībā netika veiktas. 70. gadu beigās PSRS piemeklēja neražas, sākās problēmas ar gaļas lopu audzēšanu. Valstī tika ieviestas zivju ceturtdienas, kad ēdnīcās tika piedāvāti zivju ēdieni, kā arī dažādu jūras velšu subprodukti. Vairākās pilsētas sāka ieviest pārtikas kartītes.

Brežņevs lielāko ekonomikas uzsvaru lika uz aizsardzību un lauksaimniecību. Aizsardzība bija svarīga, lai panāktu līdzsvaru ar ASV, bet pārtikas problēmas apdraudēja padomju varas leģitimitāti, tāpēc lauksaimniecības vajadzībām tika tērēti līdz 30% no budžeta. Jau 1965. gada marta Centrālkomitejas plēnums atsakās no Hruščova lauksaimniecības kampaņām – neapgūto zemju apgūšanas, pārspīlētas kukurūzas audzēšanas – un ļauj zemkopjiem koncentrēties uz vietējiem apstākļiem piemērotākajām metodēm. Paaugstināja lauksaimniecības produktu iepirkumu cenas, samazināja nodokļus kolhoziem, ļāva palielināt privāto piemājas saimniecību apmērus. Kolhozniekiem tika palielinātas pensijas un izvērsta modernu mājokļu celtniecība.

Lai arī šajos gados strauji pieauga kolhoznieku dzīves līmenis, ražas joprojām bija nestabilas. 1973., 1976. un 1978. gadu rekordražām sekoja neražas gadi. Regulārās neražas ietekmēja arī citus pārtikas ražošanas sektorus. Graudu trūkums noveda pie gaļas lopu izkaušanas, kam pāris gadus sekoja gaļas trūkums. Graudu ražas sevišķi kritās pēc 1978. gada rekordražas un attiecīgi pieauga graudu imports no Kanādas un Argentīnas, kam valsts tērēja miljardiem ASV dolāru. 1978. gada rekordraža sasniedza 235 miljonus tonnu, bet 1979. gadā tikai 179 miljonus tonnu.

Ražu nestabilitāte negatīvi ietekmēja PSRS spēju rietumvalstīs iegādāties nepieciešamās tehnoloģijas, jo neražu gados daļu valūtas nācās tērēt pārtikas iepirkšanai Rietumos. 1977. gadā PSRS iepirka aptuveni 11 tonnas graudu, kas veidoja ap 5% no tās kopējām graudu vajadzībām. Graudu iepirkšanai ārzemēs tika tērēti vidēji 2,5 – 3 miljardi USD gadā. Brežņevs turpināja aizvien vairāk investēt kolektīvajā lauksaimniecībā. Lai iegūtu konvertējamu valūtu, PSRS 1976. gadā pārdeva zeltu 1,4 miljardu un 1977. gadā 1,6 miljardu USD vērtībā.

PSRS, kas aizvien lielāku daļu graudu iepirka ārzemēs, satraucās, ka ASV varētu pastiprināt 1980. gadā ieviestās sankcijas. Brežņevs uzdeva par lauksaimniecību atbildīgajam Gorbačovam sākt stādāt pie pārtikas situācijas uzlabošanas. 1982. gada maijā tas noveda pie Pārtikas programmas pieņemšanas. Zemkopības uzlabošanai Gorbačovs aizstāvēja plašu meliorāciju un Sibīrijas upju pagriešanu uz dienvidiem, kuros trūka ūdens. Viņš arī aizstāvēja aizvien lielāku lauksaimniecības organizāciju veidošanu, kas pašas kontrolētu arī pārtikas pārstrādi un ražošanu.

Pārtikas programmai vajadzēja palielināt padomu pilsoņiem pieejamās pārtikas daudzumu. Pārtikas programma neveica nekādas strukturālas izmaiņas neefektīvajā kolektīvās lauksaimniecības modelī. Vēl vairāk pacēla iepirkuma cenas produktiem, palielināja subsīdijas ar zaudējumiem strādājošiem kolhoziem, tā masīvi palielinot lauksaimniecības subsīdijas, vienlaikus nepalielinot pārtikas produktu cenas veikalos. Padomju vadība nopietni neapsvēra iespēju, ka pārtikas deficītu un liekās naudas problēmu varētu risināt, paaugstinot pārtikas cenas. Cenu celšana Hruščova varas pēdējos gados bija izsaukusi iedzīvotāju nemierus. 1970. un 1976. gadā cenu celšana izraisīja plašus nemierus Polijā. Pārtikas problēma 1980 un 1981. gadā PSRS izraisīja vairākus streikus (Toljati, Gorkos, Čeļabinskā, Kijivā u.c.). 1981. gadā deficītus produktus daļēji sāka piedāvāt arī rūpnīcu strādnieku veikalos, un daudzviet ieviesa preču kartītes, nodrošinot minimālu produktu pieejamību. Režīms parasti piekāpās strādnieku sadzīves prasībām, bet protestu vadītājus arestēja par kādu nesaistītu pārkāpumu. Viņus parasti paturēja apcietinājumā, ieslodzīja psihiatriskajā slimnīcā vai izsūtīja no valsts. Pat oficiālie padomju dati atklāja padomju cilvēku uztura problēmas.

Produktu grupa	Ieteiktais patēriņš (kg/gadā)	Reālais patēriņš, 1965	1970	1975	1980
Gaļa un gaļas produkti	82	41	48	57	57
Piens un piena produkti	405	251	307	316	314
Olas (gab/gadā)	292	124	159	216	238
Dārzeņi un melones	146	72	82	89	93
Augļi	113	28	35	37	34
Zivis un zivju produkti	18,2	12,6	15,4	16,8	17
Graudu produkti	110	156	149	141	139
Kartupeļi	97	142	130	120	112

Padomju sabiedrība

Padomju ģimene, 1976

Maskava, 1977

Staļina nepārtrauktā terora un Hruščova nepārdomāto reformu vietā 1971. gada PSKP 24. kongresā Brežņevs pasludināja „Attīstīto sociālismu”.

Lai arī stagnācijas ēra beidzās ar nojausmu par esošās padomju sistēmas tālākās pastāvēšanas neiespējamību, tas bija ekonomiskās un politiskās stabilitātes laiks, kas daudzu PSRS iedzīvotāju atmiņās saglabājies kā "zelta ēra". Tie bija mierīgas dzīves gadi ar mēreni pieaugošu labklājību un garantētiem sociālajiem labumiem. Pamata pārtikas produktu cenas nemainījās gadiem ilgi. Padomju cilvēka labklājības sapnis bija izsakāms krievu frāzē dačka, tačka i sabačka (vasarnīca, mašīna un suns).

Atsakoties no Staļina drakoniskajiem sodiem par darba disciplīnas neievērošanu un turoties pie 0% bezdarba politikas, padomju uzņēmumi nevarēja uzlabot savas darbības rezultātus, atlaižot neproduktīvos darbiniekus. Sāka kristies darba produktivitāte un produktu kvalitāte, jo galvenais darba panākumu rādītājs bija apjoma plāna izpildīšana. 1982. gadā gandrīz 30% strādājošo darba laikā neatradās darbā. Visbiežāk viņi šo laiku izmantoja, lai stāvētu rindās pēc produktiem vai iedzertu. Vienveidīgajā un ierobežotajā padomju sabiedrībā pieauga alkoholisms un pašnāvības. Alkohola patēriņš uz vienu cilvēku pieauga no 1,9 litriem 1952. gadā līdz 14,2 litriem 1984. gadā. Atšķirībā no Rietumvalstīm, alkohola patēriņu PSRS pamatā veidoja nevis vīns un alus, bet degvīns. Pašnāvība skaits uz 100 000 iedzīvotāju pieauga no 17,1 1965. gadā līdz 29,7 1984. gadā.

