Pāriet uz saturu

Pēteris I

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Pjotrs I)
Pēteris I Romanovs
Пётр I Алексеевич Романов
(Pola Delaroša 1838. gada glezna)
Krievijas cars, vēlāk imperators
cars no 1682. gada 7. maija
(līdz 1696. gadam kopā ar Ivanu V),
imperators 1721. gada 20. janvārī — 1725. gada 8. februāris
Kronēšana 1682. gada 25. jūnijā
Priekštecis Fjodors III Romanovs
Pēctecis Katrīna I
Dzimis 1672. gada 9. jūnijā
Maskava, Krievijas cariste
(Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1725. gada 8. februārī (52 gadu vecumā)
Sanktpēterburga, Krievijas Impērija
(Karogs: Krievija Krievija)
Apglabāts Pētera-Pāvila katedrāle, Sanktpēterburga, Karogs: Krievija Krievija
Dzīvesbiedre 1. Jevdokija Lopuhina
2. Katrīna I
Bērni citu starpā Aleksejs II Romanovs, Anna Petrovna, Elizabete Romanova
Dinastija Romanovu dinastija
Tēvs Aleksejs I Romanovs
Māte Natālija Nariškina
Reliģija pareizticība
Paraksts

Pēteris I Romanovs (krievu: Пётр I; dzimis 1672. gada 9. jūnijā, miris 1725. gada 8. februārī; dēvēts arī par Pēteri Lielo — Пётр I Великий) bija Krievijas caristes cars no 1682. gada, un pirmais Krievijas Impērijas imperators no 1721. gada 20. janvāra.

Pēteris I līdz pat mūsdienām ir viena no populārākajām vēsturiskajām personām Krievijā. Vēsturē iegājis ar plašām un enerģiskām Krievijas valsts un krievu sabiedrības reformām, un aktīvu ārpolitiku, veicot strauju Krievijas paplašināšanos, kurā tā kļuva par impēriju.

Krievijas caristes ģerbonis (1699)

Kā Krievijas cars Pēteris Aleksejevičs (1682—1721) svarīgākos valsts dokumentus parakstīja šādi:

"Mēs, Pēteris Aleksejevičs, no Dieva žēlastības visgaišākais un valdnieciskākais dižais valdnieks, visas Liel-, Maz- un Baltkrievijas cars un lielkņazs, Maskavas, Kijevas, Vladimiras, Novgorodas patvaldnieks, Kazaņas cars, Astrahaņas cars, Sibīrijas cars, Pleskavas valdnieks un Smoļenskas, Tveras, Jugras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. valstu lielkņazs, Novagorodas lejaszemes, Čerņigovas, Rjazaņas, Polockas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Udoras, Obdorskas, Kondijas lielkņazs, visas ziemeļu zemes valdnieks, Ivērijas zemes, Kartvelas un Gruzijas caru, un Kabardijas zemes, Čerkasu un Kalnu kņazu pavēlnieks un kungs un daudzu citu austrumu un rietumu, un ziemeļu valstu un zemju mantots valdnieks un īpašnieks."

(Божиею милостию, Мы, пресветлейший и державнейший Великий Государь Царь и Великий Князь Петр Алексеевич, всея Великия и Малыя и Белыя России Самодержец Московский, Киевский, Владимирский, Новгородский, Царь Казанский, Царь Астраханский, Царь Сибирский, Государь Псковский и Великий Князь Смоленский, Тверский, Югорский, Пермский, Вятский, Болгарский и иных Государь и Великий Князь Новагорода Низовския земли, Черниговский, Рязанский, Ростовский, Ярославский, Белоозерский, Удорский, Обдорский, Кондийский, и всея Северныя страны Повелитель и Государь Иверския земли, Карталинских и Грузинских Царей, и Кабардинские земли, Черкасских и Горских Князей и иных многих государств и земель, восточных и западных и северных, отчич и дедич, и наследник, и Государь, и Обладатель.)

Pēc uzvaras Lielajā Ziemeļu karā un atsevišķu Baltijas zemju iegūšanas viņš sāka lietot Krievijas imperatora Pētera I titulu (1721—1725), pievienojot tam jauniegūtos titulus, ieskaitot "Livonijas kņaza" titulu:

"Mēs, Pēteris Pirmais, no Dieva žēlastības Lielkrievijas, Maskavas, Kijevas, Vladimiras, Novgorodas imperators un patvaldnieks, Kazaņas cars, Astrahaņas cars, Sibīrijas cars, Pleskavas valdnieks un Smoļenskas lielkņazs, Estlandes, Livonijas, Karēlijas, Tveras, Jugras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. kņazs, Lejas Novagorodas zemes, Čerņigovas, Rjazaņas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Udoras, Obdorskas, Kondijas lielkņazs un visas ziemeļu zemes valdnieks, Ivērijas zemes, Kartvelas un Gruzijas caru, un Kabardijas zemes, Čerkasu un Kalnu kņazu pavēlnieks un kungs, un citu mantots valdnieks, un īpašnieks."

(Божиею поспешествующею милостию, Мы, Петр Первый, Император и Самодержец Всероссийский, Московский, Киевский, Владимирский, Новгородский, Царь Казанский, Царь Астраханский, Царь Сибирский, Государь Псковский и Великий Князь Смоленский, Князь Эстляндский, Лифляндский. Корельский, Тверский, Югорский, Пермский, Вятский, Болгарский и иных, Государь и Великий Князь Новагорода Низовския земли, Черниговский. Рязанский. Ростовский, Ярославский, Белоозерский, Удорский, Обдорский, Кондийский и всея Северныя страны повелитель и Государь Иверския земли, Карталинских и Грузинских Царей, и Кабардинския земли, Черкасских и Горских Князей и иных наследный Государь и Обладатель.)

