Pāriet uz saturu

Inese Vaidere

Vikipēdijas lapa
Inese Vaidere
Inese Vaidere 2014. gadā
Eiropas Parlamenta deputāte
Amata sākums
2004. gada 13. jūnijs

Dzimšanas dati 1952. gada 3. septembrī (71 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Jelgava, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latviete
Politiskā partija PSKP (1977-1989)
LNNK (1993-1998)
TB/LNNK (1998-2008)
Pilsoniskā savienība (2008-2011)
Vienotība (kopš 2011)
Dzīvesbiedrs(-e) Arturs Vaiders
Profesija ekonomiste
politiķe
Augstskola Latvijas Universitāte

Inese Vaidere (dzimusi 1952. gada 3. septembrī Jelgavā) ir latviešu ekonomiste, politiķe, starptautiskās tirdzniecības un ārlietu eksperte. No 2004. gada — Eiropas Parlamenta deputāte. Pārstāv partiju "Vienotība", kopš 2012. gada partijas valdes locekle (līdz 2008. gada februārim bija "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" biedre). Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes profesore.

Dzimusi 1952. gada 3. septembrī Jelgavā. No piektās klases spēlējusi basketbolu, jaunībā kļuvusi par Jelgavas pilsētas čempioni, kā arī piedalījusies republikas skolēnu spartakiādēs.[1] Absolvēja Jelgavas 4. vidusskolu.[2]

No 1970. līdz 1975. gadam I. Vaidere studēja Latvijas Valsts Universitātē, Ekonomikas fakultātes ekonomiskās kibernētikas specialitātē, iegūstot ekonomistes matemātiķes kvalifikāciju.[2] 1975. gadā sāka strādāt par LVU Ekonomikas fakultātes docētāju,[2] no 1978. līdz 1982. gadam studēja LVU aspirantūrā, 1983. gadā ieguva ekonomikas zinātņu kandidātes grādu (disertācija par tēmu "VFR ekonomikas reģionālās struktūras valsts monopolistiskā regulēšana").

1990. gadā kļuva par docenti, 1992. gadā nostrifikācijas ceļā ieguva doktores grādu ekonomikā. 1996. gadā iecelta par Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāri, 1997. gadā par Ministru prezidenta padomnieci, 1998. gadā par Vides valsts ministri Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā.

No 2000. līdz 2002. gadam I. Vaidere vadīja Vācijas Tautsaimniecības pārstāvniecību Latvijā un paralēli bija arī Latvijas Hipotēku un zemes bankas Padomes priekšsēdētāja vietniece no 2000. līdz 2001. gadam. Līdztekus darbam Eiropas Parlamentā strādāja par Latvijas Universitātes profesori.

Zinātniski pētnieciskā darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • "Vācijas Federatīvās Republikas ekonomikas struktūrpolitika", zinātnieku apmaiņas programma, Pasaules tautsaimniecības institūts, Ķīles Universitāte, VFR
  • "Starptautiskās finanses", Fulbraita programma, Minesotas Universitāte, ASV
  • "Valsts pārvaldes institūciju nodokļu administrācijas pamatprincipi", "Mazo un vidējo uzņēmumu finansēšana un attīstība ", "Mazo un vidējo uzņēmumu vadība", Sakramento, Kalifornija, ASV
  • "Eiropas izaicinājumi 2000. gadu sagaidot", Zalcburga, Austrija
  • "Latvijas reģionālā politika — jaunu darba vietu radīšanas iespējas", Rokfellera fonda programma, Belladžio, Itālija, u. c.

Politiskā darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1977. gadā iestājās PSKP, darbojās kā Latvija Valsts Universitātes partijas komitejas sekretāre. No PSKP izstājusies 1989. gadā.

1993. gadā kandidēja 5. Saeimas vēlēšanās no LNNK saraksta, taču netika ievēlēta. Tāpat neguva vēlētāju atbalstu arī 6. Saeimas vēlēšanās, kandidējot no LNNK un Latvijas Zaļās partijas saraksta.

1996. gadā iecelta par Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāri, amatā līdz 1997. gadam, kamēr ekonomikas ministrs bija Guntars Krasts. No 1997. līdz 1998. gadam bija Latvijas Republikas Ministru prezidenta G. Krasta padomniece. 1998. gadā I. Vaidere kandidēja 7. Saeimas vēlēšanās no "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", bet netika ievēlēta, toties viņa kļuva par Latvijas Republikas Vides ministri Viļa Krištopana valdībā. No 1999. Līdz 2000. gadam bijusi Valsts prezidentes Vairas Vīķes Freibergas padomniece.

