Jānis Ādamsons

Jānis Ādamsons
	Jānis Ādamsons 2018. gadā
	13. Saeimas deputāts
	Amatā; 2018. gada 6. novembris — 2022. gada 1. novembris
Prezidents	Raimonds Vējonis; Egils Levits;
Premjerministrs	Arturs Krišjānis Kariņš
	12. Saeimas deputāts
	Amatā; 2014. gada 4. novembris — 2018. gada 6. novembris
Prezidents	Raimonds Vējonis; Andris Bērziņš;
Premjerministrs	Māris Kučinskis; Laimdota Straujuma;
	11. Saeimas deputāts
	Amatā; 2011. gada 17. oktobris — 2014. gada 4. novembris
Prezidents	Andris Bērziņš
Premjerministrs	Laimdota Straujuma; Valdis Dombrovskis;
	10. Saeimas deputāts
	Amatā; 2010. gada 2. novembris — 2011. gada 16. oktobris
Prezidents	Valdis Zatlers
Premjerministrs	Valdis Dombrovskis
	7. Saeimas deputāts
	Amatā; 1998. gada 3. novembris — 2002. gada 5. novembris
Prezidents	Vaira Vīķe-Freiberga; Guntis Ulmanis;
Premjerministrs	Guntars Krasts; Vilis Krištopans; Andris Šķēle; Andris Bērziņš;
	6. Saeimas deputāts
	Amatā; 1995. gada 7. novembris — 1998. gada 3. novembris
Prezidents	Guntis Ulmanis; Vaira Vīķe-Freiberga;
Premjerministrs	Guntars Krasts; Vilis Krištopans; Andris Šķēle; Andris Bērziņš;
	Latvijas Republikas iekšlietu ministrs
	Amatā; 1994. gada 11. novembris — 1995. gada 12. decembris
Prezidents	Guntis Ulmanis
Premjerministrs	Māris Gailis
Priekštecis	Ģirts Valdis Kristovskis
Pēctecis	Dainis Turlais
Dzimšanas dati	1956. gada 3. novembrī (69 gadi); Turku pagasts, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Tautība	latvietis
Politiskā partija	PSKP (1979-1989); Latvijas ceļš (1995-1996); LSDSP (1996-2005); TSP (2005-2010); Saskaņa (2010-2021)

Jānis Ādamsons (dzimis 1956. gada 3. novembrī Turkos) ir bijušais padomju un Latvijas jūras kara flotes robežsardzes virsnieks. Bijis Latvijas iekšlietu ministrs (1994—1995), kā arī vairāku Saeimas sasaukumu deputāts.

Dzīvesgājums

Dzimis 1956. gadā Turku pagastā, mācījās Bauskas 1. vidusskolā. 1979. gadā absolvēja mācības Kijivas Augstākajā Jūras politiskajā karaskolā, iegūstot jūras kara flotes politiskā darbinieka—stūrmaņa specialitāti un kļuva par PSKP biedru (1979).

1979. gada oktobrī sāka militāro dienestu kā kuģa komandiera vietnieks politiskajā darbā PSRS Valsts drošības komitejas Robežapsardzības karaspēka vienībā Tālajos Austrumos, pēc 3. ranga kuģa kapteiņa pakāpes saņemšanas 1987. gada maijā viņu paaugstināja par kara flotes daļas štāba priekšnieka vietnieku izlūkošanas darbā Malokuriļskā, tad par apmācību centra komandiera vietnieku Nahodkā, Piejūras novadā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas J. Ādamsons 1992. gada 7. jūnijā atgriezās dzimtenē, kur kļuva par Jūras spēku pārvaldes vecāko virsnieku Latvijas Aizsardzības spēkos, 1993. gadā par Jūras spēku komandiera vietnieku. No 1994. gada 14. aprīļa līdz 1994. gada 25. novembrim viņš bija Latvijas Republikas Aizsardzības spēku Robežsargu brigādes priekšnieks, saņēma jūras kapteiņa militāro pakāpi.

