Latvijas Romas katoļu baznīcas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Cisterciešu mūks Teodorihs līvu tiesas priekšā.[1] (Artūra Baumaņa glezna).

Latvijas Romas katoļu baznīcas vēsture ietver ar kristīgo ticību un Romas katoļu baznīcu saistītos notikumus Latvijas teritorijā no 11. gadsimta līdz mūsdienām.

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Līvzemes bīskapa Meinarda kapa piemineklis Rīgas Doma baznīcā (no Broces kolekcijas).
Romas katoļu baznīcas Rīgas metropolijas aptuvenās robežas 14. un 15. gadsimtā. Rīgas metropolijā ietilpa Rīgas arhidiecēze, Tērbatas diecēze, Kurzemes diecēze, Sāmsalas-Vīkas diecēze un četras Prūsijas bīskapijas - Sembas jeb Zemlandes (1252-1525), Pamedes jeb Pomezanijas (1249-1527), Varmijas jeb Ermlandes (1250-1512) un Kulmas (1245-1566/1577) diecēzes. Ar zilu iezīmēta Vācu ordeņa valsts teritorija 1410. gadā.

Ap 1030. gadu Tālavā Pleskavas, bet Latgalē un Līvzemē Polockas ortodoksie priesteri sāka sludināt kristīgo ticību. 1048. gadā Dānijas karalis lika celt kristīgo baznīcu Kursā. 1180. gadā mūks Meinards sāka sludināt katoļu ticību Līvzemē. 1184. gadā Gotlandes akmeņkaļi uzcēla Ikšķiles baznīcu un mūra pili. 1186. gadā tika nodibināta Ikšķiles bīskapija. 1200. gadā Livonijā ieradās krustneši. 1201. gadā Bīskaps Alberts ar lībju ķēniņu Kaupo nodibināja Rīgas pilsētu, pārdēvējot Ikšķiles par Rīgas jeb Livonijas bīskapiju. 1202. gadā Livonijas Zobenbrāļu ordeņa nodibināšana. 1203. gadā līvu ķēniņš Kaupo noslēdza līgumu ar pāvestu Inocentu III, nododot Livoniju katoļu baznīcas virsvadībā. 1206. gadā līvi galīgi pakļāvās Rīgas bīskapam Albertam. 1207. gadā sēļi padevās Rīgas bīskapam. 1208. gadā ugauņi aplenca Tālivalža Beverīnas pili. 1209. gadā Jersikas Visvaldis padevās Rīgas bīskapam. 1211. gadā darbību Rīgā uzsāka Doma baznīcas latīņu skola. 1214. gadā Tālava labprātīgi padevās Rīgas bīskapam. 1215. gadā notika IV Laterāna koncils, kurā piedalījās arī bīskaps Alberts. Tika uzsākta Rīgas Māras baznīcas būvniecība. Trikātā ugauņu sirotāji nonāvēja Tālivaldi. 1217. gadā Sakalas karagājienā krita Kaupo. 1218. gadā tika nodibināta Sēlijas bīskapija. 1225. gadā Livonijā ieradās Apustuliskā Krēsla legāts Modenas Viļums. 1226. gadā Apustuliskā Krēsla legāta vadībā Rīgā notika sinode, pēc kuras Sēlijas bīskapija sadalīta starp Zemgales un Rīgas bīskapijām. 1230. gadā kuršu ķēniņš Lamiķis noslēdza līgumu ar pāvesta legātu Balduīnu. 1233. gadā kuršu delegācija ieradās pie pāvesta Romā. Tika nodibināts franciskāņu klosteris Rīgā. 1234. gadā nodibināta Kurzemes bīskapija ar sēdekli Klaipēdā. Tiek nodibināts dominikāņu klosteris Rīgā. 1236. gadā Saules kaujā lietuvieši un zemgaļi iznīcināja Zobenbrāļu ordeni. 1237. gadā Zobenbrāļu ordenis apvienojās ar Vācu ordeni. 1251. gadā likvidēta Zemgales bīskapija, izveidota Kurzemes bīskapija. 1255. gadā Rīgas bīskaps Alberts II iecelts par arhibīskapu metropolītu. 1267. gadā kurši bija spiesti padoties ordenim. 1269. gadā Vācu ordeņa brāļi iebruka arhibīskapa Alberta II pils kapelā, viņu sagūstīja un ieslodzīja Siguldas pilī. 1289. gadā Vācu ordenis sagūstīja un apcietinājumā Kokneses pilī turēja Rīgas arhibīskapu Jāni II. 1290. gadā zemgaļi atkāpās uz savas zemes dienviddaļu, kas pievienojās Lietuvas dižkunigaitijai. 1292. gadā Vācu ordenis otrreiz apcietināja un turēja gūstā arhibīskapu Jāni II. 1297. gadā rīdzinieki nopostīja Sv. Jura ordeņpili Rīgā. 1298. gadā Kurzemes bīskapa rezidenci no Klaipēdas pārcēla uz Pilteni. Kurzemes bīskapa ingress jauniekartotajā katedrālē Ventspilī. Virsbīskaps Jānis III sakāva Vācu ordeni pie Turaidas. Pielietojot viltu, Vācu ordenis saņēma gūstā Jāni III, izsmiedams vadāja apkārt uz maza zirdziņa un turēja gūstā Bukultu pilī. 1311.-1312. gadā Rīgas arhibīskaps Frederiks piedalījās Vjennas koncilā. 1328. gadā Klaipēda ar Kuršu kāpam tika atšķirta no Kurzemes. 1330. gadā Vācu ordenis ieņēma un izpostīja Rīgu un uzcēla ordeņpili tagadējā tās vietā. 1346. gadā Livonija pirkšanas ceļā ieguva Dāņu Igauniju ar Rēveles bīskapiju. 1360. gadā Pāvests Inocents VI noteica, ka virsvadība pār Rīgu pieder Livonijas arhibīskapam. 1394. gadā Pāvests Bonifācijs IX noteica, ka turpmāk Rīgas arhibīskapi ievēlami no Vācu ordeņa ļaudīm. 1410. gadā Lietuviešu un poļu apvienotie spēki sakāva Vācu ordeni pie kaujā pie Tanenbergas (Žaļgiras). Vācu ordenis pārcēla savu rezidenci no Marienburgas uz Karalaučiem. 1414. gadā Rīgas arhibīskaps Jānis V piedalījās Konstances koncilā. 1423. gadā pāvests Mārtiņš V atcēla 1394. gadā apstiprinātos, ordenim labvēlīgos noteikumus. 1428. gadā Vācu ordeņa aģenti uz Liepājas ezera nonāvēja Rīgas virsbīskapa Henninga sūtņus, kas sūtīti ar sūdzībām uz Romu. 1466. gadā Livonijas kara flote (40 kuģu), kas devās uz Prūsiju palīga Vācu ordenim, gāja bojā pie Kurzemes krastiem. Livonijas ordenis atbrīvojās vairs nebija pakļauts Vācu ordeņa lielmestram. 1479. gadā Rīgas arhibīskapu Silvestru Livonijas ordenis turēja gūstā Kokneses pilī un noindēja. 1483. gadā Livonijas ordeņa aģenti noindēja Rīgas arhibīskapu Stefanu.