Papildus plānveida ekonomikas neefektivitātei, regulārajām neražām un melnajam tirgum, iedzīvotāju ikdienu ietekmēja algu stagnācija. Formāli algas turpināja augt, taču to pieaugums bija minimāls, kas nozīmēja arī preču patēriņa stagnāciju. Lai novērstu sabiedrības nemieru, pārtikas pamatproduktu cenas tika turētas nemainīgi zemas, kamēr iekāroto statusa produktu (īpaši automašīnu) cenas un pieejamību uzturēja mākslīgi augstu. Tas nodrošināja vismaz šķietamu sociālo vienlīdzību. Kā izņēmums minama padomju nomenklatūra, taču arī tās privilēģijas, salīdzinājumā ar mūsdienām, nebija tik uzkrītošas. Nomenklatūra saņēma papildus prēmijas, iespējas iepirkties labi apgādātos pārtikas un sadzīves preču specveikalos, vieglāku piekļuvi statusa priekšmetiem – dzīvokļiem, vasarnīcām, automašīnām un atpūtas braucieniem uz Austrumu bloka valstīm. Parādījās iespējas papildus peļņai. Ļoti labi atalgoja darbu Sibīrijā, kur primitīvos dzīves un darba apstākļus atsvēra vairākas reizes lielāka alga. Attīstoties sakariem ar Trešo pasauli un Rietumvalstīm, īpaši iekārojamas kļuva darba iespējas ārzemju pārstāvniecībās, kur bija iespējas ne tikai nopelnīt valūtu, bet iegādāties preces tālākai pārdošanai PSRS.

Galveno sadzīves labklājības simbolu - vieglo automobiļu, televizoru un ledusskapju ražošana turpināja attīstīties, taču iedzīvotājus neapmierināja novecojošie modeļi un izvēles nabadzība.

Padomju sabiedrība sāka izjust novecošanu un darbaspēka trūkumu, ko padomju sistēma neveiksmīgi mēģināja risināt, aicinot celt produktivitāti. Pamatskolu absolventiem radīja plašākas iespējas turpināt mācības tehnikumos, lai veicinātu apmācīta darbaspēka straujāku veidošanos.

Izglītību, medicīnu, bērnudārzus, mājokli, sabiedrisko transportu valsts nodrošināja par velti, vai par mākslīgi pazeminātām cenām. Vienlaikus, iedzīvotājiem nebija gandrīz nekādas izvēles vai protesta iespējas. Arī pakalpojumu kvalitāte bija zema, trūkstot jebkādai konkurencei. Brežņeva varas laikā tēriņu pieaugums izglītībai un veselībai samazinājās, līdz 1981. gadā jau bija tuvu 0 vai zem tās. 1960. gadā 13% bērnu apmeklēja bērnudārzus, 1970. gadā 32% un 1975. gadā 37%. Tas galvenokārt attiecās uz pilsētām, kamēr mazpilsētās un laukos bērni auga mājās. Lai risinātu bērnudārzu trūkumu, jaunajām mātēm pagarināja pēcdzemdību atvaļinājumus. Lielā mērā tika nodrošināta vidusskolas vai profesionālā vidējā izglītība, taču problēmas radīja iekļūšana augstskolās, kur labāk izglītotās pilsētu inteliģences bērni baudīja priekšrocības.

Valsts arī centās nodrošināt darbavietas visiem, bieži pret cilvēku gribu, nosūtot tos uz darbavietām reģionos vai neperspektīvās darbavietās. Tika saglabāta neproduktīva un darbietilpīga ražošana, kas nodarbināja tūkstošiem cilvēku, ražojot zemas kvalitātes produktus. Šādi režīms centās novērst masu neapmierinātību ar iespēju un izvēļu trūkumu valstī. Taču stagnējošā ekonomika nespēja radīt nepieciešamo darbavietu skaitu, un valstī radās slēptais bezdarbs, kas īpaši skāra sievietes un padomju Vidusāzijas republiku iedzīvotājus.

Ja galveno pārtikas produktu cenas gandrīz nebija mainītas kopš 1962. gada, tad algas bija pieaugušas gandrīz par 70%, kas radīja piedāvājuma un pieprasījuma nesakritību. Iedzīvotājiem nebija kur likt naudu. Rindas, nevajadzīgu produktu pirkšana vēlākai pārdošanai un melnais tirgus bija pieaugošā naudas apjoma rezultāts. Nestabila preču piedāvājuma rezultātā cilvēki masveidā izpirka visu. Īpaši augstu vērtēja deficītās preces no Austrumu bloka valstīm, kuras demonstrēja īpašnieka statusu. Veikalu darbinieki daudzas preces izpārdeva melnajā tirgū par paaugstinātām cenām, tā vēl vairāk samazinot veikalā esošo produktu daudzumu. Turīgākā iedzīvotāja daļa vismaz daļēji savus līdzekļus varēja iztērēt automašīnu un kooperatīvo dzīvokļu iegādē. Pirms 1977. gada divistabu kooperatīvā dzīvokļa iegūšanai uzreiz bija jāiemaksā 5000 rubļi, atlikušo cenu samaksājot 15 gadu laikā. Vēlāk pirmo maksājumu palielināja līdz 6500 rubļiem. Pat pie šādām cenām kooperatīvo dzīvokļu piedāvājums neapmierināja pieprasījumu. Priviliģētām iestādēm, organizācijām un ministrijām deva iespēju savus dzīvokļus (bieži specprojektus, un no labākas kvalitātes materiāliem) būvēt tā sauktajā "klusajā centrā" - nedaudz nost no galvenajām centra ielām un citu iedzīvotāju uzmanības. Augstos amatos strādājošie nereti izmantoja nelegālas iespējas iegūt valsts būvmateriālus, lai būvētu privātmājas. 1974. gadā atklājās, ka Gruzijas PSR nelegāli uzceltas 50 000 privātmājas.

PSRS pētnieki uzskata, ka režīma politika bija daļa no nerakstīta sociālā kontrakta – valsts centās nodrošināt lētu dzīvi un subsidētu pārtiku, apmaiņā pret kuru iedzīvotāji atturējās no politiskiem nemieriem. Pat ar padomju režīmu nepamierinātie uzskatīja, ka sociālās aprūpes un labklājības modelis ir jāsaglabā. Padomju varas piekāpību ietekmēja arī 1980. gada notikumi Polijā, Brežņevam 1981. gada februāra 26. partijas kongresā aicinot arodbiedrībām aktīvāk aizstāvēt strādnieku intereses.

