Dziesmotā revolūcija

Latvijas vēsture
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls

Dziesmotā revolūcija (lietuviešu: Dainuojanti revoliucija, igauņu: Laulev revolutsioon, krievu: Поющая революция) jeb Trešā Atmoda (Latvijā) bija laika posms Baltijas valstu (Latvija, Lietuva, Igaunija) vēsturē starp 1986. un 1991. gadu, kas beidzās ar pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu visās trijās valstīs. 1989. gada 23. augustā notika Baltijas ceļš.

Notikumi Latvijā

Līdz Tautas frontes dibināšanai

Nacionālās Atmodas kustības sākumā 1987. gada vasarā un rudenī notika ar PSRS totalitārismu Latvijā neapmierinātās sabiedrības daļas publiski protesti, kas sakrita ar Latvijas vēsturei nozīmīgiem datumiem. 1987. gada 14. jūnijā sabiedriskā kustība “Helsinki-86” organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1941. gada jūnija deportāciju upuru piemiņai. Lai izjauktu pasākumu, Rīgas pilsētas izpildkomiteja Rubika vadībā pie pieminekļa sarīkoja riteņbraucēju sacensības. 1987. gada 23. augustā pie Brīvības pieminekļa notika ar padomju režīmu neapmierināto iedzīvotāju protesta mītiņš, kura laikā padomju milicija piekāva un arestēja demonstrantus. 1987. gada 18. novembrī, lai novērstu pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa, teritoriju ap pieminekli iežogoja un to aplenca milicija. Kaut arī oficiālajos sabiedrības saziņas līdzekļos protesta akciju ("saietu") dalībnieki tika nomelnoti, šīs akcijas rosināja sabiedrisko domu un virzīja demokratizācijas procesu.

1988. gada 23. martā Latvijas Rakstnieku savienība izveidoja staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju Jāņa Stradiņa vadībā. 1.—2. jūnijā notika Radošo savienību plēnums, kurā televīzijas raidījuma "Globuss" politisko notikumu komentētājs Mavriks Vulfsons kā pirmais atklāti nolasīja Molotova—Ribentropa pakta slepenos protokolus un publiskoja Latvijas okupācijas faktu. 14. jūnijā notika tautas mītiņš pie Politiskās izglītības nama un gājienu uz Brāļu kapiem, kura priekšgalā pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara cauri Rīgai nesa sarkanbaltsarkano karogu. 10.—17. jūlijā Rīgā patriotiskā noskaņojumā notika Folkloras festivāls BALTICA. 6. oktobrī par LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju iecēla Vilni Edvīnu Bresi, 7. oktobrī Mežaparkā notika Tautas manifestācija Latvijas valsts simbolikas atjaunošanai.

Politisko kustību izveidošanās

Dziesmotā revolūcija Igaunijā 1988. gadā

1988. gada 8.—9. oktobrī Politiskās izglītības namā notika Latvijas Tautas frontes pirmais kongress, kurā par pirmo LTF vadītāju ievēlēja publicistu Daini Īvānu. 11. novembrī, atzīmējot Lāčplēša dienu, notika Tautas manifestācija Daugavmalā un Latvijas Valsts karoga pacelšana Rīgas pils Svētā Gara tornī. 10.—11. decembrī I. Kozakevičas, R. Marjašas, V. Tuherna un Ā. Kleckina vadībā notika Tautu forums par Latvijas tautību kulturāli nacionālo autonomiju.

1989. gada 7.—8. janvārī nodibinājās Latvijas PSR Internacionālā Darbaļaužu fronte kā pretstats LTF. Vienlaicīgi izveidojās Pilsoņu komitejas, veidojot Latvijas pilsoņu interešu pārstāvniecību, 8. februārī notika Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) pirmais kongress pieņēma programmu ar mērķi atjaunot Latvijas Republikas valstisko neatkarību. 26. martā notika pirmās demokrātiski organizētās PSRS Tautas deputātu vēlēšanas, kurās vairumu balstu ieguva LTF kandidāti.

Virzība uz valstiskās neatkarības atjaunošanu

1989. gada 31. maijā LTF valde aicināja sākt diskusiju par pilnīgu Latvijas valstisko neatkarību. 28. jūlijā LPSR Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas PSR suverenitāti, kurā Latvijas PSR likumdošana tika pasludināta pārāka pār PSRS likumdošanu. 23. augustā notika tautas akcija “Baltijas ceļš” pret Ribentropa—Molotova paktu un tā sekām. 26. augustā PSKP CK politbirojs ar paziņojumu vērsās pret Baltijas republiku neatkarības centieniem. 7.—8. oktobrī notika Latvijas Tautas frontes 2. kongress, kas deklarēja kursu uz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.

1990. gada 11. martā Lietuvas Augstākā padome pasludināja Lietuvas republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu. 18. martā notika Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kurās lielāko atbalstu guva LTF izvirzītie kandidāti. 21. martā Latvijas Zinātņu akadēmijā notika jaunievēlēto LTF Augstākās padomes deputātu debates par Latvijas valsts atjaunošanu uz 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas platformas. 22.—24. martā deputātu iniciatīvas grupa (Rolands Rikards, Romāns Apsītis, Vilnis Eglājs, Andrejs Krastiņš, Tālavs Jundzis un Aivars Endziņš) sāka gatavot Neatkarības deklarāciju. 30. aprīlī Rīgas lidostā PSRS robežsargi apcietināja un izraidīja Egilu Levitu. 4. maijā Latvijas Augstākā padome pieņēma Deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Barikāžu laiks

Sakarā ar civiliedzīvotāju apšaušanu pie TV ēkas Viļņā 1991. gada 13. janvārī notika Latvijas tautas manifestācija Daugavmalā, kurā piedalījās ap 500 000 cilvēku ar Latvijas Valsts karogiem. Sākot no 13. janvārī Rīgā vairākās vietās no dzelzsbetona blokiem uzcēla barikādes, ko pastiprināja ar baļķiem piekrautas kravas automašīnas un lauksaimniecības tehnika. 14.—16. janvārī padomju milicijas specvienība OMON uzbruka barikāžu aizstāvjiem uz Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem un Augstākās milicijas skolas ēkai. Latvijas sabiedrības glābšanas komiteja paziņoja, ka 1990. gada 4. maija neatkarības atjaunošanas deklarācija ir spēkā neesoša, bet Latvijas streiku komiteja paziņoja, ka Latvijā nodibinājies fašistisks režīms. 20. janvārī OMON specvienība uzbruka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai un nogalināja vairākus Latvijas valdībai lojālus miličus un civiliedzīvotājus. 22. janvārī OMON vienības atgriezās savās bāzēs. Pēc Latvijas valdības aicinājuma 24. janvārī barikāžu aizstāvji sāka atstāt savas pozīcijas. 25. janvārī izsludināja Nacionālo sēru dienu OMON uzbrukuma upuru godināšanai.

Pilnīgas neatkarības atjaunošana

1991. gada 19.—21. augustā t. s. Valsts Ārkārtējā stāvokļa komiteja pārņēma varu Maskavā. 21. augustā OMON vienības Vecrīgā uzbruka barikādēm pie Saeimas nama, Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma paziņojumu par Latvijas Republikas Satversmes atjaunošanu pilnā apjomā, izbeidzot 1990. gada 4. maijā postulēto pārejas stāvokli.

Pēc puča apspiešanas Maskavā sākās sarunas par PSRS karaspēka izvešanu no Latvijas. 6. septembrī PSRS Valsts dome pieņēma lēmumu par Latvijas neatkarības atzīšanu.