Latviešu dzeja

Latviešu dzeja ir nozīmīga latviešu rakstniecības vēstures sastāvdaļa kopš 19. gadsimta otrās puses, daudzi dzejnieki bijuši nacionāli nozīmīgi publicisti un politiski darbinieki.

19. gadsimts

Tautiskais romantisms

Indriķa Alunāna izdevniecībā iespiests plakāts ar Jura Alunāna dzejoli „Nevis slinkojot un pūstot” (mākslinieks H. Šics, 1873.)

Par latviešu mākslas dzejas aizsākumu tiek uzskatīts Jura Alunāna krājums „Dziesmiņas” (1. daļa, 1856), kurā līdzās viņa paša dzejoļiem bija atdzejojumi no citām valodām. Sekoja tautiskā romantisma virziens, kura pārstāvji Auseklis, Andrejs Pumpurs un citi rakstīja par latviešu teiksmaino pagātni un mitoloģiskām būtnēm, tā stiprinādami tautas nacionālo apziņu. 1888. gadā publicēta A. Pumpura poēma „Lāčplēsis”, kas tiek uzskatīta par latviešu tautas eposu.

19. gadsimta beigas

Pēc tautiskā romantisma beigām uzplauka sentimentālais romantisms, kura pārstāvji dzejoja galvenokārt par savām individuālajām izjūtām, bieži neveiklā veidā. Šādus dzejoļus rakstīja Esenberģu Jānis, Vensku Edvards, Edvards Treimanis-Zvārgulis un citi.

19. gadsimta beigās par spilgtiem dzejas talantiem kļuva Eduards Veidenbaums un Aspazija ar krājumu „Sarkanās puķes”. Revolucionārs patoss un protests pret netaisnību ir arī Raiņa dzejas nozīmīga daļa — viņa pirmais krājums „Tālas noskaņas zilā vakarā” gan iznāk tikai 1903. gadā.

20. gadsimts

Dekadence

Friča Bārdas dzejoļu krājuma „Zemes dēls” (1911) vāks (mākslinieks Janis Rozentāls)

1905. gada revolūcijas un tās sagrāves laikā latviešu literatūrā uzplauka dekadences virziens. Tā tika dēvēti jaunās paaudzes literāti, kas 1906. gada augustā parakstīja manifestu „Mūsu mākslas motīvi”: Jānis Akuraters, Kārlis Skalbe, Zemgaliešu Biruta, Kārlis Krūza, Kārlis Štrāls, Kārlis Jēkabsons un citi. Viņi akcentēja radošas personas neatkarību un vajadzību brīvi paust savus uzskatus, ietekmējās no Rietumeiropas un Krievijas simbolistiem. Nozīmīgi autori, kuru vārdi saistīti ar dekadenci, ir arī Viktors Eglītis, Edvarts Virza un Antons Austriņš. 1907. gadā iznāk nozīmīgi dekadences krājumi — E. Virzas „Biķeris” un V. Eglīša „Elēģijas”. Tomēr vēlāk šī kustība apsīkst.

Laikā līdz Pirmajam pasaules karam par nozīmīgu dzejnieku kļūst jaunromantiķis Fricis Bārda ar krājumu „Zemes dēls” (1911), panākumus gūst arī K. Skalbe ar vairākiem krājumiem („Sapņi un teikas”, „Saule un sirds”, u.c.). Tehniski meistarīgas un emocionālas balādes un poēmas raksta Vilis Plūdons.

Modernisms

Pēc Pirmā pasaules kara latviešu dzejā ienāk vairāk ietekmju no citu tautu literatūras. Nozīmīgākais virziens ir ekspresionisms, kura iezīmes izmanto gan Jānis Sudrabkalns, gan Pēteris Ērmanis, gan Linards Laicens un citi jauni autori.

Aleksandrs Čaks, kas pirmās 4 neliela apjoma grāmatas izdod 1928.—29. gadā, nāk ar imažisma un futūrisma ietekmēm, huligāna jeb „apaša” tēlu, kā arī ar interesi par vienkāršo nomales cilvēku dzīvi un tēliem, kurus pirms viņa latviešu dzejā atzina par „nepoētiskiem” — noteku cauruli, afišu stabu, krogus dzērājiem, kara invalīdiem.