Padomju režīma un partijas varas pieaugošo vājumu demonstrēja tas, ka atklātu protestu un streiku gadījumos netika izmantots bruņots spēks, bet ātri rasts risinājums sadzīves situācijas uzlabošanai. Režīms baidījās, ka atklāts konflikts ar saviem iedzīvotājiem varētu novest pie situācijas kurā partija zaudētu varu. Armijas daļas visticamāk atteiktos šaut uz iedzīvotājiem, un VDK vienību ilgstoša lojalitāte partijai, kuras korumpētību tā labi zināja, arī nebija garantēta. Armija, īpaši pēc Jaruzelska veiktā apvērsuma Polijas Tautas Republikā, plašu nemieru gadījumā varētu mēģināt pati sagrābt varu. Novecojošā un konservatīvā padomju vadība nebija gatava radikālām reformām, joprojām tērējot lielus līdzekļus militārajām vajadzībām un neefektīvajai lauksaimiecībai. Padomju iedzīvotāju neapmierinātība ar ikdienas trūkumiem vēl neizvērsās atklātā visas padomju sistēmas kritikā. Tā izlauzās Gorbačova perestroikas laikā.

Ideoloģiskā kontrole

Ekonomiskās un sadzīves stagnāciju papildināja politiskā stagnācija, kas sākās pēc Hruščova gāšanas 1964. gada oktobrī. Lai arī pēc viņa nepārdomāto un nepārtraukto reformu laika bija tikai sagaidāms stabilitātes periods, jaunā padomju vadība nepiedāvāja jaunus, aizraujošus saukļus. Ap 1975. gadu izvērsās Brežņeva personības kults. Ikdienā turpinājās vienmuļa saukļu atkārtošana. Tika pieļauts zināms personīgās brīvdomības līmenis, pieprasot vien publisku atbalstu padomju sistēmai.

Jebkādu politisko reformu vai diskusiju iespējamība beidzās 1968. gada augustā, kad Varšavas līguma valstis okupēja Čehoslovākiju un apspieda Prāgas pavasari. Intelektuāļiem signāls par pilnīgām Hruščova atkušņa palieku beigām bija žurnāla „Novij mir” redaktora Tvardovska atstādināšana no amata 1970. gada sākumā. Inteliģences vidū sāka izpausties atklāts vai slēpts disidentisms, esošās sistēmas kritika, sūdzību vēstuļu rakstīšana, Rietumu radio staciju klausīšanās un aizliegtās literatūras izplatīšana. Par redzamāko disidentu kļuva padomju akadēmiķis Andrejs Saharovs.

VDK, neizvēršot masu teroru, kontrolēja un apspieda aktīvākās politiskās neapmierinātības izpausmes. Disidentu apspiešanai izmantoja dažādas metodes. Dažus redzamākos izsūtīja no valsts (piemēram, rakstnieku Solžeņicinu), daudzus citus notiesāja uz sodu Sibīrijas nometnēs. Plaši izvērsa disidentu ieslodzīšanu psihiatriskajās slimnīcās un viņu piespiedu sazāļošanu, uzskatot, ka tikai nenormālais var būt neapmierināts ar padomju varu. Šīs prakses dēļ padomju psihiatrus izslēdza no starptautiskajām psihiatru organizācijām. Lai arī valsts piecieta reliģijas pastāvēšanu, joprojām notika zinātniskā ateisma kampaņas, baznīcu apmeklētājus novēroja VDK aģenti un īpašu cīņu izvērsa pret Jehovas lieciniekiem.

Lai samazinātu pārspīlēto attīstības lozungu nesakritību ar padomju iedzīvotāju ikdienas realitāti, PSKP pārtrauca solīt drīzu komunisma ieviešanu. 1971. gada PSKP kongresā Brežņevs ieviesa atīstītā sociālisma konceptu, kas pamatojās uz to, ka Padomju Savienībā pastāv sociālisms un pāreja uz komunismu notiks ilgtermiņā. PSKP 25. kongresā šī ideja tika attīstīta tālāk, par galvenajiem attīstības mērķiem nosakot tehnoloģisko progresu un modernizāciju.

• 
  Ļeņina simtgades dekorācija
• 
  Irkutska, 1973
• 
  1. maija parāde Maskavā, 1974
• 
  "Slava darbam", 1975
• 
  Oktobra revolūcijas gadskārtas militāra parāde, 1983

Ebreju izceļošana

Pēc Izraēlas uzvarām 1967. un 1973. gadu karos ar arābu valstīm, strauji pieauga PSRS ebreju lepnums par ebreju valsti un savas atšķirīgās identitātes apzināšanās. Sākās masveida pieprasījumu iesniegšana emigrācijai no PSRS uz Izraēlu. Lai arī periodiski traucēta, ebreju aizbraukšana no PSRS turpinās visu stagnācijas periodu un valsti pameta ap 250 000 cilvēku.

Paralēli pieaugošajām ebreju aktivitātēm izvērsās oficiāli sankcionēts antisemītisms. Padomju prese izvērsa per Izraēlu vērstu propagandas kampaņu, kas cionismu pielīdzināja aparteīdam un fašismam. Ebrejus vairs neuzskatīja par lojāliem padomju pilsoņiem, viņus atlaida no amatiem vai ierobežoja viņu karjeras iespējas.

Kultūras kontrole

Darbinieces grāmatu izdevniecībā

Lai arī PSRS joprojām oficiāli cēla komunismu, partija vairs neizvirzīja pārspīlētus saukļus un vairāk koncentrējās uz sistēmas nostiprināšanu. Lai veidotu „padomju tautu”, lielu uzmanību pievērsa kino, literatūrai un mākslai, kas pilnībā bija pakļauta valsts un partijas organizāciju kontrolei. Visiem literātiem un kultūras darbiniekiem bija jābūt savu nozares savienību biedriem. Talantīgākie un populārākie no viņiem saņēma nomenklatūras privilēģijas – lielākus ienākumus, dzīvokļus, automašīnas, ceļazīmes uz sanatorijām un tiesības doties uz ārzemēm padomju delegāciju sastāvā.

Grāmatas izdeva milzīgās tirāžās - desmitos un simtos tūkstošos eksemplāru. Lai arī televīzijas aparāti kļuva aizvien izplatītāki, raidījumi nenotika visu dienu, tāpēc galvenais masu izklaides avots bija kinoteātri. Paralēli padomu kinofilmām, ierobežotā skaitā rādīja arī sociālistisko valstu filmas un īpaši atlasītas rietumvalstu filmas, kas parasti bija komēdijas vai izklaidējošas piedzīvojumu filmas. Vēl 80to gadu vidū kinoteātri regulāri rādīja 60to gadu franču komēdijas ar Luiju de Finesu.

Tehnoloģiskā atpalicība

Stagnācijas gadu simbols, pēc FIAT licences ražotais Žigulis.

Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes jubilejas pastmarka.

Lai arī PSRS ražoja visvairāk tērauda, cementa un traktoru pasaulē, tā nespēja šo potenciālu izmantot gudrai un modernai valsts attīstībai laikā, kad Rietumvalstis pārgāja uz jaunu tehnoloģiskās attīstības posmu. Lielāko daļu moderno tehnoloģiju kopēja no ārzemju produktiem, legāli iepirka no ārzemēm (Žiguļu ražošanas licenci no FIAT) vai arī nozaga, izmantojot VDK spiegu tīklu. 60. gadu beigās PSRS zaudēja ASV sacensībā par izsēšanos uz Mēness, vēlāk kopēja ASV Space Shuttle programmu, lai izveidotu kosmisko kuģi Buran.

