Viļāni

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Viļāni
Viļānu HES Viļānu HES
Viļānu ģerbonis
Ģerbonis
Viļāni (Latvija)
Viļāni
Viļāni
Koordinātas: 56°33′09″N 26°55′29″E / 56.55250°N 26.92472°E / 56.55250; 26.92472Koordinātas: 56°33′09″N 26°55′29″E / 56.55250°N 26.92472°E / 56.55250; 26.92472
Novads Viļānu novads
Platība 4,9 km²
Iedzīvotāji (01.07.2014.) 3 212[1]
Blīvums 655,5 iedz./km²
Vēsturiskie nosaukumi vācu: Welonen (vēst.)
poļu: Wielony (vēst.)
Pirmoreiz minēta kopš 1495. gada
Pilsētas tiesības no 1928. gada
Pasta indekss LV-4650
Mājaslapa www.vilanunovads.lv

Viļāni ir pilsēta Latgalē, Viļānu novada centrs, kurai cauri tek Maltas upe. Pilsētas tiesības Viļāni ieguva 1928. gadā. Tā atrodas 215 km attālumā no Rīgas un 27 km — no Rēzeknes. Pilsētu šķērso dzelzceļa līnijas RīgaMaskava iecirknis Krustpils—Rēzekne II, ka arī autoceļi A12 (E22), P58 (Viļāni — Preiļi — Špoģi) un P59 (Viļāni — Ružina — Malta).

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi Viļāni minēti 1495. gadā nomas līgumā ar nosakumu Wielona, ko ar savu parakstu un zīmogu apstiprināja Livonijas ordeņa mestrs Valters Pletenbergs, slēdzot līgumu par lēņa tiesībām ar feodāli Jāni de LoI[nepieciešama atsauce]. Zemi līdz ar latgaļu zemniekiem tajā izlēņoja vasaļiem, pieprasot nodevas, klaušas un arī karavīrus. 1507. gadā muiža, kas bija viena no lielākajām Latgalē, pārgāja Overlaku dzimtas rokās, kuri novadā saimniekoja līdz 1603. gadam, kad Polijas karalis Sigismunds III Vāsa Overlaku kā neuzticamu no Viļāniem padzina.Kad vācu kundzību nomainīja poļu-lietuviešu (1561.-1772. g.) valdīšana, Viļāni tika dēvēti par Wielony, poļu muiža tika nodota T. Dombrovam, kas to savukārt nodeva Bergu senās dinastijas pārstāvim L. Ofenbergam. Šās ģimenes valdījumā Viļāni palika līdz 1731. gadam, kad muižu pārņēma Latgalē ietekmīgi muižnieku dzimtas pārstāvji — brāļi I. un J. Riki. 1752. gadā Viļānu muižu ieguva M. Riks, kas bija arī Inflantijas vaivads. Latgalei nonākot Krievijas impērijas sastāvā, Rīgas — Rēzeknes tirdzniecības ceļa malā Viļāni sāka veidoties par miestu, kura uzplaukumu veicināja Janovsku dzimta, kas uzcēla lielu ādas fabriku. Muižā bija arī divi kaļķu cepļi, alus brūži, ķieģeļu fabrika, dzirnavas un krogi. Šīs dzimtas saimnieciskā ietekme Viļānos saglabājās līdz 1940. gadam, kad pēdējo muižnieku Janovsku atvasi Julianu (jaunāko) padomju okupācijas iestādes 1941. gada martā deportēja. Darbojās arī linu vērpšanas un linu aušanas fabrika (vairāk nekā 200 strādnieku 1869. g.). Iedzīvotāji nodarbojās galvenokārt ar sīktirdzniecību un amatniecību. 1852. gadā Viļānus jau dēvēja par miestu, bet miesta tiesības tam piešķirtas 1862. gadā. Viļānos bija vairākas tirgotavas, noliktavas, divstāvu mūra Baltais krogs (kādreiz zirgu pasta stacija), maizes un Baraku ceptuves. Viļānu uzplaukumu apturēja 1. pasaules karš. Kara sākumā ādu fabrika, kas ražoja produkciju armijas vajadzībām, tika evakuēta uz Krieviju, kur arī palika. 1919. gadā Viļāni bija lielinieku varā. 1920. gada 11. janvārī tie no Viļāniem tika padzīti. Tikai pēc Latvijas valsts nodibināšanas Viļāni sāka atdzīvoties. Neatkarīgās Latvijas laikā pēc agrārreformas miestam pievienoja zemes piegriezumu, tā izveidojot jaunu apbūves gabalu. Kad 1928. gadā Viļāniem piešķīra pilsētas tiesības, tiem jau piederēja 163 ha zemes un uz tās atradās 65 tirdzniecības uzņēmumi. 1932. gadā Viļānos izbūvēts elektrības sadales tīkls, bet 1936. gadā — lopkautuve. 1940. gada jūnijā Viļānos ienāca PSRS karaspēks. Sākās padomju okupācijas iestāžu darbība. 1941. gada jūlijā sākumā visā Latvijā, arī Viļānos nodibinājās vācu okupācijas režīms. 2. pasaules kara laikā nacisti iznīcināja apmēram pusi Viļānu iedzīvotāju. Karā tika izpostīta arī pilsēta. 1944. gadā Viļānos ienāca PSRS karaspēks. PSRS okupācijas varas iestāžu rīkotajās masu deportācijās un arestos cieta arī Viļānu iedzīvotāji. 1919. gadā, 1947. — 1949. gadam Viļāni bija apriņķa centrs. 1949. — 1962. gadam — rajona centrs. 1950. gadā sāka darboties Viļānu hidroelektrostacija uz Maltas upes, to atjaunoja 1994. gadā. Pēc otrā pasaules kara Viļānos darbojās Silmales kūdras fabrikas iecirknis. LLT darbnīcas, maizes ceptuve, remonta un celtniecības iecirknis un tipogrāfija. Pilsētas nomalē uzcēla Rēzeknes rajona sadzīves pakalpojumu kombināta ražošanas kompleksus: transportlīdzekļu remontdarbnīcu, vatelīna cehu, galdniecības cehu, ādas un trikotāžas izstrādājumu, šūšanas, apavu u. c. darbnīcas. 1956. gadā uz Ošupes linkopības un selekcijas stacijas un padomju saimniecības "Viļāni" bāzes tika izveidota Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacija, kur veica zinātniskās pētniecības darbu, kas strādā vēl joprojām.[2]

