Dagnija Staķe

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dagnija Staķe
Dagnija Stake.jpg
Latvijas reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministre
Amatā
2010. gada 13. maijs — 2010. gada 3. novembris
Prezidents Valdis Zatlers
Premjerministrs Valdis Dombrovskis
Priekštecis Edgars Zalāns
Latvijas labklājības ministre
Amatā
2002. gada 7. novembris — 2007. gada 31. oktobris
Prezidents Vaira Vīķe-Freiberga
Valdis Zatlers
Premjerministrs Einars Repše
Indulis Emsis
Aigars Kalvītis
Priekštecis Viktors Jaksons
Pēctecis Iveta Purne

Dzimšanas dati 1951. gada 3. septembrī (69 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Vietalvas pagasts, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latviete
Politiskā partija Demokrātiskā partija "Saimnieks"
Latvijas Zemnieku savienība
Dzīvesbiedrs(-e) Juris Staķis
Bērni Mārtiņš Staķis, Andrejs Staķis, Ieva Staķe-Zagorska, Marta Ozola
Profesija mūzikas skolotāja
Augstskola Daugavpils Pedagoģiskais institūts
Latvijas Universitāte

Dagnija Staķe (dzimusi 1951. gada 3. septembrī Vietalvas pagastā) ir latviešu pedagoģe un politiķe, Latvijas Zemnieku savienības biedre, bijusī ministre un Saeimas deputāte. Vairākās valdībās bijusi labklājības ministre.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

D. Staķe mācījās Odzienas pamatskolā un Rīgas Pedagoģijas skolā. No 1970. līdz 1977. gadam strādāja par Mārupes vidusskolas dziedāšanas skolotāju.[1] Studēja Daugavpils Pedagoģiskā institūta Mūzikas pedagoģijas fakultātē, ko pabeidza 1981. gadā ar specialitāti mūzikas pasniedzēja un metodiste vidusskolā.

No 1981. līdz 1984. gadam bija Daugavpils Pedagoģiskā institūta mūzikas metodikas un diriģēšanas pasniedzēja.[1] No 1984. līdz 1994. gadam strādāja par Rīgas pedagoģiskās skolas mūzikas metodikas pasniedzēju, pedagoģiskās prakses vadītāju.[1] Dzīvoja Tumē pie Tukuma.[2] 1999. gadā ieguva otru augstāko izglītību — maģistra grādu sabiedrības vadības specialitātē Latvijas Universitātē.

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1994. gadā D. Staķi ievēlēja par Tumes pagasta padomes priekšsēdētāju un 1997. gadā par Tukuma rajona padomes priekšsēdētāju.

1998. gadā viņa kandidēja 7. Saeimas vēlēšanās no Demokrātiskās partijas "Saimnieks", bet saraksts neguva vēlētāju atbalstu. 2002. gadā 8. Saeimas vēlēšanās D. Staķe piedalījās kā Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) deputāta kandidāte, tomēr atkal netika ievēlēta. Toties, pie varas nākot Einara Repšes valdībai, D. Staķe kļuva par labklājības ministri, šajā amatā paliekot arī Induļa Emša valdībā un Aigara Kalvīša valdībā.

2006. gada oktobrī D. Staķe tika ievēlēta 9. Saeimā un palika labklājības ministres amatā arī A. Kalvīša otrajā valdībā, atkāpjoties valdības krīzes laikā 2007. gada 31. oktobrī. Daži mediji uzskata, ka D. Staķei bija jādemisionē uzreiz pēc 2007. gada februārī Reģu pansionātā notikušā traģiskā ugunsgrēka, kurā iestādes darbinieku nolaidības dēļ bojā gāja 26 cilvēki. D. Staķe atteicās demisionēt, jo "ja pansionātā nebūtu signalizācijas, tad varētu runāt par Labklājības ministrijas atbildību. Bet es taču nevaru atbildēt par visas Latvijas pansionātu darbiniekiem."[3] Demisiju 2007. gada oktobrī D. Staķe skaidroja ar nespēju panākt savlaicīgu pensiju piemaksu paaugstināšanu jau no 2008. gada 1. janvāra, nevis 1. jūlija, bet agrāk viņa bija akceptējusi šādu risinājumu.[3] Vēlāk D. Staķe atzina, ka viņas demisija ir saistīta ar Valsts kontroles atklātajiem pārkāpumiem valsts aģentūrā “Tehnisko palīglīdzekļu centrs” (TPC) 2004. un 2007. gadā. Valsts kontrole bija konstatējusi pārkāpumus TPC darbībā, kad palīglīdzekļu izgatavotājs SIA "Orto pluss" no TPC saņēma naudu par neesošām protēzēm. Tika ierosināta arī krimināllietu par krāpšanu lielā apmērā (74 793,18 lati).[4] 2007.gadā Valsts kontrole atkārtoti konstatēja, ka tehnisko palīglīdzekļu pieprasījumus TPC reģistrēja un lēmumus pieņēma viena persona, daudzkārt tie bija izsniegti jau mirušiem cilvēkiem.[3]

D. Staķes ministrēšanas laikā tika attīstīta dzimumlīdztiesības politika. Кā viens no ieguvumiem tika panākts, ka vecāku pabalstu var saņemt viens no vecākiem – māte vai tēvs, kuram attiecīgi ir bijusi lielāka alga.[5]

Pēc demisijas D. Staķe atjaunoja Saeimas deputāta mandātu, bet 2010. gadā kļuva par reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministri Valda Dombrovska valdībā, ieņemot vienu no vakancēm, kas atbrīvojās pēc tam, kad valdību pameta Tautas partija.