Viena no Brežņeva cerībām, uzlabojot attiecības ar ASV, bija jaunāko tehnoloģiju iepirkšanas iespēja. Tas ļautu sākt ražot konkurētspējīgus padomju produktus. Sākoties jaunām sankcijām, tirdzniecība kļuva aizvien grūtāka. Plaši izvērsās industriālā spiegošana un nelegāla tirdzniecība. Liela daļa PSRS ražošanas iekārtu bija novecojušas, nedodot iespējas noturēt esošos ražošanas apjomus.

Preču deficīts PSRS

Visas PSRS pastāvēšanas laiku iedzīvotāji saskārās ar pārtikas un vieglās rūpniecības preču trūkumu. Stagnācijas gados aizvien pieaugošajam un neparedzamajam preču deficītam bija vairāki iemesli. Padomju piecgažu un plānveida ekonomikas modelis bija neelastīgs un nespēja paredzēt un apmierināt iedzīvotāju vajadzības pēc pārtikas un sadzīves precēm.

Preču pārdošanas sistēmā galvenais bija nevis pircējs un patērētājs, bet ražotājs un pārdevējs, kurus, jebkādas konkurences trūkuma apstākļos, interesēja vienīgi plāna izpilde, nevis pircēju apmierinātība. Padomju precēm trūka pievilcīga dizaina, augstas kvalitātes un reālajam pieprasījumam atbilstoša piedāvājuma. Vienus un tos pašus produktu modeļus ar minimālām izmaiņām ražoja gadu desmitiem ilgi.

Daudzus „prestiža” produktus – TV, ledusskapjus un īpaši jau vieglās automašīnas – iegādāties varēja izstāvot īpašas rindas. Tas radīja dažādas korupcijas iespējas. Automobiļu iegādei nereti organizēja mahinācijas, piemēram, kā attēlota Rīgas kinostudijas filmā „Dāvana vientuļai sievietei”.

Pastāvēja milzīgs melnais tirgus un preču pārdošana paziņām. Ražošanas procesā līdz pat 20% produkcijas norakstīja kā brāķi, taču patiesībā to pārdeva melnajā tirgū. Pārdevēji izmantoja piekļuvi precēm kā personīgās peļņas avotu, pārdodot preces melnajā tirgū par palielinātām cenām.

Pircēji zināja, ka nekad nevar rēķināties ar preču esamību veikalos, tāpēc bieži vien pirka visu pēc kārtas, vai nu vēlākai izmantošanai, vai pārdošanai tālāk melnajā tirgū. Vienlaikus, veikalos bieži ilgstoši stāvēja neizpirktas zemas kvalitātes un nepieprasīta dizaina preces, kas bija saražotas pēc plāna. Preču deficītu veicināja arī pieaugošās algas, kurām nesekoja līdzvērtīgs preču un pakalpojumu cenu un pieejamības kāpums.

1970. gadā Gosplan pētījums brīdināja, ka 8. piecgade rada situāciju, kurā visi attīstības rādītāji varētu samazināties. Pētījuma autori brīdināja, ka veidojas plaisa starp valsts iespējām, ekonomikas vajadzībām, patēriņa priekšmetu ražošanu un iedzīvotāju ienākumiem. Trūkstot precēm, ko pirkt, algu celšana iedzīvotājiem vairs nekalpoja kā produktivitātes stimulators. Aizvien redzamākā propagandas saukļu un dzīves realitāte iedzīvotājos radīja cinismu pret pastāvošo iekārtu. Amerikas apsteigšanās vietā sākās visa rietumnieciskā pielūgšana. Iedzīvotāji un valsts vadība saprata, ka padomju sistēma nespēja radīt konkurētspējīgus produktus, sākot aizvien vairāk iepirkt rietumu tehnoloģijas un produktus. Padomju rūpnīcas neslēpjoties kopēja rietumu produktus. Veidojās patērētāju kultūra un mantu kults, ko veicināja tas, ka valsts iedzīvotāju lielākā daļa dzīvoja pilsētās. Šo gadu filmas bieži atklāti rādīja sabiedrības problēmas, kas analizējot no mūsdienu skatu punkta, skaidri demonstrē sabiedrības ilūziju zudumu un sistēmas dzīvotnespēju.

Sliktāk apgādāto lauku un mazpilsētu iedzīvotāji regulāri devās uz lielpilsētām, kur iztukšoja pārtikas un rūpniecības preču veikalus. Veidojās “blata” un paziņu sistēma. Pārdevēji izmantoja savu kontroli pār precēm, lai tās piedāvātu savam paziņu un neformālo klientu lokam apmaiņā pret nelielu kukuli. Par iekļūšanu restorānā bija jāmaksā šveicaram, automehāniķi tirgojās ar vienmēr trūkstošajām auto detaļām. Nomenklatūra izmantoja savas iespējas iepirkties slēgtos veikalos, kur par zemām cenām iegādājās deficītās preces tālākai pārdošanai melnajā tirgū vai komisijas veikalos. Lielpilsētās, kuras apmeklēja ārzemju tūristi, iedzīvotāji mēģināja no tiem iegādāties drēbes un citus priekšmetus. 1965. gadā uz ārzemēm (galvenokārt Austrumu bloka valstīm) devās 1,2 miljoni tūristu, 1975. gadā 2,5 miljoni un 1985. gadā 4,5 miljoni. Uz Rietumvalstīm regulāri devās nomenklatūras pārstāvji, diplomāti, tehniskie speciālisti, sportisti un jūrnieki, kas izmantoja iespējas iegādāties preces tālākpārdošanai.

70. gadu vidū valsts augstākā vadība vairs pat nemēģināja meklēt risinājumus problēmām, kuras izdevās piesegt vienīgi pārdodot naftu un gāzi pasaules tirgos. Brežņevs runāja par “neizsmeļamajiem” Sibīrijas dabas resursiem.

Dabas resursi un enerģijas sektors

Orenburgas naftas vada celtniecība, 1976

Pēc oficiālajiem datiem naftas un naftas produktu eksports no PSRS pieauga no 75,7 miljoniem tonnu 1965. gadā līdz 193,5 miljoniem tonnu 1985. gadā. Naftas eksporta straujo izaugsmi veicināja jaunapgūtie Rietumsibīrijas naftas lauki un pieaugošās naftas cenas pasaules tirgū. Ja 1965. gadā PSRS no naftas eksporta ieguva 670 miljonus dolāru, tad 1985. gadā tie bija jau 12,84 miljardi dolāru. Paralēli, apmēram piecas reizes pieauga dabasgāzes ieguve. Naftas dolāri ļāva Brežņevam uzturēt stagnējošo PSRS, Austrumu bloka valstis un sociālistiskos režīmus jaunattīstības valstīs.

Rietumsibīrijas naftas atradņu apgūšana ļāva saglabāt izaugsmi enerģijas sektorā. Taču arī šeit problēmas radīja nepietiekamais naftas ieguves tehnikas un iekārtu daudzums. Vecākos naftas reģionos (Urālu-Volgas, Kaspijas, Centrālāzijas reģionos) naftas ieguve sāka kristies. PSRS sāka slēpt datus par neiepriecinošajiem naftas ieguves apjomiem. Naftas cenu krišanās 80. gadu sākumā vājināja PSRS un veicināja ASV izaugsmi. Naftas ieguves tehnoloģiskās problēmas noveda pie eksporta apjomu samazināšanās. Taču Rietumiem pārdotās naftas apjoms nedaudz pieauga. To panāca, samazinot padomju naftas piegādes Austrumu bloka valstīm. Enerģijas sektora problēmas, un nepieciešamība saglabāt augstus eksporta valūtas ienākumus noveda pie degvielas taupīšanas un trūkuma valstī.