No 2001. līdz 2002. gadam I. Vaidere bija Rīgas domes deputāte, domes priekšsēdētāja vietniece, no 2002. līdz 2004. gadam 8. Saeimas deputāte (kandidēja 8. Saeimas vēlēšanās no "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" saraksta, netika ievēlēta, taču kļuva par deputāti Roberta Zīles vietā) un Saeimas Ārlietu komitejas priekšsēdētāja. Paralēli tam vadījusi Baltijas jūras vides aizsardzības komisiju (HELCOM).

2004. gadā, kandidējot no partijas "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", I. Vaideri pirmo reizi ievēlēja par Eiropas Parlamenta deputāti. 2009. gada jūnijā, kandidējot no partijas "Pilsoniskā savienība", viņa atkārtoti tika ievēlēta Eiropas Parlamentā. Eiropas Parlamentā I. Vaidere darbojās Eiropas Tautas Partijas (ETP) jeb kristīgo demokrātu politiskajā grupā, kā arī strādāja Ārlietu komitejā un Cilvēktiesību apakškomitejā, kur bija ETP grupas koordinatore un Starptautiskās tirdzniecības komitejā kā aizstājēja. I. Vaidere darbojās arī ES un Kazahstānas, Kirgizstānas, Uzbekistānas, Tadžikistānas, Turkmenistānas un Mongolijas delegācijā, ES un Ukrainas delegācijā, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajā asamblejā un EURONEST — parlamentārā dimensija Austrumu partnerībā (Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Moldova un Ukraina). 2011. gadā, apvienojoties partijām "Jaunais laiks", "Pilsoniskā savienība" un "Sabiedrība citai politikai", kļuva par partijas "Vienotība" biedri. 2013. gadā partijas "Vienotība" kongresā I. Vaidere tika ievēlēta par partijas valdes locekli.

2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās nesekmīgi kandidēja no partijas "Vienotība" saraksta, taču kļuva par Eiropas Parlamenta deputāti Valda Dombrovska vietā, kuru apstiprināja par Eiropas komisāru un Eiropas Komisijas viceprezidentu. I. Vaidere kandidēja arī 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Arī šoreiz sākotnēji netika ievēlēta, tomēr viņa atkārtoti kļuva par Eiropas Parlamenta deputāti V. Dombrovska vietā, kuru atkal apstiprināja par Eiropas komisāru un izpildviceprezidentu. 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās I. Vaidere kandidēja no apvienības "Jaunā Vienotība" un sākotnēji netika ievēlota, taču arī šorez kļuva par Eiropas Parlamenta deputāti saraksta līdera V. Dombrovska vietā.[3]

Darbība Eiropas Parlamentā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārstāvot Latvijas intereses, Inese Vaidere ir aktīvi iestājusies par ES fondu pieejamību Latvijai, vienotu Eiropas vēstures izpratni un stingru nostāju pret Krieviju, nodarbinātības un uzņēmējdarbības veicināšanu, patērētāju tiesību uzlabošanu un vides aizsardzību. Veiksmīgi izstrādājusi virkni pilotprojektu, lai risinātu Latvijai nozīmīgas problēmas. Piemēram, panāca vairākus miljonus eiro cīņai pret Krievijas viltus ziņām, kā arī, lai pētītu un novērstu divējādo produktu kvalitāti Rietumeiropas un Austrumeiropas tirgos, risinātu labas pārtikas nonākšanas atkritumos problēmu. Piedalījusies ES ekonomikas Atveseļošanas fonda noteikumu izstrādē, tostarp panākot plašākas iespējas līdzekļus izmantot, lai mazinātu slogu uz Latvijas valsts budžetu grūtību laikā. Aktīvi ES skaidrojusi, cik svarīgas ir spēcīgas sankcijas pret Krieviju, panākot EP atbalstu rezolūcijai, kurā EP pieprasīja pilnīgu energoresursu importa aizliegumu. EP darbojas “Vienoti Ukrainai” atbalsta grupā. Izstrādājusi četrus pilotprojektus vairāk nekā sešu miljonu eiro vērtībā, kas atbalstīs iedzīvotāju virzītus ēku renovācijas projektus, pētīs ēku radītās emisijas un veidos programmas Jaunais Eiropas Bauhaus zināšanu platformu.[4].