Kreisi noskaņotie rakstnieki pulcējās ap žurnāliem „Domas” un „Trauksme” (vēlāk „Jauno Trauksme”). Starp tiem līdzās A. Čakam bija arī Jānis Plaudis, Jānis Grots, Austra Skujiņa, Valdis Grēviņš, Pāvils Vīlips un citi. Īpatnēju modernisma un pagātnes dzejas sintēzi izstrādāja Eriks Ādamsons. Pēc 1934. gada kreiso uzskatu paušana un sabiedrības kritika tika krasi ierobežota.

Pozitīvisms

30. gadu vidū un otrajā pusē autoritārā Kārļa Ulmaņa režīma laikā attīstījās apliecinoša, dzimtenes skaistumu un varenību slavinoša literatūra. Edvarts Virza sarakstīja poēmu prozā „Straumēni” un klasicisma estētikas ietekmētus dzejoļus un poēmas. Jānis Medenis veidoja īpašus „Medeņa metrus”, kas bija darināti uz latviešu tautasdziesmu un antīko pantmēru pamata. Šajā laikā debitēja nozīmīgās dzejnieces Zinaīda Lazda un Veronika Strēlerte, kā arī Andrejs Eglītis un Vilis Cedriņš, Kurzemes dabu un cilvēkus aprakstīja Fricis Dziesma.

Sociālistiskais reālisms

Pēc Otrā pasaules kara Staļina laika literatūrā valdīja prasības pēc ideoloģiskuma, harmonijas, partijas un komunisma nozīmes uzsvēršanas un tautu draudzības. Šādus dzejoļus publicēja gan Mirdza Ķempe un Jānis Sudrabkalns, gan arī Valdis Lukss, Andrejs Balodis un citi dzejnieki.

„Elles ķēķis”

50. gadu sākumā parādījās jauna latviešu dzejnieku paaudze — Velta Sniķere Anglijā, Dzintars Sodums Zviedrijā, Andrejs Pablo Mierkalns Francijā, Ojārs Jēgens Dānijā.

50. gadu sākumā Ņujorkā nodibinājās neformāls rakstnieku un mākslinieku grupējums „Elles ķēķis”, kura nozīmīgākie pārstāvji dzejā bija Gunars Saliņš un Linards Tauns. Viņi slavināja moderno pilsētu, tās ātros ritmus un daudzkrāsainību, tomēr vienmēr salīdzināja to ar dzimtenes atmiņām. Šajā grupējumā piedalījās arī Jānis Krēsliņš vecākais, Rita Gāle, Baiba Bičole un citi dzejnieki. Pēc L. Tauna nāves 1963. gadā grupējums apsīka.

60. gadu paaudze

Pēc J. Staļina nāves 1953. gadā sākās totalitārā režīma noziegumu atklāšana un zināma padomju dzīves liberalizācija, tā dēvētais Hruščova atkusnis. Tā laikā bija iespējams publicēt grāmatas, kurās dzejnieki raksta par individuāliem, subjektīviem pārdzīvojumiem. Jaunā dzejnieku paaudze 60. gados kļuva par aktīviem polemizētājiem ar oficiālo ideoloģiju, tāpēc par to vairākkārt saņēma pārmetumus. Starp nozīmīgākajiem 60. gadu dzejniekiem minami Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Imants Auziņš, Vitauts Ļūdēns, Māris Čaklais, savu dzejas stilistiku kardināli mainīja Monta Kroma, desmitgades beigās debitēja arī Jānis Peters. Viņu dzeja uzrunāja plašu auditoriju un kļuva ļoti populāra. 1968. gada Prāgas pavasara notikumi un PSRS iekšpolitika nesa vilšanos „sociālismā ar cilvēcīgu seju”, arī šie dzejnieki dažbrīd piedzīvoja aizliegumus publicēties vai saņēma komunistiskās partijas līderu pārmetumus.

Šajā laikā ļoti populāra kļūst Ārijas Elksnes dzeja, kas emocionāli izteica sievietes iekšējo pasauli, līdzīgā manierē rakstīja arī Olga Lisovska un Lija Brīdaka.