Reformācijas laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1517. gadā Lutera reformācijas sākums. 1520. gadā Rīgas arhibīskapa Kaspara Lindes kanclers Johans Lomillers. 1522. gadā Lomillers nosūtīja Luteram 1. vēstuli. 12. jūnijā Andreja Knopkena 24 tēzes un disputs Rīgas Svētā Pētera baznīcā. 23. oktobrī Rīgas rāte oficiāli iecēla A. Knopkenu par "Tīras mācības" sludinātāju Sv.Pētera baznīcā. Silvestrs Tegetmeijers ar pūli ielauzās Svētā Jēkaba baznīcā un kļuva par otro "Tīras mācības" sludinātāju. Pilsētas rāte viņu apstiprināja par Sv.Jēkaba baznīcas prāvestu. 1556. gadā Livonijas ordenis karoja ar arhibīskapu Vilhelmu, saņēma viņu gūstā un ieslodzīja Kokneses pilī. 1557. gadā ar Polijas palīdzību arhibīskaps atdabūja savas virstiesības pār Rīgu. 1559. gadā Piltenes bīskapijas teritoriju tās bīskaps Jānis IV Minhauzens pārdeva Dānijai. 1561. gadā Latgale un Vidzeme Polijas varā. No Kurzemes un Zemgales, atskaitot Piltenes bīskapijas teritoriju, tiek izveidota Kurzemes hercogiste. Rīga kļūst neatkarīga pilsēta-republika. 1562. gadā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par pirmo Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogu. 1567. gadā ar hercoga Gotharda Ketlera lēmumu likvidēja hercogistē visas katoļu draudzes, bet baznīcas atdeva luterāņiem. 1579. gadā nodibināta Viļņas akadēmija, ko vadīja jezuīti. 1582. gadā Rīga tika pakļauta Polijai-Lietuvai, nodibināta Cēsu bīskapija. 1583. gadā Rīgā tika nodibināta jezuītu kolēģija un pirmais garīgais seminārs Latvijā. 1584. gadā Kalendāra nemieri. 1585. gadā Piltenes apgabals nonāca Prūsijas hercogistes pārvaldīšanā. Iespiesta katoļu katehisms, kas ir pirmā grāmata latviešu valodā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. 1587. gadā nomira hercogs Gothards Ketlers, hercognamā izmainījās nostāja pret katoļiem. 1587.- 1591. gadā jezuīti tika izraidīti no Sv. Jēkaba baznīcas.

Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Licenes kaujas laikā.

1600. gadā Zviedru-poļu kara sākums. 1621. gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs ieņēma Rīgu, padzina jezuītus, noliedza katoļu dievkalpojumus Rīga un Vidzemē un spieda apmeklēt luterāņu mācītāju vadītos dievkalpojumus.

Romas katoļu baznīcas atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad beidzās Livonijas karš un tika nodibināta Pārdaugavas Livonijas hercogiste, Polijas karalis Stefans Batorijs 1582. gada 4. decembrī izdeva konstitūciju un īpašu aktu par katoliskas Livonijas bīskapijas atjaunošanu ar Cēsīm kā bīskapa sēdekli un pretreformācijas centru. Par pirmo Cēsu bīskapu iecēla J. Nidecki, ko 1583. gadā pāvests apstiprināja amatā. Poļu - zviedru kara dēļ 1610. gadā Cēsu bīskaps Šenkings bija spiests atstāt Cēsis. 1643. gadā Livonijas bīskapiju atjaunoja Inflantijas vaivadijas robežās. 1630. gadā tika nodibināta Daugavpils, 1672. gadā Jelgavas, 1690. gadā Ilūkstes jezuītu rezidence. 1694. gadā Latgalē ieradās dominikāņi. 1721. gadā Krievijas impērijai pievienoja Zviedru Vidzemi. Krievijas valdība deva rīcības brīvību Rīgā un Vidzemē luterāņiem, pareizticīgajiem un reformātiem, taču katoļiem to noliedza. 1753. gadā Viļānos tika nodibināts bernardiešu klosteris, bet 1755. gadā Krāslavā nodibināts lazariešu klosteris. 1756. gadā tika nodibināts Krāslavas Garīgais seminārs. 1758. gadā Skaistkalnes jezuītu mītne kļuva par patstāvīgu rezidenci.

Krievijas impērijas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polijas pirmās dalīšanas laikā 1772. gadā Latgali pievienoja Krievijas impērijai. Tika izdots likums par kapsētu ierīkošanu ārpus baznīcām. 1773. gadā tika likvidēta Viļņas akadēmija un uz tās bāzes dibināta Lietuvas lielkņazistes virsskola, ko tāpat vadīja bijušie jezuītu ordeņa locekļi. Likvidēts jezuītu ordenis. 1774. gadā tika nodibināta Mohiļevas bīskapija. 1782. gadā Mohiļevas bīskapiju paaugstina par virsbīskapiju. 1783. gadā Latgales teritorija tika iekļauta Mohiļevas virsbīskapijā. 1788. gadā tika nodibināta Minskas bīskapija. 1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogisti pievienoja Krievijas impērijai. 1798. gadā tika likvidēta Livonijas-Piltenes bīskapija. 1803. gadā Lietuvas lielkņazistes virsskola tika pārdēvēta par Ķeizarisko Universitāti Viļņā. 1814. gadā Jezuītu ordeņa darbības atsākšana.

