Pirmais pasaules karš

1. pasaules kara karadarbības lauki
Eiropa Balkāni – Rietumu fronte – Austrumu fronte – Itālijas fronte Tuvie Austrumi Kaukāzs – Mezopotāmija – Sīnaja un Palestīna – Galipoli – Adena – Persija Āfrika Dienvidrietumu Āfrika – Rietumu Āfrika – Austrumu Āfrika Āzija un Klusais okeāns Vācu Samoa un Jaungvineja – Cingtao Citur Atlantijas okeāns – Vidusjūra – Jūrā – Gaisā

Pirmais pasaules karš
Pulksteņa rādītāja virzienā no augšas: Rietumu frontes tranšejas; britu tanks Mark IV šķērso tranšeju; britu karaliskās flotes kaujas kuģis Irresistible slīkst pēc sadursmes ar mīnu Dardaneļu kaujā; kareivji gāzmaskās ar automātu Vickers; divplāksnis Sopwith Camel lidojumā.
Datums 1914. gada 28. jūlijs — 1918. gada 11. novembris Vieta Eiropa, Āfrika un Tuvie Austrumi (epizodiski arī Ķīna unsalas Klusajā okeānā) Iznākums Sabiedroto uzvara. Beidz pastāvēt Vācijas impērija, Krievijas impērija, Osmaņu impērija un Austroungārijas impērija. Jaunu valstu izveide austrumu un centrālajā Eiropā. Iegansts Erchercoga Franča Ferdinanda nogalināšana 28. jūnijā, kā rezultātā Austroungārija pieteica karu Serbijai un Krievija uzsāka mobilizāciju pret Austroungāriju 29. jūlijā.
Karotāji
Sabiedrotie: Krievijas impērija Francija Britu impērija Itālija ASV un citi sabiedrotie	Centrālās lielvalstis: Austroungārija Vācijas impērija Osmaņu impērija Bulgārija
Komandieri
Nikolajs II Aleksejs Brusilovs Žoržs Klemanso Joseph Joffre Ferdinands Fošs Robert Nivelle Herberts Henrijs Askvits Sers Duglass Hegs Sers Džons Džellikou Viktors Emanuels III Luidži Kadorna Armando Diazs Vudro Vilsons Džons Peršings	Francis Jozefs I Konrāds von Hēcendorfs Vilhelms II Erihs fon Falkenhains Pauls fon Hindenburgs Reinhards Šērs Ērihs Ludendorfs Mehmeds V Ismails Envers Mustafa Kemals Ataturks Ferdinands I
Upuri
Miruši: 5 520 000 Ievainoti: 12 831 000 Bezvēsts pazuduši: 4 121 000	Miruši: 4 386 000 Ievainoti: 8 388 000 Bezvēsts pazuduši: 3 629 000

Pirmais pasaules karš bija globāls bruņots konflikts starp Sabiedrotajiem Antantes vadībā vienā pusē un Centrālajām lielvalstīm otrā pusē, kas ilga no 1914. 28. jūlija līdz 1918. gada 11. novembrim. Karš tika dēvēts arī par Lielo Karu, Nāciju karu un Karu, kas izbeigs visus karus.

Neviens cits iepriekšējais konflikts nebija mobilizējis tik daudz karavīru, vai ir saturējis tik daudz cīņu uz karalauka. Kad karš beidzās, tas kļuva par otru asiņaināko cīņu cilvēces vēsturē (aiz Taipinu sacelšanās), kaut arī tas tika pārspēts jau pēc vienas paaudzes - Otrajā pasaules karā. Pirmais karš, kur primārais ir valsts nacionālās intereses, nevis dinastiskas intereses, un kura sākšanu atbalstīja visu iesaistīto valstu sabiedrība.

Tam raksturīgs pozīciju karš Rietumu frontē, kur karavīri tika ieslodzīti ierakumos aizsardzības taktikas dēļ. Vairāk nekā 9 miljoni mira uz karalauka un gandrīz tik pat mājas frontēs aiz nepietiekamās barības, genocīda un slimībām. Starp citiem vērā ņemamiem notikumiem, tika uzsākta pirmā masīva bumbu izmešana no gaisa un viena no gadsimta pirmajām liela apmēra civiliedzīvotāju masveida slepkavošanām kā viens no modernās karošanas aspektiem. Strauji attīstījās jaunu un iznīcinošu ieroču izmantošana — sāka lietot tankus, lidmašīnas, ložmetējus un ķīmiskos ieročus.

