Pāriet uz saturu

Emilis Melngailis

Vikipēdijas lapa
Emilis Melngailis
Emilis Melngailis
Personīgā informācija
Dzimis 1874. gada 15. februārī
Vidrižu pagasts
Miris 1954. gada 20. decembrī (80 gadi)
Rīga
Pilsonība Latvijas
Tautība latvietis
Profesionālā informācija
Mācības Īgates draudzes skola, Lēdurgas draudzes skola, Raunas draudzes skola, Vecpiebalgas draudzes skola, Rīgas pilsētas reālģimnāzija, Drēzdenes konservatorija, Pēterburgas konservatorija
Skolotāji Kārlis Millers, Fēliks Augusts Bernhards Drezeke,[1] Nikolajs Rimskis-Korsakovs[2]
Apbalvojumi Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks, Darba Sarkanā karoga ordenis, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda raksts
Mūzikas portāls / Mūzikas vikiprojekts                              Infokaste

Emilis Jūlijs Melngailis (dzimis 1874. gada 15. februārī (pēc vecā stila 3. februārī[3]) Igatē, miris 1954. gada 20. decembrī Rīgā, apglabāts Rīgas Meža kapos) bija latviešu folklorists, kordiriģents, komponists un šahists. Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku organizators un virsdiriģents. Sarakstījis 53 oriģināldziesmas korim a cappella, veidojis vairāku tautu tautas dziesmu apdares. Darbojās Latvijas Šaha federācijas vadībā.[4]

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1874. gadā Igates pagasta[5] skolā skolotāja un pagasta skrīvera Jēkaba un viņa sievas Līzes, dzimušas Mešakas,[6] sešu bērnu[7] ģimenē.

Tēvs Igatē strādāja kā skrīveris bāriņtiesā līdz 1893. gadam, kad Melngaiļu ģimene pārcēlās uz Raunas Marijkalnu[8] jeb Māriņkalnu.[9][10] Māte mācīja zēnu spēlēt klavieres vēl pirmsskolas vecumā.[3] Igates skolā mazbērna gados dzīvoja kopā ar apteksni Līzi, ko ļoti mīlējis.[11]

Skolas un studiju gadi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mācījās Igates, Lēdurgas, Raunas un Vecpiebalgas draudzes skolās. Lēdurgas draudzes skolā pildīja pagasta ziņneša pienākumus, piegādājot pastu uz Aijažiem.[8] Vecpiebalgas draudzes skolā Kārļa Millera klasē sacerēja savu pirmo vokālo kompozīciju "Modināšanas dziesmu"[3] Millera dzimšanas dienas svinībām divpadsmit gadu vecumā 1886. gada 3. decembrī[12] ar Aleksandra Mezīša vārdiem,[13] kuru toreiz atskaņoja vēlākajam arhibīskapam Irbem.

No 1887. līdz 1891. gadam viņš mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Lai nopelnītu līdzekļus studijām, trīs gadus strādāja muižas skolās par mājskolotāju, pa gadam Igaunijā,[12] Popē un Ezerē,[3] taču pēc paša vārdiem tieši tad, 1895. gadā, dzīvodams aristokrātu muižās, pieņemoties svarā un spēlējot šahu ar vēlāko arhibīskapu Teodoru Grīnbergu[1] nolēmis nodarboties ar mūziku un šahu.[12]

1896. gadā sāka studijas Drēzdenes konservatorijā pie Fēliksa Augusta Bernharda Drezekes (1835—1913), kura iespaidā pievērsies Vāgneram, par latviskās mūzikas problēmām nedomājot.[1] Drēzdenē sacerēja vairākas kompozīcijas, tai skaitā vairākas no vēlāk sacerētā "Latvju rekviēma".

No 1898. līdz 1901. gadam turpināja mūzikas studijas Pēterburgas konservatorijā, kur visvairāk iespaidojās no krievu romantisma īpaši Musorgska operām, kur paša vārdiem "raženu vietu ieņem no tautas nākusī dziesmiņa, ja viņas būtība ir pareizi izcelta, iztulkota".[1] Studijas pameta pēc strīda ar Rimski-Korsakovu, Musorgska "Borisa Godunova" oriģinālveidu aizstāvot; turpināja kā eksterns, 1901. gadā saņemot brīvmākslinieka diplomu.[7] Melngailis uzskatīja, ka nepieciešams glābt no izzušanas latviešu tautas mūziku jeb "skaņotās gara mantas".[14] Roberta Bērziņa tautā izplatītu dziesmu un melodiju krājums Latvju vijolītes (1894–1896)[15] ierosināja viņu 1902. gadā izdot pirmo kora dziesmu krājuma "Birzēs i norās" burtnīcu, pēc šīs publikācijas pa pastu saņēma no latviešu tautas melodiju vācējiem gatavus krājumus.[1] Melngailis ar paveikto bija neapmierināts, 1904. gada izdevumā to laboja, spilgti parādās divbalsības dubultojums, liekot vīru balsīm paralēli dziedāt sievu balsu harmonizācijā, kas jāuzskata par krievisku, nevis latvisku dziedāšanas veidu.[16] Komponists uzskatīja Pēterburgas laiku par postošu, kas nesis nelaimi pēc nelaimes viņa dzīvē, radot lūzumu.[17]

Bēgļu gaitās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1905. gada revolūcijas laikā Melngaiļa tēva mājās Raunas «Marijkalnā» ieradās kazaki un piekāva viņa tēvu, jo Emilis Pēterburgā esot rakstījis dziesmas ar Raiņa vārdiem.[18] 1906. gadā, bēgot no soda ekspedīcijas represijām kopā ar māsu Elīnu un četrus gadus veco meitu Lindu pārcēlās uz dzīvi Taškentā, toreizējā Turkestānā,[19] kur dzīvoja līdz 1920. gadam. Kadetu korpusā mācīja vācu valodu, vēlāk arī angļu valodu, vasarās brauca uz Rīgu, mācījis klavierspēli ģenerālgubernatora meitai,[20] atvēris vīna darītavu, piekopis dravinieka arodu, turējis piensaimniecību,[3] kā arī šķirņu vistkopību.[21] 1912. gada 3. decembrī Taškentā dzima dēls Tenis Vītauts, nomira jaunākā meita Maija.[19] Taškentā uzsāka "Bārenītes slavināšanas" diatonisko stilu, 1912. gadā iznāca "Birzēs i norās" otrā burtnīca. 1915. gadā norīkots dienestā par Guļčas cietokšņa komandata sekretāru.[20]

Latvijas Republikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Brīvības cīņu beigām 1920. gadā atgriezās Latvijā, nodibināja zemnieku saimniecību Priekuļos pie Cēsīm ar ābeļdārzu, lopiem, sekmīgi piedalījās šķirnes vistu konkursos,[22] kad vistu saimniecība un dzīvojamās ēkas nodega,[19] strādāja kā taksometra vadītājs, taču cieta autokatastrofā, rakstīja par vieglo pasažieru automobiļu vadīšanas pedagoģisko līdzekļu trūkumu,[22] neatrodot algotu darbu ne kā valodas skolotājs, ne kā komponists.[3] Nostājās pret Latviešu biedrību jeb "māmuļniekiem", nodarbojās ar politiku, bija saimnieciski un politiski nepraktisks, ar amerikānisku reklāmu izgāzās[7] neveiksmīgi kandidējot Saeimas vēlēšanās, aģitējot no sava taksometra, pēc šīs neveiksmes nostājās pret demokrātiju, pret balsošanu, pret balsu vairākuma principu, jo pēc rakstura bija despotisks, bargs, valdonīgs, straujš un eksplozīvs,[23] ass, šķautņains,[8] spurainās dabas dēļ ar neveiksmēm laulības dzīvē[7] taisnprātīgs, ļaunatminīgās un paštaisnās dabas dēļ daudzi viņu uzlūkoja vienīgi par dīvaini, par cilvēku bez diplomātijas, kas nekur īsti neiederas.[24]

Apceļoja Nīcu, Rucavu, Bārtu, kaimiņtautu kurseniekus Kuršu kāpā un Latgali savācot 4342[8] tautas melodiju, pēc paša teiktā iegūstot "pavisam jaunu uzskatu par šīs zemes senatni",[3] šim nolūkam Ozolnieku velosipēdu fabrika uzkonstruēja un uzdāvināja komponistam īpašu velosipēdu, jo parastajiem Melngailis bija par smagu.[8] Folklorista Priekuļu puses mājās «Eiķēni» viesojās Alfrēds Kalniņš, Jānis Zālītis, Pēteris Barisons, Jūlijs Madernieks, Jāzeps Vītols.[18] Sāka nodarboties ar diriģēšanu, devās ar savu kori tūrē pa Latviju. Melngailis bija Latvijas Konservatorijas folkloras katedras vadītājs, virsdiriģents 1931. gada Septītajos latvju dziesmu svētkos un 1933. gada Dziesmusvētku Atceres dziesmu dienās, ko vēlāk nodēvēja par Astotajiem latvju dziesmu svētkiem[25] un 1938. gada Latvju dziesmas devītajos svētkos. Uzstāja, ka dziesmu svētku telpiskā risinājumā pie estrādes aiz klausītājiem jābūvē akustiskas reverbrācijas pusloka siena, izstāžu zāle tautas mūzikas instrumentiem un bufete.[25] Saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.[26]

PSRS okupācijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc okupācijas kļuva par konservatorijas profesoru, bet lekcijās bijis visai kuriozs.[7] 1945. gadā Melngailim piešķīra Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukumu, 1949. gadā viņš saņēma Darba Sarkanā Karoga ordeni. Saņēmis Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu.[27] Kļuva par Latvijas PSR Komponistu savienības priekšsēdētājs.[7]

Miris 1954. gada 20. decembrī Rīgā sirds slimības dēļ.[7] Melngaili izvadīja pēdējā gaitā no Latvijas PSR Operas un baleta teātra.[7]

Daiļrade

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Folklora un apdare

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Emilis Melngailis ir savācis 220 latviešu tautasdziesmu apdares krājumos "Birzēs i norās"[28] ("Tumša nakte, zaļa zāle", "Ozolīti, zemzarīti", "Bērīts manis kumeliņis", "Tek saulīte tecēdama", "Kas kurmīti dancināja"), kā arī kora dziesmas ("Jāņuvakars", "Senatne"). Kopumā iznāca 10 "Birzēs i norās" burtnīcas, tās tika izdotas laika posmā no 1902. līdz 1956. gadam. Melngaiļa savāktie tautas mūzikas materiāli tika publicēti grāmatā "Latviešu mūzikas folkloras materiāli" trīs sējumos (ap 5000 tautasdziesmu melodiju): I daļa Korsa (1951. gadā), II daļa Maliena (1952. gadā), III daļa Vidiena ar pielikumu un pēcvārdu (1953. gadā).[29] Melngailis ir uzsvēris savu uzskatu, ka Kurzemē mūzikas instrumentu spēles tradicionāli plašāko prasmju dēļ folkloras muzikalitāte ir bijusi augstāka kā Vidzemē.[3] Melngaiļa dziesmu "Rīgas torņa gala zīle" jau 1938. gadā iekļāva Igauņu dziesmu svētku oficiālajā programmā.[25] Melngailis stingri uzsvēra latviešu tautas melodiju diatonismu, piederību sengrieķu harmonijām, kas krasi atšķiroties no klasiskajām mažoru, minoru kadencēm, īpaši minoros, kur tautas melodija atmet ievadtoni.[1] Lai arī Jēkabs Graubiņš un Ludis Bērziņš pareizi uzsvēra, ka mūzikas metrika latviešu tautas dziesmās atbilst teksta dipodijai, Melgailis savos melodiju apstrādājumos to nereti ignorēja, piemēram, trīsdaļīgu taktsmēru apzīmējot par divdaļīgu ("Bārenītes slavinājums", "Miezītim balti milti" u. c.), jauktu taktsmēru uztver kā vienkāršu ("Vīrs, kam vara", "Smagu liecu lazdiņu" u. c.), turklāt Melngailis uzsvēris, ka komponēt oriģinālmūziku nav grūtāks uzdevums par astoņtaktīgas latviešu tautas dziesmas harmonizēšanu.[30]

Oriģinālmūzika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melngailim īstu oriģināldziesmu nav sevišķi daudz,[30] sacerējis piecpadsmit solodziesmas, pamatā veidotas agrīnajos darbības gados.[30] Rakstījis mūziku Blaumaņa liriskajai mīlestības dzejai vācu valodā.[31] Melngailis vēlāk paudis nožēlu, ka vēlu iepazinies ar Krišjāni Baronu, paudis, ka ar Dainu tēva vēlāk dotajām zināšanām saprastu, ka pie Raiņa "Senatnes" nevajadzējis ķerties.[30] Smeļoties no savas autoritātes Modesta Musorgska Melngailis piešķir mūzikai slāvisku kolorītu.[30] Jēkabs Poruks norāda, ka "Mūsu tēvs debesīs" nav latviešu dieviņš, bet Vecās Derības bargais Demiurgs, "kas runā pērkona dārdos", proti ar dievišķā rāmi ekspresīvu slavinājumu.

Intelektuālā īpašuma tiesības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmoreiz Melngaiļa kompozīciju publisks atskaņojums ārpus ierastā ģimenes loka noticis 1900. gada pavasarī Ķeizardārzā.[31] Melngailis savās kompozīcijās pārveidojis dzejnieku oriģinālos darbu, piemēram, Aspazijas.[30] Jau Pēterburgas periodā folkorists rakstīja savam draugam Velēnā skolotājam Kārlim Tarzieram, lai rīko koncertus ar Melngaiļa dziesmām un naudu sūta uz Pēterburgu.[32] Viņš uzsvēra, ka bez viņa atļaujas un autora honorāra apmaksas personām nav tiesību izpildīt viņa kompozīcijas.[1]

Latvijā autortiesības uz Emiļa Jūlija Melngaiļa vokālajām un vokāli instrumentālajām kompozīcijām beigsies 2024. gada 31. decembrī — tā gada beigās, kurā aprit 70 gadi pēc nāves.[33]

Ģimene un radinieki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melngaiļa radi bija ienākuši Igatē 1862. gadā, Kārlis Šteins izpircis no muižnieka Pistolkorsa lielu zemesgabalu, nodibinājis «Ķikreizas», viņa dēlu starpā sadalot zemi radās jaunsaimniecības «Šķūtis» un «Jaunšķūtis», tur allaž komponists apciemoja savus radus, dēladēlam «Silarāji»,[34] Šteini un Mežoki (Mešaki, Mežaki) nāk no «Maisiņiem» Raunas pagastā, pats Šteins bija sulainis, kas vēlāk kļuvis Stelpes muižas rentnieks, par rentes gados sapelnīto nopirka minēto Igates galu.[35]

Tēvs Jēkabs dzimis 1846. gada 12. janvārī, 17 gadu vecumā bija mājskolotājs un dārznieks pie Raunas mācītāja Sokolovska, 1871. gada 26. septembrī Lēdurgas baznīcā apņēma par sievu Elīzu[36] (Līzi) Mežoku, strādāja kā Īgates skolmeistars no 1870. gada līdz 1893. gadam[37] piedalījies Pirmo Latviešu vispārējo Dziesmu svētku (1873) gatavošanā Lēdurgas skolotāja Baltgaiļa vadītajā[38] Lēdurgas vīru korī.[3] Māte Elīza Mežoka (Mežaka[9]) 1930. gadu nogalē dzīvoja Tirzā pie savas māsas.[13] Mātesmāsa Alma Mežaka-Sermule ieprecējās Tirzas «Dakaros», Sermuļu ģimenē, par ko rakstīja Apsīšu Jēkabs.[32] Emiļa Melngaiļa vecākās māsas, klavierskolotājas un vācu valodas skolotājas Jūlija Elizabetes Melngailes (1872—1949)[9] dēli bija Latvijas armijas štāba Apmācības daļas nodaļas priekšnieks, "Latvijas Kareivja" atbildīgais redaktors (1922—1932) Edvīns Aleksandrs Mednis (-1967), Jānis Mednis (dzīvoja Zviedrijā), Egons Monvīds Mednis (1903—1988 Granhevenā, Mičiganā), viņa dēls Helmūts Monvīds Mednis (dzimis 1933) dzīvo Granhevenā Mičigānā, ASV,[36][37][39] viņa meita Inta. Meita bija Anna Elizabete (Elza),[9] precējusies ar Kārli Subri, bērni Tālivaldis Jānis Subris, Helēna Iveta Zariņa (Subre).[9]

Viņa pirmā sieva bija igauniete, vācu valodas skolotāja Lēnija Mīrisepa (Leeni Müürisepp),[40] kas nomira ar tīfu, otrā sieva — Pēterburgas krieviete Antoņina Ļebedjeva mira "traģiskā nāvē", ko vēlāk nodēvēja par "pašnāvību",[40] trešā sieva latviete Anna Bērena,[7] dzimusi 1888. gada 10. oktobrī Drisā,[21] ar kuru 1906. gadā iepazinies kādā koncertā, strādāja par pārdevēju kancelejas preču veikalā Berga bazārā, kopā ar Emili dzīvoja Taškentā, mira 1938. gada 12. oktobrī.[21] Pirmajā laulībā 1902. gadā dzimusi meita Linda, bet Emiļa un Annas ģimenē trīs dēli — Tenis, Arulis, Emīls[31] — un divas meitas — Maija un Rūte.[21]

Vecākā meita Linda (1902-?) apprecēja Elmāru Subri,[7][41] piedzima Pēterburgā.[18] Dzīvoja Tirzas «Dakaros», 1945. gadā PSRS okupācijas vara viņu apcietināja, ieslodzīja Ņižņijtagilā, 1946. gadā atbrīvoja pirms termiņa, pēc tam vēlreiz, kopā ar vīru no Tirzas pagasta «Saulkrastu» mājām 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Sibīriju.[42][43] Nometināta Tomskas apgabala Čaiskas rajona Proverskas ciema kolhozā «Sovetskij Sever». Melngailis vērsās pie LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja Jāņa Vilhelma Lāča 1949. gada 12. augustā "likdams visas savas cerības uz Jūsu laipno gādību, palieku Jūsu patiess cienītājs", Lāča gādība izpaudās kā Melngaiļa lūguma pārsūtīšana savam kolēģim, ministram Alfonam Novikam, kurš atbildēja: "ir izsūtīti pareizi un pamata lietas pārskatīšanai nav", Melngailis 22. augustā rakstveidā atvainojās Lācim par nepamatotu traucēšanu, Lindu atbrīvoja 1954. gada 5. maijā.[42] Pēc izsūtījuma strādāja kolhozā «Ļenina ceļš», dzīvoja Tirzas pagasta «Subros».[32]

Dēli Tenis, Arulis[9] un Emīls. Meita Rūte (Rūta) Melngaile (1915-1985. gada 17. augusts[44]), folkloriste, palīdzējusi tēva darbā[45] Meita Maija mira Vidusāzijā.

Piemiņa

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Emiļa Melngaiļa memoriālais muzejs, izveidots Igates pagasta skolas ēkas skolmeistara dzīvoklī[9] kā Limbažu novadpētniecības muzeja filiāle.
  • Emiļa Melngaiļa vārdā nosaukta bijusī Mazā Smēdes iela (1876) jeb Ķieģeļu iela (1885) Rīgā, kurā viņš dzīvoja blakus YMCA stadionam (stūra ēkas adrese bija Leona Paegles ielā 26) no PSRS okupācijas 1940. gadā līdz nāvei.[46]
  • Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centrs,[47][48] nesa foklorista vārdu publiski līdz 2000. gada 17. janvārim,[49] juridiski līdz 2003. gada 1. janvārim, kad saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu zaudēja spēku Kultūras ministrijas nolikums;[50] šobrīd Latvijas Nacionālais kultūras centrs.
  • Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskola jau 1954. gadā nosaukta viņa vārdā.[51]
  • Igates pagastskolas ēka valsts adresācijas sistēmā ir pārsaukta par viensētu «Melngaiļi» (tajā darbojas biedrība «Vidrižu klēts»)[52] Vidrižu pagastā, kaut arī komponista dzīves laikā vieta bija publiska ēka Igates ciemā. Igates pagasta skolu 1960. gadā pārcēla uz Igates pili, bet vecajā skolas ēkā ievietoja desmit ģimenes, kas iznīcināja Melgaiļa tēva veidotos daiļdārzniecības stādījumus.[35]

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • S. Stumbre. Emīlis Melngailis, LVI, Rīgā, 1959. Laikabiedri izdevumam pārmet dokumentālu neprecīzumu un kļūdas.[8]
  • J. Vītoliņš. Emīlis Melngailis, "Latviešu mūzikas hrestomānija", LVI, Rīgā, 1957
  • Padomju Latvijas mūzikas darbinieki, Liesma, Rīgā, 1964

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 «Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, [[1942]], [[1. janvāris]], 728-34. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 13. maijā.
  2. ↑ Melngailis, Emīlis "Kur skaņoto rakstu esmu mācījies", Cīņa, 1948, 27. jūlijs.
  3. ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  4. ↑ Pēteris Apinis. 100 Latvijas personību. "Nacionālais apgāds" un "Lauku avīze", 2006. 66. lpp. ISBN 9984-26-269-3.
  5. ↑ Komponists uzsver, ka tas ir bijis Igates pagasts, kas pievienots Vidrižiem tikai vēlāk. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 3, 1983, 12. septembris, 3. lpp.
  6. ↑ LVVA, Fonds 235, Apraksts 4, Lieta 1444, 14 lpp, 35 ieraksts
  7. ↑ 7,00 7,01 7,02 7,03 7,04 7,05 7,06 7,07 7,08 7,09 7,10 Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 3, 1983, 12. septembris, 3. lpp.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 9,6 «Medne, Jūlija Elizabete, dzim. Melngaile (1872.15.07-1949.30.11), "Mans mūža gājums no atmiņu pierakstiem un dienasgrāmatas", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 3, [[1999]], [[1. marts]].». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 13. maijā.
  10. ↑ Marijkalns, Raunas novadā
  11. ↑ Brēms, M. "Emils Melngailis", Latvijas Kareivis, Nr. 106, 1930, 13. maijs, 3. lpp.
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 Sinus, "Emiļa Melngaiļa pirmās komponista gaitas", Atpūta, Nr. 287, 1930, 1. maijs, 15. maijs.
  13. ↑ 13,0 13,1 Melngailis, Emīlis. "Ziemassvētku zaigumā", Jaunākās Ziņas, Nr. 293, 1937, 24. decembris, 11. lpp.
  14. ↑ Emīlis Melngailis Skatīts: 15.12.2023
  15. ↑ Roberts Bērziņš Skatīts: 15.12.2023
  16. ↑ «Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, [[1942]], [[1. janvāris]], 730. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 13. maijā.
  17. ↑ Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  18. ↑ 18,0 18,1 18,2 Ziemele, Solveiga. "Ciemos pie Emiļa Melngaiļa meitas", Dzirkstele (Gulbenes novada laikraksts), 1980, 1. aprīlis, 2. lpp.
  19. ↑ 19,0 19,1 19,2 Melngailis, Emīlis. "Manas sievas Annas piemiņai", Jaunākās Ziņas, Nr. 233, 1938, 13. oktobris, 3. lpp.
  20. ↑ 20,0 20,1 «Klotiņš, Arnolds. "Emīlim Melngailim — 125. Melngaiļa Taškentas trimda.", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 12, [[1999]], [[1. decembris]], 14., 15., 16. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 13. maijā.
  21. ↑ 21,0 21,1 21,2 21,3 Melngailis, Emīlis. "Manas sievas Annas piemiņai", Jaunākā Ziņas, Nr. 233, 1938, 13. oktobris, 3. lpp.
  22. ↑ 22,0 22,1 «Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, [[1942]], [[1. janvāris]], 734. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 13. maijā.
  23. ↑ «Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, [[1942]], [[1. janvāris]], 733-4. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 13. maijā.
  24. ↑ Klotiņš, Arnolds Dr. art. "Par mūžu. Pilnu cerību, centienu, cēlu jūtu", Latvijas Vēstnesis, 1999, 18. februāris, Nr. 47 (1507)
  25. ↑ 25,0 25,1 25,2 Melngailis, Emilis, "Latvju Dziesmas devītie svētki", Jaunākās Ziņas, Nr. 17, 1938, 22. janvāris, 4. lpp.
  26. ↑ Anita Bormane. «Triju Zvaigžņu ordenim 90: apbalvojuma dzimšana, nebūšanas un pārvērtības». LA.LV (latviešu), 2014-03-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-01-18. Skatīts: 2020-11-16.
  27. ↑ Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs prof. Dr. Augusts Kirhenšteins, sekretārs K. Gailis, "1949. gada 10. februāra Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija DEKRETS Par Emiļa Jēkaba d. MELNGAIĻA apbalvošanu ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda Rakstu Par izciliem nopelniem mūzikas laukā sakarā ar 75. dzimšanas dienu", ''Komunists'' (Liepāja), Nr. 38, 1949. gada 16. februārī, 1. lpp.
  28. ↑ «Literatūra.lv: Emilis Melngailis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 3. decembrī. Skatīts: 2021. gada 17. februārī.
  29. ↑ Latviešu mūzikas folkloras materiāli Skatīts: 15.12.2023
  30. ↑ 30,0 30,1 30,2 30,3 30,4 30,5 30,6 «Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, [[1942]], [[1. janvāris]], 731. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 13. maijā.
  31. ↑ 31,0 31,1 31,2 Sinus, "Emiļa Melngaiļa pirmās komponista gaitas", Atpūta, Nr. 287, 1930, 1. maijs, 15. maijs.
  32. ↑ 32,0 32,1 32,2 Kučers, J. "Atbalsojas tautas dziesma", Dzirkstele (Gulbenes rajona laikraksts), Nr. 135, 1977, 12. novembris. 4. lpp.
  33. ↑ Autortiesību likuma 73. panta pirmā daļa — Autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāvesizņemot šā likuma 37.pantā minētos gadījumus.
  34. ↑ Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 35, 1983, 12. septembris, 3. lpp.
  35. ↑ 35,0 35,1 Kļūda atsaucē: tika izmantota ReferenceB nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  36. ↑ 36,0 36,1 Zirnītis, Edmunds. "Ar zobenu un spalvu", Treji Vārti, 187, 1. jūlijs
  37. ↑ 37,0 37,1 Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, 1983, 5. septembris, 3., 4. lpp.
  38. ↑ Kazakeviča S., "Ceļā uz dziesmu svētkiem", ''Progress'' (Limbaži), 185, 2. jūlijs.
  39. ↑ [1]
  40. ↑ 40,0 40,1 «Engelmane, Aija. "Melngailieši godina Melngaili", Kurzemes Vārds, [[2010]].». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 10. jūnijā. Skatīts: 2019. gada 18. maijā.
  41. ↑ «Medne, Jūlija Elizabete, dzim. Melngaile (1872.15.07-1949.30.11) "Mans mūža gājums no atmiņu pierakstiem un dienasgrāmatas", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 3, [[1999]], [[1. marts]].». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 13. maijā.
  42. ↑ 42,0 42,1 «Riekstiņš, Jānis. "Kad tēva sirdssāpes mocīja Emili Melngaili", [[Neatkarīgā Cīņa]], [[1991]], [[27. marts]], 1., 3. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 13. maijā.
  43. ↑ Ģeibaks, Mintauts, "Pašā Vidzemes vidū, Tirzas krastos", Latvijas Vēstnesis, Nr. 123 (406), 1995, 17. augusts
  44. ↑ "Rūtes Melngailes dzimšanas dati", Nekropole
  45. ↑ Melngailis, Emilis. "Teicēju Edu Ķimeli, dzimušu Rendas "Upesostos" 1853. gadā, Rendas Strāķos Mežagalā pieraksta Ruta Melngaile 1931. gada 14. augustā",Latviešu fokloras digitākalais arhīvs, Emiļa Melngaiļa folkloras vākums Nr. 1045-4767a
  46. ↑ Emīla Melngaiļa iela
  47. ↑ Latvijas Nacionālais arhīvs, LV_LVA_I 1-22.020
  48. ↑ E. Melngaiļa Republikas tautas mākslas un kultūras-izglītības darba zinātniski metodiskais centrs, Latvijas Nacionālā bibliotēka
  49. ↑ LV_LVA_236, Latvijas Nacionālais arhīvs
  50. ↑ 2000. gada 8. februāra Ministru Kabineta noteikumi Nr.49 "Kultūras ministrijas nolikums" (zaudējis spēku 2003. gada 1. janvārī)
  51. ↑ Par Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka, komponista Emīla Melngaiļa piemiņas saglabāšanu mūžos", Literatūra un Māksa, 1954, 26. decembris.
  52. ↑ "Melngaiļi", Vidrižu pagasts, Limbažu novads, LV-4013

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Arhitektūra un dizains
Kino
Literatūra
Mūzika
Skatuves māksla
Tautas tradīcijas
Vizuālā māksla
Ainavas
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Emilis_Melngailis&oldid=4167590"