2010. gada oktobrī notikušajās Saeimas vēlēšanās D. Staķe netika ievēlēta 10. Saeimā, bet kļuva par Veselības ministrijas parlamentāro sekretāri. Šo amatu ieņēma līdz 2011. gada oktobrim, kad viņu nomainīja Liene Cipule. 11. Saeimas vēlēšanās startēja ar desmito numuru ZZS sarakstā Zemgales apgabalā, bet netika ievēlēta.[6] Tāpat vēlētāju atbalstu nesaņēma arī 12. Saeimas vēlēšanās, toties pirms tam tika ievēlēta Tukuma novada domē 2013. gada pašvaldību vēlēšanās.

Pēdējos gados strādāja Latvijas Pašvaldību savienībā[7].

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

D. Staķe ir precējusies, viņai ir četri bērni: dēli Mārtiņš, Andrejs, meitas Ieva un Marta.[8][9]

Dēls Andrejs Staķis uzsācis darbu 2004. gadā Valsts Ieņēmumu dienestā. 2007. gadā viņš tika apstiprināts par ministra padomnieku Zemkopības ministrijā, bet 2009. gadā par Labklājības ministrijas parlamentāro sekretāru, kur strādājis līdz 2013. gadam.[10]

Dēls Mārtiņš Staķis ir uzņēmējs, arī ir iesaistījies politikā, bija 13. Saeimas deputāts, ievēlēts no "Attīstībai/Par!" saraksta, kandidēja 2020. gada Rīgas domes vēlēšanās kā apvienības mēra kandidāts.[11]

2018. gada 29. decembrī diennakts tumšajā laikā ceļu negadījumā tika notriekti četri gājēji, kuri šķērsoja ielu neatļautā vietā un bija ceļā uz mazdēla koncertu Jūrmalā, Dzintaros. Te bija D. Staķes vīrs Juris, kurš gāja bojā notikuma vietā, bet vīratēvs Gunārs nomira slimnīcā. Smagas traumas guva arī Dagnijas dēla Andreja sievas abi vecāki.[12]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 «Par uzticības izteikšanu ministriem». m.likumi.lv. 2002-11-21. Skatīts: 2020-08-31.
  2. Guna Kaše. «Precēties vai neprecēties? (Dagnijas Staķes viedoklis)». Apollo.lv (latviešu), 2007-08-05. Skatīts: 2020-08-31.
  3. 3,0 3,1 3,2 «Dagnija Staķe». deputatiuzdelnas.lv. 2014-12-15. Skatīts: 2020-08-31.
  4. [www.at.gov.lv › tp_krapsana «Tiesu prakse lietās par krāpšanu»]. 2009. Skatīts: 2020-08-31.
  5. Grieta P. «Pietiek :: Pietiek izlikties un izlaupīt valsti, iztukšot sociālo budžetu». www.pietiek.com, 2011-04-15. Skatīts: 2020-08-31.
  6. «Zaļo un Zemnieku savienība Zemgales apgabals». CVK. Skatīts: 2012-04-25.
  7. DELFI Kultūra. «Nosaukti konkursa 'Ineses Galantes talanti' laureāti». delfi.lv (latviešu), 2015-04-20. Skatīts: 2020-08-31.
  8. «Valsts amatpersonu deklarācijas. Mārtiņš Staķis». www6.vid.gov.lv. 2019-03-28. Skatīts: 2020-08-31.
  9. Dagnija Staķe Archived 2010. gada 26. maijā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Republikas Ministru kabinets
  10. «Valsts amatpersonu deklarācijas. Andrejs Staķis». www6.vid.gov.lv. 2008-03-25. Skatīts: 2020-08-31.
  11. «Ko Rīgai sola «Attīstībai/Par!», «Progresīvie» un Mārtiņš Staķis?». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2020-08-10.
  12. «Gadu pēc traģēdijas Jūrmalā eksministre aizvien nespēj par to runāt | BrīvBrīdis.lv» (latviešu). 2019-12-17. Skatīts: 2020-08-31.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Edgars Zalāns
Latvijas Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministre
2010. gada 13. maijs2010. gada 3. novembris
Pēctecis:
ministrija apvienota ar Vides ministriju
Priekštecis:
Viktors Jaksons
Latvijas Labklājības ministre
2002. gada 7. novembris2007. gada 31. oktobris
Pēctecis:
Iveta Purne