Cēloņi

Par formālo kara iemeslu kalpoja tas, ka 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā serbu nacionālās atbrīvošanās kustības kaujinieks Gavrila Princips atentātā nogalina Franci Ferdinandu, Austrijas hercogu un Austroungārijas troņmantinieku, par ko Austrija vaino Serbiju. Pēc savstarpēju notu apmaiņas 28. jūlijā Austroungārija pieteica Serbijai karu. 29. jūlijā Krievija izsludināja totālo mobilizāciju. Vācija pieprasīja Krievijai to pārtraukt, uztverot to kā agresijas aktu. Krievija noraidīja Vācijas prasību un sāka pārvietot karaspēku uz rietumiem. 1. augustā Vācija pieteica Krievijai karu, kā Vācijas ciešākā sabiedrotā, arī Austroungārija iesaistījās. Francija izsludināja vispārējo mobilizāciju. Vācija pieteica karu Francijai, bet, uzbrūkot tai, pārkāpa Beļģijas neitralitāti, kas deva formālu iemeslu karā iesaistīties Lielbritānijai.

Bruņošanās sacensība

Nācijas pretējos alianšu blokos sāka baidīties viena no otras. Vācija varēja izrauties, attīstot militāro tehnoloģiju, bet Anglija, kā jūras braucēju nācija, varēja tai sekot ar vēl stiprākiem kuģiem.

Flotes sāncensība starp Lielbritāniju un Vāciju pastiprinājās 1906. gadā, pēc karakuģa Dreadnought uzbūvēšanas. Tas bija revolucionārs kuģis, kas padarīja visus iepriekšējos kuģus novecojušus. Lielbritānijas flote pārspēja citas valstis, galvenokārt Vāciju un Itāliju, arī citos aspektos. Gan Vācija, gan Lielbritānija tolaik uzskatīja, ka spēcīga flote ir vitāla lielvalsts pazīme.

Kara plāni, neuzticība un mobilizācija

Daudzi pētnieki uzskata, ka karu eskalēja Vācijas, Francijas un Krievijas mobilizācijas plāni.

Vācijas Šlīfena plāns paredzēja izvairīšanos no kara divās frontēs, vispirms ātri sakaujot pretinieku rietumos un tad ātri pārmetot visus spēkus uz austrumu fronti. Tas paredzēja negaidītu iebrukumu Francijā caur Beļģiju, tādējādi apsteidzot Francijas mobilizāciju. Pēc franču sakāves, Vācijas armija pa dzelzceļu tiktu ātri pārvietota uz austrumiem, kur sakautu lēni mobilizējošos Krievijas spēkus.

Francijas Plāns XVII paredzēja iebrukumu Vācijas galvenajā industriālajā centrā - Rūras apgabalā, kas apgrūtinātu Vācijas iespējas turpināt karu.

Krievijas Plāns XIX paredzēja tās armiju mobilizāciju pret Vāciju un Austroungāriju.

Visi trīs plāni radīja situāciju, kur ātrumam bija izšķirošais faktors uzvaras gūšanai.

Militārisms un autokrātija

ASV prezidents Vudro Vilsons karā vainoja militārismu. Viņš uzskatīja, ka aristokrātiem un militārajai elitei bija pārāk liela vara Vācijā, Krievijā un Austroungārijā. Karš bija sekas to vēlmei pēc militāra spēka un demokrātijas iznīcināšanas.

Ekonomiskais imperiālisms

Vladimirs Ļeņins uzskatīja, ka par karu atbildīgs ir imperiālisms. Viņš atsaucās uz Kārļa Marksa un Džona Hobsona ekonomiskajām teorijām, kuras prognozēja, ka neierobežotā konkurence starp augošajiem tirgiem novedīs pie globāla konflikta. Šī teorija bija populāra kara sākumā un veicināja komunisma izplatību.

Valstu mērķi

• Vācija: Lielbritānijas un Francijas koloniju ieguve, Francijas un Krievijas novājināšana; ietekmes nostiprināšana Eiropā.
• Austroungārija: palielināt ietekmi Balkānos, nepieļaut Krievijas ietekmes palielināšanos Balkānos.
• Itālija: palielināt savu teritoriju uz ziemeļaustrumiem.
• Lielbritānija: Vācijas novājināšana, Vācijas koloniju ieguve, Osmaņu impērijas sadalīšana.
• Francija: Vācijas novājināšana, Elzasas, Lotringas,Zāras un Reinas teritoriju atgūšana.
• Krievija: nepieļaut Austroungārijas ietekmes palielināšanos Balkānos un kontroli pār Bosforas jūras šaurumu, Vācijas novājināšana.

Kara norise

Kara pirmais posms

Pašas pirmās kara darbības notika tālu no Eiropas - Āfrikā un Klusajā okeānā. Franču un Britu impērijas (šajās cīņās aktīvi piedalījās arī Jaunzēlande un Austrālija) jau dažu mēnešu laikā okupēja visas Vācijas teritorijas Klusajā okeānā. Āfrikas teritorijā neliela mēroga cīņas turpinājās visa kara laikā.