1820. gadā jezuīti tika izraidīti no Krievijas impērijas. 1827. gadā tika izdots Krievijas valdības rīkojums, kas aizliedza pievērst katoļticībai ne tikai pareizticīgos, bet arī citus kristticīgos. 1830. gados tika slēgti visi katoļu klosteri Krievijas impērijā, izņemot Aglonas. 1831. gadā katoļu mūkiem tika ierobežotas pārvietošanās tiesības. 1832. gadā arī citiem katoļu priesteriem tika ierobežotas pārvietošanās tiesības. 1833. gadā no "Ķeizariskās Universitātes Viļņā" ētiski-politiskās fakultātes teologijas nodaļas tika izveidota Viļņas Romas katoļu garīgā akadēmija. 1839. gadā Uniātus ar varu pievienoja pareizticīgajiem. 1842. gadā Viļņas Romas katoļu garīgā akadēmija tika pārcelta uz Pēterpili. 1843. gadā Krāslavas Garīgo semināru apvienoja ar Minskas Garīgo semināru un pārcēla uz Minsku. 1844. gadā Romas katoļu garīgajai akadēmijai Pēterpilī ķeizars Nikolajs I piešķīra nosaukumu Ķeizariskā Romas katoļu garīgā akadēmija. 1847. gadā notika Krievijas impērijas un Romas Kūrijas vienošanās sarunas. 1848. gadā Piltenes bīskapiju atdalīja no Viļņas bīskapijas un pievienoja Žemaitijas bīskapijai. 1860. gadā noliedza Aglonas dominikāņu klosterī uzņemt jaunus dalībniekus. 1864. gadā sākās latīņu drukas aizliegums. 1869. gadā Minskas Garīgo semināru pārcēla uz Viļņu. 1879. gadā Pēterpilī nodibināja Mohiļevas bīskapijas garīgo semināru. 1883. gadā Minskas bīskapiju atdalīja no Viļņas bīskapijas un nodeva Mohiļevas arhibīskapa pārvaldīšanā, kurš vienlaikus tika iecelts arī par Minskas bīskapijas Apustulisko vikāru. 1908. gadā sāka iznākt laikraksts "Dryva" .

Starp pasaules kariem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

V. E. Eduarda O'Rourka ģerbonis

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gadā tika atjaunota Rīgas bīskapija Vidzemes, Latgales un Igaunijas teritorijā, par kuras pirmo bīskapu iecelts V. E. Eduards O'Rourke. Tika likvidēta Pēterpils Romas katoļu Garīgā akadēmija. Pēterpils Garīgais seminārs tika pārcelts uz Minsku. 1919. gadā sāka iznākt "Katoļu kalendārs" un laikraksts "Latgolas vārds". 1920. gadā Eduards O'Rourke atsacījās no Rīgas bīskapa pienākumiem, viņa vietā tika iecelts V. E.Antonijs Springovičs. Rīgas bīskapijai tika pievienota Kurzeme un Zemgale. Tika nodibināts Rīgas bīskapijas Romas katoļu Garīgais seminārs Aglonā. Minskas Garīgais seminārs tika pārcelts uz Pinsku Polijai pievienotajā Baltkrievijas daļā. 1921. gadā tika nodibināta Aglonas vīriešu ģimnāzija. Sāka iznākt žurnāls "Zīdūns".

1922. gadā tika noslēgts konkordāts starp Latvijas valsti un Svēto Krēslu. Tika nodibināta Apustuliskā delegatūra Latvijā. Par Apustulisko delegātu Latvijā iecēla Antoninu Cekini. Katoļiem tika nodota Sv.Marijas Magdalēnas baznīca un bīskapa rezidences iekārtošanas vajadzībām māja Mazajā Pils ielā 2. 1923. gadā katedrāles ierīkošanai katoļiem tika nodota Rīgas Sv. Jēkaba baznīca. Rīgas bīskapija tika paaugstināta par arhibīskapiju. Rīgas bīskaps Antonijs Springovičs tika paaugstinats par arhibīskapu. Jāzeps Rancāns tika nominēts par Rīgas arhibīskapa palīgbīskapu. 1924. gadā Markopoles titulārbīskaps Jāzeps Rancāns tika konsekrēts par palīgbīskapu. Rīgas bīskapijas Garīgais seminārs tika pārcelts no Aglonas uz Rīgu un pārdēvēts par arhidiecēzes semināru. Tika nodibināta Igaunijas Apustuliskā administrācija Antonina Cekini vadībā, atdalot tās teritoriju no Rīgas arhidiecēzes. Latvijā darbu uzsāka Mariāņu Kongregācijas tēvi, kuriem tika uzticēts bijušais bernardīņu klosteris un baznīca Viļānos. 1925. gadā sāka iznakt laikraksts "Māras Vēstnesis". 1926. gadā Latvijā tika nodibināta apustuliskā internunciatūra, nominēts un konsekrēts Mohiļevas un Minskas bīskaps, vēlāk Cilitanas titulārbīskaps Boļeslavs Sloskāns. Sāka iznākt žurnāls "Katoļu Dzeive". 1927. gadā darbu Latvijā uzsāka Nabadzīgā Bērna Jēzus māsas. Sāka iznākt žurnāls "Sauleite" . 1928. gadā tika nodibināta Apustuliskā nunciatūra Latvijā. Rīgas arhidiecēzes Garīgais seminārs tika pārdēvēts par Rīgas arhidiecēzes teoloģijas augstskolu. 1929. gadā Latvijā darbu uzsāk kapucīni. 1930. gadā sāka iznākt žurnāls "Gaisma" . 1931. gadā Latvijā darbu uzsāka Krusta māsas. 1933. gadā "Māras Vēstneša" vietā sāka iznākt laikraksts "Rīgas vēstnesis". 1935. gadā mira Apustuliskais nuncijs Latvijā Antonins Cekini, vietā tika iecelts Antonins Arata. 1937. gadā Rīgas arhibīskapija tika paaugstināta par metropoliju. Rīgas arhibīskaps A. Springovičs tika paaugstināts par metropolītu. Tika nodibināta Liepājas bīskapija. 1938. gadā tika nominēts, konsekrēts un intronizēts Liepājas bīskaps Antonijs Urbšs. Rīgas arhidiecēzes teoloģiskā augstskola tika paaugstināta par Latvijas Universitātes Romas katoļu teoloģisko fakultāti. Latvijā darbu atsāka jezuīti. 1939. gadā arhibīskapu metropolītu Antoniju Springoviču un Svētā Krēsla nunciju Latvijā Antoninu Aratu ievēlēja par Latvijas Universitātes Goda doktoriem (Dr. h.c.).