Vienlaikus ļoti strauji pieauga dabasgāzes ieguve. Lielas cerības lika uz Urengojas gāzes vadu, pa kuru bija paredzēta gāzes piegāde Rietumeiropai. Reigana ieviesto sankciju dēļ tā celtniecība uz pāris gadiem ievilkās. Lai risinātu problēmu ar elektrības ražošanu, aizvien vairāk uzmanības veltīja AES celtniecībai. Tam traucēja padomju iekārtu problēmas, un Rietumu nevēlēšanās pārdot modernās tehnoloģijas. Energoefektivitātei traucēja novecojušās padomju fabrikas, kas tērēja daudz vairāk enerģijas nekā ASV un Rietumi.

Kolektīvā vadība

Brežņevs sveic Ulbrihtu Maskavā. Fonā Podgornijs, 1969

Hruščovs vienlaikus ieņēma PSKP Pirmā sekretāra un Ministru padomes priekšsēdētāja amatus. Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāja amats bija tīri ceremoniāls. Pēc Hruščova gāšanas Brežņevs kļuva par Partijas vadītāju, Kosigins par Premjerministru un Podgornijs par Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju, tādējādi sekojot kolektīvās vadības modelim, kuru uzskatīja par ideoloģiski pareizāko. Faktiski valsti vadīja partijas politbirojs, kurā izveidojās vairāki grupējumi. Kosigins, Podgornijs un Kiriļenko bija liberāļi, Brežņevs un Pelše ieņēma mēreno nostāju, kamēr Mihails Suslovs vadīja staļiniskos konservatīvos.

Kosiginam un Brežņevam bija atšķirīgi uzskati par ekonomiku. Ja Kosigins aizstāvēja viedokli, ka PSRS jāattīsta plaša patēriņa vieglās nozares, tad Bežņevs vēlējās vairāk investēt smagajā industrijā, lauksaimniecībā un aizsardzībā. Brežņevs sākotnēji bija politiski pārāk vājš, lai citiem uzspiestu savu gribu, tāpēc līdz pat 1971. gadam Kosigins varēja īstenot savas ekonomiskās reformas, kā arī 1967. gadā doties uz ASV, lai pārstāvētu PSRS tikšanās laikā ar ASV Prezidentu Džonsonu.

Brežņevam izdevās atbrīvoties no saviem oponentiem, kā arī samazināt Kosigina varu, kurš, līdz savai nāvei 1980. gadā ieņēma otršķirīgu lomu. 1977. gadā, pieaugot Brežņeva personības kultam un varai, viņš no amata atlaiž Podgorniju, un kļūst par Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju. Atlikušos dzīves gadus viņš ir neapšaubāms PSRS līderis, lai arī tieši šajos gados viņa veselības stāvoklis pasliktinās. Plaši uzplaukst Brežņeva personības kults. Lēmumu pieņemšanu Politbirojā joprojām noteica dažādu frakciju intereses, starp kurām Brežņevs izvēlējās sev piemērotāko kursu, lai arī viņa dzīves pēdējos gados viņa darbaspējas bija minimālas.

Kadru stabilitātes politika

Pēc Staļina terora un Hruščova radikālo partijas reformu gadiem, nomenklatūra vēlējās stabilitāti, tāpēc viens no jaunā režīma solījumiem 1964. gadā bija nodrošināt kadru stabilitātes politiku. Brežņeva varas ērai bija simptomātiski tas, ka partijas vadītāji savus amatus nemainīgi ieņēma 10, 15, 20 gadus. Pat smagi padomju korupcijas un noziedzības gadījumi tika piesegti, ja pārkāpējs izrādīja lojalitāti Brežņevam. Kā izņēmums, ilggadīgos Azerbaidžānas PSR un Gruzijas PSR kompartijas vadītājus nomainīja vietējie VDK vadītāji (Heidars Alijevs un Eduards Ševardnadze) pēc tam, kad ar VDK vadītāja Andropova atbalstu viņi bija pierādījuši savu priekšgājēju masīvo korupciju, ko vairs neizdevās noslēpt.

Kadru stabilitāte noveda pie tā, ka partijas darbiniekiem bija minimālas karjeras izaugsmes iespējas un viņi izmantoja savu esošo amatu, lai gūtu maksimālo personīgo labumu. Uzplauka korupcija un valsts īpašuma izmantošana personīgajām vajadzībām. Amatu stabilitāte un privilēģiju sistēma noveda pie nomenklatūras aizvien lielākas nodalīšanās no reālās padomju dzīves, tā neveicināja inovācijas vai vēlmi kritizēt sistēmas problēmas.

PSKP 26. kongress 1981. gada sākumā bija pirmais 50 gadu laikā, kurā nenotika nekādas izmaiņas Politbiroja vai Centrālkomitejas sastāvā. Izmaiņas valsts un partijas vadībā varēja nest tikai augstāko vadītāju nāve, kuru dēļ laika posmu no 1980.-85. gadam neformāli sauc par "lepno bēru ēru". Šajā laikā nomira trīs ģenerālsekretāri, vairāki Politbiroja locekļi, Centrālkomitejas vadītāji un ministri.

Ārpolitika

ASV prezidents Džimijs Kārters (pa kreisi) un PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs paraksta bruņošanās ierobežošanas līgumu (SALT II) Vīnē (1979).

Lai arī ideoloģiskā propaganda pret kapitālistiem, ASV militāristiem un CIP aģentiem aktīvi turpinājās, ārpolitikā dominēja pragmatisks kurs ar mērķi normalizēt attiecības ar ASV un Rietumeiropas valstīm. PSRS bija izdevīga dažādu bruņošanās ierobežošanas līgumu noslēgšana, kas ļāva ierobežot pretinieka bruņojumu, vienlaikus saglabājot savu nesen sasniegto supervaras stāvokli. Pēc milzīgām investīcijām bruņojuma attīstībā 60to gadu otrajā pusē, PSRS uzskatīja, ka tās militārā varenība ir nodrošinājusi tai līdzvērtīgu stāvokli ar ASV un abas valstis var atļauties uzlabot attiecības.

Brežņevs par savas ārpolitikas galveno sasniegumu uzskatīja Starptautiskā saspīlējuma atslābuma politiku attiecībā ar ASV. Notika vairākas Brežņeva tikšanās ar ASV Prezidentiem Niksonu un Fordu. Abas valstis vienojās ne tikai ierobežot bruņošanos, bet arī attīstīt tirdzniecību. 1975. gadā beidzās Vjetnamas karš, notika kopīga ASV-PSRS kosmosa misija un tika parakstīta Helsinku vienošanās. Taču sadarbību sāka graut ASV un PSRS atšķirīgās intereses Trešās pasaules valstīs, kad tām sāka traucēt globālās padomju impērijas aizvien aktīvākā iesaiste Trešās pasaules sociālistisko režīmu militārā atbalstā (Angola, Etiopija, Mozambika, Vjetnama). Abu lielvaru attiecības radikāli pasliktinājās pēc PSRS karaspēka ieiešanas Afganistānā. ASV un PSRS aizvien atklātāk sāka militāri atbalstīt sev lojālos režīmus Trešajā pasaulē. Galvenie sadursmju lauki bija Āfrika (Angola, Etiopija), Tuvie Austrumi (Izraēlas-arābu konflikti) un Centrālamerika (Nikaragva, Salvadora, Grenāda).