Nesaprašanās starp Vāciju un Austroungāriju lika Austroungārijai neplānoti sadalīt savu militāro spēku divās daļās, lai satiktu Krievijas armiju no ziemeļiem. Serbu armija, kas nāca no valsts dienvidiem, satika Austrijas armiju Ceras cīņā 1914. gada 12. augstā.

Serbi ātri ieņēma aizsardzības pozīcijas pret Austroungāriju. Pirmais uzbrukums notika 16. augustā un ilga līdz 21. augustam. Smagās nakts cīņās serbu vadonis Stepa Stepanovičs noturēja serbu aizsardzības līniju. Austrieši atkāpās pāri Donavas upei, ciešot 21 000 cilvēku lielus zaudējumus pret 16 000 serbu zaudējumiem. Šī bija pirmā lielā Antantes uzvara. Austroungārija nespēja veikt savu galveno kara mērķi — Serbijas iznīcināšanu, un kļuva skaidrs, ka Vācijai vajadzēs sadalīt savus spēkus karam divās frontēs.

Vācija mēģināja īstenot Šlīfena plānu, kurš paredzēja ātri likvidēt Francijas pretošanos un tad apgriezties, lai cīnīties ar lēni mobilizējošos Krievijas armiju. Vācijas plāni paredzēja uzbrukt Francijai no ziemeļiem. Šādam nolūkam vajadzētu virzīties caur Beļģiju. Sākumā Vācija prasīja šķērsošanas tiesības, lai Beļģija ļauj militārajam spēkam iziet caur tās teritoriju. Par to Vācija apsolīja uzskatīt Beļģiju par visciešāko sabiedroto. Kad Beļģija atteicās, Vācija devās caur tās teritoriju bez līguma, ieņemot sākumā Luksemburgu. Vēlāk Vācijas armija satika arī Beļģijas pretošanos, taču tik un tā turpināja savu ātro gaitu caur Beļģijas teritorijai uz Franciju. Kara sākums Vācijai bija ļoti veiksmīgs. 1914. gada 14-24. augusta pierobežu cīņas.

Tomēr Beļģijas pretošanās, Britu spēki un negaidīti ātra Krievijas mobilizācija, izjauca Vācijas plānus. Krievija uzbruka austrumu Prūsijā, liekot Vācijai atdalīt spēkus paredzētus rietumu frontei. Vācija ir uzvarējusi Krieviju vairākās cīņās, kopā pazīstamās kā Tannenbergas cīņas (17. augusts — 2. septembris), bet šī diversija ļāva apstādināt Vācijas ātro izrāvienu uz Parīzi pirmajā Marnas cīņā (1914. gada septembris). Tomēr Vācija ieņēma labu aizsardzības pozīciju Francijā un padarīju par karot nespējīgiem par 230 000 vairāk Franču un Angļu kājnieku, nekā zaudēja mēnešos no augusta līdz septembrim.

Kaujas Rietumu frontē

Ierakumos: Austrālijas kājnieki gāzmaskās pie Ipras 1917. gadā.

1914. gadā kara uztvere tika ļoti romantizēta. Kara pasludināšana tika pieņemta ar lielu sajūsmu cilvēku vidū. Nacionālistisku jūtu pārpildīti un šādu romantizētu sabiedrības uzskatu vadīti, ļoti daudzi cilvēki pieteicās karam.

Militārā tehnoloģijas attīstība tajā laikā bija karu padarījusi daudz asiņaināku, salīdzinot ar iepriekšējiem kariem. Vislabākie aizsardzības ieroči (ložmetēji un dzeloņdrātis) bija daudz pārāki par vislabākajiem uzbrukuma ieročiem, ko tikai nedaudz mainīja pakāpeniskā tanku ieviešana 1916. gadā. Attiecīgi jebkurš uzbrukuma mēģinājums prasīja daudzu karavīru dzīvību. Aculiecinieki atzīmē ģenerāļu pilnīgo vienaldzību pret lielajiem cilvēku pūļiem, kas skrēja pretī ložmetēju nāvējošajai ugunij.

Angļi un franči centās pārņemt ofensīvu, bet Vācija mēģināja aizsargāt savas ieņemtās teritorijas. Sekas šim ir tas, ka Vācijas ierakumi bija daudz labāk uzcelti. Angļu un franču ierakumiem gadiem ilgi bija tikai „pagaidu” statuss, jo viņi taisījās jebkurā brīdi izlauzties caur Vācijas spēkiem.

