Rolands Rikards

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rolands Rikards
Personīgā informācija
Dzimis 1942. gada 15. decembrī (75 gadi)
Rīga, Ostlande (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Tautība Latvietis
Dzīvesbiedre Baiba Ozola, dr. biol.
Bērni Viesturs Rikards (1981), Mārtiņš Rikards (1988)
Zinātniskā darbība
Zinātne Inženierzinātnes
Alma mater Rīgas Tehniskā universitāte

Rolands Rikards (1942) ir latviešu zinātnieks, profesors un politiķis. Inženierzinātņu habilitētais doktors (Dr. habil. ing., 1992). Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts (1990-1993). Baltijas valstu sadarbības žurnāla Revue Baltique redaktors (1990-1992). Tieslietu ministra Egila Levita padomnieks (1993-1994), Eiropas Kustības Latvijā valdes loceklis (1999). Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1942. gada 15. decembrī Rīgā. Studēja Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības fakultātē, kuru beidza 1966. gadā. Strādāja par LZA Polimēru Mehanikas institūta zinātnisko līdztrādnieku (1968-1981), 1970. gadā Rīgā aizstāvēja tehnisko zinātņu kandidāta grādu. Vēlāk bija Rīgas Politehniskā institūta Materiālu pretestības katedras docents (1981-1986). 1983. gadā Maskavas Elektronikas mašīnbūves institūtā aizstāvēja tehnisko zināņu doktora grādu, vēlāk bija Materiālu stiprības katedras profesors (1986-1990). No 1994. gada RTU Būvniecības fakultātes profesors, Materiālu un konstrukciju institūta direktors (2001).[1]

Līdztekus profesora darbam 1988. gadā bija viens no Latvijas Tautas frontes RTU atbalsta grupas dibinātājiem un Latvijas Zinātnieku Savienības dibinātājiem (1988), politiskās komisijas vadītājs. Latvijas Tautas Frontes 2. un 3. kongresa delegāts, ievēlēts LTF Domē. Darbojās Rīgas pilsētas Kurzemes rajona LTF nodaļā. 1990. gadā ievēlēts Latvijas Republikas Augstākajā Padomē no Rīgas 18. vēlēšanu apgabala. Viens no deklarācijas Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu darba grupas locekļiem. Strādāja pie Latvijas Republikas pilsonības atjaunošanas likuma, Imigrācijas likuma, Konstitucionālā likuma par cilvēka un pilsoņu tiesībām un pie 5. Saeimas vēlēšanu likuma. 1993. gadā aizgāja no partiju politikas.[2]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zinātnisko pētījumu virzieni ir kompozītu un polimēru materiālu mehānika, materiālu īpašību optimizācija un identifikācija, kompozītu materiālu plīsuma mehānika, čaulu teorija, galīgo elementu metode. Vairāk nekā 300 zinātnisku darbu, to skaitā 5 monogrāfiju, autors.

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]