Bērnība un jaunība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēteri neviens neuzskatīja par pretendentu uz troni — viņš tēvam bija divpadsmitais bērns. Pirmkārt, neviens nevarēja paredzēt, ka cars Fjodors III mirs, nesasniedzot 21 gada vecumu. Otrkārt, jebkurā gadījumā uz troni pretendēja vecākie Alekseja I bērni. Tāpēc Pēteri neaudzināja par valstsvīru, atšķirībā no vecākajiem bērniem — Fjodora, Ivana un Sofijas, — kuri guva savam laikam iespējami labāko izglītību. Viņu skoloja djaks Zotovs (Зотов, Никита Моисеевич), ne cilvēks ar spožu prātu, bet gan galma āksts un žūpa. Pētera izglītošana aprobežojās ar lasīt un rakstīt prasmi, "Evaņģēlija" un "Psalmu" lasīšanu. Rezultātā, nākamais Krievijas imperators bija pa pusei analfabēts (aritmētikas pamatus Pēteris sāka apgūt tikai 16 gadu vecumā, turklāt nesistemātiski un neuzcītīgi).

Kad nomira viņa tēvs cars Aleksejs, Pēteris bija tikai 4 gadus vecs un troni mantoja viņa vecākais pusbrālis Fjodors Aleksejevičs. Cara Fjodora III valdīšanas laiks ilga tikai 6 gadus un viņš neatstāja pēcnācējus. Tādēļ Krievijas troņa nākamais pretendents bija cits Pētera pusbrālis Ivans Aleksejevičs. Bajāru dome, atbilstoši likumam, vēlējās sasaukt visu valsts kārtu pārstāvju saeimu, lai tas apstiprinātu troņmantnieku par caru. Taču kņazu Nariškinu dzimta izvēlējās bruņota apvērsuma ceļu, lai nepieļautu Miloslavsku dzimtas palikšanu pie varas. Puča atbalstītāju vidū bija arī Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhs Joakims. Jau sen pastāv hipotēze, ka patriarha dīvainā ieinteresētība saistīta ar to, ka viņš bijis Pētera īstais tēvs. 1682. gada 7. maijā viņi sasauca pūli, lai imitētu visu kārtu pārstāvju saeimu, kas "vienbalsīgi” izsauca par caru Pēteri. Pat Aleksejs Tolstojs, rakstot savu pasūtījuma propagandas romānu "Pēteris Pirmais", neuzdrīkstējās nepieminēt laikabiedru liecības, ka tos pūlī, kuri uzdrošinājās kliegt par Ivanu, Nariškinu ļaudis uz vietas sadūruši ar nažiem. Valsts apvērsuma rezultātā Ivanu no troņa atstādināja, tā vietā ieceļot Pēteri, bet tā, kā viņš tobrīd bija tikai desmit gadus vecs, tad līdz pilngadības sasniegšanai jāvalda viņa mātei N. Nariškinai, kā reģentei.

Nariškinu dzimtas varas leģitimitāte bija visai apšaubāma, šis pasākums sastapa iedzīvotāju pretestību. 15. maijā Karandejeva strēlnieku (strēļu) pulks uzreiz paziņoja, ka šādam nelikumīgam caram uzticību nezvērēs, jo “tronī celts jaunākais, apejot vecāko” t.i., apiets likumīgais troņmantnieks. Likumīgā troņmantnieka pusē nostājās arī pārējā armija. T.s. strēļu dumpja gaitā tika nogalināti daudzi no Nariškinu dzimtas. Pētera I acu priekšā pat ticis saplosīts viens no viņa tēvočiem un arī nepilngadīgajam Pēterim par mata tiesu izdevies izvairīties no nāves. 25. jūnijā par "pirmo" caru kronēja Ivanu Aleksejeviču (Ivanu V), bet Pēteri Aleksejeviču (Pēteri I) par "otro" caru — tika izveidota divvaldība, kurā par abu nepilngadīgo caru reģenti bajāru Dome iecēla to vecāko māsu Sofiju.

Bērnību un pusaudža gadus Pēteris pavadīja Vorobjovas un Preobraženskas muižās ārpus Maskavas. Izklaidējoties viņš no dzimtcilvēkiem nokomplektēja armijas vienības — Preobraženskas pulku ar kazarmām Preobraženskas ciemā, un Semjonovskas pulku ar kazarmām Semjonovskas ciemā, kur dzimtcilvēki tika ietērpti mundieros, apbruņoti un karoja viens ar otru (nogalinātos aizstāja ar rekrutētiem dzimtcilvēkiem). Preobrežanskas ciemā, Jauzas upes krastā, tika uzbūvēts miniatūrs cietoksnis Prešburga.

1689. gada 27. janvārī Pēteris pēc mātes ieteikuma apprecējās ar galminieci Jevdokiju Lopuhinu, taču ģimene izrādījās visai simboliska — jaunais cars visu brīvo laiku pavadīja spēlējot "karu" vai t.s. Vācu priekšpilsētā žūpojot kopā ar vieglas uzvedības sievietēm (vēlāk, kā spiesti atzīt visi pētnieki, cars bija kļuvis par hronisku alkoholiķi).

1689. gada 27. augustā Pēteris I, balstoties uz uzticamām karaspēka vienībām — Preobraženskas un Semjonovskas pulkiem, kņaza Hovanska komandētajiem strēļu pulkiem, īstenoja galma apvērsumu. Reģente Sofija tika ieslodzīta uz mūžu Novodjevičjes klosterī (Новодевичий монастырь), cars Ivans V de jure statusu nemainīja, taču de facto tika izraidīts no galma un norobežots no visiem valsts jautājumiem. Sofijas padomnieks, eiropofils kņazs Goļicins tika izsūtīts trimdā, bet enciklopēdistam Medvedjevam nocirta galvu, kuru sev izlūdzās patriarhs. Valsts pārvaldes augstākajos amatos tika iecelti Pētera I mātes radinieki no Nariškinu dzimtas.

1692. gadā cars iemīlējās Maskavas vācu priekšpilsētas skaistulē Annā Monsā, kas kļuva par viņa mīļāko.[1]

Lielais Ziemeļu karš un kronēšanās par imperatoru

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krievijas imperatora Pētera (vidū) skulptūra kopā ar sakauto Livonijas bruņinieku (pa kreisi) un zviedru karavīru (pa labi) monumentā "Tūkstošgadīgā Krievija" Novgorodā (1862)

Tikai pēc mātes nāves 1694. gada 25. janvārī Pēteris sāka pats nodarboties ar to, ko varētu dēvēt par valsts pārvaldi.

