Arvīds Ulme

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Arvīds Ulme
Arvīds Putriņš
Arvīds Ulme in 2018.jpg
Arvīds Ulme 2018. gadā

Dzimšanas dati 1947. gada 13. maijā (72 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Doles sala, Rīgas rajons, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīvo Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība latvietis
Politiskā partija Latvijas Zaļā partija (kopš 1989)
Partiju apvienība Zaļo un Zemnieku savienība
Bērni 5

Arvīds Ulme (dzimis 1947. gada 13. maijā; pirmslaulību uzvārdā Putriņš[1]) ir latviešu sabiedriskais darbinieks un politiķis, arī dzejnieks. Vides aizsardzības kluba prezidents. Bijis Latvijas Republikas Augstākās padomes un divu Saeimas sasaukumu deputāts.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mācījies Gaujienas internātpamatskolā[1], Rīgas pilsētas 2. poligrāfijas mākslas arodskolā, Rīgas Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolā. Neklātienē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā,[2] augstāko izglītību nav ieguvis.

Radošā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau bērnībā, 20. gadsimta sešdesmitajos uzsāk literāro darbību, rakstot patriotisku dzeju Dzimtenei.[1] Divdesmit gadu vecumā publicējas žurnālā «Karogs»[3], novērtēts kā dzejnieks: "Ulme tieksmē pēc oriģinalitātes izteicies gluži pārcilvēciskās rindās - kādai acīmredzot ļaunai būtnei, kuras vārdu izkliedz melotāja Saule, viņš «soli tuvāk salst»"[4]. Rīgas Proletāriešu rajona komjauniešu diskotēkas izbraukumos sadarbojies ar dzejnieku Normundu Beļski[5] un ģitāristu Haraldu Sīmani Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas Radošās jaunatnes padomes koncertbrigādē[6], pārstāvēja Latvijas rakstnieku savienību literārajās nometnēs «Aicinājums», sadarbojoties ar Andreju Dripi, Jāni Rokpelni, Imantu Ziedoni[7][8]. 1982. gadā iecelts par Radošās jaunatnes kluba prezidentu[9][10]. Organizējis radošās talkas kopā ar mākslas vēsturnieku Pēteri Bankovski[11] un kinorežisoru Viesturu Alksnīti[12], mākslu sintēzes sarīkojumus ar arhitektu Jāni Dripi, Mārīti Rukmani[13]. 1985. gadā kļūst Dabas un pieminekļu aizsardzības talkas centra loceklis[14].

Darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Strādājis dažādus darbus, bijis arī iespiedējs, mežsargs, skolotājs Burtniekos, jumiķis Cēsīs[15]. Organiskā darbā organizējis iespēju darba jaunatnei iegūt kā neklātienes nodaļu klausītājiem augstāko izglītību divos gados[16].

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brālis — Juris Putriņš, fiziķis. Šķirtā sieva — toreizējā Cēsu rajona patērētāju biedrības sporta metodiķe[17], vēlāk politiķe un deputāte Guna Rukšāne (dzimusi Ulme, 1949,[18], kuras trešais vīrs ir Jānis Rukšāns, žurnālistes un politiķes Unas Ulmes-Silas un Līgas Popovas māte). Arvīdam Ulmem ir pieci bērni, Una Ulme ir arī viņa meita, bet dēls — vides aizsardzības aktīvists Jānis Ulme.[19]

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atmodas laikā piedalījies Vides aizsardzības kluba dibināšanā 1987. gadā un kļuvis par tā prezidentu. Organizējis dažādas masu demonstrācijas. Ievēlēts Latvijas Republikas Pilsoņu kongresā.

1990. gadā ievēlēts Latvijas Republikas Augstākajā padomēLatvijas Tautas frontes kandidāts Ezeres vēlēšanu apgabalā, uzvarot bijušo Komunistiskās partijas Saldus rajona komitejas pirmo sekretāru Augustu Brigmani. Balsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Viens no likuma "Par vides aizsardzību" izstrādātājiem.

1990. gadā bijis viens no Latvijas Zaļās partijas dibinātājiem.[2] 1993. gadā nesekmīgi kandidēja 5. Saeimas vēlēšanās no šīs partijas veidotā Zaļā saraksta. Tāpat vēlētāju atbalstu nav guvis 1998. gada 7. Saeimas vēlēšanās no Darba partijas, Kristīgi demokrātiskās savienības un Zaļās partijas apvienības. 2001. gadā nesekmīgi kandidēja Rīgas domes vēlēšanās no Latvijas Zaļās partijas.

No daudzajām kandidēšanas reizēm tikai vienreiz ievēlēts Saeimā: 2002. gada 8. Saeimas vēlēšanās no Zaļo un Zemnieku savienības saraksta, kad pilnu sasaukumu arī nostrādājis 8. Saeimā. Pēc tam nesekmīgi kandidējis 9. Saeimas vēlēšanās 2006. gadā, 10. Saeimas vēlēšanās 2010. gadā, 11. Saeimas vēlēšanās 2011. gadā, Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā, 12. Saeimas vēlēšanās 2014. gadā, Rīgas domes vēlēšanās 2017. gadā.

2018. gada septembrī, pēc tam, kad Saeimas deputāta mandātu nolika Askolds Kļaviņš, A. Ulme otro reizi kļuva par Saeimas deputātu, ieņemot vietu parlamentā uz īsu laiku pirms 13. Saeimas vēlēšanām. Kandidēja arī 13. Saeimas vēlēšanās no Zaļo un Zemnieku savienības, taču netika ievēlēts.