1915. gadā kaujā pie Ipras vācieši pirmo reizi izmantoja ķīmiskos ieročus, atverot 6 km platu pārrāvumu pretinieku līnijā, franču koloniālajiem kājniekiem atkāpjoties. Šo robu aizvēra Kanādas karavīri. Abas puses vairs nespēja veikt nevienu spējīgu izrāvienu sekojošos četros gados, taču Vācijas darbība pie Verdenas 1916. gadā un Antantes neveiksmes pie Sommas 1916. gada vasarā noveda Francijas armiju līdz pat sagrūšanas robežai.

1915.-1917. gados angļu un franču spēki cieta daudz lielākus zaudējumus nekā Vācija, taču abas puses zaudēja daudzus miljonus cilvēku gan no ievainojumiem, gan no slimībām.

Kaujas Austrumu frontē

Krievijas sākuma plāni bija diezgan veiksmīgi, taču diezgan ātri Vācijas spēki atstūma Krieviju atpakaļ. Krievijas mazāk attīstītā ekonomika un militārā organizācija drīz izrādījās nespējīga pretoties apvienotajiem Vācijas un Austroungārijas impēriju spēkiem. 1915. gada 5. augustā notika Trejsavienības karaspēka izrāviens Polijas dienvidos, kas lika Krievijai atkāpties no visas Polijas. Šī atkāpšanās palika zināma kā „Lielā atkāpšanās”. 1915. gada vasarā Vācijas karaspēks ieņēma Lietuvas un Kurzemes teritorijas, bet augusta kaujas Rīgas jūras līcī beidzās bez rezultāta.

Kaujas Dienvidaustrumu frontē

Osmaņu impērija 1914. gada oktobrī pievienojās Centrālajām lielvalstīm trīs pašā' vadībā, saskaņā ar 1914. gada augustā noslēgto slepeno Osmaņu-Vācu savienību. Osmaņu iesaistīšanās apdraudēja Krievijas Kaukāza teritorijas un Lielbritānijas sakarus ar Indiju caur Suecas kanālu. 1915. gadā briti un franči izveidoja jaunu fronti dienvidos, uzsākot Galipoli operāciju un Mezopotāmijas operāciju. Galipoli kaujās turkiem veicās un viņi atsita Lielbritānijas, Francijas un Austrālijas un Jaunzēlandes armiju korpusa (ANZAC) spēkus, piespiežot atkāpties un evakuēties no reģiona. Toties Mezopotāmijā pēc Kutas aplenkuma, Lielbritānijas spēki pēc pārformēšanās 1917. gadā ieņēma Bagdādi. Tālāk, rietumos, 1917. gada decembrī tika pārvarētas britu neveiksmes ar Jeruzālemes ieņemšanu Sīnaja un Palestīnas operācijā. Fīldmaršala Edmunda Allenbija vadībā Ēģiptes ātrās reaģēšanas spēki 1918. gada septembrī sakāva Osmaņu impērijas spēkus Megido kaujā.

Kaukāzā labus panākumus guva Krievijas armija. Osmaņu bruņoto spēku vice-virspavēlnieks Envers pašā bija ļoti ambiciozs un vēlējās iekarot visu centrālo Āziju. Tomēr viņam trūka praktisko iemaņu. Ar 100 000 lielu karaspēku 1914. gada decembrī Kaukāzā viņš sāka operāciju pret krieviem. Pavēlot doties tiešā frontālā uzbrukumā ziemas apstākļos kalnainā apvidū pret krieviem, Envers pašā Sarikamisas kaujā zaudēja 86% no sava karaspēka.

Ar vienu pēc otras uzvarām, krievu ģenerālis (1915.—1917.) Nikolajs Judeničs osmaņu karaspēku padzina tālu aiz Kaukāza dienvidu robežām.

1917. gadā kontroli pār Kaukāza fronti pārņēma krievu lielkņazs Nikolajs. Nikolajs centās paveikt dzelzceļa izbūvi no Gruzijas uz iekarotajām teritorijām, lai varētu nodrošināt pietiekamu apgādi jaunai ofensīvai. Tomēr, 1917. gada martā februāra revolūcijas dēļ tika gāzts cars un armijas iekārta pamazām sāka sabrukt.

Kaujas Dienvidu frontē

Itālija bija Vācijas un Austroungārijas sabiedrotā kopš 1882. gada, bet tai bija savas pretenzijas uz Austrijas teritoriju Terentino, Istrijā un Dalmatijā. Austrijas valdība mēģināja panākt Itālijas neitralitāti par apmaiņu pret Francijas teritorijām, taču Itālija pievienojās Antantei, parakstot Londonas paktu 1915. gada aprīlī, un maijā pieteica karu Austroungārijai. Pēc 15 mēnešiem Itālija pieteica karu arī Vācijai.