Trimdā šajā laikā debitē „Elles ķēķa” poētikas ietekmētie dzejnieki Olafs Stumbrs, Aina Kraujiete, kā arī Astrīde Ivaska. Austrālijā 1961. gadā iznāca piecu jauno dzejnieku kopkrājums „Kvintets”, vairumam tā dalībnieku iznāca arī atsevišķas grāmatas.

70. gadu debitanti

1969. gadā dzejnieks Knuts Skujenieks atgriezās no ieslodzījuma un turpmākajos gados kļuva par neformāla „nepadomju” dzejnieku grupējuma garīgo iedvesmotāju — šie dzejnieki necentās atklāti oponēt oficiālajai ideoloģijai, bet tiecās izveidot tādu poētiku, kas būtu maksimāli brīva no šīs ideoloģijas. Šādu uzskatu ietekmē dzeju rakstīja arī Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis, Leons Briedis un Juris Kunnoss, tam tuvi ir arī Laimas Līvenas, Hermaņa Marģera Majevska, arī Jura Helda dzejoļi. Savrupā, romantisma ietekmētā manierē strādāja Egils Plaudis un Velga Krile.

Trimdā šajā laikā debitē dzejnieki, kuri vai nu atstājuši Latviju agrā bērnībā, vai arī jau dzimuši trimdā. 70. gadu sākumā debitē Juris Kronbergs un Margita Gūtmane. Grāmatas publicē arī Pāvils Johansons, Sniedze Ruņģe (Dīna Rauna) un citi dzejnieki, taču aktīvu dzejnieka darbību viņi neturpina.

80. gadi

80. gados debitē daudzveidīgu dzejnieku paaudze, kuras centrā ir Klāvs Elsbergs, Māris Melgalvs, Amanda Aizpuriete, Guntars Godiņš, Anna Rancāne, Inese Zandere un Pēters Brūveris. Laikmetam raksturīgā ironija sastopama gan Elsberga un Melgalva, gan arī Egila Zirņa, Andra Žebera un Eināra Pelša dzejā. Šajā laikā ap žurnāla "Avots" krievu izdevumu "Rodņik" veidojas neformāls jaunās paaudzes krievu dzejnieku grupējums, kura nozīmīgākais pārstāvis ir Oļegs Zolotovs.

Šajā desmitgadē par populāru nacionālu dzejnieci kļūst Māra Zālīte. Atmodas notikumu iespaidā kļūst iespējams publicēt dzejoļus, ko sarakstījuši represēti un padomju laikā noklusēti autori, piemēram, Broņislava Martuževa un Paulis Kalva. Latvijā iznāk trimdas dzejnieku darbu izlases.

90. gadi

90. gadu sākumu raksturo ekonomiskā krīze, PSRS izdevējdarbības sistēmas sabrukums un intereses samazināšanās par dzeju. Nozīmīgākās dzejas izdevniecības šajā laikā ir "Preses nams" un "Nordik". Aizsākas K. Elsberga prēmijas laureātu grāmatu sērija, kā arī A. Dagdas prēmijas konkursa laureātu grāmatu izdošana, gadsimtu mijā "Preses nama" konkursā tiek apbalvoti un izdoti arī dzejoļu krājumi.

90. gadu debitanti izvairās no atklātas sabiedrisko notikumu aprakstīšanas, eksperimentējot ar fragmentāru formu un postmodernisma kategorijām, piemēram, Edvīns Raups, Eduards Aivars, Maira Asare un Liāna Langa. Pirmās grāmatas izdod arī Jānis Elsbergs (Jānis Ramba), Andris Akmentiņš, Ieva Rupenheite un Inguna Jansone, neilgi pēc pirmās grāmatas publicēšanas dzīvi beidz Ieva Roze.

90. gados aktivizējas Latgales jaunās paaudzes dzejnieki, kas raksta dzeju latgaliski. 1999. gadā iznāk kopkrājums "Pagrauda". Nozīmīgākie autori: Oskars Seiksts, Valentīns Lukaševičs, Jānis Riučāns, Ingrida Tārauda, Līga Seiksta (Gagaine).

1999. gadā Rīgā nodibināta krievu dzejnieku tekstgrupa „Orbīta”, kuras dalībnieki savos multimediālajos projektos sadarbojas arī ar latviešu dzejniekiem.