Iespējamā sadarbība ar VDK[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2018. gada 20. decembrī, publiskojot Latvijas PSR VDK aģentu kartotēku, noskaidrojies, ka Ulme ir iekļauts tajā kā aģents ar segvārdu "Zāle".[20][21] Sadarbības faktu savulaik izmeklējusi prokuratūra, taču tā izbeigusi pret viņu ierosināto lietu un prokurors V. Sausiņš pavēstīja, ka tas izdarīts pēc tam, kad A. Ulme atzinis sadarbību ar VDK.[22] Pārbaudes lieta izbeigta pamatojot ar likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" 14.panta četrpadsmito daļu "ja pārbaudāmā persona atzīst sadarbības faktu un lūdz pārbaudes lietu izbeigt, lieta ir izbeidzama"[23], taču šis pants saskaņā ar Nacionālā arhīva sniegto informāciju ir divdomīgs: faktiski pati pārbaudāmā persona savu sadarbības faktu var neatzīt un lūgt izbeigt lietu, taču, tā kā lieta izbeigta uz šā likuma 14. daļas pamata, no juridiskā viedokļa iznāk, ka sadarbības fakts ar VDK ir konstatēts.[24][25] Pats Ulme apgalvo, ka neesot bijis aģents un pratināšanās aprobežojies ar atbildēm par paša darbībām.[26] Ulme pēc lietas izbeigšanas 2003. gadā teicis, ka pierādījumi pret viņu esot tikai pašu drošībnieku liecības, un plānojis tiesāties, tomēr to nav darījis, pēc paša vārdiem — naudas trūkuma dēļ. Viņš arī paziņoja, ka viņa lietā bijušais VDK darbinieks Aivars Kronbergs bija liecinājis, ka apzināti fiktīvi ierakstījis viņu kā VDK aģentu. Gan prokuratūra, gan Ulme palikuši pie savas interpretācijas.[27]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saņēmis 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. 1995. gadā apbalvots ar piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 2000. gadā — ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Putriņš, Arvīds Gaujienas internātskolas 6. klases skolnieks. «Augsim lieli Dzimtenei!», Padomju Alūksne, 1960, 29. oktobris
  2. 2,0 2,1 2,2 4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Rīga : Fonds Latvijas Vēsture. 2000. 742. lpp.
  3. Karogs, 1977, 3. janvāris.
  4. Ķikāns, Valdis. «Kā dzejnieki tik vienādi var būt?», Cīņa, 1978, 11. jūnijs.
  5. Bērza, A. «Kopīgā darbā un atpūtā», Stars (Madona), 1981, 27. janvāris.
  6. Bergmanis, Andris. «Uz nešķiršanos! Uz nešķiršanos!» Padomju Jaunatne, 1981, 31. marts
  7. Dimants, Ainārs Valdemārpils vidusskolā. «Variācijas par "Aicinājumu"», Liesma, 1981, 1. oktobris.
  8. Dzelzkalējs, I. «Laiks, kas mums atvēlēts». Komunisma Rīts (Tukums), 1981, 15. augusts.
  9. Balode, Dace. «Saknes siet», Jaunais Inženieris. 1982, 23. janvāris.
  10. Graurs, Igors. Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes savienības Centrālās komitejas propagandas un masu kultūras darba nodaļas vadītājs. «Sprīdītim jāaug lielam», Cīņa. 1982, 30. jūnijs.
  11. Remmerts, Vello. «Pirms koncerta - talka», Jaunais Inženieris. 1983, 13. oktobris.
  12. Banziņa, Anita. «Par laika atrašanu un pierašanu», Komunārs (Dobele), 1984, 4. aprīlis
  13. Bankovskis, Pēteris, «Aizeju atskatīdamies», Padomju Jaunatne. 1983, 7. augusts.
  14. Ulme, Arvīds. «Sauksimies, brālīši!» Padomju Mediķis, 1982, 30. maijs.
  15. Driķe, B. «Dārtei savs minidoms...», Padomju Karogs (Talsi), 1980, 1. novembris.
  16. Ulme, A. «Augstskolas diploms - divos gados» (Rīgas civilās aviācijas inženieru institūta un LĻKJS CK jauniešu zinātniski tehniskās jaunrades skolas Avangards kopīgā programmā ar ekonomista diplomu), Rīgas Balss, 1989, 4. janvāris.
  17. Ulme, G. «Arī badmintons», Padomju Druva (Cēsis), 1987, 16. aprīlis.
  18. Kusiņa-Šulce, Linda. «Tāpat kā puķe, romāns izaug no sēkliņas. Saruna ar Gunu Rukšāni», Latvijas Avīze, 2018, 15. oktobris.
  19. vestnesis.lv. «Valsts amatpersonu deklarācijas - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv, 2002-11-20. Skatīts: 2018-09-26.
  20. VDK kartīte: Arvīds Ulme
  21. Arvīds Ulme par čekas maisiem
  22. Izbeidz lietu par Ulmes sadarbību ar VDK Delfi
  23. Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, «Latvijas Vēstnesis», 65 (196), 1994, 2. jūnijs
  24. Tiesu spriedumi un prokuratūras lēmumi pārbaudes lietās par sadarbības faktu ar Valsts drošības komiteju
  25. Bičkovičs, Cālītis, Boldāns un citi zināmi cilvēki tiesā pierādījuši, ka nav sadarbojušies ar VDK
  26. 13. Saeimas deputātu kandidāti Malta, Strušels un Ulme noliedz savu sadarbību ar VDK (2018)
  27. LPSR VDK ārštata darbinieku (aģentu) un informatoru identitātes un tiesas procesi par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu: apspriešana presē un publiskajā telpā 45.—47. lpp., Dr. hist. Jānis Taurēns, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis