Dagmāra Beitnere-Le Galla
Dagmāra Beitnere-Le Galla | |
---|---|
Dagmāra Beitnere-Le Galla 2018. gadā | |
Saeimas priekšsēdētāja biedre | |
Amatā 2018. gada 6. novembris — 2022. gada 1. novembris | |
Priekštecis | Gundars Daudze |
Pēctecis | Zanda Kalniņa-Lukaševica |
13. Saeimas deputāte | |
Amatā 2018. gada 6. novembris — 2022. gada 1. novembris | |
Prezidents | |
Premjerministrs | Arturs Krišjānis Kariņš |
| |
Dzimšanas dati |
1955. gada 13. martā Ventspils, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija) |
Dzīvo | Jūrmala, Latvija |
Tautība | latviete |
Politiskā partija |
Kristīgi demokrātiskā savienība "Tev, Jūrmalai" Jaunā konservatīvā partija |
Dzīvesbiedrs(-e) | Ervē Le Galls (Hervé Le Gall) |
Bērni | 2 meitas |
Profesija | kultūras socioloģe |
Augstskola | Latvijas Universitāte |
Dagmāra Beitnere-Le Galla (dzimusi Dagmāra Zagorska 1955. gada 13. martā Ventspilī) ir latviešu kultūras socioloģe, augstskolas pasniedzēja un politiķe. Pārstāv Jauno konservatīvo partiju, ir tās valdes priekšsēdētāja. Bijusi 13. Saeimas deputāte un Saeimas priekšsēdētājas biedre.[1] Pirms ievēlēšanas Saeimā bija Jūrmalas domes deputāte.
Izglītība un zinātniskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ieguvusi izglītību Ventspils 1. vidusskolā. 1980. gadā ieguvusi maģistra grādu vēsturē Latvijas Valsts universitātē. Kļuvusi par LVU Filozofijas vēstures un vēsturiskā materiālisma katedras pasniedzēju, bijusi šīs katedras aspirante, izstrādājusi pētījumu "Ateisms un mūsdienu ideoloģiskā cīņa".[2]
Atmodas laika sākumā strādājusi PSRS Zinību biedrībā kā lektore ideoloģiskajam aktīvam par reliģisko svētku un rituālu izcelšanos[3] un jauniešu ateistiskās audzināšanas problēmām.[4] 1990. gadā Dagmāra Beitnere par šo savu karjeras periodu stāstīja: "...Trīs gadus LU lasīju lekcijas tādā kursā, ko oficiāli sauca par zinātnisko ateismu, bet ko lekcijās centos interpretēt kā reliģijas un brīvdomības vēsturi."[5]
1992. gadā pievērsusies Ernesta Brastiņa izpētei un dievturībai, apgalvojot, ka "iepazīstoties ar latvisko dievestību jutusies kā mājās atgriezusies, jo iepriekš izdzīvojusi, izslimojusi visas citas".[6]
Latvijas Universitātē ieguvusi doktora grādu socioloģijā 2003. gadā.[7][8] Bijusi Latvijas Mūzikas akadēmijas prorektore.[9] Arī pēc ievēlēšanas parlamentā turpināja darbu kā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece.
Politiskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]20. gadsimta septiņdesmitajos gados, darbojoties komjaunatnē, vairākus gadus bijusi internacionālā draudzības kluba «Sārtā neļķe» prezidente.[10][11][12]
1994. gadā kandidējusi Jūrmalas domes vēlēšanās no Gvido Harija Volbruga vadītā Latvijas Kristīgo demokrātu savienības saraksta,[13] nav tikusi ievēlēta.
2017. gadā ievēlēta Jūrmalas domē no partijas "Tev, Jūrmalai" un Jaunās konservatīvās partijas apvienotā saraksta. Tur viņa strādāja Finanšu, Sociālo, veselības un integrācijas jautājumu un Tūrisma un kūrortoloģijas komitejā.[14]
2018. gada rudenī ievēlēta 13. Saeimā no Jaunās konservatīvās partijas.[15] Pirmajā Saeimas sēdē kandidēja uz Saiemas priekšsēdētajas amatu, taču piekāpās Inārai Mūrniecei. D. Beitnere-Le Galla toties tika ievēlēta Saeimas priekšsēdētājas biedra amatā, pārspēdama Gundaru Daudzi.
2024. gada rudenī D. Beitnere-Le Galla tika ievēlēta par Jaunš konservatīvās partijas valdes priekšsēdētāju, stājoties Gata Eglīša vietā.
Privātā dzīve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Precējusies ar franču inženieri Ervē Le Gallu, ir divas meitas. Ar vīru dzīvo Jūrmalā.[7]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Ella Semjonova. «13.Saeimas pirmajā sēdē sadalītas vietas Prezidijā – bez amatiem paliek «KPV LV» un ZZS» (latviešu). lsm.lv, 2018-11-06. Skatīts: 2018-11-07.
- ↑ "Ateisma propagandas nedēļā", 1984, 20. novembris
- ↑ Leja, M. «Ideoloģiskā aktīva skolā», Padomju Dzimtene (Kuldīga), 1986, 20. novembris
- ↑ Lapiņš, J. «Kārtējā mācību diena», Komunisma Rīts (Tukums), 1986, 25. janvāris
- ↑ Bolšaitis, Pēteris, Massachusetts Institute of Technology, Cambridge, MA. «LAMZA sadarbības programma ar mācībspēkiem, zinātnieku un dažādu profesiju speciālistiem Latvijā», Laiks, 1990, 27. jūnijs
- ↑ Šiliņš, Jānis. «Latviešu tautiskā mantojuma skolotāju saiets», Labietis, 1993, 1. janvāris
- ↑ 7,0 7,1 «Latviešiem jāgrib vara. Intervija ar Dagmāru Beitneri-Le Gallu, kura bija sapulcē pie Rīgas pils». LA.lv. 2017. gada 30. jūlijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 7. oktobrī. Skatīts: 2018. gada 5. novembrī.
- ↑ «Dagmāra Beitnere-Le Galla». cvk.lv. Skatīts: 2018. gada 5. novembrī.
- ↑ «Lasījumi opermākslas vēstures četrsimtgadei», Latvija Amerikā, 2007, 3. marts
- ↑ «Hanojas pionieru kaklauts», Pionieris, 1972, 18. janvāris
- ↑ «Republikas skolu internacionālās draudzības klubu laureātu I salidojums Ventspilī», Pionieris, 1972, 26. decembris
- ↑ Vaivade, S. "Kā sauli dzintars glabā", Padomju Venta, 1972, 26. decembris
- ↑ ««Jūrmalas Domes deputātu kandidātu saraksti 1994. gada 29. maija vēlēšanām», [[Neatkarīgā Cīņa]], [[1994]], [[23. maijs]], 5. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 20. augustā.
- ↑ «Dagmāra Beitnere-Le Galla». jurmala.lv. Skatīts: 2018. gada 5. novembrī.[novecojusi saite]
- ↑ «Ievēlēto deputātu alfabētiskais saraksts». cvk.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 7. oktobrī. Skatīts: 2018. gada 5. novembrī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|
|