Itālija kara laikā, kaut gan slikti ekipēta, bija lielā skaitliskā pārsvarā. Lielākā daļa cīņu notika kalnu reģionos, kuras ir ļoti labas pozīcijas aizsardzības cīņām. Neskatoties uz visu šo un 1917. gadā Austrijas jau tā stiprās dienvidu frontes pastiprināšanu, Austroungārijas štāba priekšnieka Konrāda fon Hotzendorfa ārkārtīgi stiprā naida pret itāļiem, kas padarīju viņu aklu ļoti daudzos veidos, dēļ lika pieļaut ļoti daudzas muļķīgas stratēģiskas un taktiskas kļūdas kampaņās pret Itāliju.

1918. gadā Austroungārija cīņā ar Itāliju padevās Antantes spēkiem Vittorio Veneto cīņā.

Kara otrais posms

1917. gada notikumi vistiešāk atspoguļosies kara nobeigumā, taču to nevarēja saredzēt līdz pat 1918. gadam. Antantes Vācijas jūras blokāde izdarīja nopietnu spiedienu uz Vāciju. Atbildē 1917. gada februārī Vācija sāka zemūdens karu, kura mērķis bija novest Angliju bada nāvē un izstāšanās no kara. Kaut gan sākumā, lielo britu zaudējumu dēļ (līdz pat 860 000 tonnu zaudētu izejvielu mēnesī), drīz vien Anglija ieviesa konvoju sistēmu, kas krietni samazināja vācu zemūdeņu veidotos zaudējumus.

Tā ka decembrī Krievija padevās, Vācijai parādījās liels karavīru daudzums, ko varēja pārvirzīt uz rietumu fronti, taču lielo attālumu dēļ šīs pārvietošanas notika ļoti lēni.

No otras puses, ap to laiku rietumu frontē iesaistījās ASV, un bija skaidrs, ka kara izšķirošais atrisinājumu vajadzēs meklēt tieši šeit. Vācija zināja, ka Amerikas kareivju pieplūduma dēļ viņa vairs nespēs uzvarēt aizsardzības karu, tādēļ plānoja strauju rāvienu uz rietumiem, izmantojot jauno bruņoto karaspēku un jaunas kājnieku taktikas. Pie tam abas puses apzinājās, ka ieildzis karš draudēja ar sociālo sagruvumu vai pat revolūciju, kā Krievijā. Abām pusēm bija nepieciešama ātra uzvara rietumu frontē.

ASV iesaistīšanās

1917. gada 3. februāris: ASV prezidents Vudro Vilsons paziņo Kongresam par attiecību pārtraukšanu ar Vāciju.

Zemūdens karš kopā ar Cimmermaņa telegrammu sagrāva attiecības starp trejsavienību un ASV. Prezidents Vudro Vilsons pieprasīja pieteikt karu Vācijai, kas arī notika 1917. gada 6. aprīlī. Senāts pieņēma lēmumu par kara pieteikšanu nobalsojot 373 pret 50.

Kaut gan ASV deva ļoti svarīgu papildinājumu karam, viņa tā arī nekļuva par Antantes locekli, taču palika tikai par Antantes savienoto. Nozīmīgi ASV spēki ieradās Eiropā tikai 1918. gada vasarā.

Kara laikā Amerikas spēki sastāvēja no gandrīz vienīgi kājniekiem. Vairāki mēģinājumi sadalīt amerikāņu vienības un izmantot viņus kā papildinājumu Francijas un Anglijas spēkiem izgāzās.

Amerikāņi bija vienīgie, kas vēl piekopa frontālo uzbrukumu (kur kājnieki caur ložmetēju ugunij skrien uz pretinieka ierakumiem, lai turpinātu cīņu tur), ko Anglija un Francija sen jau nelietoja, tādēļ nedaudzajās kara operācijās 1918. gada vasarā un rudenī Amerika cieta milzīgus zaudējumus.

Kara trešais posms

Vācijas 1918. gada pavasara ofensīva

Vācijas plānos bija ātra ofensīva pa rietumu fronti pirms Amerikas spēku nostiprināšanās.

Darbība sākās 1918. gada 21. martā. Vācu spēkiem izdevās bezprecedenta 60 km garš izrāviens uz priekšu. Pirmo reizi kopš 1914. gada manevrēšana atgriezās kara laukā.

Britu un franču ierakumi tika sakauti, izmantojot vēl nebijušu infiltrācijas taktiku.

Frontes līnija pārvietojās 120 km līdz Parīzei. Daudzi parīzieši jau bēga no pilsētas. Uzbrukuma sākums bija tik labi izdevies, ka 24. marts Vācijā tika pasludināts par valsts brīvdienu. Daudzi vācieši ticēja, ka uzvara ir tuva. Tomēr pēc smagām cīņām Vācijas ofensīva tika apstādināta. Vācijas zaudējumi starp 1918. gada martu un aprīli bija 270 000.