Okupācijas periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gadā padomju okupācijas iestādes likvidēja Latvijas Universitātes Romas katoļu teoloģisko fakultāti. 1943. gada 18. janvārī Latvijas ģenerālapgabala varas iestādes atjaunoja Latvijas Universitātes Romas katoļu teoloģisko fakultāti, bet tikai tiem, kas studējuši un nav paspējuši to pabeigt. 12. novembrī Latvijas Universitātes Romas katoļu teoloģiskās fakultātes vietā tika nodibināta Universitātes Rīgā Romas katoļu teoloģiskā augstskola. 1944. gadā tika likvidēta Romas katoļu teoloģiskā augstskola, kas darbojās pie Universitātes Rīgā. 1944. gadā, iebrūkot Sarkanajai armijai, sākās masveida emigrācija, trimdā devās vairāk nekā trīsdesmit priesteri un trīs bīskapi. 1944. gada oktobrī no PSRS MP Reliģijas lietu padomes pie Latvijas PSR Ministru Padomes tika nozīmēts pilnvarotais reliģijas lietās Valdis Šeškens. 1944. gada 21. decembrī padomju varas orgānu spiediena rezultātā metropolīts Antonijs Springovičs izsūtīja dekāniem un prāvestiem pirmo gana rakstu. 1945. gada janvārī notika pirmie priesteru aresti pēc padomju komunistiskā režīma atjaunošanas Latvijā. 1945. gada 20. martā metropolīts Antonijs Springovičs aicināja legalizēties dezertierus, apstiprinādams, ka padomju vara tos, kas labprātīgi pieteiksies, nesodīs. 1945. gada maijā Latvijas PSR pilnvarotais reliģijas lietās Valdis Šeškens aicināja metropolītu atteikties no Romas pāvesta virsvadības, ko Antonijs Springovičs noraidīja, paskaidrojot, ka ar to tiktu likvidēta katoļu baznīca Latvijā. 1945. gada 24. septembrī iznāca Latvijas PSR valdības rīkojums konfiscēt kulta kalpotājiem visas metriku grāmatas, kurās izdarīti dzimtsarakstu reģistri līdz Latvijas pievienošanai Padomju Savienībai. 1945. gada 14. decembrī PSRS tautas komisāru priekšsēdētāja vietnieks V. Molotovs deva piekrišanu atvērt Rīgas Romas katoļu Garīgo semināru. 1947. gada 25. jūlijā Rīgas metropolijai metropolīts Antonijs Springovičs konsekrēja bīskapus Pēteri Strodu un Kazimiru Duļbinski. 1948. gadā tika uzspiesta draudžu reģistrācija un priesteru piereģistrēšana pie atsevišķām draudzēm. 1949. gada 25. martā notika Latvijas iedzīvotāju, arī vairāku priesteru, deportācija uz Sibīriju. 1949. gada 28. aprīlī tika arestēts bīskaps Kazimirs Duļbinskis. 1949. gada 30.oktobrī no Rīgas tika izraidītas Nabadzīgā Bērna Jēzus māsas, kuras apmetās uz dzīvi bijušajā Aglonas dominikāņu klosterī. 1950. gadā padomju vara Latvijā aizliedza misiju punktus, t.i. noturēt dievkalpojumus vietās, kurās nav sava dievnama. Kopskaitā tika slēgti vairāk nekā 80 misiju punkti. Tika aizliegta bērnu katehizācija. 1950. gada vasarā Maskavas patriarhs, armēņu un gruzīnu katoļi laida klajā uzsaukumu miera lietā, kas vienlaicīgi bija katoļu baznīcai apvainojošs uzsaukums, tāpēc Latvijas bīskapi to neparakstīja, tam bija nelabvēlīgas sekas. 1951. gada 1. janvārī tika slēgts Rīgas Romas katoļu Garīgais seminārs. 1951. gada 17.septembris.- Bīskaps Strods piedalās Latvijas PSR miera aizstāvēšanas konferencē Rīgā, kur uzstājas ar runu. 1951. gada novembris.- Garīgā semināra Trešajā vissavienības miera aizstāvju konferencē Maskavā, kur uzstājas ar runu. 1952. gada 6.marts.- Atļauts uzsākt Rīgas metropolijas Garīgā semināra darbu ar saīsinātu mācību gadu- divus 2.5 mēnešus garus semestrus rudenī un pavasarī. Reliģijas lietu padome ierosina Kara ministrijai atbrīvot armijā iesauktos Garīgā semināra neklātienes audzēkņus, ko ministrija arī izpildīja. 1952. gadā padomju valdība dod atļauju priesteriem pulcēties uz ikgadējām triju dienu rekolekcijām, kas ir paredzētas baznīcas kanonos. 1953. gada 1.janvārī tika aizliegts noturēt dievkalpojumus draudzēs, kurās nebija baznīcas vai speciāli dievkalpojumiem būvēta lūgšanu nama. 1953. gada 11. septembrī bīskaps Strods piedalījās ar runu Latvijas PSR miera aizstāvēšanas paplašinātajā plēnumā. 1954. gada 8. decembris.- Reliģijas lietu padome atļauj Rīgas metropolijas Garīgajam semināram darboties pēc pilnas programmas, paziņojot par iesaucamo gadu jauniešu obligāto dienestu armijā. 1955. gada 28. marts.- Bīskaps Strods piedalās, sakot runu Latvijas PSR miera aizstāvēšanas paplašinātajā plēnumā Rīgā. 1955. un 1956. gadā notika priesteru masveidīga atbrīvošana no GULAG koncentrācijas nometnēm. 1957. gadā valdība pieņēma lēmumu masveidīgai prāvestu izraidīšanai no plebānijām - paredzētām dzīvojamām mājām pie baznīcām, kā arī aizliedza strādāt draudzēs priesteriem, kuri no padomju varas atzīti kā nevēlami (persona non grata). 1958. gada 4. februāris.- Pēc arhibīskapa metropolīta Antonija Springoviča nāves Vatikāns dod bīskapam Strodam pēctecības tiesības ar visām rezidējošam bīskapam paredzētajām pilnvarām. 1958. gada maijs.- Apostazēja pirmais priesteris- Boļeslavs Zvejsalnieks, nākotnē to izdarīja vēl 7 priesteri. 1958. gada 1. oktobris.- Mirst arhibīskaps metropolīts Antonijs Springovičs Rīgas pilsētas republikāniskajā slimnīcā. 1959. gada sākums.- Padomju valdība nacionalizē Kūrijas mājas Rīgā, Mazā Pils ielā 2 un 2a, noslēdz līgumu, izsniedzot orderi katram mājas iemītniekam uz paredzēto platību. 1959. gada 5. janvāris.- Latvijas PSR MP priekšsēdētāja vietnieks E.Berklavs bīskapam Pēterim Strodam paziņo, ka Latvijas PSR valdība viņu atzīst kā līdz šim par Liepājas Apustulisko administratoru, taču jautājums par Rīgas arhidiecēzi paliek atklāts, norādot uz bīskapa nepietiekošo piedalīšanos cīņā par mieru. 1959. gada aprīlis.- PSRS Reliģijas lietu pārvaldes priekšsēdētājs A.Puzina uzstāda bīskapam Strodam ultimatīvas prasības- lojalitāti pret padomju valsti; bīskapa pieprasītu lojalitāti pret padomju valsti sev padotajiem priesteriem; reālas dalības ņemšana cīņā par mieru un kodolieroču aizliegšanu pašam un padotajiem darbiniekiem. Pēc so prasību pieņemšanas bīskapu Strodu kā Maskavas, tā arī Latvijas valsts vīri atzina par Rīgas arhidiecēzes Apustulisko administratoru, par kuru iepriekš jau bija nozīmējis Vatikāns. 1959. gada 13. aprīlis.- Priesteriem aizliegts noturēt dievkalpojumus draudzēs, kurās nav reģistrēti. Bīskaps šajā dienā arī piedalās, sakot runu Republikāniskajā miera aizstāvju konferencē Rīgā. 1959. gada 6. jūlijs.- Reliģijas lietu pārvalde dod norādījumu ierobežot uzņemamo skaitu Garīgajā seminārā un atbrīvoties no politiski neuzticamiem audzēkņiem, kā rezultātā no Garīga semināra audzēkņu saraksta tiek svītroti 13 audzēkņi, kuri nevar turpināt studijas šajā mācību iestādē. 1959. gada 3.-4. oktobra nakts Ludzas 3 skolas audzēkņi antireliģiskās propagandas iespaidā nodedzināja katoļu draudzes pagaidu lūgšanas namu. 1959. gadā padomju vara ievieš spaidu darbus- jaunu sodīšanas veidu, paredzētu priesteriem. 1960. gada 3. maijs.- Padomju valdība slēdz Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu klosteri Aglonā. 1960. gada 5.augusts.- Nomirst Rīgas metropolijas Apustuliskais administrators bīskaps Pēteris Strods. 1960. gada 5.oktobris.- Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes konsultori ievēlēja priesteri Julijanu Začestu par kapitulvikāru. 1960. gada 28. oktobrī pāvests iecēla Julijanu Začestu Apustuliskā administratora amatā. Šo Vatikāna nomināciju padomju valdība neatzina, uzskatot viņu tikai par Kūrijas kancleru. 1961. gadā jauniešiem līdz 18 gadiem tika aizliegts piekalpot Svētajā Misē un piedalīties procesijā. Par bērnu mācīšanu reliģiskām patiesībām priesteriem draud spaidu darbi. Reliģijas lietu pilnvarotais pieprasa Julijanam Začestam nozīmēt "Berlīnes miera veicināšanas konferencei" pastāvīgu pārstāvi, par kuru tiek nozīmēts dekāns Leons Dzenis. 1962. gada 6.aprīlis.- Izbeidzoties līguma termiņam par Kūrijas telpām Mazā Pils ielā 2, jaunu līgumu dzīvokļu pārvalde atsakās noslēgt, kā rezultātā Kūrija bija spiesta pārcelties no augšstāva uz apakšstāva vienu nelielu istabu. 1962. gada augustā Julijanam Začestam Reliģijas lietu pilnvarotais paziņoja, ka viņam metropolijas pārvaldīšana jānodod citam priesterim un pašam jāatstāj Rīga.