Ģeogrāfiskais raksturojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viļāni atrodas Latvijas austrumu daļā, administratīvi kopš 2009. gada — Viļānu novadā, pirms tam tā bija Rēzeknes rajona pilsēta.

Malta pie Viļāniem

Fizioģeogrāfiski Viļāni atrodas Jersikas līdzenuma austrumu daļā, galvenokārt Maltas labajā krastā (40 km no Maltas ietekas Lubāna ezerā[3]). Apkaimes reljefs pārsvarā ir līdzens un nedaudz paugurains. Lielāko pauguru vidējais augstums ir 120 — 130 m vjl. Uz Austrumiem no pilsētas sākas Latgales augstienes Rēzeknes pazeminājums un Rāznas pauguraine, uz dienvidiem — Maltas pazeminājums, uz ziemeļiem — Lubāna līdzenums. Cauri pilsētai tek Malta. Viļānu apkaimē tai ir stāvi, 5 — 12 m augsti, gleznaini krasti, augšpus tilta izveidota neliela ūdenskrātuve.[2]

Klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viļānos klimats ir mēreni kontinentāls, vidēji silts un mitrs. Gada vidējā temperatūra ir 6 °C, janvāra vidējā temperatūra apmēram -7 °C, jūlija 17,5-18 °C. Nokrišņi apmēram 600 mm gadā.[2]

Iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gs. sākumā iedzīvotāju skaits tagadējā Viļānu teritorijā bija lielāks par tūkstoti. Tas pakāpeniski palielinājās līdz 30. gadiem, bet 2. pasaules karā gandrīz par 50% samazinājās. Iedzīvotāju skaits īpaši strauji pieaugua 1950. — 1962. g., kad Viļāni bija rajona centrs. 90. gados iedzīvotāju skaits pamazām samazinājās negatīvā dabiskā pieauguma un negatīvās migrācijas dēļ.[2]

Pilsētbūvniecība un arhitektūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētu rotā divu torņu baroka baznīcas siluets un klostera piebūve. 1852. gadā Viļānos bija 12 sētas, 20. gs. sākumā — 242 dzīvojamās ēkas, septiņas no tām bija mūra ēkas. 1930. gadā pilsētai tika apstiprināti būvnoteikumi, kuros paredzēja saimniecības centra, dzīvokļu rajona izveidošanu un celtniecību. Pieļaujamais būvmateriāls netika reglamentēts. Notika pilsētas labiekārtošanas darbi. Galvenajās ielās tika ierīkoti betona trotuāri, nomaļās ielas grantētas, ierīkoti apstādījumi. Veikti priekšdarbi pilsētas tirgus laukuma paplašināšanai, parka un peldētavas ierīkošanai. Pēc 2. pasaules kara tika likvidēti kara postījmi, uzceltas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, tai skaitā Viļānu vidusskolas četrstāvu ēka.[2]

Reliģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tagad Viļānos darbojas divas draudzes: katoļu un vecticībnieku. Baroka stilā ar diviem torņiem celtā katoļu baznīca ar klosteri pabeigta 1772. gadā. Vecticībnieki uzcēluši 20. gs. 30. gados lūgšanu namiņu, vēlāk apmūrēja silikātķieģeļiem. 2005. gadā draudzes prāvests A. Voronovs sadarbībā ar SIA "Ābekoks" pārveidoja to par koka dievnamu, iekšienē tika veikts liels remonts.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.07.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2014. gada 1. jūlijā).
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Iltnere, A. Placēns, I. 1999. Latvijas pilsētas. Rīga, Preses nams. 574 — 578 lpp.
  3. Viļānu ūdenskrātuve

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]