15. jūlijā Antantes spēki, ASV atbalstīti, sāka otro cīņu pie Marnes. Šī Antantes iniciatīva atzīmēja Antantes uzvaru sākumu.

Tajā pašā laikā Vācija bruka jau arī no iekšpuses. Nepārtraukti notika pretkara gājieni un armijas morāle bija ļoti zema. Ražošanas apjoms, salīdzinot ar 1913. gadu, bija sarucis par 53%.

Antantes uzvara

1918. gada 8. augustā notika jau gaidītais pretuzbrukums (Amjēnas cīņa). To veica britu Ceturtās armijas III korpuss kreisajā flangā, franču Pirmā armija labajā un Kanādas un Austrālijas korpuss vadot uzbrukuma trieciengrupu centrā. Antantes spēki sastāvēja no 414 IV un V modeļa tankiem un 120 000 cilvēku. Antantes spēki septiņu stundu laikā pavirzījās 12km uz priekšu Vācijas teritorijā.

Tomēr pēc dažām dienām ofensīva samazinājās — Britu impērija piedzīvoja problēmas ar praktiski visiem saviem tankiem (izņemot 7 no viņu 414). 1918. gada 15. augustā ofensīva tika pārtraukta un sākās jaunas ofensīvas plānošana. Tas notika pēc 6 dienām - 21. augustā. Ap 130 000 Savienoto Valstu tika iesaistīti cīņā, kopā ar britu 3. un 4. armiju. Ofensīva bija ļoti veiksmīga - Vācijas 2. armija tika atstumta pa 55km garu fronti. 2. septembrī Vācija jau bija atstumta līdz Hinderburgas aizsardzības līnija.

Hindenburga aizsardzības līnijas ieņemšanas mēģinājums notika 26. septembrī: 260 000 amerikāņu kareivju skrēja pretī Hindenburga aizsardzības līnijas ložmetēju ugunij. Visām divīzijām, izņemot Amerikas 79. kājnieku divīziju, izdevās ieņemt savus pamatobjektus. Šī neveiksme ļāva Vācijai atgūties un pārgrupēties. Visas aizsardzības līnijas ieņemšana notika 27. septembrī, taču nespēja ieņemt to iepriekšējā dienā izrādījās par vienu no visdārgākajām kļūdām visas kampaņas laikā.

Jau oktobra sākumā bija acīmredzams, ka lietas vairs nenotiks pēc Vācijas plāna. Jau atkal daudzi tanki atteica darboties, un tie, kas bija spējīgi darboties, bija bezspēcīgi, jo tanku komandieri uzskatīja, ka pa šādu teritoriju nav iespējams pārvietoties. Tomēr, pat vēl pirms tā, Ludendorfs jau 1. oktobrī bija sapratis, ka Vācijai bija tikai divi likteņi — pilnīga iznīcība vai padošanās. Viņš ieteica pēdējo augstākajām valsts personām sanāksmē Spa, Beļģijā tajā pašā dienā. Baumas par Vācijas neizbēgamo sakāvi izplatījās Vācijas bruņotajos spēkos. Sacelšanās draudi kļuva par pastāvīgu problēmu. Admirāļi Šērs un Ludendorfs izlēma veikt pēdējo mēģinājumu atjaunot Vācu jūras kara flotes „varonību”. Viņi zināja, ka šādu darbību aizliegs valdība un izlēma to neinformēt. Baumas par tuvojošos uzbrukumu sasniedza jūrniekus Keilā. Daudzi no jūrniekiem dezertēja — atteikdamies piedalīties uzbrukumā, kuru viņi uzskatīja par neko vairāk par pašnāvību. Par incidentu šo atbildību uzņēmās Ludendorfs, kuru atlaida 26. oktobrī.