Kardināls Julijans Vaivods.

1962. gada 15. novembrī Julijans Začests par Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes pārvaldītāju iecēla Julijanu Vaivodu. 1964. gada 7.septembrī prelāts Julijans Vaivods ar dekānu Jāni Ušerovski devās uz Maskavu, lai tālāk dotos uz Romā notiekošo Vatikāna koncila trešo sesiju. 1964. gada 18.novembrī Romas Svētā Pētera bazilikas Čenstohovas kapelā kardināls Marella prelātu Julijanu Vaivodu konsekrēja par bīskapu. Pāvests viņu iecēla Julijana Začesta vietā par Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes Apustulisko administratoru. Julijanam Začestam piešķīra prelāta titulu. 1964. gada 8. decembrī notika bīskapa Julijana Vaivoda ingress Sv. Jēkaba katedrālē. 1965. gada 17.augustā Montserratā Spānijā mira bīskaps Antonijs Urbšs. 1965. gada 10.septembrī bīskaps Julijans Vaivods kopā ar dekānu Jāni Ušerovski devās uz Vatikāna 2.koncila 4.sesiju. 1965. gadā tika slēgta un nojaukta Baltā Dukstigala baznīca - 300 gadus vecs arhitektūras piemineklis un visvecākā koka celtne Latgalē. Neskatoties uz celtnes labo stāvokli, šādu lēmumu pieņēma Rēzeknes rajona izpildkomiteja. 1966. gadā pāvests Pāvils VI kooptēja bīskapu Julijanu Vaivodu Baznīcas kanonu pārstrādāšanas komisijas locekļu skaitā. 1967. gada 21.septembrī bīskaps Julijans Vaivods kopā ar dekānu Jāni Ušerovski devās uz Romas bīskapu sinodi. 1968. gada 16. aprīlī tika atzīmēta bīskapa Julijana Vaivoda priesterības zelta jubileja Rīgas Sv.Jēkaba katedrālē. 1968. gada 26.aprīlī tika nodedzināta svētceļotāju apmeklētā Stoļerovas baznīca, arhitektūras piemineklis ar unikālu krāsojumu iekšpusē. Vēlākos gados līdzīgi mēģināts nodedzināt Rozentavas, Rīgas Svētā Antona (Kalnu ielā), Rīgas Sv.Jēkaba baznīcas. 1969. gada 19. maijā bīskaps Julijans Vaivods kopā ar dekānu Jāni Ušerovski devās uz Romu, uz baznīcas kanonu pārstrādāšanas komisijas sesiju. 1969. gada 29.jūnijs.- Bīskaps Julijans Vaivods, profesors Rihards Smilga, Liepājas dekāns Ludvigs Birkavs dodas uz Maskavu, lai piedalītos Baznīcas vadības rīkotajā miera konferencē. 1969. gada 6.oktobris.- Bīskaps Julijans Vaivods kopā ar dekānu Jāni Ušerovski dodas uz Maskavu, tālāk uz Romu-Bīskapu sinodi. 1969. gada 17.novembris.- Padomju vara slēdza un nojauca Rīgas Svētā Antona baznīcu Ogres ielā Rīgā. 1969. gada 2.decembris.- Emigrācijā, ASV, Grandrapidos nomirst bīskaps Jāzeps Rancāns. 1969. gada 16.decembris.- Pieņemot valdības piedāvājumu, pēc Rīgas Svētā Antona baznīcas slēgšanas, draudze pārvācas uz kādreizējo pareizticīgo baznīciņu Lielā Kalnu ielā Rīgā, kuru pareizticīgie pēc mūra baznīcas uzbūvēšanas bija nodevuši pilsētas izpildkomitejas rīcībā. 1970. gada 16.oktobris.- Ugunsgrēks Sv.Jēkaba katedrālē. Lielu bojājumu nav. 1970. gada 2.novembris.- Bīskaps Julijans Vaivods kopā ar Jelgavas dekānu Albertu Buliņu dodas uz Maskavu, tālāk uz Romu- Baznīcas kanonu pārstrādāšanas komisijas sesiju. 1971. gada 31.maijs.- Bīskaps Julijans Vaivods kopā ar Garīga semināra rektoru Valerijanu Zondaku dodas uz Maskavu- pareizticīgo patriarha vēlēšanām. 1971. gada 7.jūlijs.- Ugunsgrēks Sv.Antona baznīcā Lielā Kalnu ielā Rīgā. Lieli bojājumi. 1971. gada 16.oktobris.- Tika uzcelta Bolderājas Romas katoļu baznīcas torņa augšdaļa. 1972. gada vasara.- No Vatikāna saņemtas latīņu valodā jaunas misāles un lekcionāri, sākot ar adventu tika no tiem noturēti dievkalpojumi. 1972. gada 15.oktobris.- Bīskaps Julijans Vaivods kopā ar Garīga semināra rektoru Valerijanu Zondaku dodas uz Romu- Bīskapu sinodi, kur arī tiek nominēts pāvesta jaunieceltais bīskaps, Garīga semināra rektors Valerijans Zondaks. 1972. gada 12.novembris.- Romā, Sv.Pētera bazilikā, Ostrobramas kapelā kardināls Kasoroli konsekrē bīskapu Valerijanu Zondaku. 1974. gada 22.septembris.- Bīskaps Valerijans Zondaks kopā ar priesteri Izidoru Upenieku dodas uz Romu- Bīskapu sinodi. 1975.g.7.septembris.- Bīskaps Julijans Vaivods kopā ar Rēzeknes dekānu Henriku Trūpu dodas uz Maskavu, miera konferenci Zagorskā. 1975. gada 6.-7.septembris.- Rīgā norisinās "Berlīnes progresīvo katoļu konference", kura piedalījās bīskaps Valerijans Zondaks 200 delegātu vidū no dažādām Eiropas valstīm. 1975. gada 5.oktobris.- Bīskaps Valerijans Zondaks kopā ar Garīga semināra inspektoru Jāni Pujatu, dekāniem Birkavu, Budži un Boldānu dodas uz Maskavu, tālāk uz Romu- svētceļojumā. 1975. gada 5.decembris.- Bīskaps Julijans Vaivods kopā ar Izidoru Upenieku dodas uz Romu- koncila noslēguma desmit gadu jubileju. 1976. gadā tiek saņemti no Vatikāna breviāri latīņu valodā, kas tiek izdalīti priesteriem lietošanai. 1977. gada februāris.- Bīskaps Valerijans Zondaks kopā ar priesteri Vilhelmu Ņukšu dodas uz Romu- sakarā ar priestera Vilhelma Ņukša studijām. 1977. gada 28.septembris.- Bīskaps Valerijans Zondaks kopā ar priesteri Vilhelmu Ņukšu devās uz bīskapu sinodi Romā, priesteris Vilhelms Ņukšs uz studijām. 1978. gada 6.augusts.- Pāvesta Pāvila VI bērēs piedalās bīskaps Valerijans Zondaks un priesteris Izidors Upenieks. 1978. gada 2.oktobris.- Bīskaps Julijans Vaivods kopā ar Jūrmalas draudžu prāvestu Oļģertu Daļecki dodas uz Romu- uz pāvesta Jāņa Pāvila I bērēm.