21. gadsimts

Gadsimtu mija un pirmā desmitgade

Jau 90. gadu otrajā pusē debitē dzejnieces Anna Auziņa, Jo un Inga Gaile, kas dzejoļos spilgti attēlo sievietes iekšējo pasauli. Drīz viņām piepulcējas arī Marts Pujāts, Kārlis Vērdiņš, Ingmāra Balode, Pēteris Draguns, Rihards Bargais, Ronalds Briedis, un Agnese Krivade, kuru darbus vieno emocionāla atvērtība, intimitāte, arī ironija un sižetiskums. Pilsētvidi savos darbos spilgti tēlojušas Andra Manfelde, Rūta Mežavilka un Ērika Bērziņa. Par nozīmīgāko dzejas izdevēju kļūst apgāds "Neputns".

2009. — 2018

21. gadsimta pirmās desmitgades beigās ekonomiskās krīzes iespaidā samazinās izdoto dzejas grāmatu nosaukumu skaits un tirāžas. Šajā laikā pirmās grāmatas iznāk jaunai dzejnieku paaudzei, kuras redzami pārstāvji ir Arvis Viguls un Artis Ostups. Pirmos krājumus izdevuši arī Gaiķu Māris, Andris Ogriņš, Jānis Hvoinskis, Elīna Kubuliņa — Vilne un Alise Zariņa.

Līdzās "Neputna" izdevumiem vairāki nozīmīgi dzejas krājumi iznāk arī apgādos "Mansards", "Pētergailis" un "Orbīta". Starp šā laika debijas grāmatām minamas Krišjāņa Zeļģa „Visas tās lietas” (2010), Jāņa Vādona "Virve" (2011), Annas Fomas „Jaunā Vāgnera klusēšana” (2012), Toma Treiberga „Gaismas apstākļi” (2012), Henrika Eliasa Zēgnera „Elementi” (2013), Katrīnas Rudzītes „Saulesizplūdums” (2014), Anitas Mileikas „Mūžīgā nepārtikusī stirna” (2015), Elīnas Bākules-Veiras „Zilonis Okeāns” (2015), Justīnes Janpaules „Tālsaruna” (2015), Madaras Gruntmanes "Narkozes" (2015), Jāņa Tomaša "Melnie darba cimdi" (2016), Aivara Madra "Zonas" (2019) un Ligijas Purinašas "Sīvīte" (2019). Dzejnieku Kikōnes un Anda Surgunta darbi jau pēc viņu nāves apkopoti krājumos, kas līdz ar citām grāmatām iznākušas sērijā "Orbītas bibliotēka". Starp dažādu paaudžu dzejniekiem ievērību guva Daina Sirmā, Ruta Štelmahere un Gunta Šnipke. Izdots Ināras Kaijas Eglītes dzejas apkopojums "Kliedziens starp āboliem" (2018).

Kopš 2018. gada

Šajā laikā izdevējdarbībai pievēršas Valters Dakša, kurš publicē vairākas eksperimentālās dzejas grāmatas. 2018. gadā izdots jauno dzejnieku kopkrājums "Kā pārvarēt niezi galvaskausā?", kurā apkopoti septiņu jaunākās paaudzes dzejnieku darbi. Šim krājumam seko atsevišķi krājumi: Raimonda Ķirķa krājums "Kartes" (2019), Laura Veipa "Interesantās dienas" (2020), Lotes Vilmas Vītiņas "Meitene" (2020), Edvarda Kuka "Vadi" (2021), Annas Belkovskas "Veranda" (2021) un Marijas Luīzes Meļķes "Nerealizēto potenciālu klubs" (2022).

Šajā laikā iznāk arī citas debijas grāmatas: Elvīras Blomas "Izdzēstie attēli" (2020), Baibas Dambergas lībiskās dzejas grāmata "Es un cit Es" (2020), Lienes Rūces "Atspulga balss" (2020), Ivara Šteinberga "Strops" (2020), Gunta Kursiša "Sāpes un ziedi" (2023), Lindas Gabarajevas (Mences) "Apļi" (2023) un Roberta Vilsona "Muļķu ķērājs" (2024).