1697. gadā Pētera I vadībā uz Eiropu devās "Lielā sūtniecība", kuras uzdevums bija rast sabiedrotos, it kā gaidāmajam uzbrukumam Osmaņu impērijai. 250 cilvēku lielajai delegācijai, kā Preobraženskas pulka urjadņiks Pjotrs Mihailovs, anonīmi līdzi brauca arī pats Pēteris I. Par oficiālajiem sūtņiem bija iecelti Sūtņu palātas vadītājs P. Vozņicins, ģenerāladmirālis Francis Leforts un ģenerālis F. Golovins. Sūtniecība apmeklēja Rīgu Zviedru Vidzemē, Liepāju Kurzemes hercogistē, Kēnigsbergu Prūsijas hercogistē, Brandenburgu, Holandi, Angliju, Austriju. Paralēli sūtniecības darbinieki nodarbojās ar ekonomisko spiegošanu un speciālistu vervēšanu.

Brauciena laikā Pēteris nolēma vispirms sākt karu nevis ar Osmaņu impēriju, bet gan ar Zviedrijas karalisti. Pirmā vienošanās par koalīciju pret Zviedriju tapa 1698. gada augustā Ravas-Ruskas pilsētiņā tagadējā Rietumukrainā, kur Pēteris I un Saksijas kūrfirsts Augusts II, kopīgi dzīrojot, pārrunāja turpmākās sadarbības plānus par Baltijas jūras austrumu krasta zemju atņemšanu Zviedrijai un savstarpēju sadalīšanu. Ingrija un Karēlija pienācās Krievijai, bet Vidzeme (Livonija) un Igaunija — Polijai.

Vēlāk aliansei pievienojās Dānija, kas vēlējās atgūt savas iepriekšējos karos Zviedrijai zaudētās teritorijas un uzbrukt Zviedrijas sabiedrotajām Šlēzvigas un Holšteinas hercogistēm. Koalīcijas vienošanās galīgajā formā tika noslēgta 1699. gada novembrī Pētera rezidencē Preobraženskā.

Karš pret Zviedriju sākās 1700. gada ziemā ar sakšu karaspēka uzbrukumu Rīgai un izvērtās par Lielo Ziemeļu karu. 1700. gada 19. augustā Pēteris lika pieteikt karu Zviedrijai, par ieganstu uzdodot viņa apvainošanu Rīgā, kad zviedru gubernators Dālbergs neesot viņam ļāvis apskatīt jaunos pilsētas nocietinājumus. 1702. gada iebrukuma laikā Vidzemē viena no Alūksnē sagūstītajām sievietēm bija 18 gadus jaunā kalpone Marta Skavronska, kas vispirms nonāca Šeremetjeva, pēc tam Meņšikova namā. 1703. gadā skaistule iepatikās caram Pēterim, kurš viņu pieņēma savā galmā Preobraženskas sādžā un pēc pāriešanas pareizticībā piešķīra Katrīnas Mihailovas vārdu. 1711. gada pavasarī Pēteris I pavēlēja visiem uzskatīt Katrīnu par savu sievu, bet 1712. gada 19. februārī Pēterburgā notika oficiāla Pētera I un Katrīnas laulību ceremonija.

Pēc uzvaras Lielajā Ziemeļu karā, Pēteris pārkāpa vienošanos ar Augustu II un pievienoja saviem īpašumiem ne tikai Ingrijas, bet arī Igaunijas un Vidzemes provinces un 1721. gada 22. oktobrī (2. novembrī) kronēja sevi par "Viskrievijas imperatoru" (Император Всероссийский).

Mira pāris gadus vēlāk 1725. gada 8. februārī pēc ilgas slimošanas ar aknu kaiti, ko pasliktināja smaga saaukstēšanās 1724. gada rudenī.

Tēvs — Krievijas cars Aleksejs I Romanovs (krievu: Алексей Михайлович Романов) (1629—1676), māte — Alekseja I otrā sieva kņaziene Natālija Nariškina (krievu: Наталья Кирилловна Нарышкина) (1651—1694).

Pētera I sievas un bērni:

  • Jevdokija Lopuhina (Евдокия Лопухина) — precējusies ar Pēteri I 1689. gadā, 1718. gadā ievietota klosterī, viņu bērni:
  • Katrīna Mihailova, pirms pāriešanas pareizticībā Marta Skavronska (Марта Скавронская, Marta Helena Skowrońska) — precējusies ar Pēteri I 1712. gadā, viņu bērni:
    • meita Anna (Анна) 1708.-1728.
    • meita Elizabete (Елизавета) 1709.-1762. — Krievijas ķeizariene
    • meita Natālija (Наталия) 1713.-1715.
    • meita Margarita (Маргарита) 1714.-1715.
    • dēls Pēteris (Петр) 1715.-1719.
    • dēls Pāvels (Павел) 1717.-1717.
    • meita Natālija (Наталия) 1718.-1725.
Pētera I piemineklis Rīgā, atklāts 1910. gada 4. jūlijā, gājis bojā, evakuējot Pirmā pasaules kara laikā

Iespējams, bērnības dramatiskie iespaidi jūtami iedragājuši Pētera I psihi, kas lielā mērā izskaidro daudzas valdniekam nepiedienīgas vēlāka laika noslieces — tieksmi uz trakulīgu uzdzīvi, cietsirdīgu attieksmi pret pavalstniekiem un pat pret saviem tuvākajiem radiniekiem. Piemēram, viņš pats personīgi piedalījās strēļu masveida spīdzināšanā un nāvessodos pēc to sacelšanās apspiešanas 1698. gadā.

