Jānis Ādamsons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jānis Ādamsons
Janis Adamsons.jpg
Jānis Ādamsons 2010. gadā
Latvijas iekšlietu ministrs
Amatā
1994. gada 11. novembris — 1995. gada 12. decembris
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs Māris Gailis
Priekštecis Ģirts Valdis Kristovskis
Pēctecis Dainis Turlais

Dzimšanas dati 1956. gada 3. novembrī (61 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Turku pagasts, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Politiskā partija PSKP (1979-1989)
Latvijas ceļš (1995-1996)
LSDSP (1996-2005)
TSP (2005-2010)
Saskaņa (kopš 2010)

Jānis Ādamsons (dzimis 1956. gada 3. novembrī Turkos) ir bijušais padomju un Latvijas jūras kara flotes virsnieks, šobrīd — politiķis. Bijis Latvijas iekšlietu ministrs (1994—1995), kā arī vairāku Saeimu deputāts. Šobrīd ir 12. Saeimas deputāts, pārstāv partiju "Saskaņa".

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Latgalē, bet mācījies Bauskas 1. vidusskolā. 1979. gadā absolvējis Kijevas Augstāko Jūras politisko karaskolu ar specialitāti "jūras kara flotes kara-politiskais stūrmanis".

No 1979. gada oktobra līdz 1992. gada maijam dienēja dažādās PSRS Valsts drošības komitejas Robežapsardzības karaspēka vienībās Tālajos Austrumos. Sāka kā Jūras kara flotes kuģa komandiera vietnieks politiskajā darbā. Pēc Jūras kara flotes 3. ranga kuģa kapteiņa pakāpes saņemšanas 1987. gada maijā bija PSRS Jūras kara flotes daļas štāba priekšnieka vietnieks izlūkošanas darbā Malokuriļskā. Pēc tam - Jūras kara flotes Otrā apmācību centra komandiera vietnieks Nahodkā, Piejūras novadā. Padomju laikā bija PSKP biedrs (1979-1989).

1992. gada 7. jūnijā J. Ādamsons atgriezās Latvijā, kur iestājās aktīvajā militārajā dienestā Latvijas Aizsardzības spēkos (kļuva par Jūras spēku pārvaldes vecāko virsnieku). 1993. gadā kļuva par Jūras spēku komandiera vietnieku. Laikā no 1994. gada 14. aprīļa līdz 1994. gada 25. novembrim viņš bija Latvijas Republikas Aizsardzības spēku Robežsargu brigādes priekšnieks, saņēma jūras kapteiņa militāro pakāpi.

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Ģirta Valda Kristovska demisijas J. Ādamsons kļuva par iekšlietu ministru Māra Gaiļa valdībā, šo amatu ieņēma no 1994. gada 11. novembra līdz 1995. gada 12. decembrim. 1995. gadā viņš iestājās tālaika varas partijā "Latvijas Ceļš" un no tās saraksta tika ievēlēts 6. Saeimā. Jau nākamajā gadā J. Ādamsons "Latvijas Ceļu" pameta un pievienojās LSDSP, un 1997. gadā tika ievēlēts par šīs partijas priekšsēdētāju.[nepieciešama atsauce] 1998. gadā tika ievēlēts par 7. Saeimas deputātu (koordinēja arī LSDSP priekšvēlēšanu kampaņu). 7. Saeimā viņš vadīja parlamentāro izmeklēšanas komisiju tā sauktajā "Pedofilijas lietā", kuras kulminācija bija 2000. gadā no Saeimas tribīnes veiktais komisijas ziņojums, kura laikā J. Ādamsons paziņoja, ka vairākas augstas amatpersonas liecinieki minējuši kā iespējamos pedofilus, tostarp Andri Šķēli, Valdi Birkavu un Andreju Sončiku.

