Ritvars Jansons

Vikipēdijas lapa
Ritvars Jansons
Ritvars Jansons 2018. gadā
13. Saeimas deputāts
Amatā
2018. gada 6. novembris — 2022. gada 1. novembris
Prezidents
Premjerministrs Arturs Krišjānis Kariņš
12. Saeimas deputāts
Amatā
2015. gada 5. marts — 2018. gada 6. novembris
Prezidents
Premjerministrs

Dzimšanas dati 1968. gada 24. decembrī (55 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Tukums, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīvo Valsts karogs: Latvija Tukuma novads, Latvija
Tautība latvietis
Politiskā partija Nacionālā apvienība
Profesija vēsturnieks
Augstskola Latvijas Universitāte

Ritvars Jansons (dzimis 1968. gada 24. decembrī Tukumā) ir latviešu vēsturnieks un politiķis. Pārstāv Nacionālo apvienību, bijis 12. un 13. Saeimas deputāts.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ritvars Jansons dzimis 1968. gada 24. decembrī Tukumā. Mācījas Tukuma Raiņa 1. vidusskolā, kur bijis aktīvs sabiedriskajā dzīvē un kļuvis par klātienes biedru laikraksta "Pionieris" klubā "Meridiāns", kurš tika paredzēts tiem, kas vēlas paplašināt savas zināšanas starptautisko attiecību jomā.[1] Bijis komjaunietis un politiskā kluba "Planēta" prezidents. 1986. gadā skolas komanda R. Jansona vadībā saņēma LĻKJS Centrālās komitejas piešķirto 1. vietu, goda rakstu un balvu — braucienu uz Volgogradu skolēnu pavasara brīvdienās republikāniskajā politisko zināšanu konkursā.[2]

No 1989. gada bija Tukuma muzeja vēstures nodaļas vadītājs, zinātniskais līdzstrādnieks.[3]

1993. gadā Ritvars Jansons absolvēja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļu. Maģistra grādu ieguvas šīs pašas augstskolas Sociālo zinātņu fakultātes politikas zinātnes specialitātē. 2009. gadā ieguva vēstures zinātņu doktora grādu.

Pētniecības un darba gaitas saistītas ar totalitārisma seku pētīšanu. No 1993. līdz 1994. gadam R. Jansons bija Augstākās Padomes Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas reģionālās grupas vadītājs, pēc tam — Totalitārisma seku dokumentēšanas centra galvenais speciālists. Kopš 1994. gada viņš bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centra galvenais speciālists.[3] 1996. gadā sāka strādāt Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, kur darbojās līdz 2007. gadam, kad kļuva par Latvijas Valsts arhīva darbinieku, Sabiedrisko attiecību un dokumentu popularizācijas daļas vecāko referentu.[3]

No 2009. gada līdz 2015. gadam R. Jansons bija Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks un direktora vietnieks.[3]

Ar Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta lēmumu Nr. 433 norīkots darbam LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijā par priekšsēdētāja vietnieku vēstures jautājumos.[4]

2023. gada oktobrī kļuvis par Ogres Vēstures un mākslas muzeja vadītājas Ilzes Zariņas vietnieku zinātniskajā darbā.[5]

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2013. gada pašvaldību vēlēšanās R. Jansons tika ievēlēts Rīgas domē no Nacionālās apvienības saraksta. Kandidēja arī 12. Saeimas vēlēšanās 2014. gadā, bet netika ievēlēts. 2015. gadā R. Jansons kļuva par 12. Saeimas deputātu uz laiku, kamēr no tā paša saraksta ievēlētā Dace Melbārde pilda ministra pienākumus (viņš stājās pēc skandāla demisionējušā partijas biedra Andra Vilka vietā). Bijis Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs.[3]

2018. gada rudenī R. Jansons tika ievēlēts arī 13. Saeimā. 2020. gadā ieņēma Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāra amatu. 2022. gadā kandidēja 14. Saeimas vēlešanās, tomēr netika ievēlēts.

Privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bija precējies ar žurnālisti un politiķi, bijušo Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci. Laulībā dzimusi meita. Šķīrušies 2015. gadā.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]