Politiskā darbība

Pēc Ģirta Valda Kristovska demisijas J. Ādamsons kļuva par iekšlietu ministru Māra Gaiļa valdībā, šo amatu ieņēma no 1994. gada 11. novembra līdz 1995. gada 12. decembrim. 1995. gadā viņš iestājās partijā "Latvijas Ceļš", un no tās saraksta viņu ievēlēja par 6. Saeimas deputātu. Jau nākamajā gadā J. Ādamsons "Latvijas Ceļu" pameta un pievienojās LSDSP, un 1997. gadā kļuva par šīs partijas priekšsēdētāju.^{[nepieciešama atsauce]}

1998. gadā viņu ievēlēja par 7. Saeimas deputātu no LSDSP saraksta. 7. Saeimā viņš vadīja parlamentāro izmeklēšanas komisiju tā sauktajā "Pedofilijas lietā", 2000. gadā J. Ādamsons no Saeimas tribīnes paziņoja, ka liecinieki kā iespējamos pedofilus minējuši Andri Šķēli, Valdi Birkavu un Andreju Sončiku. No LSDSP saraksta J. Ādamsons nesekmīgi kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2004. gadā.

2005. gadā J. Ādamsons pameta LSDSP un kļuva par Tautas saskaņas partijas biedru. 2008. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina par nepamatotu liegumu viņam kandidēt 8. Saeimas vēlēšanās. Nākamajā gadā J. Ādamsonu ievēlēja par Rīgas domes deputātu no "Saskaņas Centra" saraksta. Tāpat viņu ievēlēja par 10. Saeimas, 11. Saeimas, 12. Saeimas un 13. Saeimas deputātu no partijas "Saskaņa" saraksta.

13. Saeimā Ādamsons darbojās Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, Pieprasījumu komisijā un Baltijas lietu apakškomisijā. Lai gan Ādamsonam nebija pielaides valsts noslēpumam, viņam bija tiesības piedalīties Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdēs, kurās amatpersonas prezentēja ierobežotas pieejamības informāciju. 2021. gada 11. jūnijā Ādamsonu apcietināja saistībā ar apsūdzību spiegošanā, bet novembrī Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta trūkuma dēļ atstādināja no darba Saeimā.

Tiesāšanās

1998. gada 20. jūlijā Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs informēja 6. Saeimas prezidiju, ka J. Ādamsons ir uzskatāms par PSRS Valsts drošības komitejas štata darbinieku. 1998. gada 27. jūlijā Saeimas prezidijs iesniedza pieteikumu Ģenerālprokuratūrai par iesniedzēja sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. 1998. gada 24. septembrī Reabilitācijas un Specdienestu lietu prokuratūras sagatavotais prokurora atzinums apstiprināja, ka PSRS Robežsardzes karaspēks bija PSRS Valsts drošības komitejas struktūrvienība un tāpēc J. Ādamsons ir uzskatāms par PSRS Valsts drošības komitejas štata darbinieku.

2000. gadā J. Ādamsons bija iesaistīts divās tiesvedībās: viņu apsūdzēja dienesta stāvokļa izmantošanā, kā arī uzsāka tiesvedību par to, ka viņš ir bijis PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieks, līdz ar to nav tiesīgs kandidēt Saeimas vēlēšanās. Tiesa atzina, ka viņš kā bijušais padomju robežsargs ir bijis VDK štata darbinieks. Saeima gan lēma pret deputāta mandāta apturēšanu, toties Satversmes aizsardzības birojs nākamajā gadā liedza viņam pieeju valsts noslēpumam. 2002. gadā viņš Rīgā izraisīja satiksmes negadījumu, vadīdams savu automašīnu Suzuki Jimny alkohola reibumā,^[1] par ko viņu sodīja ar autovadītāja tiesību atņemšanu un naudas sodu.

2002. gada 7. augustā Centrālā vēlēšanu komisija svītroja J. Ādamsonu no LSDSP iesniegtā deputātu kandidāta saraksta 8. Saeimas vēlēšanās, jo viņš neatbilda deputāta kandidāta prasībām, kas bija noteiktas "Saeimas vēlēšanu likuma" 5. panta 5. punktā. 2002. gada 14. augustā J. Ādamsons par šo Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā. 2002. gada 20. augustā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa noraidīja šo sūdzību. 2002. gada 9. septembrī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā 2002. gada 20. augusta Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumu. 2003. gadā J. Ādamsons vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā. 2004. gadā tiesa atzina viņu par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, 2000. gadā no Saeimas tribīnes apvainojot pedofilijā vairākas amatpersonas. Tiesvedība turpinājās līdz 2007. gadam, kad arī Latvijas Augstākā tiesa atstāja spriedumu negrozītu.