Amerikāņu vēsturnieks P. Mesi caru raksturo:

“…jaunais cars cieta no nejaukas kaites, kuras dēļ bieži vien nokļuva pazemojošās situācijās. Kad Pēteris uztraucās vai arī viņa vētrainā dzīve kļuva īpaši spraiga, viņa seja sāka nekontrolējami raustīties. Sejas kreiso pusi skārušo lēkmju intensitāte varēja variēt no vienkārša tika līdz pat nopietniem krampjiem, kas sākās ar kakla kreisās puses muskuļu saraušanos, pēckā spazmas sagrāba sejas kreiso pusi, acis izvalbījās tā, ka redzami bija tikai baltumi. Smagāko lēkmju reizēs viņš vairs nekontrolēja arī kreiso roku, un šādas lēkmes beidzās tikai līdz ar samaņas zaudēšanu. …”

Anglijas karalim bija tā laime pašam pārliecināties par Pētera I uzvedību un raksturu, kad karalis apciemoja rakstnieka Džona Evlina villu, ko tas sev par nelaimi bija nodevis Krievijas sūtniecības rīcībā. Pēc tam, kad šajā sakoptajā lauku muižiņā trīs mēnešus bija padzīvojis Pēteris ar pavadoņiem,[2] saimnieks “konstatēja ka visas grīdas un paklāji telpās ir notašķīti ar tinti un sūdiem, ka to visu nepieciešams mainīt. No holandiešu krāsnīm izlauzti dekoratīvie podiņi, no durvīm izrautas vara atslēgas, krāsa noskrāpēta vai ar ko notašķīta. Logu stikli izsisti, visi 50 krēsli, kas bija ēkā — vai nu pazuduši, vai sadedzināti. Gultu veļa sadīrāta tā, it kā tajās būtu plosījušies meža zvēri. Divdesmit gleznas un senču portreti sacaurumoti — acīmredzot kalpojuši kā mērķi šaušanai. Mauriņš bija tā izdangāts, it kā tur būtu mācības rīkojis vesels pulks dzelzs zābakos.”

Kad Holandē anatomikumā Pētera pavadoņiem palika slikti ap dūšu, cars pavēlēja tiem ar zobiem plēst uzšķērsta līķa muskuļaudus.

Kad divi muižnieki no “lielās sūtniecības” kritiski izteicās par cara uzvedību, kas viņuprāt diskreditē valsti un raisa izsmieklu, Pēteris, nemaz “nepamanot”, ka atrodas citā valstī, pavēlēja tos iekalt ķēdēs un kā pašsaprotamu pieprasīja no holandiešiem bluķi un bendi — abus nogrēkojušos pavalstniekus jāsoda ar nāvi par šo pārkāpumu. Ar lielām pūlēm holandiešiem izdevās caru atrunāt no šī nāvessoda, un vainīgos uz mūžu izsūtīja trimdā.

Visai haotiski tika turpinātas priekšgājēju uzsāktās valsts vesternizācijas reformas, kuras bija apturētas Natālijas Nariškinas reģentēšanas laikā:

Pēteris ar viņam piemītošo enerģiju metās labiekārtot valsti, visu reglamentējot. Piemēram, piedraudot ar katorgu tika noteikts, ka audumu jāauž noteiktā platumā (it kā saprātīgi, taču rezultātā izputēja visa līdz tam plaukstošā Arhangeļskas apvidus tekstilrūpniecība, kas balstījās uz mājsaimniecībām — zemnieki vienkārši nevarēja savās mājelēs tik platas stelles ievietot), aizliedza pļaut labību ar sirpjiem, reglamentēja vietējiem klimatiskajiem apstākļiem nepiemērotas būvniecības metodes utt. Saimniecības izputēja, ekonomiskā dzīve tika paralizēta, bet cars vai katru dienu izdeva jaunus rīkojumus, ar kuriem centās reglamentēt visu.

Pēteris vienu pēc otras dibināja kolēģijas (ministrijas). S. Solovjovs raksta:

“Valsts jaunās mašinērijas zobrati, tā vietā, lai viens otru kustinātu un grieztu, ķērās viens otrā un bremzēja”. Lai uzlabotu situāciju, Pēteris palielināja ierēdņu skaitu, kolēģijas apauga ar “ministru konsilijiem”.

Kolēģijas bija pakļautas Senātam, taču triju svarīgāko — kara, jūras un ārlietu — vadītāji bija gan Senāta, gan “ministru konsilija” locekļi, tādejādi kontaktējās ar caru apejot Senātu. Kā secināja P. Miļukovs:

“Starp centrālās varas trim instancēm — ministru konsiliju, Senātu un kolēģijām, — nepastāvēja hierarhiskā sadarbība: lēmējvaras, tiesu varas un izpildvaras funkcijas haotiskā mezglā bija savijušās katrā no tām”.

Vispārējo haosu un kukuļņemšanu pastiprināja valsts ierēdņu algu izmaksas pastāvīga aizkavēšana, piem. 1720. gadā Arhangeļskas ierēdņi sūdzējās, ka nav saņēmuši algas par 1717. gadu.

Armijas pamatspēks bija tie paši “izformētie” strēļu pulki — 1708. gadā ierindā bija vēl 14 strēļu pulki, un daudzi t.s. “zaldātu” pulki būtībā bija tie paši strēļI, tikai pārdēvēti. Armijā tagad bija jādien visu mūžu, visiem jauniesauktajiem uz labās rokas ietetovēja krustu, ar kuru bēglis nevarēja neatpazīts iejukt civiliedzīvotāju starpā. Rekrūšus uz armiju veda sakaltus ķēdēs, lai pa ceļam neaizbēg. Viens no cara admirāļiem, brits Padons rakstīja, ka flote, sakarā ar sliktu apgādi un organizētību, zaudējusi divas reizes vairāk cilvēku nekā jebkuras citas valsts flote.

1717. gadā no 500 jauniesauktajiem mēneša laikā nomira 222, bet pārējie “drīz var nomirt no bada”.