1978. gada 16. oktobrī notika pāvesta Jāņa Pāvila II ievēlēšana, intronizācijas svinībās 22. oktobrī piedalījās bīskaps Julijans Vaivods kopā ar Jūrmalas draudžu prāvestu Oļģertu Daļecki. 1978.gadā Padomju vara pirmo reizi atļauj ievērojamā tirāžā (25000 eks.) iespiest lūgšanu grāmatu "Slavēsim Kungu". 1979. gada 9.novembris.- No Kūrijas kanclera un "Vicarius episcopalis" pienākumiem tiek atcelts monsinjors Francis Lazdāns, viņa vietā iecelts Jānis Pujats. 1980. gada 24.septembris.- Bīskaps Valerijans Zondaks kopā ar Kūrijas kancleru Jāni Pujatu dodas uz Maskavu, tālāk uz Romu- bīskaps uz bīskapu sinodi, kanclers-lai apstiprinātu lekcionāru latvisko tulkojumu. 1980. gadā tika svinēta Aglonas baznīcas 200 gadu jubileja. Pēc bīskapa Julijana Vaivoda lūguma pāvests Jānis Pāvils II baznīcai pieškir mazās bazilikas (basilica minoris) titulu. 1981. gada 10.janvāris.- Tie izdoti 10 000 eksemplaru lūgšanas grāmatas latgaliešu valodā "Teicit Kungu". 1981.g.18.aprīlis.- Nomirst Beļģijā bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kuru apbedī 25.aprīlī. 1981. gada 19.aprīlis.- Pirmais katolu dievkalpojums tiek noturēts Ogres luterāņu baznīcā. 1981. gada 2.jūnijs.- Uz Romu dodas Rīgas dekāns Vilhelms Ņukšs turpināt studijas. 1981. gada 10.jūnijs.- Tiek saņemta atļauja Garīgā semināra kopmītnes celtniecībai. 1981. gada 19.-26.jūlijs.- Bīskaps Valerijans Zondaks kopā ar Kūrijas kancleru Jāni Pujatu un Aglonas dekānu Pēteri Onckuli piedalās Lurdā Euharistiskajā kongresā. 1981. gada 30.jūlijs.- Rīgas metropolijas Garīgais seminārs atzīts par starprepublikānisku semināru, atļauts celt jaunu korpusu, kas tiek nodots ekspluatācijā 1983.g.30.maijā. 1982. gada 25.-29.septembris.- Padomju varas gados pirmo reizi pie Latvijas bīskapiem ierodas ārzemju katoļu bīskaps- Meisenes bīskaps Gerhards Šafrans ar prelātu Gerhardu Langi un prāvestu Valteru. 1982. gada 27.septembris.- Bīskaps Julijans Vaivods kopā ar Jūrmalas draudžu prāvestu Oļģertu Daļecki dodas uz Romu- ad limina apostolorum un uz Eiropas bīskapu konferenci. 1982. gada 4.novembris.- Monsinjors Jānis Cakuls tiek nominēts par Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes palīgbīskapu. 1982. gada 12.decembris.- Bīskaps Julijans Vaivods Rīgas Sv.Jēkaba katedrālē konsekrē jauniecelto bīskapu Jāni Cakulu. Konkonsekratori- bīskapi Kazimirs Duļbinskis un Valerijans Zondaks. 1982. dadā Romā tika atzīmēta Cēsu bīskapijas 400 gadu atcere.