2008. gada jūnijā ECT ar 6 balsīm pret 1 apmierināja J. Ādamsona sūdzību pret Latvijas valsti par aizliegumu viņam kā bijušajam VDK virsniekam kandidēt Saeimas vēlēšanās, konstatējot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 3. panta pārkāpumu, un piesprieda valstij izmaksāt viņam kompensāciju 10 000 eiro (7020 latu) apmērā.^[2] 2008. gada 16. septembrī Latvijas valdība nolēma šo spriedumu pārsūdzēt Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielajā Palātā,^[3] bet spriedumu atstāja spēkā.^[4]

Apsūdzība spiegošanā

2021. gada 10. jūnijā Saeima lēma par piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret J. Ādamsonu,^[5] bet 11. jūnijā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa nolēma Ādamsonu apcietināt sakarā ar aizdomām par spiegošanu Krievijas labā. Kriminālprocesu sāka saskaņā ar Krimināllikuma 85. panta pirmo daļu par neizpaužamu ziņu nelikumīgu vākšanu nolūkā tās nodot vai to nodošanu ārvalstij vai ārvalsts organizācijai tieši vai ar citas personas starpniecību vai par citu ziņu nelikumīgu vākšanu vai nodošanu ārvalsts izlūkdienestam tā uzdevumā tieši vai ar citas personas starpniecību.^[6] 31. augustā J. Ādamsons izstājās no partijas "Saskaņa" un tās Saeimas frakcijas.^[7] 2023. gada 9. novembrī J. Ādamsonam piesprieda astoņus gadus un sešus mēnešus ilgu cietumsodu.^[8] 2026. gada 16. janvārī Rīgas apgabaltiesa atcēla vienu no apsūdzībām un samazināja sodu par pusgadu.^[9] Līdz tiesāšanās beigām Ādamsons neatrodas apcietinājumā.^[9]

Atsauces

↑ Ādamsons alkohola reibumā izraisa avāriju Delfi.lv
↑ ECT spriedums J. Ādamsona lietā(franciski)
↑ Latvija pārsūdzēs Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Ādamsons pret Latviju" — nra.lv
↑ ECT lietā pret Latvijas valsti lemj par labu Ādamsonam
↑ Saeima piekrīt Ādamsona kratīšanai un apcietināšanai — aizdomas par spiegošanu Krievijas labā LSM
↑ Tiesa apcietina deputātu Ādamsonu lsm.lv 2021. gada 11. jūnijā
↑ «Spiegošanā aizdomās turētais Ādamsons izstājas no «Saskaņas»». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2021-08-31.
↑ «Ādamsonu atzīst par vainīgu spiegošanā; piespriež astoņus gadus cietumā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-11-09.
1 2 «Apgabaltiesa eksdeputātam Jānim Ādamsonam par spiegošanu Krievijas labā piespriež vairāk nekā 8 gadus cietumā». https://jauns.lv (latviešu). 2026-01-16. Skatīts: 2026-01-17.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jānis Ādamsons

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Ģirts Valdis Kristovskis	Latvijas iekšlietu ministrs 1994. gada 11. novembris — 1995. gada 21. decembris	Pēctecis: Dainis Turlais

[1] Ādamsons alkohola reibumā izraisa avāriju Delfi.lv

[2] ECT spriedums J. Ādamsona lietā(franciski)

[3] Latvija pārsūdzēs Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Ādamsons pret Latviju" — nra.lv

[4] ECT lietā pret Latvijas valsti lemj par labu Ādamsonam

[5] Saeima piekrīt Ādamsona kratīšanai un apcietināšanai — aizdomas par spiegošanu Krievijas labā LSM

[6] Tiesa apcietina deputātu Ādamsonu lsm.lv 2021. gada 11. jūnijā

[7] «Spiegošanā aizdomās turētais Ādamsons izstājas no «Saskaņas»». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2021-08-31.

[8] «Ādamsonu atzīst par vainīgu spiegošanā; piespriež astoņus gadus cietumā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-11-09.

[:0-9] 1 2 «Apgabaltiesa eksdeputātam Jānim Ādamsonam par spiegošanu Krievijas labā piespriež vairāk nekā 8 gadus cietumā». https://jauns.lv (latviešu). 2026-01-16. Skatīts: 2026-01-17.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]