Pilsētniekiem bez nodokļiem bija divi pamatpienākumi — rekrūši un izvietošana. Pilsētniekiem tāpat kā zemniekiem nācās dot armijai rekrūšus un tos barot. Tirgotājus pašus nerekrutēja, taču tiem nācās atdot armijai savus saimes ļaudis. Pilsētniekiem vajadzēja apgādāt armiju ar provīzijām(bez maksas), gādāt zirgus, labot ceļus un tiltus, izvietot savās mājās un dzīvokļos militārpersonas. Tirgonis Posoškovs rakstīja:

“Dzīvokļos izvietotie kareivji un dragūni uzdzīvo un ļaundarības veic, ka pat ne uzskaitīt. Bet kur virsnieki dzīvo, tur notiek vēl trakākas lietas… daudzi nelaimīgi, ka nams pieder, bet taisnību un glābiņu nevienā tiesā natrast: kara tiesas tik tālas no pavalstniekiem, ka ne tikai vienkāršs cilvēks tur taisnību neatradīs, bet arī armijas cilvēks ne vienmēr var rast taisnību pret pakāpē augstāku”.

Pētera reformētā armija uzvedās kā iekarotāji svešā zemē. Kostromā pulkvedis Tatarinovs vienkārši padzina no pilsētas visus maģistrāta locekļus, t.i. augstāko civilās pārvaldes varu. Kolomnā cauri tai braucošais ģenerālis Saltikovs “sita birģermeistaru līdz nāvei”. Citu Kolomnas birģermeistaru kāds zemākas pakāpes dragūnu virsnieks lika nopērt. Pleskavā piedzērušies kareivji nošāva pilsētas rātes locekli, bet birģermeistaru sita līdz nāvei.

Pētera izslavētā flote bija nesistemātiski, uz ātru roku sabūvēts okeāna kuģu kopums, pēc kura nebija reālas vajadzības, tādēļ tā klusu sapuva piestātnēs. Reālu floti sāka būvēt un kuģniecību attīstīt Pēteris III.

Pētera laikā norisa zemniecības iedzīšana dzimtbūšanā, līdz Pētera valdīšanai zemnieks bija dzimtcilvēks, taču nebija vergs. Viņš nevarēja brīvi pamest savu muižnieku, taču nebija “objekts” ko var pirkt un pārdot. Ir zināms, ka cara Alekseja laikā, turīgākajiem dzimtcilvēkiem bija savi dzimtcilvēki. Pētera izdotais 1711. gada likums zemnieku padarīja par “lietu”. Neskaitot to, pirmās “revīzijas”, jeb tautas skaitīšanas laikā dzimtcilvēkos ierakstīja visus, kas tajā brīdī atradās muižnieka “saimniecībā”, arī brīvos ļaudis. Pēteris ieviesa valsts iekšējo pasu sistēmu, kas sākumā skāra tikai zemniekus, kuri nedrīkstēja atstāt muižu bez muižnieka izsniegtas atļaujas, bet pēc tam aptvēra visus iedzīvotāju slāņus.

Pirms Pētera, Lielgabalu palāta, kurai bija monopols ieroču ražošanā, protams nebija privāts uzņēmums. Taču pilnīgi visi tajā strādājošie, sākot no “galvenajiem konstruktoriem” un beidzot ar apkopējiem bija brīvie, algotie darbinieki, kuri saņēma tam laikam labu algu, un līdzīgi amata brāļiem Eiropā, tiem Pētera I laikā visas šīs manufaktūras pārgāja uz vergu darbu: darbiniekus ar varu sadzina strādāt visu mūžu bez atalgojuma, tikai par vēdera tiesu. Tai bija sava ģildes zīme, ko nēsāja uz krūtīm. Tā laika dokumentos pārpilns ar norādēm “nosūtīt darbos uz mūžu". 1721. gada dekrēts postulēja, ka visiem rūpniekiem tiesības pirkt ciemus ar visiem iedzīvotājiem, kurus un kuru bērnus uz mūžiem nodarbināt ražošanā un raktuvēs.

Par vergiem pret savu gribu tika padarīti ne tikai nodarbinātie, bet arī pat īpašnieki un pārvaldnieki. Berg-un-manufaktūru Kolēģija (Kalnrūpniecības un rūpniecības ministrijas ekvivalents) par valsts līdzekļiem būvēja manufaktūras un nodeva privātpersonu rīcībā, lielākoties neprasot to piekrišanu. 1712. gadā nolēma uzsākt savu audeklu ražošanu un pavēlēja:“ No valsts kases uzbūvēt manufaktūras un atdot tās tirgotāju ļaudīm, bet ja tie negribēs, tad piespiest ar varu.” 1719. gada likums noteica, ka katru muižnieku pērs ar rīkstēm līdz bezsamaņai, ja tas neziņos par viņa zemē rodamiem derīgajiem izrakteņiem.

Vergu darba nekvalitatīvais rezultāts nevarēja konkurēt ar importa precēm, Pēteris izvēlējās gudrāko ražošanas balstīšanas variantu: palielināja ievedmuitu. Dažām precēm muitas nodeva veidoja pat 75% no to ieveduma cenas. Šo praksi atcēla tikai 1731. gadā, redzot, ka praktiskas jēgas no paaugstinātas ievedmuitas nav.

Pēteris I radīja arī sava veida gulagu: no visas valsts sadzina simtiem tūkstošu vergu, kuri par vēdera tiesu cēla purvos jauno galvaspilsētu Sanktpēterburgu, masveidā mirstot būvlaukumos. Šajā pat laikā, Pēteris aizliedza visā valstī būvēt mūra ēkas. 40 000 zviedru karagūstekņu mira, rokot Ladogas kanālu. Desmitiem tūkstošu vergu desmit gadus raka kanālu no Volgas uz Donu, taču beigu beigās Azovu nācās atdot turkiem un kanāls tika pamests nepabeigts. Tāds pat liktenis sagaidīja 1718. gadā sākto kanāla rakšanu no Volhovas uz Ņevas augšteci — no bada un slimībām mira vairāk nekā 7000 vergu, pazuda vairāk nekā 2 000 000 rubļu, bet kanālu pabeidza tikai 1732. gadā, carienes Annas laikā.