1983. gada 2. februārī Romas pāvests Jānis Pāvils II iecēla Rīgas metropolijas administratoru bīskapu Julijanu Vaivodu par kardinālu. 1986. gada 27. septembrī Vecāķos savā vasarnīcā mira bīskaps Valerijans Zondaks. 1987. gada 8. decembrī Rīgas Sv. Alberta baznīcā kardināls Julijans Vaivods konsekrēja jauniecelto bīskapu Vilhelmu Nukšu. Konkonsekratori ir bīskapi Kazimirs Dulbinskis un Jānis Cakuls. 1988. gada 5. jūlijā tika saņemta atļauja un uzsākti celtniecības darbi pie Rīgas Garīgā semināra jaunbūves otrā korpusa. 29. septembrī kardināls Julijans Vaivods, bīskaps Jānis Cakuls un Kūrijas notārs Zigfrīds Naglis paraksta prasību, lai Latvijas Republikā valsts valoda būtu latviešu valoda. Prasība, ko organizēja Tautas frontes orgkomiteja, tiek nosūtīta Latvijas PSR Augstākai Padomei. 25. oktobrī reliģijas lietu pilnvarotais vecākais inspektors Naļivaiko paziņo, ka Maskavas Reliģijas lietu padome ir atļāvusi Latvijā katoļiem izdot žurnālu "Katoļu Dzeive".  1989. gada 3. aprīlī Rīgas metropolijas kūrijas darbinieki iesniedza Latvijas PSR Augstākai tiesai lūgumu reabilitēt kardinālu Julijanu Vaivodu, kas 1958. gadā bija nelikumīgi tiesāts uz 2 gadiem un lūdza atgriezt no viņa personīgās bibliotēkas aresta laikā paņemtās viņa personīgi sarakstītās grāmatas. Ar Latvijas PSR Augstākās tiesas prezidija 1989. gada 12. jūnija lēmumu Republikas Augstākās tiesas krimināllietu tiesas kolēģijas 1958. gada 13. maija spriedums tika atcelts. 14. augustā  Aglonā notika svētā mise jauniešiem, ko celebrēja bīskaps Vilhelms Ņukšs - pirmo reizi latviešu valodā. Obligāti ar kardināla Julijana Vaivoda rīkojumu Sv. Mises celebrēšana latviešu valodā ieveda 1989. gadā no 1. novembra līdz pirmajai Adventa svētdienai. Pēc Sv. Mises bīskaps iesvētīja Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, ko uzvilka virs bijušās Aglonas ģimnāzijas. Vakarā pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara procesija gāja laukumā ap krustu. 18. novembrī tiek svinēta kardināla Julijana Vaivoda 25 gadu iesvētīšanas par bīskapu jubileja. Dievkalpojums Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē, celebrēja bīskaps Jānis Cakuls, kardināls Julijans Vaivods koncelebrē no troņa. 

Pēc neatkarības atjaunošanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1989. - 1993. gadā notika Aglonas svētvietas sakopšana, bazilikas un klostera rekonstrukcija. 1990. gada 24. maija naktī mira kardināls Julijans Vaivods. Izvadīšana no Sv. Jēkaba katedrāles notika 28. maijā, apbedīšana Aglonas bazilikas dārzā 29. maijā. Vasarā notiek pirmie katehētu kursi Rīgā, kurus var uzskatīt par Katehētikas institūta pirmsākumiem. 1991. gada 8. maijā pāvests Jānis Pāvils II atjaunoja Rīgas metropoliju kā Romas katoļu baznīcas provinci un iecēla par Rīgas arhibīskapu metropolītu Jāni Pujatu, par Liepājas bīskapu - Jāni Buli. 1992. gada augustā Rīgas Garīgā semināra jaunbūves objekts tiek svinīgi nodots ekspluatācijā. 1993. g. 20. februāris - arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats, bīskapi Jānis Bulis un Vilhelms Ņukšs izbrauc uz Romu pie pāvesta ar atskaiti "ad limina". 27. februārī Romā Džemelli slimnīcā nomira bīskaps Vilhelms Ņukšs. Viņu apbeda Rīgā Sv. Franciska baznīcas dārzā 1993. gada 15. martā. 8.-9. septembris pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte Latvijā. 17. septembrī Saeimas Baltajā zālē Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis pasniedz akreditācijas vēstuli vēstniecei Vatikānā Aijai Odiņai. 10. oktobrī bīskapa Boļeslava Sloskāna mirstīgās atliekas pārveda no Beļģijas uz Latviju un pārapbeda Aglonā, bazilikas kriptā blakus kardinālam Julijanam Vaivodam. 1994. g. 5. marts - notiek Tautas Nemitīgā Rožukroņa pirmais salidojums. 1. augustā Latvijā tiek nodibināts Marijas leģions. Augustā sāk iznākt arī Rīgas Metropolijas Romas katoļu baznīcas izdevums "Katoļu Baznīcas Vēstnesis".