Reaģējot uz PSRS iebrukumu Afganistānā, ASV un daudzas citas pasaules valstis boikotēja Maskavas Olimpiādi. 1981. gada kara stāvokļa ieviešana Polijā abu valstu attiecības noveda līdz zemākajam punktam. Jaunievēlētais Prezidents Reigans bija izteikti pretpadomisks, palielināja militāro budžetu un sāka sniegt atbalstu pretpadomju cīnītājiem Trešajā pasaulē. Pieaugošais saspīlējums noveda pie reāliem atomkara draudiem 80to gadu sākumā. 1983. gads iezīmējās ar īpaši saspīlētām lielvalstu attiecībām. Martā ASV Prezidents Ronalds Reigans nosauca PSRS par „ļaunuma impēriju”. Septembrī PSRS gaisa spēki notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu, kas bija ielidojusi PSRS gaisa telpā. Novembrī PSRS pārtrauca sarunas ar ASV par atomieroču samazināšanu Eiropā, jo reaģējot uz PSRS raķešu izvietošanu Austrumeiropā, ASV Rietumeiropā sāka izvietot savas vidējās darbības atomraķetes. Decembrī arī pārtrauca sarunas par stratēģisko atomieroču samazināšanu. 1984. gadā PSRS un tās sabiedrotās valstis boikotēja Losandželosas Olimpiādi.

Andropova reformas

Pēc Brežņeva nāves par ģenerālsekretāru ievēlēja ilggadējo Valsts drošības komitejas vadītāju Juriju Andropovu, kurš, līdz savai nāvei 15 mēnešus vēlāk, pieņēma vairākus lēmumus ar mērķi likvidēt korupciju nomenklatūras vidū un celt darba disciplīnu strādnieku vidū. Andropovu Politbirojā atbalstīja ietekmīgie Ustinovs un Gromiko, kā arī jaunākie Gorbačovs, Romanovs, Ševardnadze un Alijevs. Par viņa vietnieku kļuva Čerņenko, kurš bija uzticams brežņevists un pats bija cerējis uz varu pēc Brežņeva nāves.

1982. gada 22. novembrī Andropovs sasauca Centrālkomitejas plēnumu, kurā signalizēja neapmierinātību ar jauno tehnoloģiju ieviešanas problēmām un pasludināja ekonomikas "paātrinājuma" saukli. Viņš signalizēja kadru izmaiņas un kritizēja transporta, metalurģijas un celtniecības ministrijas.

1982. gada decembrī izvērsās ārpus darbavietām esošo cilvēku tvarstīšana. Milicija sāka tvarstīt cilvēkus uz ielām, kinoteātros un veikalos, lai noskaidrotu, kāpēc viņi neatrodas darbā. Ražošanā ieviesa reformas, kas atgādināja 1965. gada Kosigina reformas, uzņēmumiem ļāva paturēt daļu peļņas un būs neatkarīgākiem no centrālās plānošanas norādījumiem. Pārtikas veikalu plauktos parādījās lētāks degvīns un liels daudzums Austrumeiropā ražotu plaša patēriņa preču.

Sākās korumpēto amatpersonu aresti un veiktas tīrīšanas augstākajos varas ešelonos. 1983. gadā sākas cīņa pret sistēmisko korupciju Uzbekijas PSR.

Andropovs sāka augstāko partijas un valdības darbinieku maiņu, kas turpinājās Čerņenko varas laikā. Ilgstoši amatus ieņēmušos ar godu nosūtīja pensijā, vai aizrotēja uz prestiža amatiem. Kopumā Centrālkomitejā un PSRS valdībā nomainīja 30% darbinieku, bet republiku un reģionu vadībā 20%. No 10 PSKP sekretāriem nomainīja 3, no 23 PSKP Centrālkomitejas departamentu vadītājiem nomainīja 8, no 153 apgabalu vadītājiem nomainīja 35. No 64 valdības ministriem nomainīja 12, no 24 valsts komiteju vadītājiem nomainīja 12. No aptuveni 300 Centrālkomitejas locekļiem 8 nomira, 18 devās pensijā, 42 pārcēla citos amatos un 2 atbrīvoja no amata. Jaunieceltie darbinieki vidēji bija 10 - 15 gadus jaunāki par iepriekšējiem. Novecojošos pensionārus aizvietojot ar pusmūža vadītājiem. Daudzi no jaunieceltajiem Gorbačova varas laikā ieņēma augstākos amatus, kā nākamais PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Nikolajs Rižkovs un Gorbačova padomnieks Jegors Ļigačovs.

Andropovs par savu politisko pēcnācēju vēlējās redzēt Mihailu Gorbačovu, kurš bija jaunākais Politbirojā. Patiesie viņa plānoto reformu apjomi un mērķi nav zināmi, jo Andropovs drīz mira, taču PSRS pastāvēšanas aizstāvji uzskata, ka viņam būtu mēģinājis valsti attīstīt līdzīgi Ķīnai – vienlaicīgi liberalizēt ekonomiku un saglabāt partijas diktatūru.

Čerņenko valdīšana

1984. gada 13. februārī par ģenerālsekretāru ievēlēja Konstantīnu Čerņenko. 72 gadus vecais Čerņenko bija smagi slims un viņa ievēlēšana bija pēdējais Politbiroja vecās gvardes mēģinājums noturēt varu. Centrālkomitejas veterāns Čerņenko daļēji apturēja Andropova iesāktās korupcijas izmeklēšanas un vērienīgās darbinieku izmaiņas. Taču Čerņenko uzstāja, ka jāturpina palielināt vieglās rūpniecības preču ražošana un jāsamazina aizsardzības budžets. Šo nesaskaņu dēļ Čerņenko no amata atbrīvoja PSRS Ģenerālštāba priekšnieku maršalu Nikolaju Ogarkovu. 1984. gada maijā Ogarkovs publicēja rakstu, kurā aizstāvēja militārās varenības pieaugumu. Tas bija pretrunā ar partijas vadības centieniem vairāk uzmanības veltīt civilajai ražošanai.

Čerņenko turpināja Andropova iesāktās runas pret varas koncentrēšanos partijas nomenklatūras un birokrātijas rokās, brīdinot, ka iesāktajām ekonomiskajām izmaiņām (ko parasti dēvēja par zinātniski-tehnisko revolūciju) drīz sekos politiskās. Tādējādi jau pirms Gorbačova nākšanas pie varas partijas augstākā vadība ideoloģiski bija gatava reformām.

Čerņenko turpināja Andropova iesākto cīņu pret korupciju un sociālistiskā īpašuma izzagšanu. Tika piespriesti un izpildīti vairāki nāvessodi. Nošāvās Brežņeva draugs, Iekšlietu ministrs Ščolokovs. Turpinājās aresti Uzbekijas PSR, kur kokvilnas krāpniecības rezultātā valstij bija nozagti 2 miljardi rubļu. Lai arī augsta līmeņa korupcija bija izplatīta daudzās republikās, politiskā līdzsvara dēļ izmeklēšanas aprobežojās ar Vidusāziju un Aizkaukāzu.