Tās ekonomikas nozares, kuras Pēteris I nemēģināja “attīstīt”, ar laiku sasniedza vislabākos panākumus. Ne Pēterim, ne tā pēcnācējiem nebija laika pievērsties vieglajai rūpniecībai, un līdz 20. gadsimtam Krievija apgādāja visu Eirāziju ar labu katūnu. Trauku ražošanai palaimējās nepievērst sev cara reformatora interesi, un radās spēcīgā, globāli pazīstamā Krievijas porcelāna rūpniecība. Taču tās nozares, kuras ietekmēja monarhs — metalurģija, kuģu būve, celtniecība u.c., — nīkuļoja.

Papildus slogs bija valsts militarizācija. 1701. gadā armija un flote izmantoja 3/4 valsts ienākumu, 1710. gadā — 78%, bet 1724. gadā, karam nenorisinoties — 2/3. Lai gūtu līdzekļus savām militārajām izpriecām, Pēteris vairākkārt samazināja algas valsts dienestā esošajiem, palielināja nodokļus. P.Miļukovs savulaik aprēķināja, ka Pētera I valdīšanas laikā tiešie un netiešie nodokļi palielinājās piecas ar pusi reizes, turklāt neņemot vērā inflāciju un valsts diktētās cenas. Šādam nodokļu slogam bija nepieciešams represīvais aparāts to iekasēšanai — tāpēc visā valstī tika izvietotas karaspēka daļas, kurām vajadzēja ievākt nodokļus. Militārpersonas civilajai pārvaldei un tiesām nepakļāvās, bet bieži pārņēma to funkcijas. Konkrētajā apvidū, izvietotais pulks ne tikai dzīvoja uz iedzīvotāju rēķina, bet arī pildīja virkni policejisko funkciju: ķēra zagļus un laupītājus, izbēgušos zemniekus, kontrabandistus, uzraudzīja vietējos ierēdņus utt. Kazaņas guberņā pēc divu gadu šādas militāri ekonomiskās pārvaldes bija pazuduši 14 000 reģistrēto nodokļu maksātāju.

Jurisprudences reformas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēteris likvidēja līdz tam pastāvējušo tiesu sistēmu un ieviešot pastāvīgu “ārkārtas” stāvokli. Krievijā vairs nevaldīja likumi, bet gan cara rīkojumi, ieviešot “troikas” un ārpustiesas tribunālus. Pēteris izveidoja īpašas izmeklēšanas komisijas. Katru veidoja gvardes virsnieki — majors, kapteinis un poručiks, — kuriem vajadzēja izmeklēt visus gadījumus un spriest tiesu nevis pēc likuma, bet pēc “veselā saprāta un taisnīguma”. Neizglītotie gvardes virsnieki neorientējās dažkārt visai sarežģītajos jautājumos, par kuriem tiem bija jāspriež “pēc taisnīguma”.

Pēteris I ieviesa izslavēto “vārds un darbs” — iekšpolitiskās denunciācijas sistēmu, kas ļāva jebkuram publiski apsūdzēt nodevībā jebkuru. Kriminālnoziedznieks varēja izkliegt šos vārdus, tā nosūtot uz spīdzināšanu jebkuru. Visus šādi aizdomās turētos spīdzināja.

Tiesu sistēmā valdīja haoss. Tiesneši, gluži kā pārējie ierēdņi bija pilnīgi iebiedēti un nepārtrauktās savstarpēji noliedzošo rīkojumu straumes dezorientēti. M. Bogoslovskis, kurš pētījis Pētera reformas provincē, raksta:

“Vai iespējama taisna tiesa tur, kur tiesnešiem nav stingrības un pārliecības par to ko dara? Tiesnesim neticēja sabiedrība, kurai viņš kalpoja: tā neredzēja taisnīgumu viņa spriedumos, un meklēja to augstāk; viņam neticēja vara, kas to bija iecēlusi… Beidzās ar to, ka tiesnesis neticēja vairs pats sev un, baidoties no visādām apelācijām un revizijām, mēdza, pieņemot iesniegumu, nolikt to malā un nerisināt."

Justīcijas kolēģiju, tā laika Tieslietu ministriju, neviens neņēma vērā. Kolēģijas prezidents sūdzējās Senātā, ka tai pakļautie tiesneši ignorē tās lēmumus un neviens negrasās maksāt par procesuāliem pārkāpumiem tiem piespriestās soda naudas. Atbilstoši laika garam arī lūdza piešķirt gvardus, kas apbraukātu provinces tiesas un sodus iekasētu.

1711. gada martā, Pēteris padarīja ziņošanu par oficiālu valsts dienestu. Tika izveidots īpašs ziņotāju (fiskalu) departaments no 500 cilvēkiem, kuru uzdevums bija uzzināt “ļaunprātību gadījumus un par tiem ziņot neatkarīgi no amata un pakāpes”. Ziņošana kļuva par profesiju. Ja ziņojums izrādījās patiess, fiskals saņēma pusi soda naudas, bet ja izrādījās nepatiess, tad fiskalu ne par ko nevarēja vainot. Tā laika dokumenti pārpildīti ar ziņām par fiskalu ļaunprātībām.

Pirms Pētera kriminālkodekss paredzēja nāves sodu par aptuveni 50 noziegumu veidiem, bet jau pirmajos Pētera valdīšanas gados saraksts tika paplašināts līdz vairāk nekā 90 pārkāpumiem. Augstāko soda mēru varēja izpelnīties arī par ikdienišķiem sīkumiem, piemēram, reiz Pēteris I nogalinājis kādu savu kalpu, jo tas nebija pietiekami ātri noņēmis cepuri cara priekšā.

Izglītības reformas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tika izdots rīkojums par visu muižnieku bērnu obligātu izglītošanu. Skolās iesauca ar varu, neinteresējoties par cilvēku spējām un talantiem.

Par to, kādi “pārbaudījumi” bija, izvēloties jauniešus sūtīt studēt attiecīgās nozarēs, varam lasīt V. Golovina atmiņās:

"1712. gada maijā visus nepilngadīgos muižnieku bērnus izsauca uz Pēterburgu. “Skatījās mūs, kur kuru sūtīt, un izvēlējās pats viņa augstība kurš visžēlīgi sadalīja mūs pa trīs: pirmos, vecākos, norīkoja dienēt armijā, vidējos — uz Holandi studēt navigācijas zinātni, bet pašus jaunākos — uz Rēveles pilsētu, uz zinātni.”