1995. gada 2. decembrī tika izsludināts Svētā Krēsla dekrēts par Latvijas katoļu sadalīšanu 4 diecēzēs: Vidzeme ar centru Rīga (Rīgas arhidiecēze), Kurzeme ar centru Liepāja (Liepājas diecēze), Latgale ar centru Rēzekne-Aglona (Rēzeknes-Aglonas diecēze) un Zemgale ar centru Jelgava (Jelgavas diecēze). Vienlaikus nominēti arī 2 jauni bīskapi — Rīgas Garīgā semināra profesori: Antons Justs un Dr. Ārvaldis Andrejs Brumanis. 1996. gada 6. janvārī pāvests Jānis Pāvils II Romā konsekrēja jaunos Latvijas bīskapus Ārvaldi Andreju Brumani un Antonu Justu. 17. martā bīskapa Jāņa Buļa ingress Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē. 25. martā bīskapa Antona Justa ingress Jelgavas Dievmātes Bezvainīgās ieņemšanas katedrālē. 19. jūnijā tiek iesvētīts pirmais katoļu dievnams Latvijā kopš valsts neatkarības atgūšanas - Limbažu Sv. Laurencija baznīca. 1997. g. 15. novembris - nodibināta bīskapu konference Latvijā. 2. decembrī Svētā Krēsla apustuliskais nuncijs Ervīns Jozefs Enders akreditējas pie Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa. 1998. g. - Rīgā vietējā mēroga līmenī tiek rīkotas pirmās Jauniešu dienas Latvijā. 1999. g. 16. - 18. septembris - četri Latvijas bīskapi - diecēžu vadītāji - ierodas Romā pie pāvesta ad limina, kā arī dažādās Vatikāna kongregācijās ar kārtējo piecgades atskaiti. 23. novembrī Rīgas metropolijas Garīgais seminārs kļūst par Laterāna Pontifikālās universitātes Teoloģijas fakultātes filiāli. 2000. g. 22. janvāris - Rīgas metropolijas Garīgā semināra Katehētikas institūts inkorporēts Laterāna Pontifikālās universitātes Teoloģijas fakultātes sastāvā, kļūstot par Rīgas Augstāko Reliģisko zinātņu institūtu. 25. janvārī pāvests Jānis Pāvils II Liepājas diecēzes ģenerālvikāru, Dienvidkurzemes dekānu, Liepājas prāvestu un dominikāņu klostera prioru Vilhelmu Lapeli OP nominē par bīskapu un ieceļ par Liepājas bīskapa Ā. A. Brumaņa koadjutoru. 25. martā Vilhelms Lapelis tiek konsekrēts par bīskapu. 8. novembrī Latvijas valsts Tieslietu ministre Ingrīda Labucka un apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs Ervīns Jozefs Enders paraksta Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumu. 2001. g. 21. februāris - Rīgas Arhibīskaps Jānis Pujāts tiek pasludināts par kardinālu (nominēts 1998.g. in pectore). 12. maijs - par Liepājas bīskapu kļūst Vilhelms Lapelis. No 29. jūlija līdz 1. augustam Aglonā notiek I Latvijas Jauniešu dienas. 25. septembrī Rīgas arhibīskaps-metropolīts Jānis Pujats piedalās Latvijas Pareizticīgās baznīcas arhibīskapa Jāņa Pommera, pirmā un vienīgā latvieša starp svētajiem, godināšanā svēto kārtā. 2003. g. 18.-21. jūlijs - Madonā notiek II Latvijas Jauniešu dienas. 2004. g. 10. novembris - tiek izveidots nodibinājums "Caritas Latvija". 2005. g. 16. jūlijs - Ikšķilē tiek iesvētīts karmelītu klostera pamatakmens. Tas ir pirmais kontemplatīvais klosteris Latvijā kopš 16. gs. 2006. g. 14. aprīlis - Lielajā Piektdienā, notiek pirmais ekumeniskais Krusta ceļš pa Vecrīgas ielām. 27. maijā Trijādības katedrālē kardināls Jānis Pujats piedalās Viņa Svētības Svētīgākā Maskavas un visas Krievijas Patriarha Aleksija II vizītes Latvijā ietvaros vadītajā dievkalpojumā. 12.-15. augustā Aglonā notiek III Latvijas Jauniešu dienas. 2007. g. 1.-19. jūlijs - Latvijā plaši godina mūsu zemē ļoti iemīļotās sv. Terēzes no Lizjē relikvijas. 2008. g. 13.-15. augusts - Aglonā notiek IV Latvijas Jauniešu dienas. 2009. g. 25. aprīlis - notiek pirmās Katoļu studentu dienas, kas toreiz saucās RTI un RARZI studentu dienas. 2010. g. 19. jūnijs - pāvests Benedikts XVI pieņem Rīgas arhibīskapa-metropolīta Jāņa Pujata lūgumu atbrīvot viņu no amata un par jauno Rīgas arhibīskapu-metropolītu nominē Zbigņevu Stankeviču. 8. augustā Zbigņevs Stankevičs tiek konsekrēts par bīskapu. 13.-15. augustā Aglonā notiek V Latvijas Jauniešu dienas. 21. augustā notiek arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča ingress Rīgas Domā. 24. septembrī Ikšķilē tiek atklāts piemineklis sv. Meinardam. 2011. g. 1. maijs - pāvesta Jāņa Pāvila II beatifikācijas dienā, Latvijas Universitātē notiek konference "Jānis Pāvils - Jaunās pasaules vēstnesis". 10. septembrī par Jelgavas bīskapu tiek konsekrēts Edvards Pavlovskis. 2012. g. 20. jūnijs - Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis atkāpjas no amata un par Liepājas diecēzes apustulisko administratoru kļūst bīskaps Edvards Pavlovskis. 2013. g. 18. janvāris - Igatē tiek iesvētīta ekumeniskā Sv. Jāņa Kristītāja un Marijas Magdalēnas baznīca. 5. februārī Aglonā tiek nodibināta Latvijas Konsekrētās dzīves institūtu priekšnieku/-ču apvienotā konference. 19.-23. maijā Latviju apmeklē Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidents kardināls Kurts Kohs. 7. septembrī par Liepājas bīskapu tiek konsekrēts Viktors Stulpins. 3. oktobrī tiek atklāta Bīskapa Boļeslava Sloskāna iela Pārdaugavā. 17. decembrī mirst Liepājas bīskaps emeritus Ārvaldis Andrejs Brumanis. 2014. g. 27. aprīlis - pasākumā „Latvijas identitātes krustpunktā”, kas veltīts pāvestu Jāņa Pāvila II un Jāņa XXIII kanonizācijai, notiek vēsturiskā albuma „Terra Mariana.1186-1888” faksimila un komentāru prezentācija. 6. jūnijā Rīgā pirmo reizi notiek ekumenisks pasākums „Baznīcu nakts”. Laikā no 27. jūlija līdz 8. augustam Latviju apceļo Pasaules Jauniešu dienu krusts. 26.-28. septembrī Rīgā notiek Tezē Baltijas reģionālās dienas. No 24. septembra līdz 2. novembrim pirmo reizi norisinās ekumeniska akcija „40 dienas dzīvībai”. 12. decembrī internetā pirmo reizi sāka skanēt „Radio Marija Latvija”. 2015. gada janvārī tika pārtraukta raidījuma "Vertikāle" un žurnāla "Katoļu Dzeive" iznākšana. 21. februārī Laterāna Pontifikālās universitātes rektors bīskaps Enriko dal Kovolo apmeklē Latviju. Atzīmējot 800 gadu jubileju, 29. un 30. maijā Rīgā norisinās starptautiska zinātniskā konference "Terra Mariana 800: Ticības un sabiedrības dialogs". No 18. līdz 20. septembrim Aizkrauklē notiek VI Latvijas Jauniešu dienas. 2016. gada 11.-13. maijā, atzīmējot Latvijas un Svētā Krēsla diplomātisko attiecību atjaunošanas 25 gadus un 95 gadus kopš Svētais Krēsls atzina Latviju de iure, oficiālā vizītē Latvijā ieradā Svētā Krēsla valsts sekretārs kardināls Pjetro Parolins (Pietro Parolin).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jānis Cakulis "Latvijas Romas katoļu baznīcas vēstures materiāli"
  • Jānis Cakuls "Livonijas Romas katoļu baznīcas valsts XIII- XVI gs.", Rīgas Metropolijas kūrija, 2007
  • Henriks Trūps "Katoļu baznīcas vēsture", Avots, Rīga, 1992
  • Henrihs Strods " Latvijas Katoļu Baznīcas vēsture (1075.- 1995.), Rīga, 1996
  • Kristietības vēsture, Rīga, Zvaigzne ABC, 2005

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Latviešu Indriķa hronika I.-10.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 19. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 9. oktobrī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]