Čerņenko vēlējās panākt Gorbačova ievēlēšanu par Centrālkomitejas otro sekretāru, taču tam pretojās daļa Politbiroja, premjera Tihonova vadībā, kas uzskatīja par lauksaimniecību atbildīgo Gorbačovu par nepieredzējušu lielajā politikā. Tihonovs pats cerēja uz ģenerālsekretāra posteni, kuru varētu mantot viņa atbalstītāji Politbirojā Romanovs un Dolgihs. Gorbačovu atbalstīja ietekmīgais Aizsardzības ministrs Ustinovs. Lai arī formāls lēmums izpalika, slimā Čerņenko vietā sapulces parasti vadīja Gorbačovs. Kā atbildīgais par lauksaimniecību, viņš bieži kritizēja pārtikas pārstrādes nozari par lielajiem ražas zaudējumiem, par problēmām ar produktu pārstrādi un uzglabāšanu, kas padara bezjēdzīgas visas lielās investīcijas ražu celšanā.

Lai nodrošinātu ražošanu ar darbaspēku, skolās ieviesa vienu darba dienu, kad mācību vietā skolēni devās uz ražotnēm apgūt amatu un veikt fizisku darbu. Tas pasliktināja izglītības kvalitāti. Lai izbrīvētu šo dienu, skolu programmās samazināja humanitāro stundu skaitu. Skolēnus par darbaspēku pārvērst neizdevās, toties smagi cieta izglītības kvalitāte. Vienīgie ieguvēji bija skolotāji, kam algas pieauga par aptuveni 30%.

1985. gada 9. janvārī Čerņenko Politbirojam piedāvāja doties pensijā. Ierosinājumu kā parasti noraidīja. Februāra beigās TV parādīja knapi dzīvo Čerņenko piedalāmies Augstākās Padomes vēlēšanās. 10. martā viņš beidzot nomira.

Hronoloģija

1964

• 14. oktobrī no amatiem atceļ Hruščovu. Par jauno PSKP Pirmo sekretāru kļūst Leonīds Brežņevs, par Ministru Padomes priekšsēdētāju Aleksejs Kosigins.
• 6. novembra runā Brežņevs uzsver, ka PSRS vēlas uzlabot attiecības ar Rietumvalstīm.

1965

• Pavasarī no amatiem atceļ vairākus Brežņeva sāncenša Nikolaja Podgornija atbalstītājus.
• 24. aprīlī Erevānā notiek demonstrācija, lai atzīmētu armēņu genocīda 50. gadadienu.
• 24. augustā sākas ukraiņu nacionālistu aresti Ukrainas PSR.
• Augustā sākas Indijas-Pakistānas karš, kas padziļina PSRS un Ķīnas konfliktu.
• Septembrī tiek arestēti rakstnieki Andrejs Siņavskis un Jūlijs Daniels, kurus apvaino pretpadomju propagandā. Liberālā perioda beigas.
• Septembrī likvidēta Hruščova ieviestā sovnarhozu ekonomikas pārvaldes sistēma, sākas Kosigina ekonomikas reformas.
• Decembrī amatā pazemināts viens no Hruščova gāšanas organizētajiem un Brežņeva konkurentiem Aleksandrs Šeļepins.

1966

• 3.-10. janvārī Kosigins Taškentā vada Indijas-Pakistānas miera sarunas.
• 10.-14. februārī Siņavska un Daniela tiesa. Abus rakstniekus notiesā uz vairākiem gadiem cietumā un izsūtījumā.
• 4. maijā PSRS vienojas ar FIAT par automobiļu fabrikas celšanu Toljati. Sākas Žiguļu ēra.
• 1. decembrī par VFR ārlietu ministru kļūst Villijs Brants, sākas Ostpolitika.

1967

• 18. maijā Brežņevam uzticīgais Centrālkomitejas sekretārs Jurijs Andropovs iecelts par VDK priekšsēdētāju.
• 10. jūnijā, reaģējot uz Sešu dienu karu, PSRS sarauj diplomātiskās attiecības ar Izraēlu.
• 23. jūnijā Kosigins apmeklē ASV, kur tiekas ar Prezidentu Džonsonu.
• Oktobrī PSRS sniegtais atbalsts novērš monarhistu uzvaras draudus Jemenas pilsoņu karā.

1968

• 3-5. janvārī par Čehoslovākijas Komunistiskās partijas pirmo sekretāru kļūst Aleksandrs Dubčeks.
• 12. janvārī četrus padomju rakstniekus notiesā par pretpadomju aktivitātēm.
• 30. aprīlī sāk iznākt disidentu pagrīdes žurnāls „Jaunāko notikumu apskats”.
• 1. jūlijā sākas Kodolieroču neizplatīšanas līguma parakstīšana.
• 20.-21. augustā Varšavas pakta valstis iebrūk Čehoslovākijā, lai apspiestu Prāgas pavasari.
• 16. oktobrī piecus PSRS pilsoņus, kas Sarkanajā laukumā protestēja pret iebrukumu Čehoslovākijā, notiesā uz trimdu un ieslodzījumu darba nometnēs.
• 12. novembris, uzstājoties Varšavā, Brežņevs definē tā saukto Brežņeva doktrīnu.

1969

• 2. martā konflikti uz PSRS-Ķīnas robežas Damanskas salas pārvēršas kaujās, kas turpinās nākamo pusgadu.
• Novembrī sākas PSRS un ASV sarunas par stratēģisko ieroču ierobežošanas līgumu, sākas starptautiskā saspīlējuma atslābuma politikas (Détente) desmitgade.
• 15. oktobrī varu Somālijā sagrābj Mohameds Siads Barre, Somālijas Demokrātiskā Republika sāk ciešu sadarbību ar PSRS.
• 12. novembrī Aleksandru Solžeņicinu izslēdz no Padomju rakstnieku savienības.
• Novembrī Helsinkos sākas PSRS un ASV sarunas par stratēģisko ieroču ierobežošanu.

1970

• 12. augustā parakstīts PSRS un VFR Saprašanās līgums.
• 8. oktobrī disidents Aleksandrs Solžeņicins saņem Nobela prēmiju literatūrā.

1971

• 22. martā Kosigins iezīmē 9. piecgades mērķus, apsolot augstāku dzīves līmeni, un aicinot uz ciešākām ekonomiskajām attiecībām ar Rietumeiropu.
• 3. septembrī četras okupējošās valstis paraksta vienošanos par Berlīnes statusu.

1972

• Februārī Niksons Pekinā tiekas ar Mao.
• 22.-30. maijā ASV Prezidenta Niksona vizīte Maskavā, tiek parakstīts SALT I līgums.
• 8. jūlijā publiskots līgums, saskaņā ar kura ASV trīs gados pārdos graudus PSRS par 750 miljoniem USD.
• 18. jūlijā Ēģiptes Prezidents Anvars Sādāts liek valsti pamest 17 000 PSRS militārajiem padomniekiem.
• 3. oktobrī paraksta ballistisko raķešu ierobežošanas līgumu.
• 20. decembrī VFR un VDR paraksta līgumu par savstarpējām attiecībām, abas vācu valstis iestājas ANO.

1973

• 2. aprīlī tiek publiskota jauna ražojošās nozares reforma, pazīstama kā otrā Kosigina reforma.
• Aprīlī viens no Brežņeva konkurentiem, ietekmīgais Ukrainas PSR kompartijas vadītājs Pjotrs Šeļests tiek atcelts no amatiem pēc apvainojumiem simpātijās ukraiņu nacionālismam.
• 18.-25. jūnijā Brežņeva vizīte Vašingtonā, tiek parakstīti vairāki bruņojumu ierobežojoši līgumi.
• 3. jūlijā Zviedrijā publicē Andreja Saharova rakstu, kurā tas padomju sistēmu raksturo kā antidemokrātisku.
• 6.-25. Jom Kipura karš izraisa saspīlējumu padomju-amerikāņu atiecībās, sākas 1973. gada naftas krīze.