Golovina biedrs kņazs Mihailo Goļicins nevarēja kļūt par jūrnieku tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņam bija ļoti izteikta jūras slimība, taču to, saprotams, neviens vērā neņēma. Apmācība, piemēram, Spānijā bija šāda: pusaudži, nezinot ne vārda spāniski, cītīgi apmeklēja lekcijas un klausījās pasniedzēja dzimtajā valodā stāstīto, tas pats notika arī citās valstīs. Tai pat laikā studentiem gadiem nesūtīja uzturnaudu. Atstāti bez līdzekļiem, tie vai nu bēga, vai zaga, vai kur pieteicās par kalpiem un dzēra. Krievijā notika tas pats, visi slavenās Navigācijas skolas audzēkņi 1711. gadā aizbēga, lai nenomirtu badā. Trīs gadus vēlāk, tās pašas skolas vadība sūdzējās, ka audzēkņi piecus mēnešus nav saņēmuši uzturnaudu, “ne tikai pārdevuši kaftanus, lai paēstu, bet arī staigā basām kājām, ubagojot pie logiem”. Gadījumos, kad naudu tomēr izmaksāja, lielāko daļu skolēniem tūdaļ atņēma mācību līdzekļu iegādei un skolas remontam. Taču par bēgšanu no jūrskolas draudēja nāvessods, bet vecākiem, kuri satraukušies par atvases dzīves apstākļiem, riskētu lūgt atļauju to izņemt no skolas — katorgas darbi. Pēršana ar pātagām un naudassodi Navigācijas skolā bija ikdiena. Tas pats bija Jūras akadēmijā. “Četrdesmit divi gvardi neapmeklēja mācības, jo ir basām kājām un bez apģērba.” 1724. gadā pats Pēteris, ieradies tur, secināja, ka liela daļa “gvardemarinu” burtiski ir ģērbušies skrandās. Noskaidrojās, ka 85 kursanti neapmeklē mācības, jo “ir basi un tiem nav dienišķās maizes”, bet daudzi aizgājuši ubagot.

Stāvokli pasliktināja karu un haosa rezultātā pieaugušais izglītotu ļaužu deficīts. Nonāca pat tik tālu, ka provincē vietējo varas struktūru vadītāji ar spēku viens otram laupīja lasīt/rakstītpratējus, lai būtu kāds kas strādā kancelejās.

Pēteris I nebija reliģiozs, un nekad netika izrādijis interesi par ticības jautājumiem. Anglijā viņš piedalījās svētajā vakarēdienā pēc anglikāņu rituāla, Vācijā uzstājās ar Luteru slavējošu runu, bet nav liecību, ka viņš būtu kam ticējis. Kad kas aizkavējās vardarbīgajā carienes Jevdokijas ieslodzīšanā klosterī, Pēteris tā pārskaitās, ka grasījās patriarhu Adrianu par uzcītības trūkumu saslēgt ķēdēs. Tas, nopietni baidoties par veselību un dzīvību, visu vainu novēla uz arhimandrītu un četriem priesteriem — visus piecus uzreiz iekala važās un nogādāja baisajā Preobraženskas prikazā (politiskās policijas centrālajā mītnē). Pats Pēteris turpināja uzdzīvi ar saviem pudeles brāļiem no “visdzērāju koncila”, par kura “patriarhu” bija iecelts Zotovs. Nonāca pat tik tālu, ka priesteriem, lai izklaidētu caru un tā pudeles brāļus, nācās pēc visiem baznīcas likumiem laulāt ākstu ar atraitni, pundurīšus. Publiskā zaimošana, “iesvētot Bakha templi Leforta pilī”, kur tautu kristīja parodiskā rituālā ar krustveidā sastiprinātām pīpēm, šokēja daudzus.

Baznīca tika pilnībā pakļauta valsts varai. Pavalstniekiem tika pavēlēts, piedraudot ar naudas sodu, regulāri iet baznīcā un sūdzēt grēkus. Savukārt ar otru rīkojumu garīdzniekiem, piedraudot ar nāvi, tika pavēlēts ziņot par visu grēksūdzēs dzirdēto, kas varētu interesēt politisko policiju.

1705. gadā Pēteris īstenoja “baznīcas tīrīšanu”, iesaucot armijā un svītrojot no baznīcai piederīgo saraksta lielu dauzumu sīko garīdznieku, mūku, kalpotāju un to ģimenes locekļus. Aizliedza celt jaunas baznīcas un klosterus. Tika reglamentēts garīdznieku un mūku skaits baznīcās un klosteros, ko nedrīkstēja pārsniegt. Klosteriem uzdeva iekārtot amatnieku darbnīcas, kurās mūkiem jāražo “armijai derīgas lietas”. Tad Pēteris I aizliedza mūkiem turēt cellēs rakstāmpiederumus un papīrus, un ko rakstīt, mazliet vēlāk aizliegums rakstīt tika izplatīts uz visiem pavalstniekiem: “…jāziņo par tiem, kuri spītīgi raksta, izņemot baznīcas skolotājus, un jāsoda tos, kuri zināja kuri raksta, bet par to neziņoja”. Mūkiem un mūķenēm tika aizliegts ilgāk par trim stundām atstāt klosteru teritoriju bez klostera vadības izsniegtas un apzīmogotas atļaujas.

1721. gadā tika nodibināta Svētā sinode — laicīgi ierēdnieciska, birokrātiska struktūra. To vadīja laicīgais ierēdnis, oberprokurors, “valdnieka acs”, kurš visai drīz kļuva par diktatoru, kura vara pārspēja jebkura patriarha varu. Tāpat kā Senāta oberprokuroram bija pakļauts fiskalu dienests, Sinodes oberprokurors izveidoja adekvātu departamentu, inkvizitorus, kurus vadīja tikai viņam pakļauts protoinkvizitors.