Tomēr, kopš 1918. gada septembra beigām, Ludendorfs veidoja savu personīgo plānu. Kaut gan viņš bija konservatīvs tradīcionālists, viņš izlēma mēģināt uzsākt politisku revolūciju, ieviešot jaunas reformas, kuras „demokratizētu” Vāciju. Šīs reformas apmierinātu arī monarhistus, jo ķeizara valdīšana nepārtrauktos. Viņš uzskatīja, ka demokratizācija parādītu Vācijas iedzīvotājiem, ka valdība ir gatava mainīties, šādā veidā samazinot sociālistiskās revolūcijas iespēju, kāda notika Krievijā 1917. gadā. Tomēr, daži vēsturnieki uzskata, ka Ludendofam bija arī apslēpts motīvs. Viņa reformas piešķirtu lielākas tiesības Reihstāga locekļiem — īpaši valdošajām partijām, tajā laikā centriskajai, liberālistiskajai un sociāldemokrātu partijām. Tādēļ, ja šīm partijām būtu vairāk spēka, viņām būtu pietiekami daudz varas, lai pieprasītu karadarbības izbeigšanu. Un ar 5 989 758 upuriem Vācijā (4 216 058 ievainoti un 1 773 700 gājušiem bojā) tas ir tieši tas, ko viņas darīja. Drīz pēc tam Ludendorfs ļoti krasi izmainīja savu viedokli un teica, ka tās partijas, kurām viņš deva varu, bija atbildīgas par Vācijas sakāvi karā, ka šie politiķi ir „iedūruši Vācijai mugurā”. Par valdības vadītāju nozīmēja princi Maksi fon Badenu (SDP). Miera sarunas tika uzsāktas nekavējoties pēc viņa iecelšanas amatā. Tomēr fon Badens nevarēja izlemt starp konstitucionālās monarhijas valsti vai demokrātisko valsti. Viņa neizlēmību atrisināja Filips Šeidemans, kurš 1918. gada 9. novembrī, no Reihstāga augstākās ložas paziņoja, ka Vācija no šī brīža ir republika. Fon Badens paziņoja, ka ķeizaram ir jāatstāj amats — pirms ķeizars paspēja pats pieņemt kādu lēmumu. Imperiālistiskā Vācija bija mirusi, un jaunā Vācija piedzimusi.

Kara beigas

Bulgārija bija pirmā no Vācijas bloka valstīm, kura padevās (1918. gada 29. septembris). Vācija pieprasīja uguns pārtraukšanu 1918. gada 3. oktobrī. Kad Vilhelms II pavēlēja Vācijas jūras flotei uzbrukt Antantes jūras spēkiem, sākās sacelšanās no 1918. gada 29. oktobra. 30. oktobrī Osmaņu impērija kapitulēja. 3. novembrī Austroungārija pacēla pamiera karogu Itālijas armijas priekšā, prasot karadarbības izbeigšanu un miera nosacījumus. Kad Antantes autoritātes vienojās par nosacījumiem, tos pa telegrāfu nosūtīja Austrijai un tie tika pieņemti. Karadarbības pārtraukšana stājās 3 pēcpusdienā 4. novembrī. Pēc Hābsburgu dinastijas gāšanas, Austrija un Ungārija parakstīja atsevišķus miera līgumus ar Antanti.

Pēc Vācijas revolūcijas, 9. novembrī tika pasludināta Vācijas republika, kas atzīmēja Vācijas impērijas galu. Ķeizars nākamajā dienā muka uz Nīderlandi, kas deva viņam politisku patvērumu.

11. novembrī, dzelzceļa vagonā Kompjenas mežā, Francijā tika parakstīts pamiers starp Vāciju un Antanti. Tās dienas 11:00 uguns pārtraukšana stājās spēkā, un pretojošās armijas sāka atkāpties no savām pozīcijām.

Kara stāvoklis starp abām pusēm turpinājās vēl nākamos septiņus mēnešus, līdz to beidzot pārtrauca Versaļas līgums 1919. gada 28. jūnijā.

Hronoloģija

1914. gads

• 23. jūlijs: Austroungārijas ultimāts Serbijai.
• 28. jūlijs: Austroungārija piesaka karu Serbijai.
• 31. jūlijs: Krievija uzsāk mobilizāciju.
• 1. augusts: Vācija piesaka karu Krievijai.
• 2. augusts: Vācu kājnieki okupē Luksemburgu.
• 3. augusts: Vācija pasludina karu Francijai.
• 4. augusts: Vācija iebrūk neitrālajā Beļģijā, Apvienotā Karaliste atbildē piesaka karu Vācijai.
• 6. augusts: Melnkalne pievienojas savam mūžīgajam savienotajam Serbijai un piesaka karu Austroungārijai.
• 10. augusts: Austroungārija piesaka karu Krievijai.
• 12. augusts: Apvienotā Karaliste un Francija piesaka karu Austroungārijai.
• 23. augusts: Japāna piesaka karu Vācijai.
• Septembris: Vienotības pakts, ko paraksta Francija, Anglija un Krievija.
• 9. oktobris: Beļģija krīt vācu kājniekiem Antverpas ielekumā.
• 29. oktobris: Osmaņu impērija pievienojas karam Vācijas un Austroungārijas pusē.
• 2. novembris: Krievija piesaka karu Osmaņu impērijai.
• 5. novembris: Francija un Apvienotā Karaliste piesaka karu Osmaņu impērijai.
• 25. decembris: Ziemassvētku pamiers ierakumos.