1974

• 13. februārī Solžeņicinu izraida no PSRS.
• Martā sākas BAM dzelzceļa maģistrāles celtniecība. Tā izvēršas par lielāko vēlīnās Brežņeva ēras masu aģitācijas kampaņu. Strādāt uz Sibīriju nosūta tūkstošiem komjauniešu.
• Aprīlī sākas Neļķu revolūcija Portugālē. Angolai un Mozambikai tiek apsolīta neatkarība.
• 27. jūnijā – 3. jūlijā Niksona vizīte Maskavā. Tiek parakstīti vairāki līgumi.
• Jūlijā CIP sāk atbalstīt nemarksiskās atbrīvošanas organizācijas Angolā.
• 12. septembra revolūcija Etiopijā gāž imperatoru Haili Selasiju I, pie varas nāk marksistu militārā komiteja.
• 23.-24. novembrī ASV Prezidents Džeralds Fords ierodas vizītē Vladivostokā, sākas sarunas par SALT II līgumu. Nedaudz vēlāk Brežņevs cieš nopietnu sirdstrieku.

1975

• Janvārī PSRS lauž tirdzniecības līgumu ar ASV, protestējot pret ASV lēmumu saistīt abu valstu tirdzniecības attiecības ar brīvu ebreju emigrāciju no PSRS.
• Martā PSRS sāk palīdzēt Angolas marksistiem MPLA neatkarības un varas iegūšanā.
• Aprīlī sabrūk Dienvidvjetnama, un sarkanie khmeri sagrābj varu Kambodžā, seko komunistu uzvara Laosā.
• 17.-19. jūlijā notiek kopējā Apollo-Sojuz kosmosa misija.
• 1. augustā tiek parakstīta Helsinku Drošības un Sadarbības konferences deklarācija kas paredz saglabāt pēc Otrā pasaules kara radušās robežas un ievērot cilvēktiesības. PSRS disidenti sāk dibināt Helsinku grupas (Latvijā Helsinki-86).
• Rudenī PSRS un Kuba iesaistās Angolas pilsoņu karā sākot sniegt bruņotu atbalstu MPLA.
• 9. oktobrī Andrejs Saharovs saņem Nobela miera prēmiju.

1976

• Jūlijā Sādāts lauž PSRS-Ēģiptes Draudzība un sadarbības līgumu, tā pabeidzot Ēģiptes iziešanu no PSRS ietekmes sfēras.
• 15. septembrī mirst Mao.
• Decembrī Etiopijas diktators Mengistu Haile Mariams ierodas vizītē Maskavā.

1977

• 14. februārī ASV Prezidents Džimijs Kārters lauž Brežņeva un Forda parakstīto Vladivostokas vienošanos.
• 15. martā disidentam Anatolijam Šaranskim liedz izbraukšanu uz Izraēlu un viņu arestē par valsts nodevību.
• 16. jūnijā Brežņevs atbrīvojas no sava pēdējā ievērojamā sāncenša Podgornija un pats ieņem PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāja amatu.
• Jūlijā sākas Etiopijas-Somālijas Ogadenas karš. PSRS izlemj izbeigt atbalst Somāliju un pilnībā nostājas Etiopijas pusē, kurā ierodas Kubas karaspēks. Somālija pāriet ASV pusē.
• 7. oktobrī tiek pieņemta jaunā PSRS Konstitūcija.

1978

• Aprīlī notiek revolūcija Afganistānā, pie varas nāk nelielā marksistu partija.

1979

• 17. februārī Ķīna iebrūk PSRS sabiedrotajā Vjetnamā.
• Martā notiek sacelšanās Afganistānas pilsētā Heratā. Dumpinieki nogalina pāris simtus padomju speciālistu.
• 28. martā Ēģipte un Izraēla noslēdz miera līgumu.
• 15.-18. jūnijā Kārtera un Brežņeva tikšanās Vīnē, tiek parakstīts SALT II līgums, kas abu valstu nesaskaņu dēļ netiek ratificēts un nestājas spēkā.
• 16. septembrī jauns marksistu frakcijas apvērsums Afganistānā, gāžot Mohamedu Taraki pie varas nāk Hafizulla Amins.
• Decembrī Brežņevs saņem Ļeņina prēmiju literatūrā par memuāriem, kurus sarakstījusi vadošu padomju žurnālistu grupa.
• 12. decembrī, atbildot uz padomju SS-20 raķešu izvietošanu Austrumeiropā, NATO pieņem lēmumu Rietumeiropā izvietot Pershing-2 raķetes.
• 24.-27. decembrī PSRS specvienības nogalina Aminu, padomju armija ieiet Afganistānā, sākas Afganistānas karš.

1980

• 3.-.4. janvārī ASV reaģējot uz padomju iebrukumu Afganistānā pārtrauc SALT II ratifikācijas procesu, pārtrauc graudu un augsto tehnoloģiju pārdošanu PSRS. ASV un daudzas citas pasaules valstis izlemj boikotēt Maskavas Olimpiādi.
• 22. janvārī Akadēmiķis Saharovs tiek izsūtīts uz Gorkiem.
• 19. jūlijā tiek atklātas olimpiskās spēles Maskavā.
• Vasarā sākas strādnieku nemieri Polijas Tautas Republikā, kas noved pie neatkarīgas arodbiedrības Solidaritāte izveidošanas.
• Oktobrī ar vēzi slimā Kosigina vietā par premjerministru iecelts Nikolajs Tihonovs.
• 2. decembrī ASV brīdina PSRS neveikt militāru iebrukumu Polijā.

1981

• Martā-aprīlī notiek plaši Varšavas līguma spēku manevri, kas cenšas iebiedēt Poliju.
• 12.-13. decembrī, lai izvairītos no PSRS militārā iebrukuma, Polijā tiek ieviests kara stāvoklis un apspiesta arodbiedrība Solidaritāte.

1982

• Maijā Jurijs Andropovs atstāj Valsts drošības komitejas vadītāja amatu un atgriežas PSKP Sekretariātā, kur ieņem nesen mirušā Mihaila Suslova amatu.
• 10. novembrī mirst Brežņevs.
• 12. novembrī Andropovu ievēl par PSKP ģenerālsekretāru, sākas aktīva cīņa pret korupciju PSRS.
• 30. decembrī Jaruzelskis Polijā izbeidz karastāvokli.

1983

• 16. jūnijā Andropovs ievēlēts par PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju.
• 1. septembrī padomju iznīcinātājs notriec Dienvidkorejas pasažieru aviokompānijas Korean Air Lines lidojumu 007.

1984

• 9. februārī nomirst Andropovs.
• 13. februārī par ģenerālsekretāru ievēl Konstantīnu Čerņenko.
• 11. aprīlī Čerņenko ievēl arī par PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju.
• 5. jūlijā Čerņenko atļauj kompartijā atjaunot 1957. gadā no partijas izslēgto Vjačeslavu Molotovu.

1985

• 10. martā mirst Čerņenko.
• 11. martā par ģenerālsekretāru ievēl Mihailu Gorbačovu.