Pēteris Simsons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pēteris Simsons
Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts
8. Saeimas deputāts

Dzimšanas dati 1948. gada 5. martā (73 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Talsi, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Politiskā partija LZS
Kristīgā tautas partija
Kristīgi demokrātiskā savienība
Latvijas Pirmā partija
LPP/LC
Profesija jurists

Pēteris Simsons (dzimis 1948. gada 5. martā Talsos) ir latviešu jurists, sabiedriskais darbinieks un politiķis, bijušais Latvijas Augstākās Padomes un 8. Saeimas deputāts.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

P. Simsons dzimis 1948. gada 5. martā Talsos. 1949. gada 25. marta deportācijas laikā viņu kopā ar māti izsūtīja uz Tomskas apgabalu, 1958. gadā viņi atgriezās Latvijā. Dzīvoja Ugālē, pēc mācībām vidusskolā gadu Rīgas Politehniskā institūta vakara nodaļā studēja radiotehniku un strādāja par krāvēju pastā. 1967. gadā P. Simsons sāka studijas Latvijas Valsts Universitātes Juridiskajā fakultātē, tomēr tika izslēgts politisku iemeslu dēļ. 1970. gadā viņš atsāka neklātienes studijas Juridiskajā fakultātē, bet 1972. gadā viņu iesauca Padomju armijā. Studijas viņš atsāka tikai 1985. gadā un pabeidza 1990. gadā.[1]

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atmodas kustības laikā 1988. gadā P. Simsons piedalījās Latvijas Tautas frontes veidošanā un 1990. gadā tika ievēlēts par Talsu rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju. 1990. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Augstākās Padomes (AP) deputātu no 186. Talsu vēlēšanu apgabala un 1990. gada 4. maijā viņš nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.[2] No 1991. gada 24. augusta viņš vadīja AP Prezidija izveidoto komisiju sarunām ar PSRS VDK par Latvijas PSR VDK likvidāciju.[3]

1993. gadā P. Simsons nesekmīgi kandidēja 5. Saeimas vēlēšanās no Latvijas Zemnieku savienības saraksta. Tajā pašā gadā viņš kļuva par Latvijas vēstnieku Ukrainā, no amata atsaukts 1996. gadā. No 1997. gada bijis Aizsardzības ministrijas Nodrošinājuma departamenta direktors, 2000. gada martā atstādināts no amata sakarā ar ministrijas formas tērpu konkursu, kurā Korupcijas novēršanas padome saskatīja pārkāpumus.[4] Pēc tam P. Simsons bija P. Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas administratīvi saimnieciskais direktors.

1997. gadā P. Simsons nesekmīgi kandidēja Rīgas domes vēlēšanās no Kristīgās tautas partijas saraksta, tāpat pietiekošu vēlētāju atzinību neguva 1998. gada 7. Saeimas vēlēšanās, kur kandidēja no Darba partijas, Kristīgi demokrātiskās savienības un Latvijas Zaļās partijas saraksta, kā arī 2001. gada Rīgas domes vēlēšanās, nesekmīgi kandidējot no Kristīgi demokrātiskās savienības saraksta.

8. Saeimas vēlēšanās 2002. gadā P. Simsons sākotnēji netika ievēlēts par 8. Saeimas deputātu no Latvijas Pirmās partijas (LPP) saraksta, taču drīz pēc vēlēšanām kļuva par deputātu, stājoties partijas līdera Aināra Šlesera vietā, kurš uzņēmās darbu valdībā. 2004. gadā deputāta vietu zaudēja, A. Šleseram atgriežoties Saeimā, bet drīz atkal saņēma "mīksto mandātu". Līdzīgi notika arī 2006. gadā, kad P. Simsons atgriezās Saeimā, aizstājot Inesi Šleseri. Šajā pašā gadā nesekmīgi kandidēja 9. Saeimas vēlēšanās no LPP un "Latvijas Ceļa" apvienības, toties kļuva par Bērnu un ģimenes lietu ministrijas parlamentāro sekretāru. 2011. gadā kandidēja 11. Saeimas vēlēšanās no Šlesera Reformu partijas LPP/LC saraksta, taču tas nesaņēma pietiekošu vēlētāju atbalstu, lai iekļūtu Saeimā.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1999. gadā P. Simsonu apbalvoja ar 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi, bet 2000. gadā ar Triju Zvaigžņu ordeņa trešo šķiru.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]