1915. gads

• 25. aprīlis: Iesākas Galipoli operācija (turku valodā: Gelibolu). Turki sagrauj Sabiedrotos.
• 26. aprīlis: Itālija paraksta slepenu Londonas paktu ar Antanti.
• 23. maijs: Itālija piesaka karu Austroungārijai.
• 14. oktobris: Bulgārija piesaka karu Serbijai un pievienojas karam Vācijas un Austroungārijas pusē.

1916. gads

• 9. marts: Vācija piesaka karu Portugālei
• 27. augusts: Rumānija piesaka karu Austroungārijai
• 28. augusts: Itālija piesaka karu Vācijai

1917. gads

• 16. janvāris: Vācija aizsūta Zimmermanna telegrammu Meksikai, piedāvājot aliansi pret ASV.
• 6. aprīlis: ASV piesaka karu Vācijai.
• 27. jūnijs: Grieķija pievienojas karam Antantes pusē.
• 6. jūlijs: Tiek sagrābta Akvaba, galvenā Osmaņu impērijas ostas pilsēta
• 14. augusts: Ķīnas republika piesaka karu Vācijai.
• 26. oktobris: Brazīlija piesaka karu Vācijai.
• 7. novembris: Oktobra revolūcija Krievijā
• 7. decembris: ASV piesaka karu Austroungārijai.

1918. gads

• 8. janvāris: Prezidents Vudro Vilsons, izsaka savu slaveno 14 punktu aicinājumu, kurā viņš iepazīstina ar Tautu apvienības pamatideju.
• 3. marts: Krievija un Trejsavienība paraksta Brestas līgumu, kas deklarēja Krievijas izstāšanos no Pirmā pasaules kara
• 30. oktobris: Osmaņu (turku) padošanās atzīmē turku teritorijas atvēršanos Antantes militārajām operācijām
• 11. novembris: Kompjenas pamiers. Karadarbības pārtraukšana ir parakstīta, Pirmais pasaules karš ir beidzies.

1919. gads

• 28. jūnijs: Versaļas līgums: oficiālais Pirmā pasaules kara beigšanas līgums starp Antanti un Vāciju.

1920. gads

• 4. jūnijs: Trianonas vienošanās, Ungārijas karalistes nodalīšana no Austroungārijas impērijas.

1923. gads

• 24. jūlijs: Šveicē noslēgts Lozannas miera līgums, kas noteica jaunu Anatolijas teritoriju sadalīšanu un izbeidza Turcijas neatkarības karu.
• 29. oktobris: Turcija mainīja valsts iekārtu uz republiku.

Sekas

• Kara laikā gāja bojā aptuveni 8,6 miljoni kareivju un aptuveni 6,5 miljoni civiliedzīvotāju.
• Karš likvidēja Vīnes kongresa iedibinātās starpvalstu attiecības un robežas Eiropā. Sabruka četras impērijas: Vācijas impērija, Austroungārijas impērija, Osmaņu impērija un Krievijas impērija, to četras valdnieku dinastijas — Hohencollernu dinastija, Hābsburgu dinastija, Osmaņu dinastija un Romanovu dinastija.
• Nespēja efektīvi cīnīties ar kara postījumu sekām noveda pie plašas autoritārisma izplatības Eiropā - tas lika parādīties fašismam Itālijā, nacismam Vācijā un 2. Pasaules karam tikai vienu paaudzi vēlāk. Karš kļuva par Boļševiku revolūcijas katalizatoru Krievijā, kura iedvesmos nākamās komunisma revolūcijas pat tik atšķirīgās valstīs kā Ķīna un Kuba, un liks pamatus Aukstajam karam starp PSRS un Savienotajām Valstīm. Austrumos Osmaņu impērijas sabrukums lika pamatus modernai demokrātiskai valstij — Turcijai. Centrālajā Eiropā dzima jaunas valstis — Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Latvija, Lietuva, Igaunija u.c. Atkal tika atjaunota Polija.
• Franču un Britu impērijas spēku aktivitātes Tuvajos Austrumos pēc Osmaņu impērijas sabrukuma liks pamatus mūsdienu konfliktu zonai Tuvajos Austrumos.

Skatīt arī

• Brīvības cīņas
• Latviešu strēlnieki

Bibliogrāfija

• Levitāns S., PSRS vēstures pirmspadomju perioda pētīšana // Levitāns S. Padomju historiogrāfija 1917.-30. g.v. — Rīga, 1972.
• Козенко 3., Первая мировая война. / Новая и новейшая история. — 2001. - № 3
• Писарев., Первая мировая война. Новые подходы и изучения. / Новая и новейшая история. — 1993. - № 3

Ārējās saites

• Leiša E. Šlīfena plāns: teorija un realizācija - vesture.sauc.lv