Šai laikā J. Ādamsons bija iesaistīts divās tiesvedībās: viņš tika apsūdzēts dienesta stāvokļa izmantošanā veicot šo paziņojumu, kā arī tika uzsākta tiesvedība par to, ka viņš ir bijis PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieks, līdz ar to nav tiesīgs kandidēt Saeimas vēlēšanās. Tiesa atzina, ka viņš kā bijušais padomju robežsargs ir bijis VDK štata darbinieks. Saeima gan lēma pret deputāta mandāta apturēšanu, toties Satversmes aizsardzības birojs nākamajā gadā liedza viņam pieeju valsts noslēpumam. 2002. gadā Augstākā tiesa liedza J. Ādamsonam kandidēt 8. Saeimas vēlēšanās.

Šīs tiesvedības nebija J. Ādamsona vienīgās nesaskaņas ar likumu. 2002. gadā viņš Rīgā izraisīja satiksmes negadījumu, vadīdams savu automašīnu Suzuki Jimny alkohola reibumā,[1] par ko tika sodīts ar autovadītāja tiesību atņemšanu un naudas sodu. Tā nav vienīgā viņa izraisītā autoavārija.[nepieciešama atsauce]

No LSDSP saraksta J. Ādamsons nesekmīgi kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2004. gadā. Šai pašā gadā tiesa atzina viņu par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā 2000. gadā no Saeimas tribīnes apvainojot pedofilijā vairākas amatpersonas. Tiesvedība turpinājās līdz 2007. gadam, kad arī Augstākā tiesa atstāja spriedumu negrozītu.

2005. gadā J. Ādamsons pameta LSDSP un kļuva par Tautas saskaņas partijas biedru. 2008. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina par nepamatotu liegumu viņam kandidēt 8. Saeimas vēlēšanās. Nākamajā gadā J. Ādamsons tika ievēlēts Rīgas domē no "Saskaņas Centra" saraksta. Tāpat viņam izdevās veiksmīgi kandidēt un tikt ievēlētam 10. Saeimas un 11. Saeimas vēlēšanās, kā arī 12. Saeimas vēlēšanās (no partijas "Saskaņa" saraksta).

Tiesvedība ar Latvijas valsti par aizliegumu kandidēt vēlēšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1998. gada 20. jūlijā Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs informēja 6. Saeimas prezidiju, ka J. Ādamsons ir "uzskatāms par PSRS Valsts drošības komitejas štata darbinieku". 1998. gada 27. jūlijā Saeimas prezidijs iesniedza pieteikumu Ģenerālprokuratūrai par iesniedzēja sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. 1998. gada 24. septembrī Reabilitācijas un Specdienestu lietu prokuratūras sagatavotais prokurora atzinums apstiprināja, ka PSRS Robežsardzes karaspēks bija PSRS Valsts drošības komitejas struktūrvienība un tāpēc J. Ādamsons ir uzskatāms par PSRS Valsts drošības komitejas štata darbinieku.

2002. gada 7. augustā Centrālā vēlēšanu komisija svītroja J. Ādamsonu no LSDSP iesniegtā deputātu kandidāta saraksta 8. Saeimas vēlēšanās, jo viņš neatbilda deputāta kandidāta prasībām, kas bija noteiktas "Saeimas vēlēšanu likuma" 5. panta 5. punktā. 2002. gada 14. augustā J. Ādamsons par šo Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā. 2002. gada 20. augustā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa noraidīja šo sūdzību. 2002. gada 9. septembrī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā 2002. gada 20. augusta Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumu. 2003. gadā J. Ādamsons vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā. 2008. gada jūnijā ECT ar 6 balsīm pret 1 apmierināja J. Ādamsona sūdzību pret Latvijas valsti par aizliegumu viņam kā bijušajam VDK virsniekam kandidēt Saeimas vēlēšanās, konstatējot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 3. panta pārkāpumu, un piesprieda valstij izmaksāt viņam kompensāciju 10 000 eiro (7020 latu) apmērā.[2] 2008. gada 16. septembrī Latvijas valdība nolēma šo spriedumu pārsūdzēt ECT Lielajā Palātā,[3] bet spriedums tika atstāts spēkā.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Ģirts Valdis Kristovskis
Latvijas iekšlietu ministrs
1994. gada 11. novembris1995. gada 21. decembris
Pēctecis:
Dainis Turlais