Organizējusi vairākas konferences, izstādes, filmu prezentācijas Eiropas Parlamentā, piemēram, „Kāpēc latviešu valodai jāpaliek vienīgajai oficiālajai valodai Latvijā”, „Okupācija pēc atbrīvošanas: — Austrumeiropa”, „Dāvids un Goliāts: mazās tautas totalitāro režīmu jūgā”, “Jaunatnes nodarbinātība: iespēja Eiropai”, „Russia in the WTO — One Year of Experience“. Izstādes „Totalitārisms Eiropā”, “Jūgendstila Rīga — Eiropas kultūras galvaspilsēta”, filmas „Sapņu komanda 1935”, „Zib mūža rats”. Atbalstījusi Edvīna Šnores dokumentālās filmas "The Soviet Story" tapšanu. 2022. gada 14. jūnijā organizējusi Gunāra Astras grāmatas "Gunārs Astra. Pēdējais vārds" atvēršanu, piedaloties arī Eiropas Parlamenta viceprezidentei Robertai Metsolai[5].

Piedalījusies vairāku rakstisko deklarāciju izstrādē: „par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu”; „par to, lai tiktu nodrošināta pilnīga ES kritēriju ievērošana attiecībā uz ieroču un kaujas tehnikas eksportu uz trešām valstīm”; „par iecerēto atomelektrostacijas būvniecību Grodņas apgabalā, Baltkrievijā”. Kā ziņotāja izstrādājusi vairākus likumdošanas aktus: par finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz cilvēktiesībām; par nolīgumu starp ES un Krievijas Federāciju par izvedmuitas ieviešanu vai palielināšanu izejvielām; par nolīgumu starp ES un Krievijas Federāciju par to tarifa likmes kvotu pārvaldību, kas piemērojamas koksnes eksportam no Krievijas uz ES; par paredzēto pakalpojumu tirdzniecības saistību saglabāšanu starp ES un Krieviju.

Nozīmīgākie apbalvojumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • 2013. gads — Gruzijas Valsts apbalvojums — Svētās karalienes Tamāras ordenis
  • 2013. gads — Ukrainas prezidenta ordenis “Par nopelniem”
  • Vaidere, I. Misija Latvijai. Epizodes. Rīga: Zinātne, 2023. -134 lpp. ISBN 978-9934-599-52-1
  • Vaidere I. Misija Latvijai. Rīga: Latvijas Universitāte, 2014.-134 lpp. (Autobiogrāfiska grāmata par I. Vaideres bērnību, jaunību un karjeru ceļā uz darbu Eiropas Parlamentā)
  • Vaidere I., Vanags E., Vanags I., Vilka I. Reģionālā politika un pašvaldību attīstība Eiropas Savienībā un Latvijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2006.-295 lpp. (Fundamentāls pētījums, kas ietver ieskatu reģionālās attīstības un pašvaldību teorijā, reģionālās politikas un pašvaldību attīstībā ES, atsevišķās tās dalībvalstīs un Latvijā, apskata dažādus pašvaldību sistēmas modeļus, kā arī iztirzā mehānismus, kādi tiek izmantoti reģionu attīstības veicināšanai.)
  • Vaidere I. Banku sistēmas attīstība Latvijā, 1988 — 1997. Otrais, papildinātais izdevums. Rīga: Latvijas Universitāte, 2006.-99 lpp. (Grāmatā aprakstīta banku sistēmas izveide 10 gadu posmā, apskatot Latvijas finanšu sistēmas dinamiskāko attīstības laiku. Atainoti notikumi un valdības lēmumi, kas nostiprināja un ietekmēja finanšu sistēmas attīstību.)
  • Virzība uz demokrātisko Eiropu 2. Pasaules kara laikā — Latvijas Centrālā padome un kurelieši. Konferences materiāli. Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. Rīga: 2010. 109 lpp.
  • Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā. Konferences materiāli. Latvijas Okupācijas izpētes biedrība, 2012: Zelta rudens. — 260 lpp.
  1. Aleksandrs Balss. Basketbols Jelgavā. Jelgava : Jelgavas pilsētas pašvaldības iestāde "Sporta servisa centrs", 2008. 33. lpp.
  2. 2,0 2,1 2,2 «Vides valsts ministre Inese Vaidere». www.periodika.lv. Latvijas Vēstnesis, Nr.352-354 (17.11.1998). 1998-11-17. Skatīts: 2022-01-03.
  3. «Dombrovskis atteicies no eiroparlamentārieša mandāta; viņa vietā būs Vaidere». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2024-07-15.
  4. Inese Vaidere. «Inese Vaidere - mājaslapa». Skatīts: 2024. gada 13. februārī.
  5. «Gunāra Astras grāmatas atvēršana Eiropas Parlamentā». 2022. gada 17. jūnijā. Skatīts: 2024. gada 13. februārī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]