Sofijas savulaik iecerētā Slāvu-grieķu-latīņu akadēmija, ar Pētera I gādību pārtapa par garīgās cenzūras centru, kam bija jācīnās gan ar no aizrobežu nākošajām “citām domām”, gan Nikona baznīcas reformu neatzīstošajiem vecticībniekiem. Akadēmijai tika piešķirtas monopoltiesības svešvalodu mācīšanā. Bez tās atļaujas katram, kurš uzdrošinātos nolīgt latīņu, grieķu vai poļu valodas privātskolotāju, draudēja mantas konfiskācija. Tikai akadēmijas absolventiem tika ļauts turēt mājās grāmatas svešvalodās, spriest par reliģiju, savukārt cilvēkam, kurš nebija absolvējis akadēmiju, bija aizliegts pat ar mājiniekiem runāt par reliģijas tēmu. Akadēmija rūpīgi uzraudzīja un kontrolēja visus nedaudzos “ārzemniekus — brīvo zinātņu zinātājus”, kuriem tā izsniedza iebraukšanas atļaujas Krievijā. Akadēmijas uzraudzībā atradās arī visi pareizticībā pārgājušie ārzemnieki — par mazāko “šaubīšanos ticībā” draudēja izsūtījums, bet par atgriešanos “iepriekšējā ticībā” sodīja ar sadedzināšanu. Bez tam, ar sadedzināšanu sodīja visus, pie kuriem atrada “burvestību, zintniecības, zīlēšanas un baznīcai netīkamas grāmatas”, tos kuri liecinieku klātbūtnē kritiski izteicās par pareizticīgo baznīcu, kuri nicīgi izteicās par svēto relikvijām, ikonām, svētajiem. Visu Pētera I valdīšanas laiku, visā Krievijā dedzināja vecticībniekus, brīvdomātājus, visus uzskaitīto noteikumu pārkāpējus. Īpaši nežēlīgi Pēteris I vajāja baznīcas reformas neatzinējus, t.s. vecticībniekus. Tie tika pakļauti divkāršiem nodokļiem. Par atļauju neskūt bārdu vecticībnieks maksāja valsts kasē 450 rubļus (pēc 1913. g. kursa), tam nācās uz krūtīm nēsāt to apliecinošu metāla birku, bet uz muguras uz apģērba vajadzēja šūt dzeltenu uzšuvi.

1935. gadā, Parīzē, franču valodā, Miļukova redakcijā izdotajā “Krievijas vēsturē”, nodaļā, kas attiecas uz Pēteri I, skan visai viennozīmīgi: “Reformu rezultāti: haoss”.

Visas Pētera I ārpolitiskās aktivitātes bija īstermiņa, taktiskas, izpaudās, kā karagājieni. Raksturīgākais bija pavērsiens no Fjodora un Sofijas uzsāktās tuvināšanās ar katoliskajām zemēm uz draudzīgākām attiecībām ar protestantu zemēm. Pēc Pētera nāves nepalika neviena daudz maz vērā ņemama starptautiska sadarbības līguma, izņemot cara meitas un divu krustmeitu laulību ar Eiropas augstmaņiem. Valsts bija nonākusi starptautiskā izolācijā.

Krievu turku karš (1686—1700)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • 1695. gadā, pirmais Azovas karagājiens — neorganizētības un sliktās apgādes dēļ, armija bija spiestas atgriezties, tā arī neuzsākot karadarbību.
  • 1696. gadā, otrais Azovas karagājiens — 40 000 vīru liela Krievijas armija aizgāja līdz Osmaņu impērijas pierobežas fortam, Azova, aplenca to. 19. jūlijā forts kapitulēja.

Lielais Ziemeļu karš (1700—1721)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • 1700. — 1721. Lielais Ziemeļu karš pret Zviedriju un tās sabiedrotajiem. Krievijas cariste iekaro Vidzemi, Igauniju, Ingriju un daļu Austrumkarēlijas.
  • 1710. — 1713. karš ar Osmaņu impēriju. 1711. gada jūnijā, cara komandētā Krievijas armija pārgāja robežu ar Moldāviju. Vietējie iedzīvotāji nesacēlās un neatbalstīja atbrīvotājus, savukārt Osmaņu impērijas armija, Prutas krastā ielenca Krievijas armiju. Pēteris I sūtīja pie lielvezīra Baltadži Mehmeda pašā Šafirovu, piekodinot panākt mieru par jebkuru cenu. Turki negrasījās diplomātiski aizstāvēt Zviedrijas intereses. Šafirovs un lielvezīrs BaltadžI Mehmets pašā parakstīja kapitulācijas līgumu, Krievijai atsakoties no plašām teritorijām, tai skaitā Azovas. Prutas karagājienā Krievijas armija zaudēja 27 285 cilvēkus, no kuriem 4800 krita kaujās, bet pārējie mira no bada un slimībām. Savukārt Pēteris I, atgriezies Pēterburgā, sarīkoja triumfa gājienu, kā uzvarētājs.

Citi karagājieni

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Седов П. В. Закат Московского царства, царский двор конца XVII века. — СПб.: Петербургский институт истории, изд-во «Дмитрий Буланин», 2006.
Romanovu dinastijas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Ivans V
Krievijas cars
1682. — 1721.
Pēctecis:
nav
Priekštecis:
nav
Krievijas Impērijas ķeizars
1721. — 1725.
Pēctecis:
Katrīna I
  1. «МОНС, АННА ИВАНОВНА | Энциклопедия Кругосвет». www.krugosvet.ru (krievu). Skatīts: 2022-08-12.
  2. Encyclopædia Britannica. 10 (Chisholm, Hugh, 11 izd.). Cambridge University Press. 1911. 5.–6.. lpp.
  3. Benjamin Winterhalter. «Peter the Great’s Beard Tax». JSTOR Daily (en-US), 2021-07-22. Skatīts: 2022-08-12.
  4. Smithsonian Magazine, Kat Eschner. «Why Peter the Great Established a Beard Tax». Smithsonian Magazine (angļu). Skatīts: 2022-08-12.
  5. «Tsar Peter The Great And Russian Beard Tax - Beard History». gentlemansfoundry (angļu). 2018-09-19. Skatīts: 2022-08-12.